A wow! Vispirms jau, protams, piesaistīja bilde. Šitādu noteikti vajadzētu kaut kad uzrīkot, ar visām avīzēm.

Vārdi, kas saistās ar šo brīnumu ir Dienvidkarolīna, Teksasa, Luizināna, vai pat tāds jocīgs vārds, ko dzirdēju pirmo reizi - Lowcountry. Vienvārdsakot, tā Amerikas dienvidu daļa pie Atlantijas okeāna, kur ķer krabjus, garneles, un runā jocīgā angļu valodā: "Sookieeeeh, wanna shrimp boil?" No kulinārajiem šedevriem, uz reiz aiz cepta aligatora, vispazīstamākais, protams, ir Gambo.

A sastāvdaļas vienkāršas - ūdens, alus, citrons, saldie sīpoli, sarkanie kartupeļi, uz pusēm pārlauzta kukurūza, žāvēta desa un garneles. Ar garnelēm, protams, ir domātas garneles, vēži, krabiji, un visa pārējā huiņa, kas peld sālītā ūdenī un neko sliktu nenojauš, kamēr redneks viņu no tā ūdens neizbaksta laukā, un neiemet lielā katlā.

Kad mājās nekā nav, un ciemiņi nav atnākuši, ir jādodas uz veikalu. A viss, patiesībā, sākās ar to, ka mājās bija nomētājušies pāris tie tumšie tomāti, un citādi vairs nebija lietojami. Vai, kā apgalvo daži, es esot hardcore.

( tālāk... )

Man ļoti patīk itāļu baraviku fetišs. Letiņiem ir mērces un zupas, bet itāļi to baraviku pagatavo kaut kā savādāk. Vienvārdsakot, nezinu itāļu baraviku pagatavošanas kanonus, bet rezultāts mani apmierināja. Dievīgs ēdiens no četrām sastāvdaļām. Vienīgā aizķeršanās, ka sastāvdaļas ir no sērijas, ja jums mājās nekā nav, izvelciet no pieliekamā šķiņķi.

Sastāvdaļas - rīsi, sīpols, baravikas, buljons. Par rīsiem, šķiet, es jau rakstīju - kaut kāds Rimi mēsls, kas risotto der ideāli. Sīpols komentārus neprasa. Baravikas - ir rudens, ir meži. Nevajag daudz. Buljons, diezgan daudz. Patīrīju saldētavu - vairāk par litru buljona, šķiet, aizgāja.

Nākamais stāsts ir par sēnēm. Griežam kātus gareniski, nevis ripiņās. Tas ir apmēram kā ar vikinga kuģi. Koka šķiedrai jāiet pareizi, lai kuģis turētos kopā. Rezultātā sanāk tādas palielas plēksnes no tiem baraviku kātiem. Ir arī mazākas frakcijas, tad nu tās ies kopā ar rīsiem.

Risotto, viss kā parasti. Sacepam sīpolu, tad sēnes, tās, kas ir mazākie gabali, tad pieberam rīsus, arī tos pacepam, kamēr parādās tāda specifiska smarža. Sākam liet buljonu. Rezultātā jāsanāk ne slapjiem, ne arī sausiem rīsiem. Tāda kā tume. Un, protams, gataviem.

Kad rīsi sākuši sautēties, diezgan steidzami sākam cept sēnes. Nekādas maģijas - eļļa, panna, sēnes. Kad sēnes ir pabrūnējušas, arī viņām sākam liet klāt buljonu. Tad nu rezultātā ir divi trauki, kurā mēs mēģinām sadalīt atlikušo buljonu - risotto, lai viņš nenoslīkst, bet nav arī sauss, un sēnes, lai arī tās nenoslīkst, un buljons sāk pārvērsties mērcē. Viss uz čuju, ņuhu un poņu.

Lūk, rezultātā krāmē šķīvjos risotto, un pāri krāmē sēnes un pārlej "mērci". Dzēru, nožēlojamā kārtā, alu. Vīns būtu bijis labāk, bet svētdiena, un it kā vēl vasara. Ak, jā, tur ir piektā sastāvdaļa, vēl bez alus - rīvēts cietais siers. Bet, tas jau parasti.

