Es te papētīju aktuālo bezvadu austiņu piedāvājumu, un nonācu pie dažām interesantām atziņām par mūsu globālo sitāciju tehnoloģiju frontē. Es pārāk nenoslogošu šo tekstu ar tehniski specifiskiem aprakstiem, bet caurmērā nav noslēpums, ka standarta bezvadu skaņas pārraides risinājumi nav bez skaņas kvalitātes zudumiem. Vai tas ir tik svarīgi, ir mazliet cits jautājums, bet es gribēju sev atstāt atvērtas visas opcijas, ja es vēlētos iegādāties vēl vienas austiņas, jo nav tā, ka man šobrīd nebūtu uz kā klausīties mūziku, ejot pa ielu ar suni pavadas otrā galā.

Android īpašnieki var nesteigties sev sist uz pleca, jo viņu ierīcēm arī ir zināmi ierobežojumi operētājsistēmas līmenī, bet Apple ir fantastiska kopmānija. Es noteikti varu releitot ar sajūtu, ka visai pasaulei nav taisnība, un es pats izdarīšu labāk, bet šī filozofija Apple produktus ievieto atsavišķā, no citiem noslēgtā pasaulē. Īpaši fantastisks ir fakts, ka ir Apple Music, kas piedāvā kaut ko tādu, ko iPhone īpašnieki tā īsti nemaz nevar izmantot. Te gan jāpiezīmē, ka beidzot parādīsies Apple produkti, kas šo ierobežojumu noņems. Vēl šī visa sakarā es secināju, ka es varbūt gribu AirPods Max, un pretēji daudzu audiofilu kritikai, tas ir diezgan labs produks, ja tu jau dzīvo Apple infrastruktūrā, lai gan vērtējot tos ērpodus atsevišķi kā autonomu produktu, tas šķiet diezgan dārgs.

Lai vai kā, šo visu faktiski var aizstāt ar vienu type-c vadu, un šinī frontē iPhone bieži vien ir labāks risinājums, kā daudzi citi. Tur ir drusku jāiedziļinās tajā, kas būs vada otrā galā, bet tev vismaz nevajag neko vairāk kā telefonu, vadu un austiņas. Šobrīd daļa pasaules ir satraukusies par savu atkarību no telefoniem un korporācijām, un tāpēc ir sākusies mode iegādāties visādas specializētas ierīces, tai skaitā ierīces mūzikas atskaņošanai bez mūzikas servisiem. Iespējams sava vecuma dēļ, man šādu emocionālu problēmu nav, un es labprāt izbaudu faktu, ka telefons ir jaudīga multifunkcionāla ierīce. Taču šajā sakarā mani pārsteidz, ka audio produktu piedāvājumā nav risinājumu, kas visus vadus un spraudņus apvieno vienās austiņās. Mēs esam pusceļā uz šo mērķi, jo lielākā daļa dārgā gala austiņu jau tagad ir tehnoloģiski sarežģītas ierīces, bet pietrūkst vēl viens pēdējais solis, kas tās padarīs par autonomām mūzikas atskaņošanai paredzētām ierīcēm, un telefons kļūs vienīgi par vadības ierīci, un varbūt par datu pārraides nodrošinātāju.

Taisīt atsevišķu cibu mūzikai drošvien būtu pārspīlēti?

Patiesībā jau man gribās kaut kādu platformu, kur šo visu varētu labāk organizēt. Vislabāk jau uztaisīt kaut ko pašam, jo viss, ko es esmu izmēģinājis līdz šim, nespēj nodrošināt tieši to, ko man vajag.

https://www.youtube.com/watch?v=eH4sMocy2rw

One Battle After Another man lika aizdomāties, ko no dzīves vēl sagaida pusmūža vīrieši? Šī gan tiešām ir paaudzes un ģendera specifiska lieta. Neejot abstrakcijās, kāda dzīvei vispār ir jēga, ar jauniem vīriešiem daudz maz viss ir skaidrs. Vecākiem vīriešiem atliek vien dusmoties un nepieņemt realitāti, ka viņu izpratni par pasaules kārtību nevienam tā īsti nevajag.

