Iespējams, ka dēļ Fontaines "Bird" noskatīsies mazliet vairāk cilvēku

Pie visiem tās trūkumiem, "May December" ir filma, kas uzdod lielisku jautājumu - kas vispār ir mīlestība? Mīlestība esot akla, un ar šo argumentu zem paklājiņa var paslaucīt visādu sūdu, un tas mani diezgan kaitina, un varbūt pat ir kaitinājis vienmēr. Mīlestība noteikti ir sajūta, bet tā ir ļoti individuāla sajūta, un dienas beigās jautājums būs par to, ko tu esi darījis, nevis kā tu par to esi juties. Ar dienas beigām es domāju katru reizi, kad cilvēki ir tikuši ārā no attiecībām, no kurām ir guvuši kādas "dzīves mācības" labākajā gadījumā, vai neizdzēšamas nepatīkamas sekas sliktākajā. Manuprāt tas vispirms ir stāsts par to, ka ar savām sajūtām jādīlo atbildīgi, un ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem. Domāju, ka nebūs pārspīlēti teikt, ka mums visiem ir darīts pāri, bet tādēļ vien nevajadzētu savām traumām un sāpēm uzlikt virsū plīvuriņu, nosaukt skaistā vārdā, un maukt uz priekšu like there is no tomorrow.

Es zinu, ka viss šis ir mazliet abstrakti, bet es vēl padomāšu, ko iesākt ar lietām, ko es sarakstīju pēc filmas noskatīšanās. Lai cik ļoti filma ir mēģinājusi mīkstināt šo sarežģīto tēmu, lai par to varētu domāt niansētāk, tur tā sarkanā lupata tomēr ir tik spoža, ka ļoti grūti nefokusēties tieši uz to, un visu skatīt tikai caur šo prizmu. Bet man šķiet, ka jebkura situācija ar nevienlīdzīgām varas pozīcijām, un tās var būt gan fiziskas, gan emocionālas, ir tik pat problemātiska, kad divi cilvēki iesoļo intīmās attiecībās. Un uzsākt attiecībās ir daudz vieglāk, kā tās uzturēt, un īpaši jau pārtraukt.

"Bird" bija labs veids kā nobeigt festivālu un nedēļu. Tāds gandrīz kā The Blaze videoklips, tikai ar UK bangeriem. Varbūt pat nedaudz "The Florida Project".

Man arvien labāk sanākt izvēlēties filmas, kur 80 procenti ir vienkārši darbs iziet cauri visam sarakstam, un 20 procenti intuīcijas, kas sāk strādāt arvien labāk.

Es laikam beidzot spēju noformulēt, ko es domāju par filmu "Dahomey". Tā ir filma par to, ka Francija atgriež dažus vēsturiskos artefaktus atpakaļ Āfrikā. Šis teikums pats par sevi daudz ko pasaka, jo Francija ir valsts, kamēr Āfrika ir kontinents, bet nedomāju, ka ļoti daudziem kaut ko izteiktu Beninas nosaukums. Nu lūk, es domāju, ka joprojām ir iespējams uztaisīt ļoti labu dokumentālo filmu par šo notikumu. Pieņemu, ka būtu iespējams palūgt izmantot dokumentālos kadrus no artefaktu pārvešanas. Un pat ja to nebūtu, ne jau fiziskā šo priekšmetu pārvešana ir svarīgākais visā šinī stāstā. Un es nesaku, ka šī filma bija nevērtīga, jo nav tā, ka es pirms tam zināju, kurš, cik daudz, kad un kam kaut ko atgriež, un kā cilvēki par šo notikumu vispār jūtas, bet man tomēr šķiet, ka Berlināles atzinību tā tomēr ieguva dēļ tā, cik unikāls bija pats notikums, par kuru bija šī filma. Un arī es šo filmu izvēlējos noskatīties dēļ tā, ka par jebkuru citi tēmu ir un būs vēl tik daudz filmu. Es jau pirms skatīšanās no recenzijām zināju, ka tas nebūs kino šedevrs. Bet kā jau minēju sākumā, vēl ir iespēja uztaisīt vēl kādu filmu par šo, lai gan es šaubos, ka tāda taps.

Clippy takes over the world.

https://www.youtube.com/watch?v=b4taIpALfAo

Es vakar noskatījos savu pirmo pilnmetrāžas fikciju Riga IFF ietvaros. Līdz šim kaut kā ir bijis diezgan daudz dejas un arhitektūras. Tā kā šī bija arī pirmā diena, kad filmu varēju izvēlēties sev vienam, noskatījos Des Teufels Bad. Es zināju par dažām sižeta detaļām, kas ir iemesls tam, kāpēc šo filmu skatījos es viens, bet gore filmā parādījās daudz ātrāk, kā es gaidīju. Pēc kāda laika man šķita, ka filma caurmērā tā arī virzīsies - viss būs drūmi un briesmīgi, bet nez vai es uzzināšu kaut ko jaunu. Bet tad es attapos emocionāli iesaistīts filmas notikumos, un kad es vienā brīdī nopauzēju filmu, es sapratu, ka man vēl priekšā ir trīsdesmit minūtes lieliskas pieredzes.

