Nav gluži recepte, bet par ēdienu. Nu, vai siļķēm, kādi nu kuram priekšstati.

Tātad, kaķis mani ir izdresējis, jo to daļu ko ēd baltie cilvēki, mēs paši dabūjam diezgan reti. Tāpēc esmu pasācis ēst garneļu galvu saturu, atkarībā no garneles stāvokļa un noskaņojuma. Bet šoreiz konkrēti par tām mazajām, saldētajām, vārītajām, paciņās pa pus kilo. Esmu ikru fans, un bērnībā renģu ikri bija omaigād! Garneļu ikri, līdzīgi, arī ir omaigād. Un tad nu esmu piefiksējis jocīgu lietu, ka dažām ir rozā ikri, dažām pelēki, un tas viss vienā paciņā. Dažādas sugas, vai kas par triku? Izrādās, ir vēl viena opcija - dažām ikri ir galvā! No shit! Tāds orandžīgi sarkans kunkulis, ko te daži jau paspēja nolamāt par augoni. Ikri, goda vārds. Galvenais viņus ņemot arā neizņemt ar visu sirdi, vai kas tas ir. (Just in case - jā, garnelei sirds ir galvā).