Lai vai kā, šī filma mani nekaitināja tā, kā to darīja pingponga filma, bet kopumā stāsts mani garlaikoja. Varbūt mazliet kičīgāks, bet atkal jau saturs par to, cik briesmīgā stāvoklī ir pasaule, pie tam specifiski Amerika. Ir pilnīgi ok, ka Oskarus un Berlīnes lāčus dod filmām, kas ir specifiski aktuālas konkrētajai kultūrtelpai, bet man reāli kaitina, ka vēl joprojām Oskariem piedēvē kaut kādu augstāku māksliniecisku statusu. I mean, tas pats Straumes haips man rada sajūtu, ka Berlīnes mūris sabruka aizvakar, un mēs visi teju kā uzzinājām par rietumu popkultūru. To, ka Straume patīk kritiķiem, es jau sapratu pēc pirmajām balviņām, un Oskaru nedabūšana šo filmu nepadarītu par mazāk vērtīgu.

Bet visas labās lietas, ko interneti stāstīja par One Battle After Another, ir valīdas. Vizuāli - hands down. Aktierspēle - mani var kaitināt Di Kaprio kā cilvēks, bet es gandrīz aizmirsu, cik labs viņš ir kā aktieris. Ne viņš viens, protams. Viss tas komiskais elements - es nez. Tiešām Holivudai ir grūti runāt par smagām tēmām bez vieglas ironijas un absurda? Kaut kāds leftist Tarantino.

Jaunākajā SNL bija Harry Styles. Tas ne tikai radīja vēlmi iečekot viņa jaunāko daiļradi, pēc piezīmēm spriežot tā atšķiras no senākas viņa daiļrades, bet es uzzināju, ka šis dude mēdz uz pasākumiem vilkt visādus ekstravagantus tērpus. Pats par sevi tas nav netipiski slavenībām, bet man patika sketčs par to, ka random dude ikdienā nevar atļauties uzvilkt to, ko var atļauties Harijs Stails uz sarkanā paklāja. Sketčs, protams, bija pārspīlēts, un tam nebija arī pienākums sniegt kontekstu šai "problēmai", bet tas iekļāvās tipiskā SNL un pārējās popkultūras diskursā par seksīgo lampu. Apakšžanrs tam, ka visas sievietes iekārto Džeisonus Momoa vai Maiklus B. Džordanus, ir sieviešu neapstrīdama fanošana par saldajiem zēniem. Un te man rodas jautājumi par tādu kā divkosību, kas iespējams ir kaut kāds pašcenzūras un savu jūtu apspiešanas produkts. Ja vien mēs neejam tādā primitīvā cilvēku dalījumā skaistos un ne tik skaistos, no kura mēs saprotam, ka Harijs Stails būs pievilcīgs arī krokšos un netīrā t-kreklā, tad no kurienes nāk šis apbrīns par viņa dzirkstošo personību, kamēr average Joe mēģinājumi tapt vizuāli mazliet vairāk interesantam ir izsmejami. Protams, visi mēģinājumi kaut kad atduras pret neveiksmēm, bet tā vien šķiet, ka vairumam nepienākas kredīts pat mēģināt. Man varbūt pietrūkst queer eye, bet man Harijs Stails šķiet vienkāršs dude, lai gan es māku lietot gūgli, un redzu arī viņa ļoti pārproducētos foto, bet tādu netrūks jebkura izskata slavenībai. Ar šo visu es gribēju teikt, mēs paši par sevi varētu justies labāk, ja kolektīvi iemācītos dot sev brīvību darīt lietas, kā arī ar labticību un mīlestību mācētu gan izteikt, gan pieņemt kritiku par to, kas tomēr neizskatās baigi labi, un tad arī ne tik veiksmīgās lietas nekļūtu par tādu kā spīta spēli, kur cilvēks ir uzdrošinājies pamēģināt vienu lietu, un tad nu viņam ir jāiet uz visu banku.

Ja es pētītu vīrusu izplatību, es izmantotu tādus pētījuma objektus kā es - cilvēkus, kas strādā attālināti, daudz laika pavada mājās, un ar limitētu ekspozīciju publiskā telpā. No mūsu divu cilvēku mājsaimniecības nepārprotami var secināt, ka darbs klātienē ir nepārprotams līderis saslimšanas gadījumu izraisīšanā. Ar diezgan lielu atrāvienu otrajā vietā ir grupu sporta nodarbības. Te gan varētu būt zināma saistība ar konkrēto sociālo burbuli, bet pagaidām individuālās tikšanās, mājas ballītes un ēdināšas vietu apmeklēšana vispār nekādi nepapildina saslimšanas statistiku.