Tātad, par to vakardienas salātu recepti. Pēc ilgākām pārdomām un gūglēšanas, man ir divi secinājumi. Pirmkārt, man acīm redzot ir mazliet citāda asociāciju ķēdīte sakarā ar Dienvidameriku, nekā tai vajadzētu būt. Bet, atzīstos, bijis neesmu, interesējies arī ne pārāk daudz. Otrkārt - kas to būtu domājis, bet mūs ir skārusi globalizācija. Leišiem ir cepelīni, mums kartupeļi ar štovētiem kāpostiem, itāļiem pica ar tomātu mērci.

Vispirms, piparmētra ir Eiropas augs, lai kādus mohito ar ledu jūs tur nedzertu pauzēs starp tango. Otrkārt, man šobrīd nav laika iedziļināties, bet tik daudz es jau sapratu, ka tai mētru dzimtā velns galvu nolauzīs. Tā visa rezultātā ir skaidrs, ja kāds piparmētru apmulsuma brīdī sajauc ar baziliku, tā ir normāla štelle. Un vispār, labi, ka runa nebija par avokado vai kivi. Ar tiem vispār ir zili brīnumi. Labāk tad ēst mums tik tipisko sparģeli.

Tātad, tu svētdienas dienā esi izmircis lietū, līdakas nevienas, vienvārdakot, piecos cēlies, pēc gulēt iešanas divos, pilnīgā bezjēgā. Nu, cepam desas. Protams, padomju cilvēks, latvietis īstenais, ne tikai ir nopircis vairākus iepakojumus desas, bet arī ignorē ieteikumu nededzināt visas desas, bet cep tik cik apēdīs, jo tādējādi viņas nesadeg. Protams, desas sadeg, desas netiek apēstas. Un, ko domājies, vispārējā veģetarizācijā, tu, desneēdājs, dabū vest desas uz Rīgu. Arī saceptās. Ko darīt? Ir ideja.

Tātad, recepte iz sērijas, ko darīt, ja atnāk ciemiņi, bet jums nekā nav, bet atnāk ciemiņi. Jūsu ledusskapim būtu jābūt fantāzijai. Mēs čītojām, un veikalā viena sastāvdaļa tika nopirkta, bet čītošana bija ļoti nosacīta, jo sarkanās pupas mums mājās bija... tas ir... ir joprojām. No sākuma bija doma par glamūru, ar blenderēšanu, bet Mariachi Playlist jūtjūbē ideju transformēja tautiskās notīs. Protams, ne latviskās. Taisām salātus.

Tātad, kam nav mājās bundža ar konservētām pupām? Visiem, protams, jo derīguma termiņš tām ir kaut kad pēc ātomkara. Manuprāt vislabāk ir sviesta pupas... tās lielās baltās, bet, protams, der jebkuri pākšaugi, un gan jau makarona salātus ar var sataisīt. Mode uz makaronu... pastas, piedodiet, ir atkāpusies, tāpēc arī lēcas, ķīnas pupiņas vai grūbas varēs servēt arī glamūrīgā pieņemšanā. Bet, ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka tās kraukšķīgās un sadedzinātās desas sagriež ripiņās, un pieliek tik pat daudz pupas (lēcas, grūbas, kuskusu... jebko, kam drīkst nepiekost maizi). Būtu, protams, muļķīgi iedomāties, ka tas viss iztiks bez tomāta. Meksika, doooh! Neblenderēju. Mēģināju sagriezt cik smalki man sanāks pēc diviem aliem un divām stundām pie stūres. Ak, jā, trīs stundas gulēts un lietus. Atkal novirzījos. Laima man nebija... piespiedu citronu. Tie vienmēr mājās kalst. Gan jau der visādi tur etiķi... nu kaut ko skābu vajag. Te sākas pirmais sarežģījums. Lai tas viss sauktos par salātiem, vajag to sasodīto salātu. Un, ko domājies, mājās ir romiešu salāti. Ļoti nemeksikāniski. Gandrīz vai griez ķīnas kāpostu. Bet kaut kādu kraukšķīgo zāli vajadzētu. Ja vīrietība neļauj, kaut vai dēļ meitenēm. Nākamā sarežģītība pakāpe - asums. Burku ar pipariņiem izvilku, bet nebiju gatavs griezt, un notrāpīt proporciju. Piemočīju piparu mērci. Nē, ne Tabasco, lai gan mājās ir arī Tabasco. Bet Tabasco tiek likts kur nav slinkums, tāpēc to otru. Nu, un visbeidzot dažas ēdamkarotes zaimošanas - šinī Dienvidamerikas noskaņās gatavoto salātu sastāvā iekļaujam olīveļļu. Sāls un pipari... o jā, melniem pipariem ir pavisam cits asums, tāpēc nevajag apelēt pie piparu mērces... un salāti gatavi.

