Tātad, nomazgājam kartupeļus, griežam uz pusēm, liekam uz plātes, pāri beram kuminu un jūras sāli, un piemetam uz pusēm pārgrieztu ķiploku un ķiršu tomātus, pārlejam ar eļļu. To visu šaujam karstā cepeškrāsnī, un cepjam kādu stundu, pusotru 150 grādos pēc celsija.

Kartupeļi - jaunos kartupeļus varētu jau cept veselus, bet lai tas kumins tur labāk sasūktos, vajag kādu svaigu rētu uz tā kartupeļa.

Kumins - ja patīk un interesē. Letiņiem jau vairāk tā kā tās parastās ķimenes, bet manis pēc lieciet kaut veselus piparus vai kardamona sēklas, ja garšo.

Sāls - jūras sāls vienkārši patīk. Viņš mazliet pašķīst eļļā un sasūcas kartupelī cik vajag, neveidojot nekādas sāls micītes. Bet var gāzt arī vegetu, ja labpatīkas.

Ķiploks - nu, ķiploks arī Āfrikā ir ķiploks. Cepts vesels tas saglabā ķiploka aromātu, bet zaudē asumu. Tas gan, domājams, nenozīmē, ka viņu tagad musulmaņi drīkstēs ēst. Un vispār, gandrīz katrā krogā tagad pie kotletes ar frī kartupeļiem liek klāt to cepto pusķiploku.

Tomāti - ķiploks, tomāti, jū nov! Teju pētersīlis prasās, ja vien tur nebūtu jau kumins. Ķiršu tomāti tāpēc, ka procedūras beigās saglabā kaut kādu skatu un miesu, lielai daļai šķidruma tomēr iztvaikojot. Daži gan bija iemanījušies uzpūsties un nepārsprāgt, tad nu tos es uz beigām tā vardarbīgi pārdūru, lai tā sula tiek arī tiem kartupeļiem.

Eļļa - es jau būtu gāzis olīveļļu, ja jau tie tomāti tur klāt, bet man neļāva, tādēļ vienkārši eļļa. Kartupeļus forši cept arī taukos, īpaši pīles vai zoss, bet var gaidīt arī rudeni, un pagaidām lietot eļļu.

Vēl - es ļāvos barbarismam, un ēdu to ar pāri pārbērtu rīvētu cieto sieru, un nedaudz krējuma. Bet garšas tiem kartupeļiem jau ir diezgan izteiktas, tādēļ arī nosaucu to par barbarismu.

Visbeidzot, kāpēc žūpu kartupeļi? Lūk, dēļ tiem 150 grādiem pēc celsija. Nav diez ko jāsatraucas, ka pienākot pie krāsns trīs minūtes par vēlu, kaut kas būs sadedzis, tādēļ var droši iet zaļumos dzert alu. Ap to laiku, kad sāksies skraidīšana uz labierīcībām, varēs pie viena iemest aci krāsnī, vai nevajag slēgt ārā. Kartupeļi nepiedeg, tomāti neizžūst u.t.t. Vienvārdsakot, process notiek relatīvi autonomi, ar nepiespiestu supervīziju.

Negribu lielīties... nu labi, nav jau ar ko. Tāds normāls vecpuišu, vai arī kārklu atraitņu ēdiens, ko viegli iešmigojis var pagatavot bez īpaša iespringuma.

