Lūk, piektdienas cienīgs ieraksts. Bērni, klausieties blekmetālu, un studējiet skandināvu mitoloģiju. loki cat ir greitākā interneta memme.

Jā, tam visam pie vainas ir tāds milzis kā Utgard.

The giant said, "It's clear your might is not as great as we thought. Would you like to try your hand at another contest? Young giants perform the feat of lifting my cat off the ground. I wouldn't have suggested it unless I had seen that you're a much less impressive person than I thought."

A cat jumped out from under the giant king's chair and planted itself on the floor. Þór put his arm under the cat's belly and lifted. The cat simply arched its back such that its four feet stayed on the floor. The giants laughed at the way the cat's effortless movements frustrated Þór. At last, Þór was able to lift the cat so high that one of its paws left the floor.

Lūk, metāla žanru var apskatīt arī šādi. Doķene, kas neuzdod jautājumus par to, kāpēc metāls, kāpēc pagrīde un citus jautājumus banālā, bērnišķīgā veidā. Doķene koncentrējas uz trim salīdzināmiem piemēriem, un, kas interesantākais, viņi ļoti izkrīt ārā no vispārējās izpratnes par mūziku un mūziķi. Pat akadēmiskā mūzika ir tuvāka kādas nebūt Kailijas Minogas koncerta raksturojošiem lielumiem, salīdzinot ar doķenē intervētajiem trīs vīriem, kas nekad nav koncertējuši, viņiem apkārt esošie cilvēki nezina, vai precīzi nezina, ar ko šie kungi nodarbojas, un ar visu to specifiskajā Black Metal žanrā viņi ir izdevuši kaudzi albumu, un ir ievērības cienīgi žanra pārstāvji. Par grupu Striborg no Jaunzēlandes es dzirdu pirmo reizi, bet amerikāņus Leviathan un Xasthur esmu savulaik klausījies. Vienvārdsakot, diezgan interesants muzikāls fenomens, kur cilvēki vienkārši izdzīvo mūziku savā izolētajā mazajā pasaulītē, un uz āru iznāk vienīgi pati mūzika.

Sakarā ar izlaisto singlu no Darkthrone jaunā albuma, paturpināšu par žanra saknēm. Darkthrone nepieminēt vispār būtu noziedzīgi, bet nu šādas muzikālas transformācijas pilnīgi pašas uzprasās uz sarunu. Labi, taisnības labad ne tik daudz muzikālas, cik tas starpžanru vokālais pārpratums. Un te ir vietā mani nostrostīt par konstervatīvismu. Likās, ka vecums tuvina tevi violetajām enerģijām un Nivānai, bet ir dažas svētas lietas, kurās negribas pieļaut Pussy Riot plosīšanos. Nu, labi, cietumā gan tādēļ mēs nevienu nesēdināsim. Par cik neko vairāk par jauno albumu es nezinu (kas to visu ir iedziedājis, ejam pie vēstures).



Tātad Nocturno Culto un Fenriz būtu jāzina pat Stendziniekam. Vārga baznīcu tēma sāk izsmelties, Immortal komiksi arī kaut kad hipsteriem apniks, tad jau interneta memmēm atliks ķerties pie šiem diviem troļļiem no sniegotajiem mežiem. Sākušu, tātad, šie žanra smagsvari ar tik banālu lietu kā meinstrīma desu, un izlaida pat pirmo albumu. Tālāk sekoja trīs albumi, par ko sākotnēji nebija sajūsmā ierakstu kompānija, bet vēlāk ieguva kulta statusu, par kuru pienāktos čurāt karstu. Tad arī parādījās pseidonīmi un slavenais korpspeints. Nu, faktiski ar to žanra rifu bāze bija izveidota. Black metal grupa (pilnīgi noteikti) var neizklausīties pēc Venom, var neizklausīties pēc kaut kādas simfoniskas šņagas, tur var nebūt atsauces uz visu skandināvisko, bet praktiski nav iespējams būt žanrā, un nebūt kaut mazdrusciņ kaut kā no Darkthrone. Redzēs ko nesīs nākotne, bet ja visu sadala pirmreizinātājos, vēl joprojām tas tā ir. Ok, ir jau arī Burzum alternatīva, bet... ja atmetam sintiņu, nu nav jaut as vis tik ļoti atšķirīgi. Bet, drīkst nepiekrist manam dogmatiskajam viedoklim. Bet tā, skrienot pāri pārējam laika posmam, žanrs ir izpleties un sazarojies, bet Darkthrone vienmēr ir bijusi zināma latiņa. Arī tās bleka panciskās noskaņas parādīšanās, manuprāt, bija viņu nopelns. Un lai kādus sānsoļus ārpus nosaukuma Darkthrone neizpildītu šie divi jaunieši(?), īpaši jau Fenriz, viņi joprojām starp sniega tīrīšanas un šņabja lakšanas reizēm piegādā jaunus albumus (tūlīt jau piecpadsmito). Bet, kā jau minēju, tā ir diezgan modīga norvēģu eksporta prece, un tur pat nav īpaši jāmēģina progresēt.