Es tagad nevarēšu izslēgt šo filmu no apziņas, kad kāds stāstīs par baznīcas pozitīvo ietekmi uz atsevišķiem cilvēkiem, kad kāds komentāros rakstīs, ka kādam ir jāsaņemas, vai kāds kaut ko ir pelnījis par to, ka ne tā ir uzvedies, vai to, cik tradicionālās vērtības ir svarīgas un kopjamas, vai to, ka dažas attiecības ir svarīgākas par citām, un izvēle ir nepārpotama, kad tās nonāk konfliktā. Kā jau minēju, šajās pārliecībās nav nekā jauna, bet šī filma parādīja šīs parādības īpaši ciniskā gaismā, un nevarētu teikt, ka par kādu epizodi varētu teikt, ka tā ir bijusi pārspīlēta, un realitātē tā nevarētu notikt, īpaši tāpēc, ka filma cita starpā ir balstīta reālos notikumos.

Viena savdabīga lieta, par ko šī filma lika aizdomāties, ir par mātēm. Man nav nekādas nožēlas par to, ka es esmu pārrāvis visas saites ar savējo, bet nu jau man ir sajūta, ka pieaugušam cilvēkam pienāktos to izdarīt. Es ticu, ka mūsdienās eksistē normāla un veselīga bērnu un vecāku dinamika, bet es pārāk daudz esmu redzējis dzīvē to, kas tika parādīts filmā, lai neuzskatītu, ka normālas attiecības ar vecākiem tomēr ir retums. Tur ir ļoti nopietni no attiecībām ir jānoskrāpē viss kultūrslānis, lai nonāktu līdz divu līdzvērtīgu pieaugušo attiecībām bērnu un vecāku starpā.

Visbeidzot es ļoti novērtēju aktrises talantu grēksūdzes ainā. Ļoti varēju noticēt, ka varone tanī brīdī piedzīvo to, ko mūsdienās cilvēks var piedzīvot pie psihoterapeita, kad viņam atšauj vaļā visus emocionālos korķus, un no viņa izlīst ārā visas sāpes un apspiestās emocijas, kas kā sašķidrinātā gāze ir krātas katrā "saņemies" epizodē.

Ir diezgan viegli nepamanīt lietas, kas tevi pārāk neinteresē, bet ir diezgan grūti atredzēt kāda izpausmes, un tagad mani šī persona kaitina diezgan regulāri. Netraucēšu ar saviem viedokļiem piārīties visai organizācijai, bet man patiktos, ka cilvēki ar potenciālu ietekmi būtu drusku gudrāki par mani, un to es domāju bez nevajadzīgas augstprātības.

Vai nav jauki, ka mēs joprojām diezgan slikti saprotam cilvēka seksualitāti? Lai gan bez kriņģa ir grūti uztvert kāda mēģinājumus nopietni uzvert Freida, Junga vai Lakāna teorijas, viņu ieguldījums joprojām ir vērā ņemams mūsdienu mēģinājumos šo jautājumu izprast, pat ja ļoti daudz viņi ir darījuši uz vaibiņiem. Ja es skaidri saprotu, kuros jautājumos kļūdās antivakseri, tad es tikai intuitīvi saprotu problēmu ar apgalvojumu, ka homoseksualitāte ir izlaidība. Es zinu, ka ka zinātne nosliecas uzskatīt, ka seksualitātei vairāk ir iedzimtu iemeslu kā sociālu, bet man nav zināms tāds viens darbs, kas apkopotu esošās zināšanas, un paskaidrotu, kas ir kas. Arī informācija par hormoniem grūtniecības laikā varētu būtu gana aizraujoša, tad uzzināt par sociālajiem faktoriem būtu interesanti. Nu labi, gan jau nav gluži tā, ka nav avotu par šo tēmu arī saprotamā valodā, bet ir mazliet dīvaini, ka šī tēma nav ieslīdējusi populārzinātniskajā infromācijas telpā, bet ir pilns internets ar informāciju par visumu un psihodēliju, lai gan seksualitāte ir kaut kas, ar ko mums ir jāsaskaras daudz biežāk un iešāk par divām pārējām. Bet var jau būt, ka tie ir tikai mani algoritmi.

Palasīju dažu būmeru pārspriedumus par cilvēkiem, un iedomājos, vai cilvēks principā ir spējīgs fundamentāli mainīties? Tas ir saistībā ar aroganci attiecībā uz jauniem cilvēkiem.