Bet, tātad, ar visām vecpuisīgajām fīčām. Vispirms, protams, izmērcējam pupiņas. Paģiras ir labs brīdis, kad sauju pupiņu iebērt izlietnē esošajā katlā ar ūdeni, bet, ja mēs tādi klīrīgāki, var arī sameklēt tīru trauku, kur ieliet tīru ūdeni. Bet citādi, tur būs klāt desa, so - why bother? Tātad, vakarā atnākot vai atbraucot mājās pēc saviesīgas pasēdēšanas, vai ne tik saviesīgas, bet ar gudrām runām un lieliem plāniem, bet kas būtiski, ne pārāk agri, un ne pārāk ēst gatavot gribošam, liekam vārīties pupas. Pilns katls ar ūdeni, ne pārāk daudz pupu, jo tas viss nepilnu stundu arī vārīsies. Tad, atveram alu, jo vēl gulēt iet nesanāks, un uz diviem aliņiem nāksies palikt nomodā. Pa vidu starp internetiem atrodam laiku sagriezt sīpolu un mednieku desas. Negrasos lielīties, tāpēc teikšu tā - Valmiermuižā, pērkot alu, šo to var dabūt arī no desām, un, par cik, biju ar riteni, šo iespēju arī izmantoju. Trusi, kā var nojaust, es nepirku, jo ne tikai dārgi, bet es pats arī to visu paku desu dabūtu apēst. Jēra nabija. Bet, galu galā, tas nav tik principiāli. Galvenais ka tā desa ir tāda žāvēta. Tātad, sagrieztu desu ar sīpoliem cepjam uz pannas, tomēr kāds eļļas krikucīts tur ir vajadzīgs, un kad pašam šķiet, ka ir gana cepts, izgāžam bundžu konservētu smalcinātu tomātu. Bundžu tādēļ, ka vecpuišu recepte. Ja ir luste, droši - par tomātu blanšēšanu nevienam rokas te necērt. Nu, un tad visai tai virai pieber piparu maisījumu, man cieņā ir virdžīnijas maisījums, kādus kaltētus zaļumus, raudene - vai?, lauru lapas obligāti, nu, un sāls. Un tad lai tas viss sautējas uz lēnas uguns, kamēr pupas turpina vārīties. Kad pupām ūdens iet uz beigu galu, brutāli gāžam to mērci klāt pupām, un turpinām aktīvi vārīt. Iecere bija uz mērces iebiezināšans īpašībām. Un tad, attiecīgi, kad dzirdam dīvainas skaņas, vai jūtam dīvainas smaržas, vai kaķis staigā apkārt ar plakātu "sauciet ugunsdzēsējus", kamēr mēs rakstām cibā, skrienam raut no uguns nost to visu viru, kamēr nav izcēlies ugunsgrēks. Vualā!

Kā jau minēju, nekā īpaša, bet ar pareizām garšvielām, baigi labā štelle. Teju vai kādu sangriju gribās klāt, vai kādu spāņu vīnu. Jā, ar proporcijām uzmanīgi. Pupiņas piebriest nežēlīgi. Es vismaz pārrēķinājos, un iešu tagad skatīties, vai tas viss satilpst traukos. Ja ne, būs jāēd pārējais nost.

UPD. Karoti noēdu pie alus, karoti atstāšu pieglabāšanai ar ko palielīties, un tā vien rītdienas pusdienām sanāca. Laikam pirmajā brīdī izskatījās vairāk. Bet tomēr - ar tām pupām uzmanīgi, ja bieži netiek gatavotas. Vismaz x1.5, ja ne visi x2.

Iepriekš man Melnais Sivēns licies pārāk dārgs priekš savām spējām, un, neizslēdzu, ka kaut kas mainījies fundamentāli. Vai varbūt esmu palicis vēl lielāks "buržuā". Tomēr mana šodienas izvēle man likās fantāzijas lidojums, kuru vērts pieminēt. Lai arī saucās tas viss necili - siļķes un kartupeļu kārtojuma salāti. Nosaukums manā interpretācijā.

Tātad, virspusē ir cepta marinēta siļķīte. Jā - marinēta! Kopā ar apceptiem kartupelīšiem. Tas viss gulstas uz salātu lapām kas bagātīgi papildinātas ar anšoviem. Pašā apakšā ir kaut kāda versija par cēzara mērcīti ar balzamiko notīm. Rītos... vai dienās, vai brīžos, kad gribās kaut ko skābeni, marinēti sālītu, nevis ceptas gaļas enkuru - ideāli. Un tas viss par 3 latiem. Comōn - bundžiņa anšovu maksā divīti!

Šķiet, būšu iemācījies taisīt kartupeļu biezeni, kas man pašam patīk.