Turpinot haotiskā veidā muzikālo daļu, pirmais ko ir jāpiemin ir dziesma Quintessence. Vēl bez tā, ka pats Fenriz ir vainojams tanī, ka tai ir arī Storm versija ar nosaukumu Noregsgard, kas man liekas uh, un eh (Storm vienīgais albums un dažas tā tapšanas leģendas ir atsevišķs stāsts), Quintessence ir laupījis miegu vairākām citām grupām - Anorexia Nervosa, Malnatt un vēl un vēl un vēl un vēl un vēl un vēl. Par to biju minējis savulaik arī komūnā promo. Un vispār, Panzerfaust ir tas sākums, kas man tomēr vairāk labpatīk par pavisam agrīnajiem albumiem.

Pārlecot uz 2000 gadu sākumu, un konkrēti uz albumu Plague Wielder, manu sirdi vienmēr spēj priecēt I, Voidhanger. Tur ap dziesmas 3/4 viss tiek pieklusināts, rifiņš... un aiziet! Bet vispār albums uz kuru, šķiet, es vislabāk atsaucos.

Jā, lai arī kā tur būtu ar to smagsvaru statusu, fans numur viens šai grupai es nekad neesmu bijis. Jā, atpazīšu skaņu, rokrakstu, bet diskogrāfiju un dziesmu nosaukumus nepārzinu, un varu neklausīties gadiem. Līdz, protams, neparādās kāds pamudinājums, piemēram, svētu sašutumu izraisoša jauna dziesma. Bet nobeigšu ar dziesmu no viņu panciskā perioda, jo kā gan pusmūžā var nemīlēt dziesmu ar nosaukumu Too Old, Too (fucking) Cold?

"Nothing to prove
Just a hellish rock'n roll freak
You call your metal black
It's just spastic lame and weak

We're too old
Too cold"

http://youtu.be/c-Bb-rZRc5A

Kārtējā doķene par šo eksotisko mūzikas žanru. Statistiku neesmu pētījis, tāpēc tāda tukša diršana vien ir, bet intuitīvi šķiet, ka šim diezgan šaurajam apakšžanram dokumentālisti pievērš pastiprinātu uzmanību.

Tātad, pirmās desmit minūtes liek izdarīt sekojošus secinājumus - ungāri. Mīnusi - tāda diezgan haotiska viedokļu kompilācija, kas liek domāt, ka filma tapusi iesācēja entuziasmā. Neizskatās pēc vēsturiska pārskata, neizskatās arī pēc koceptuāla darba, kas atklātu kādu jaunu šķautni, vai raugās uz žanru no kāda konkrēta skatpunkta. Tāds, blā, blā, cik šis žanrs ir kruts, cik tie norvēģi ir traki. Plus, ļoti daudz klišeju, kas netiek nedz paskaidrotas nezinātājiem, nedz pienes ko jaunu zinātājiem. Daudz viedokļu no aktīvajiem žanra, vai žanram tuviem mūziķime, ko īsti nevar saprast skaitīt pie plusiem, vai mīnusiem. Par plusiem - filma ir bezmaksas (kāds pārsteigums). Diezgan kruta likās, ka parādās arī Norvēģijas vēstnieces Ungārijā viedoklis, un viņai pat bija ko sakarīgu teikt. Lai gan, nu jau ir sajūta, ka Norvēģu vēstniekus instruktē par šo jautājumu, ja nu kāds atkal taisa kārtējo doķeni. Kopumā, laikam pēc pagoniem pienāktos noskatīties, bet ne vairāk.

Par labiem piemēriem, ja nu kādam interesē, silti iesaku noskatīties "Until the Light Takes Us". Šis gan nav mazajiem par zvēriņiem, bet filma, kas pārmaiņas pēc mēģina jēdzīgi atbildēt uz jautājumu "kāpēc?", un "uz kurieni tas viss virzās?" Patērētāju sabiedrības ļaunuma vēstnešiem varētu patikt. Pie reizes arī papriecāties, kā šis "produkts" iekaro Amerikas un Dienvideiropas tirgus un mākslas galerijas.

Vēl bez tā, ka Svartediket ir ezers, ir tāda ekscenriska norvēģu grupa. Un, jā, tam ir sakars ar metālu. Esmu arī stāstījis, kā es braukšanas eksāmenus kārtoju, un nervus mierināju ar šo primitīvistu sapni. Bet!