Mani drusku pārsteidz, ka es esmu sācis slimot, pat ja simptomi ir visai minimāli, bet es iespējams varu izdarīt arī visai ticamu minējumu par iemesliem. Man gribētos domāt, ka cilvēki apzināti nenāk slimi uz sporta nodarbībām, pat ja man tam nav pierādījumu, bet nākt slimiem uz darbu man šķiet diezgan sociopātiski, ja nav nekādu šķēršļu attālinātam darbam. Es nevarētu nopietni to pārnest cilvēkiem, kas strādā stroikā vai zivju rūpnīcā, bet ofisa planktons ar internetu un datoriem gan varēja savākties. Tam nav citu šķēršļu, kā tikai tie, kas ir galvā.

Man ir notrulinājusies sajūta par self pity, bet nez kādēļ šķiet, ka šī varētu būt diezgan laba dziesma. No sākuma mani aizkaitināja frāze par abstrakto aizgājušo personu, bet reabilitēja sevi pie brūkošām impērijām un pasaules nepastāvīgumu kopumā.

https://www.youtube.com/watch?v=59wcc2Ml-yk

Ar sazvērestības teoriju sociālajiem iemesliem viss it kā būtu skaidrs.
(https://www.youtube.com/watch?v=R_8a3pMog8g)

Bet man liekas interesanti tas, cik ļoti mēs varam uzticēties paši savai realitātes sajūtai. Viens ir kaut kāda demence, kad ķermenis, ieskaitot smadzenes, ir jau sabrūkošā stāvoklī, kā tas attēlots The Father ar Hopkinsu. Bet pilnīgi vesels organisms kainda arī nav pasargāts no tā. Parasti uz cilvēkiem, kas aizraujas ar sazvērestību teorijām, skatās kā uz defektīviem, bet visa cilvēka prāta konstuētā realitāte ir abstrakcija uz abstrakcijas vairākos slāņos. Un ja mēs ticam zinātnei, politiķiem, ziņām un tā tālāk, tas nav galīgi absurdi, ka cilvēks var ticēt tam, ka kaimiņš ir citplanētietis tik pat lielā mērā, kā faktam, ka ASV ir uzbrukusi Irānai. Drošvien kaut kā sarežģīti var izskaidrot, kāpēc pēdējais kļūst par objektīvu faktu, bet pirmais ir tikai fantasms, es tikai saku, ka individuālas apziņas līmenī abas šīs īstenības var šķist vienlīdz patiesas, jo balstās tajos pašos bioloģiskajos mehānismos.

Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.

Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.

Ir dažādi viedokļi par saistību starp domāšanu un valodu. Es nosliecos tajā virzienā, ka doma var pastāvēt bez valodas, bet es arī saprotu, ka grūti novērtēt domu, kuru nav iespējams izteikt vārdiem.

Lai vai kā, es te nesen piefiksēju, ka mans iekšējais dialogs notiek divās valodās. Es varu sev izskaidrot kādēļ tā ir, bet tas tomēr bija neliels pārsteigums. Es vēl saprastu, ja es būtu attiecībās ar cilvēku, kurš nerunā latviski, un tad otra valoda būtu galvenais komunikācijas veids, bet manā gadījumā tā nav. Nekas cits neatliek, kā skatīties uz attiecībām plašākā kontekstā, un tur tiešām komunikācijas valoda bieži vien ir angļu. Te pat vairs nevar vainot tikai darbu. Arī izziņas valoda nu jau ekskluzīvi ir angļu, sākot ar vispārējām ziņām, beidzot ar specifiskām interesēm.

Es nojautu, ka šīs pārmaiņas ir diezgan neizbēgamas plašākā kontekstā, bet drusku negaidīju, ka tas skars mani individuāli, un tas ir noticis nosacīti strauji. Tādā ziņā, ka es mirt vēl netaisos, un ar šo pasauli komunicēšu vēl apmēram tikpat ilgi.