Tātad, ko iesākam ar brieža šķinķi, kas ir diezgan liess. Ok, ļoti liess. Ar aizlijušu vienu aci nebija pacietības čakarēties, tāpēc katlā nonāca pilnīgi liesa gaļa. No sākuma gaļu pārlejam ar ūdeni, piemetot lauru lapas, piparus un sāli, vāram to visu pasākumu līdz gandrīz sadegšanai. Par laimi zemapziņā šāds scenārijs tika paturēts, jo no tās liesās gaļas šā kā tā nekas tur iebiezināties nevar bez papildus reaktīviem, tādēļ citā katlā tiek iegāztas divas bundžas konservētu tomātu, un gaļa tiek pārkrauta pie tomātiem. Gaļa, protams, daļās pa frakcijām, tādēļ bažām par parazītiem vairs vispār nav pamata. Piedegušajā katlā tiek ieliets mazliet ūdens, un tas tiek likts vārīties, apmaisot visu piedegušo. Tad ņem lina gabalu no gambenizona atgriezumiem, un nokāš piedegušā katla novārījumu. Ja mājās nav gambenizona, var lietot sietu. Novārījumu pielej klāt gaļai ar tomātiem. Tur pat pieber visas mājās atrodamās kaltētās sēnes no pagājušā rudens, un sagriež vienu burkānu. Pievieno nu jau maltos piparus un, laika un svaigu vai saldētu pētersīļu trūkuma dēļ, persilādi. Kad šķidrums sāk aptrūkties, pieliek klāt vakar saldēto buljonu, kas pāri palicis no tā paša brieža rolmopšiem. Pašās beigās vēl pieber sauju rupjo rudzu miltu, un pielej trīs tējkarotes galda etiķa. Principā slēdz ārā, lai tas viss atpūšas. Tad, atgriežoties no traumām, uzvāra vakar iemērktās raibās pupiņas, un gaida, kad izbesījies students sāks gribēt ēst, lai pupas varētu apvienot ar gaļu, un to visu uzkarsētu vēlreiz. Neskatoties uz antibiotiku instrukciju, ir plānā uzrīvēt cieto sieru. Kas nedzer antibiotikas, var mēģināt likt arī krējumu, bet, manuprāt, neprasās.

Jā, daudzas sastāvdaļas ir ļoti grūti dabūjamas, bet pagaršojot padzisušo un ievilkušos virumu, ir to vērts. Nom, nom, nom. Pasniegt ar kādu seriālu.

Nepagāja ne 30... nu labi, pagāja, bet es pirms brīža sapratu daiviņās cepto kartupeļu gadsimta noslēpum. Liekot krāsnī kartupeļus vajag likt uz kantīti. Kad pienāks laiks tos apgriezt, uz muguras tie gāzīsies tā patām.

Otra lieta - skābētiem gurķiem/kāpostiem liek klāt cukuru? (Marinētāji iet un iesālās ar saviem padomiem). Un, ja liek, kas varētu būt tas reģionālais cukura avots agrāk? Brūklenes, dzērvenes, āboli?

Jā, lai arī man teica, ka ideja ir jāpatentē, domāju, ka ne es pirmais līdz kam tādam esmu aizdomājies. Tātad, vajag RIMI saldēto graudu maizi, 2 cīsiņus, 2 olas, sieru, majonēzi, tomātu mērci. Nu labi, majonēze un tomātu mērce kā reiz ir mainīgais lielums, tā pat kā sīpoli, olīvas u.c. figņas, ko nu sagribās pielikt klāt. Varbūt kāds var sagribēt pielikt tūkstoš salu mērci.

Tātad, cepečkrāsnī mazliet pacepj maizi, tā lai viņa vairs nebūtu ledus gabals. Apkārt kraukšķīga, vidū teju vai jēla. Pa vidu visā garumā iegriež šķēlumu, un ver maizi vaļā cik nu plati sanāk, lai napārlūztu. Tad liek divus cīsiņus, aplej ar mērcēm, garšas pilnībai vajadzētu vēl kaut kādas piedevas, ko es šoreiz aizmirsu, jo cīsiņi ir cīsiņi, un tad pāri uzsit divas jēlas olas. Nu, un liek atpakaļ krāsnī. Pēc kāda laika liek pāri sieru, atkarībā no tā, cik saceptu sieru gribās. Brīdinu, tā ola cepeškrāsnī tik ātri nemaz necepās, tāpēc nākamreiz sieru likšu vēlāk. Šoreiz cerēju, ka kūstošais siers paātrinās olas cepšanos, kas nav tiesa. Jā, atklāju ideālo sieru priekš cepeškrāsns. Ženēvas, vai? Nu, tāds apaļš oranžā apvalkā. Nu, un tas viss olas pagatavošanās ilgums ir vairāk par 10 minūtēm. Kādas 15 varētu būt. Nu, ja ir klāt buljons, ideāli, bet var pārēsties.