But wait, there is more. Degustētājs nespēj atklāt slepeno sastāvdaļu. Popkultūras ikona, kad runa ir par Meksiku. To obligāti jāliek pie desas un pupiņu salātiem. Tātad, konkursa jautājums - kas ir šī slepenā sastāvdaļa?!!!viensviens

UPD. Piparmētra.

Ok, nedaudz par fainšmekerismu. Bieži vien ir mulsinoši darbā kaut ko ēst, kur sastāvdaļās veļ tikai vīns pietrūka, kamēr kāds blakus stūķē sejā cīsiņus ar kartupeļiem, vai RIMI salātus, bet ko es varu padarīt, ka nedēļas nogales gastronomiskās izvirtības noved pie tā, ka ledusskapī ir produkti, kuru gluži banāli ir jāapēd. Tas vispār ir mans mīļākais žanrs - iztukšosim ledusskapi, varbūt pat būs ēdams.

Neesmu Sirmais, vai food-nazi, un nemeklēju īstās receptes, bet risotto principi domājams visiem ir skaidri. Katrā ziņā, pie martcore kaut kad bija minūti gari viģiki par šo tēmu. Interesantākais stāsts ir par sastāvdaļām.

1. Pīles buljons - ibo pīle ir apēsta, un kauli ir palikuši. It kā čakars, lai gan patiesībā ideja ir prasta kā piecas kapeikas. Apēdam pīli, kaulus kraujam kaudzē. Sestdienas rītā, kad veselības stāvoklis tā pat liecina, kā ātrāk par pusdienas laiku no mājas neiziesi, pirms brokastu seriāla liec kaulus katlā, pāri ūdeni un vāku, un lai vārās. Iznākot no dušas pēc dažām stundām ej skatīties, vai nav jāpērk jauns katls. Kaut kādā brīdī pirms risotto pagatavošanas vajadzētu atsijāt pelevas no graudiem, jebšu noknibināt gaļu no kauliem, kura beigu beigās izrādās diezgan daudz. Rezultātā ir tāds neestētiska paskata virums.

2. Gailenes. No saldētavas jāvelk ārā pērnā gada gailenes, jādefrostē, lai gan pēc atkušanas viņas tiešām izskatījās "atsaldētas", un tiekam vaļā no liekā ūdens. Es gan mēģinājumā vairot gaileņu aromātu un garšu, lieko šķidrumu ārā nelēju, ibo bija skaidrs, ka ar buljonu būs par maz. Varbūt nevajadzēja. Katrā ziņā kaut kāds rūgtums ir no tām pērnajām gailenēm.

3. Rīsi. Visvienkāršākā, un vienlaicīgi arī sarežģītākā sastāvdaļa. Līdzīgi kā ar polentu, veiksmīgākā izvēle izrādās ir teju arī lētākā. Jebšu, tā vietā, lai pirktu nez kādus speciālos risotto rīsus, vajadzīgi visparastākie RIMI apaļie rīsi. Vismaz man ir tāds priekšstats, ka rissoto rīsiem ir ārpusē jau jābūt uz izjukšanas pusi, kas ir viena no lietām, kas rada to tumīgumu, tai pat laikā iekšā ir tas cietais kodols. Jā, tā pati sūda "al dente". Man arī dārzeņi patīk pusjēli. Tie speciālie risotto rīsi man šķiet kaut kādi plastmasīgi.