Bet vakar, krītot panikā par to, ko lai tagad tādu klausās, lai darbi labāk sokas, atgriezos pie šīs tēmas. Secināju, ka ir tikai viens albums, mūziķiem kājas aug no Bergenas (ō, rīlī?) universitātes, nevienos citos projektos, šķiet, nav piedalījušies, tai pat laikā spēlē labi, idejas ir. Vienvārsakot, kaut kā tas viss likās dīvaini. Kaut kāds ārtbļa. Un, jā, atradu info bez atsaucēm, bet stāsts izklausās skandināvu stilā. Tātad, no banālā uz interesanto. Kaut kādā sakarā ir pieminēt mēris, kas, cik atceros, bija skāris arī Bergenu. Tad vēl stāsts par nevēlamo bērnu slīcināšanu Svartediket ezerā 18. gadsimtā. Visbeidzot, mūsdienās Svartediket ezers esot mīļa vieta Bergenas pašnāvniekiem, un, kā gadījies, kā nē, arī Bergenas dzeramā ūdens avots. Tad nu pirms gadiem desmit, ja pareizi atceros, Bergenā bijusi epidēmija, kuras cēlonis bija kaut kāda baktērija dzeramajā ūdenī. Attiecīgi, bija oficiālās versijas par epidēmijas cēloni, un bija arī neoficiālas. Tad nu ir tapis šis teatrālizētais mūzikas ieraksts.

Tāds, lūk, kanibālisma paveids, zinies. Bet, gan jau Ķīšezerā arī ne bez noslīkušiem bļitkotājiem.

Sakarā ar pēdējā laika notikumiem, un daudzu cilvēku jautājumu, "kas tas par bārdaino onkuli", ķersimies klāt grupai Burzum.

( tālāk )



P.S. Aiztaupot sev dzēstos komentārus iz sērijas, "meitenes sēž par ideju, džeks par slepkavību", paskaidrošu. Spriedumu nemeklēšu, tāpēc ciparos varu kļūdīties, bet vēl bez slepkavības tiesā tika pierādītas trīs no septiņām(?) baznīcu dedzināšanas epizodēm, un par unikālu vēsturisku pieminekļu iznīcināšanu, džekam tika iešķiebti papildus gadi. Kas svarīgāk, popkultūrā Vargs ir iegājis kā baznīcu dedzinātājs, par ko liecina visādi comixed tipa jociņi (google it). Baznīcu dedzināšana, pateicoties viņam, tiek identificēta ar mūzikas žanru kā tādu. Tādējādi atmetot pārāk lielu nopietnību, un atsevišķu taisnības cīnītāju glorificēšanu, joks par Vargu un Pusy Riot ir ok, un feisbuks vārās.

Un vispār, šī ir otrā sērija seriālam par konkrēto žanru, un primāri tieši šodien un tieši Burzum izvēlē vainojama vakardienas saruna par jauno albumu. Pusy Riot tur vispār ir trešās kategorijas fons.

Tēma, par kuru es, drošvien, varētu vārīties stundām, un jebkurš "nosauc top 5 grupas" iedzen stūrī un rada neizpratni - kāpēc tikai piecas? Tātad, mazliet banāls ieskats bļek fakin metaļ. Ar visiem ģeniālajiem deviņdesmito klipiem u.t.t.



Sāksim, tātad, ar Immortal. Grupa no norvēģu "black metal mafia" vai "true norwegian black metal" sarakstiem. Viens no žanra eksporta stūrakmeņiem. Atkal ir aktīva, bet vienu brīdi bija krietni vien pagurusi. Banālākais viņu hits, protams, ir "Blashyrkh (Mighty Ravendark)". Klips ir vienkārši lielisks. Tikusi arī visādu smieklīgāko grupu, plakātu u.c. topos.

Krutākais viņu albums, pēc kura sākās atražošanās periods, ir "At the Heart of Winter". Dziesma ko gribētos izcelt - Years of Silent Sorrow. Protams, visiem iepriekšējiem albumiem ir kulta statuss, un jo vecāks jo krutāks. Hipsteriem piedēvētais apgalvojums par to, ka kādas grupas pirmie albumi bijuši labāki par nākamajiem, noteikti nav hipsteru izdomājums, un, vidrīzāk, arī ne metālistu, tāpēc, piemēram, klausīties Unholy Forces Of Evil no "Diabolical Fullmoon Mysticism" skaitās nenormāli pačotīgi. Ieraksta kvalitāte, protams, padara to visu pačotīgāku. "True" vai "ne true" koncepts vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Kontrastam stādīšu priekšā In My Kingdom Cold, kas ir no 2002. gada albuma ar attiecīgu studijas kvalitāti, lai to visu varētu mest nepiesātināmajā ziemeļamerikas tirgus rīklē. Ap to laiku piesātinājās gan tirgus, gan grupa, tāpēc kaut kādā Vākenā, laikam, tika paziņots, ka nu ir gana pasaulei Immortal, un arī pašiem tas ir krietni jau apnicis. Bet, neko - nepagāja i desmit gadi, kad šie ar visu savu nemainīgo "maitī reivendarku" ir atpakaļ, jo ir izaugusi vēl vien paaudzīte, kas atkal to visu "true norvegian" ir gatava ēst lielām karotēm, un bez Immortal tanī visā nekāds "true" vairs nesanāk.

Dažiem patiks. Orgasmatron: Motörhead, Sepultura, Satyricon