P.S. Pārlasīju, un iedomājos, ka kādu laiku ir jāpalieto RIMI saldētās maizes, lai atkostu, kā viņa tur cepjās. Šai receptei tomēr svarīgs tas moments, kad tu vizuāli vari pateikt, kad maize ir jāšķeļ pušu. Var nofeilot, un vai nu pārcept garozu, vai pārāk ātri to maizi izņemt, kad iekšā vēl ir ledus. Noteikti grādus sākumā vajag likt ne uz maksimumu, bet uz kādiem 180 - 200, atkarībā no pacietības. Kad iet iekšā ola, tad gan uz maksimumu, vai pat grila režīmu.

Nav gluži recepte, bet par ēdienu. Nu, vai siļķēm, kādi nu kuram priekšstati.

Tātad, kaķis mani ir izdresējis, jo to daļu ko ēd baltie cilvēki, mēs paši dabūjam diezgan reti. Tāpēc esmu pasācis ēst garneļu galvu saturu, atkarībā no garneles stāvokļa un noskaņojuma. Bet šoreiz konkrēti par tām mazajām, saldētajām, vārītajām, paciņās pa pus kilo. Esmu ikru fans, un bērnībā renģu ikri bija omaigād! Garneļu ikri, līdzīgi, arī ir omaigād. Un tad nu esmu piefiksējis jocīgu lietu, ka dažām ir rozā ikri, dažām pelēki, un tas viss vienā paciņā. Dažādas sugas, vai kas par triku? Izrādās, ir vēl viena opcija - dažām ikri ir galvā! No shit! Tāds orandžīgi sarkans kunkulis, ko te daži jau paspēja nolamāt par augoni. Ikri, goda vārds. Galvenais viņus ņemot arā neizņemt ar visu sirdi, vai kas tas ir. (Just in case - jā, garnelei sirds ir galvā).

Awww - http://www.closetcooking.com/2011/03/guinness-chocolate-cheesecake.html

Divi īzī-pīzī ēdieni ar dažiem savdabīgiem pielietojumiem.

Trijstūrainās karstmaizes: nu, tās tur, kuras gatavo tosteros, kur siers pa visām malām kūst, un vienmēr tiek sapildīts tik daudz, ka to tosteri knapi var aizvērt. Līdz tam, kā var viegli aizvērt tosteri, vēl tiksim, bet mājās mums uzradās skābētie tomāti no vieniem zemniekiem. Eksperimenta kārtā paņēmām, bet, salīdzinot ar gurķiem, kaut kas īsti nebija. Risinājums - tostermaize, vītinātā gaļa (tās tur plāni sašķēlētās, ar speķīti gar malu, un ādas strēmelīti) pēc savas iecienītās smirdīguma pakāpes, vienu skābēto tomētu griež uz pusēm un sasprauž pa stūriem, pāri kaut kādu puscieto sieru plānā šķēlē. Vienas maizes pagatavošana 2 - 3 minūtes (atkarībā no čakara ar ādas nogriešanu no šķiņķa), sacepšana - vēl 7 - 10 minūtes. Superīga, sālīta zacene pie aliņa, kas nejūk ārā, un viegli pārlauzt. Es pat teiktu, diezgan diētiska, ja neskaita sāls daudzumu tanī visā. Jā, siera tecēšanas koificiets atkarīgs no roku veiklības - nevajag iekšā likt biezās siera šķēles, jo tā, tipa, esot garšīgāk.

Aknu plācenīši: Kartupeļus, I guess vārīt visi māk. Pērkam vistu aknas (yeah, baby - vistu gan, jo tām izpaliek visas tās plēves, dzīslas n'stuff), blenderējam (3 - 4 minūtes uz pus kilo), klāt liekam olas, garšvielas un rupjos rudzu miltus (nav obligāti, I guess, bet tad ir tāda kraukšķīga garoziņa). Samaisam, un cepam kā pankūkas. Kas var būt labāks vienkāršāks un ātrāks par šo? (tulkojums priekš hetero: īzī-pīzī)

Viss pagatavojams vienā rokā žonglējot alus kausu.