Kad mājās nekā nav, un ciemiņi nav atnākuši, ir jādodas uz veikalu. A viss, patiesībā, sākās ar to, ka mājās bija nomētājušies pāris tie tumšie tomāti, un citādi vairs nebija lietojami. Vai, kā apgalvo daži, es esot hardcore.

Tātad, iedvesmojoties no Valmiermuižas, ir tāds prasts zemnieku ēdiens - sutināts vistas stilbs. Nepaklausot veselajam saprātam, tiks nopirkts katram pa vistas stilbam. Lūk, un pārējais gan bija iz sērijas, kad mājās nekā nav. Un mājās nebija piparu maisījums, provansas garšvielas, jau minētie tomāti, viens burkāns, sarkanie sīpoli, gabaliņš selirija, neizdzerts malbeks un Rimi akcijas sautējamais katls.

Pirmā daļa saucās "ugunsdzēsēja šausmas". Ieslēdzam nosūcēju, atveram logu, padzenam kaķi, atrodam pannai vāku, un uz čuguna pannas sākam svilināt stilbiem nogrieztos taukus, jo ņefig te augu eļļas laistīt. Nu, un kad skaidrs, ka tur var likt cepties stilbus, tad nu aizgāja jūriņā, un dūmiem mutuļojot, un ik pa laikam aizdegoties taukiem, svilinām stilbus. Laikam kaut kāds bišķīts sāls un melno piparu bija. Apsvilinātos stilbus liekam sautējamā katla apakšā. Nepārspīlējam ar sāli, kā man tas parasti sanāk, jo vēlāk tur ieliktie tomāti to visu lieliski sasūc. Tajā pašā pannā apcepam rupji sagrieztu sīpolu, burkānu, seleriju, kas atīdzan nonāk sautējamā katlā. Nu, un tad jau tomāti sagriezti daiviņās, pāri piparu maisījums, provansas garšvielas, un... es nezinu, kāda pus glāze vīna? Vāku virsū, un karstā cepeškrāsnī un 40 minūtēm.

Ko es varu labu pateikt par to Rimi katlu? Nu, tas zilais, no fig viņ zin kāda materiāla, bet apkārt esot stikls. Lūk, vista ne noslīka, ne izžuva, bet bija tieši laikā. Nu, ja neskaita to, ka bija par daudz. Ko es varu pateikt sliktu par to katlu. Es ceru, ka tas ģēnijs, kurš izdomāja, ka vāka rokturim jābūt melnā krāsā, kā minimums čurā gultā. Pa vidu, kad baudīju vistas gatavības progresi, katlu normāli izņēmu ar cimdiem, bet pēc tam, kad liku vāku atpakaļ, dabūju asas izjūtas, un meklēju Pantenolu. Lūk jums dizaina feils.