Pareiza omlete prasa sekojošas lietas - pareizi pievienotus dārzeņus, pareizu temperatūru, čuguna pannu un cepeškrāsni. Visi sviesti, bekoni, sieri un kas tik ne ir preferences un noskaņojuma jautājums. Pasākums man prasīja zināmu kalibrāciju, bet trešajā reizē viss sanāca ideāli (nav tā, ka es nekad omleti nebūtu cepis, vienkārši es par konkrētiem kontrolējamiem apstākļiem). Un vissvarīgākais moments par čuguna pannu. Tomāti tomētiem, bet tas, kā čuguns akumulē karstumu, tas ir nenovērtējami brokastu omletei. Tev līdz seriāla sērijas vidum ir karsta omlete, un tu viņu tā lēnām ēd.

Bet vispār brokastu seriāls raisīja jautājumu par receptēm vispār. Kāpēc es, principā, arī par pannu, nevis "sagrieziet sīpolus plānās ripiņās". Visi tie stāsti, kā tieši šī recepte kairina tavas garšas kārpiņas visizsmalcinātāk, īsti es tam neticu. Es saprotu, ka uz ugunskura ir grūti dabūt tādu pašu espresso, kā no smalka un dārga espresso aparāta, bet lielos vilcienos kafija paliek kafija, un sūdīgu kafiju var dabūt ārā arī no smalka aparāta, un otrādi. Tie, kas garšu kārpiņu kairināšanu paceļ līdz neiedomājamiem augstumiem, visdrīzāk dodas garšas piedzīvojumos dzerot no mēģenēm, ēdot visādas jocīgas želejas, un ēdienus, kas dzesēti ar slāpekli. "Vecmāmiņas recepte" ir par tradīciju, par emocijām, par to, ka vecmāmiņa jau sen ir izkopusi un atradusi pareizāko čuguna pannu un cepšanas temperatūru. Un, ja vecmāmiņa savos ēdienos lika sīpolus, tad tur tiem sīpoliem ir jābūt, citādi tā nav vecmāmiņas recepte, un nevar būt pēc definīcijas (sveicieni pārtikas industrijas mārketingam). Ja tev nepatīk vecmāmiņas gatavotais, fine with that. Bet sīpoliem, bļeķ, tur ir jābūt.