Ja tu trīsdesmit gadus esi racis akas, tad, protam, neviens jaunietis nebūs gudrāks par tevi aku rakšanas jautājumā. Saprotu arī potenciālu iegūt lielāku dzīves pieredzi, bet jau te sākas daži ierobežojumi. Visvairāk jau fakts, ka šinī izaugsmē ar lielāku vai mazāku entuziasmu ir jāinvestējas. Tas viedums nenolaižas tev virsū kā dieva svētība. Man šķiet, ka ļoti liela daļa būmeru kaut kad jaunībā ir apcerējušies, viņiem ir kaut kādi bērni, un tālāk stāsti var detaļās atšķirties, bet kopumā viņi visi kaut kur mētājas pa dzīvi vienā vai otrā formā. Vispasīvākais veids kā iegūt pieredzi, protams, ir izdzīvot dažādus notikumus - ekonomiskas, sociālas, politiskas pārmaiņas un krīzes. Bet jau piedalīšanās vēlēšanās ir vienkāršākā iesaistīšanās forma, un kā mums apgalvo statistika, tā nebūt nav universāla pieredze, kas ir lielāka cilvēkiem, kas ir sasnieguši kaut kādu vecumu. Runāt par emocionālu briedumu vispār nav pamata, ja vien tev nav ļoti specifiskas pieredzes, vai tu apzināti esi pie tā strādājis. Teicienam "boys will be boys" ir ļoti drūma patiesības šķautne tajā ziņā, ka tiešām netrūkst cilvēku pusmūžā un pat vēlāk, kas būtiski neatšķiras no savas divpadsmitgadīgās versijas. Liksim mierā tradicionālās ģimenes lomas, kurās attiecības mēdz veidot viens vai divi emocionāli bērni, bet ir diezgan vienkāršs domas eksperiments - iztēlojies, ka kāda cilvēka teikto saka divpadsmitgadīgs bērns, un vai tas tev šķiet ļoti netipiski bērnam. Šis ļoti lieliski strādāja ar mūsu Bali ceļojuma organizatoru, kad es absolūti bez mulsuma šo kungu varētu aizstāt ar divpadsmitgadīgu zēnu, un pilnīgi nekas manā pieredzē nemainītos. Visbeidzot cilvēku ekspertīze jomās, kuras viņš ir studējis. Cilvēks nevar būt gudrāks vides, ekonomikas, sociālajos un citos jautājumos par kādu citu, kurš ir studējis konkrēto tēmu. To nemaina arī fakts, ka kāds no šiem diviem ir ievērojami vecāks par otru.

Man ir padomā daži jaunieši, kas mani pārsteidz ar savu saprātīgumu neatbilstoši saviem gadiem. Dažās jomās, ne visās, protams. Pagājušajā nedēļas nogalē sanāca pavadīt kompānijā, kas bija paliela radinieku grupa, kur bija viens jaunietis man nezināmā vecumā. Kamēr notika skatu vērošanas aktivitāte, es varēju vien piefiksēt viņa eksistenci, un nepārprotamo atšķirību no visiem pārējiem. Savukārt saviesīgās pasēdēšanas laikā man bija iespēja iepazīt šos visus svešos cilvēkus mazliet labāk. Un tanī brīdī šis bērns transformējās indivīdā ar kaut kādām īpašībām, viedokļiem, humora izjūtu un tā tālāk. Šis priekšstats ir ļoti paviršs, un tomēr tu redzi, ka indivīdu raksturojoši atribūti tur jau ir. Nav šaubu, ka šis cilvēks kaut kad iemācīsies ēst olīvas, dzert viskiju, mainīs viedokli par to, kāds kino viņam patīk, uzzinās, kas var sāpināt citus cilvēkus, kas nesāp viņam pašam, un daudzas citas lietas. Bet vai viņš mainīs viedokli par to, kas ir taisnīgi, un kas nav, vai šī sajūta viņā jau ir noformulējusies? Ir dažādi fakti, ko mēs varam nezināt, un tos noskaidrojot, pielāgot savas attieksmes jaunai realitātei, bet vai pamati tādēļ vien mainās? Intuitīvi man šķiet, ka nemainās, bet tik pat intuitīvi man šķiet, ka es kaut ko būtisku laižu garām.

Anyway, vēl bez atsaldeņiem internetā, kuriem patīk uzstādīt diagnozes, un vērtēt cilvēkus pēc artificial atribūtiem (google translate man šeit nepalīdzēja), Saeimai nesen nolēma, ka sešpadsmit gadīgi jaunieši ir par jaunu, lai paustu savu viedokli vēlēšanās. Es, protams, saprotu, ka mūsu politiskā elite arī nevēlas gluži sev šaut kājā.

Tas, ka es gandrīz otreiz ieliku Heartworms "Jacked" drošvien kaut ko labu liecina par šo dziesmu.

Nu, tad tā vietā kaut ko trippy & chill.

https://www.youtube.com/watch?v=2X4l0ID5HiI