Spriežot pēc sapņiem, zemapziņas līmenī mani tomēr satrauc globālā nedrošība. Es pieņemu, ka tas iederas naratīvā, ka mani murgi ir pārslēgušies uz eksistenciālām šausmām. Šonakt nebija pirmā reize, kad es sapņoju kaut ko par bruņotiem konfliktiem, bet šī nakts ar dažādām metaforām izgaismoja arī neuzticēšanos gan sistēmām, gan sabiedrībām. Ja es kaut ko esmu iemācījies visādos korporatīvajos kursos, kas nāk līdzi ar zināmu skandināvu pasaules uztveri, ir tas, ka uzticēšanās trūkums mērķu sasniegšanu padara grūtāku.

Sapnī es ar dažiem cilvēkiem privātā kārtā devos uz kaut kādu frontes līniju. Par tuvošanos galamērķim liecināja tas, ka bija jābrauc garām nebeidzamām kolonnām ar smago bruņu tehniku, un, protams, kāds kaut ko nebija zinājis, un tai kolonnai uzbruka. Miglaini atceros, ka iemesls man kaut kur doties kā reiz bija fakts, ka es kaut ko zināju, un viss ko es varēju darīt, ir pats kaut kā rīkoties, nevis paļauties uz to, ka kāds kaut ko iesāks ar šo informāciju. Un vēl tur bija situācija ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kas bija palikuši šajā frontes pusē, un tad izrādījās, ka viņi nav uzticami cilvēki. Un arī šai situācijai es kaut kā biju vairāk gatavs, un šķiet, ka tas bija primārais iemesls, kāpēc es uz turieni devos. Šis viss neiztika arī bez abstraktākiem simboliem, tāpēc es pamodos pēc epizodes, kad es kaut kādam pūķveidīgam radījumam pārdūru ķepu ar nazi. Un jau atkal es sapnī kādam uzbruku. Šķiet, ka pacifisms manī ir tikai racionāls, bet zemapziņas līmenī es esmu gatavs kost un skrāpēt.