4. Siers. Viena daļa ir parasts cietais siers. Limbažu pienam pie cieto klāsta ir parādījies kaut kāds īpašais, bet pa lielam jebkas uz to pusi, kas vairs nelīp pie rīves. Otrs siers bija gorgonzola. Ja tev mājās ir siera klucis, tad arī paliela kompānija to... bagādīgi smaržojošo gabalu nevar pievarēt, un vakumā es atpakaļ viņu sapakot nevaru. Tad nu lūk, risotto ir risinājums, jo picai, savukārt, buljonu nepieliesi.

Tālāk, kad viss jau ir gatavs pa taisno nonākt katlā, process ir tik vienkāršs, pat traukus pa starpai var mēģināt nomazgāt. Kā Mārtiņš Rītiņš lejam katlā olīveļļu (es pat nezinu, kāpēc man nemulsina viņu gāzt klāt visur kur vajag un nevajag, un nekādu nomācošo garšu es nejūtu... uz gorgonzolas ta fona, ha!), cepam sīpolus (tie arī maģiskā veidā jau smalki sakapāti ir uzradušies), un kad viņi ir... es pat nezinu kādi, jo to zeltaino toni vai nu nepazīstu, vai man sīpoli mūždien ne tādi, bet kad sīpoli, visdrīzāk, smaržo arī guļamistabā, liekam klāt sēnes. Cepam to visu tā, lai nesasniegtu "atkal sīpoli piedega" stadiju. Gāžam klāt rīsus, un arī tos mazliet pacepjam. Kāpēc es nezinu, bet tomēr tā daru, jo visādi gudri cilvēki stāsta, ka tā esot pareizi. Tad ar karoti liekam klāt tā saucamo buljonu, jo atdzisis viņš jau sen nav šķidrs, un diezgan drīz arī ūdeni, vai to pašu nolāpīto atkausēto sēņu šķidrumu. Ūdens, protams, visam ir stūrakmens, tādēļ tā ir drošākā izvēle. Tad, teju kā pēc pavārgrāmatas, tas viss apmaisot jāvāra, jāsautē, vai kā nu to karsēšanas un rīsu piebriešanas procesu sauc. Nu, un kad rīsi ir gandrīz sasnieguši tev vēlamo gatavību, liekam klāt sieru, un kārtīgi izmaisām. Ja tur nebūtu sasodītā gorgonzola, ar trīs airu vēzieniem pietiktu, bet par cik konkrētais siers ir kā špaktele, mazliet jāiespringst. Nu un viss, ņemam nost no plīts un citiem siltuma avotiem, lai, kā saka glamūrīgi pavāri, atpūšas. Rezultāts arī nākamajā dienā mikrenē nepārvēršas par eļļas piku, tak uzreiz ēdot vispār ir dievu ēdiens, gan ar diezgan specifisku pēcgaršu.

http://www.closetcooking.com/2013/03/roasted-brussels-sprout-carbonara.html

Visas karbonaras, spageti, makaroni un citas pastas receptes mani mazliet mulsina. Nē, nu skaidrs, ka kādreiz tie makaroni ir jāiemācās vārīt, un šo to par dārzeņu, gaļas, jūras velšu cepšanu arī ir jāzina, bet kopumā makaronu receptes var ražot matemātiski pēc visām permutācijām, tik neizmirst beigās sieru uzrīvēt, kas arī ir visai volantīrs pasākums. Tad jau vērtīgāka ir pašu makaronu mīklas recepte, vai, piemēram, Sirmā raidījuma viena no retajām pamācošajām epizodēm, kur tiek salīdzināti makaroni, kas izspiesti caur misiņa(?) uzgali, un ņeržas uzgali ar teflona klājumu. Jā, bet grāmatām iz sērija 1001 makaronu receptes, un visādiem fūdblogiem, protams, tas nāk par labu. Atklāj sev, teiksim, kaltētu tomātu, un re kur tev materiāls vēl simts receptēm.

