Mani 50 centi par skriešanu, apaviem, veselību u.t.t.

Pirmais un svarīgākais secinājums - neticiet nevienam. Es jau rakstīju, bet atkārtošos vēlreiz - katrs "speciālists" jūs mēģinās piemānīt pa savam, un izvēle kam ticēt, ir pielīdzināma izvēlei starp to, kurai reliģiskai konfesijai pieslieties, vai par kuru politisko partiju balsot. Viens tev izrakstīs zālīšu vannu, cits vingrinājumus, vēl kāds cits tev tīrīs čakru.

Par apaviem un citām kosmiskajām tehnoloģijām - tas ir dārgi. Personīgi es neticu formulai, ka nopērkot apavus, kas pārsniedz summu X, tavas problēmas tiks atrisinātas. Bet skaidrs ir tas, ka tas ir dārgi, un panaceju neviens arī tā arī nav izgudrojis. Tas nav stāsts par mistisko jaunības avotu, dzīvības eliksīru, vai burvju pupām. Tā ir diagnostika, personīga pieeja u.t.t. Un tas maksā. Vai tam visam ir jēga? O, jā! Šķiet, ahila problēmu es uz doto brīdi esmu atrisinājis. Papēdis gan turpina sāpēt, bet, domāju, tas saistīts ar to, ka viņam nav bijusi iespēja sadzīt, un tā arī nav nekāda banāla muskuļu trauma. Vienvārdsakot, jāsaka šie banālie vārdi - ieklausies sevī.

Par slodzēm - ja gribās līmeni, ir vajadzīgs treniņš. Tas, ka tu reizi nedēļā padzenā bumbu, un tev pat labi sanāk, absolūti nenozīmē, ka tu vari gāzt kalnus. Aizej uz treniņu ar treneri, un tu sajutīsi, cik vārgs tu esi, un cik katrs kausiņš alus tev ir kaitējis. Aizej uz spēli, kur cilvēki cīnās par uzvaru, un tu sapratīsi, cik liela atpūta ir treniņi. Iespējams, es šinī jauniešu tusiņā gluži vienkārši esmu par vecu, bet tā kategoriski es to pagaidām neņemos apgalvot. Taču tas, ka divdesmitgadniekam tas viss nāk vieglāk, tas ir absolūti nepārprotami. Ja iemācīšos piekopt disciplīnu, un sākšu mazāk dzert garšīgus dzērienus, varbūt līdz nākamajai sezonai spēšu savākt savu rumpi. Noteikti vairs nekad nebūšu ātrākais un spēcīgākais, bet komandas sportā arī spēja saglabāt vēsu prātu ir liela priekšrocība, ja tev netraucē traumas vai fiziskā (ne)sagatavotība.

Bet ja runājam par veselību, nevis par tiekšanos pēc rezultātiem, atkal sanāks atkārtoties, bet dzīvesveids. Modernā cilvēka traģēdija ir sēdošais dzīvesveids, un rutīna. Mērenība ir veiksmes atslēga. Bet ja dzīve piespiež nodoties ekstrēmiem, nākas domāt par izlīdzinošām darbībām. Mazkustīgumam - vingrinājumi, pārslodzei - atpūta. Nav vainītes arī kādam šašlikam un alus kausam, bet nevajag lolot ilūzijas, ka karbonāde ar majonēzes rūtiņu un ceptiem kartupeļiem tev konkrētajā dienā vairos sportiskos sasniegumus, vai alus sešpaka piektdienas vakarā neprasīs pastiprinātu šķidrumu lietošanu nākamās trīs dienas.