Foto projekts par pasaules virtuvi. Latviju pārstāvēja Indra Runtule ar Siļķi ar kartupeļiem un biezpienu.

http://www.gabrielegalimberti.com/projects/delicatessen-with-love-2/

Par cik man ir slinkums lasīt jūsu palagus, īsi par ēst. Siļķes neēdāji iet lekt Daugavā.

Lai vēl pirms sešiem nebūtu jārādās Rimi, kas ir elle vēl dzīves laikā, iztiku ar to, kas ir mājās. Tātad - trīs palieli kartupeļi, viens liels burkāns, cietais siers, maza burciņa krējuma, tuncis savā sulā. Drošvien būtu labi sīpols, bet nebija, tāpēc gāzu garšvielu maltai gaļai, tipa esot sīpola ekstrakts. Un sāls, protams. Un tur baziliki, raudenes u.c. huiņa pēc saviem ieskatiem un patikšanas. Dažiem tas viss ir egļu zari, tāpēc galīgi ir neobligāti.

Kartupeļus nomazgā, pārgriež uz pusēm, un ar mizas daļu uz leju liek cepeškrāsnī. Nu, tur sāls, pile eļļas, tas jau pats par sevi. Burkānu arī ir vēlams atcerēties, lai gan piemetot viņu pie pusgataviem kartupeļiem, arī nav ne vainas. Tā pat rīvēts burkāns izcepās normāli. Nu, jā - kad kartupeļi gandrīz gatavi, un sāk mest pirmo burbuli un brūnumu, velk to visu pasākumu ārā. Burkānu sarīvē, kartupeļus izgrebj. Uz smalkās rīves sarīvē arī sieru. Mazā katliņā liek sildīt "tunča sulu" (takš teicu, ka tuncis savā sulā), īpaši nevārot liek kartupeļus, kas to visu šķidrumu ātri sevī sasūc. Pa daļām liek sieru, lai vienmērīgi tas siers iestaipās, nevis kaut kur kunkulī sakūst. Diezgan ātri liek krējumu, arī vēlams pa daļām. Krējums tomēr no ledusskapja, bez tam par daudz ar nevajadzētu pielikt. Rezultātā jau tas improvizētais kartupeļu biezenis ir labi ēdams, bet vēlams to visu nenoēst. Nu, tad to visu bez uguns samaisa kopā ar tunci un rīvētajiem burkāniem, papildinot ar pipariem, un to, kas pašam patīk. Attiecīgi masu pilda atpakaļ kartupelī, un liek atpakaļ krāsnī izkarsēties, lai pusgatavie kartupeļi paliek mīksti.

Jā, par sulīgumu runājot, es atlikušo krējumu sajaucu ar raudeni. Un baziliku, ko vakar nebiju noēdies brokastīs. Tas tā, par to zāli, kas nav obligāta. Attiecīgi to krējumu lej pāri kartupelim, pirms atgriezt viņu cepeškrāsnī. Krējuma varēja būt vairāk, tādēļ palēju vēl arī ar olīveļļu. Gan jau var močīt virsū arī tomātu, siera micīti, majonēzi un citas garšīgas lietas visās kombinācijās un permutācijās, bet tas jau katra patikšanas ziņā. Varu vien piebilst, ka tas violetais baziliks krējumā atstāj tādu prikolīgu pigmentu, līdzīgi kā tās puķes Rīgas parkos, kas iekrāso sniegu violetā krāsā.

Par grādiem - no sākumu vairāk, pēc tam mazāk. Ja gribās kā pēc grāmatas, jautāt komentāros.

Tātad, nopērkam Dobeles kukurūzas miltus, kas ir ļoooooooti lētāka ar Polentu... un tālāk taisām kā polentu.

Interesanti, protams, ka zemnieku ēdiens ir ieguvis tādu ekskluzivitāti. Par tēmu, kā reizi šodien noskatījāmies Simpsonu 23 sezonas 5 sēriju.