Soctīkli ir vieta, kur pamatā ar humoru izlavierēt cauri visādām sarežģītām tēmām. Tas ir kā uzēst kaut ko saldu pa virsu pretīgām zālēm. Pati par sevi tā nav slikta stratēģija, bet cilvēku emocionālais spektrs ir mazliet plašāks, un sēžot uz viena veida saturu, vienā brīdī var sākt šķebināt. Bet soctīklos var atrast arī LTV saturu, un ik pa laikam es ieraugu kaut ko zem virsraksta “Dzīvei nav melnraksta”. Šodien redzēju fragmentu no stāsta par mannā putriņu ar sviestiņu, un jāsaka, ka ir diezgan spēcīgi. Man arī ir daži savi pieredzēti vardarbības stāsti, kuri nav pārāk grafiski, bet ar visādām no bērnības atmiņā iedegušām detaļām. Absolūti saprotu, kā dažas asociatīvas lietas spēj sniegt mierinājumu vai trigerēt diskomfortu. Es nezinu, kam ienāca prātā šāds projekt, es televīziju īsti nepatērēju, bet visu cieņu.

Nesenā Smiltēna atvainošanās par Līdakas izteicieniem ieies lielajā politisko atvainošanos grāmatā. Netfliksā ir “Explained” epizode par atvainošanos, un tur ir daži piemēri. Bet pēc būtības šī epizode parādīja, ka konkrēti politiķi ir kā mazi zēni, un viņiem pašiem nav savu morālo principu, un kad mamma neskatās, uz āru iznāk viņu patiesā būtība. Ne jau man lāpīt pasauli, un audzināt katru infantilo pusmūža vīrieti, bet šie diemžēl izliekas par sabiedrības sirdsapziņu, un uzskata, ka viņiem ir tiesības uz likumdošanas varu, un šādu cilvēku atrašanās šādās pozīcijās manā skatījumā ir sliktāka par vērtību atšķirībām starp dažādiem politiskiem spēkiem.

Smiltēns vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Es neesmu iedziļinājies Apvainotā Saraksta politiskajos uzstādījumos, bet esmu dzirdējis, ka šo iesauku viņi ir nopelnījuši ļoti pamatoti, un jau šie divi indivīdi liek šo politisko apvienību pieskaitīt tai grupā, kur jau atrodas Šlesers ar Rosļikovu. Izskatās, ka konkrēti šis zēns ir nolēmis vienaudžu cieņu izpelnīties ar izrādīšanos pasākumos, kuriem ir sabiedriska rezonanse, bet maz satura – vai tie būtu slaveni tiktokeri, vai Latvijas sportistu uzvaru svinības. Esmu diezgan drošs, ka šī pāraugušā bēbja gadījumā tās nav polittehnoloģijas, bet gan patiesa pārliecība, ka tā ir politiskās karjeras misija – apspēlēt politiskos oponentus popularitātes konkursā. Gan jau kaut kur fonā ir cilvēki ar ekseļiem un sabiedriskām aptaujām, bet dikti šaubos, ka pašam Siltēnam no tiem ir kāda nojēga. Domāju, ka viņš ir izgājis pilnā: “Hello, fellow kids!”

Es uzzināju, ka dažās attiecībās cilvēki patur lietas, ko viņi ekskluzīvi dara kopā, lai dīlotu ar greizsirdību. Un es saprotu šo loģiku – es vēlos iebrist okeānā, bet es negribu arī noslīkt, un man vajag kur pieturēties. Pretarguments šādai rīcībai ir tāds, ka patiesībā pieturas punkts ir tava unikālā personība – tu kādam rūpi kā unikāls tu, kā tāds pirkstu nospiedums, un otrs tāds neeksistē. Point taken, bet mani dara uzmanīgu šāda izpratne par individualitāti un tās nozīmi attiecībās ar citiem.

Es arvien vairāk sāku apšaubīt to, cik unikālas sniegpārsliņas mēs esam. Mēs, protams, esam mūsu pieredžu summa, un tāpēc daudzi nedodas terapeitīt savas traumas, baidoties pazaudēt fundamentālu daļu savas personības, bet cik dažādos veidos mūs ir iespējams sapist? Cik dažādas pieredzes, kultūras, reliģijas vispār eksistē uz kopējo indivīdu daudzuma? Un pat ja mēs kaut kādā neiroloģiskā līmenī esam absolūti unikāli, cik šī unikalitāte kādam citam ir svarīga un pieejama? Cik daudz caur valodu, bet ne tikai, mēs varam otram sevi parādīt? Nemaz nerunājot par to, cik ļoti mūsos klausās pat vistuvākie cilvēki. Un cik vispār tavam tuvākajam cilvēkam ir svarīga tava ekskluzīvā aizraušanās ar Kambodžas mūziku tējas ceremoniju laikā, kuras dēļ tu esi gatavs doties uz otru pasaules malu, lai to piedzīvotu klātienē? Cilvēki tomēr kopumā vēlas būt saprasti, dalīt kopīgas vērtības, un darīt kopā lietas. Nav šaubu, ka eksistē vegāni, kas ir rasisti, un zupas virtuves brīvprātīgie, kas mājās sit savas sievas, bet kopumā mēs tomēr dalāmiet tādās lielās grupās ar sev līdzīgajiem, un arī tad varam savākties vienā barā par kaut kādu kopīgu tēmu, neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu regulārais bars.

Taču nozīme tam, ka tu apzinies un novērtē savu unikālo es, ir tāda, ka vēlme iekļauties kaut kādos “normalitātes” rāmjos reizēm izpaužas diezgan destruktīvos veidos. Tad nu gadu desmitiem, ja neteikt simtiem, mēs esam būvējuši naratīvu par savu unikālo “es”, kas ir svētīga misija empātiskā sabiedrībā, bet izskatās, ka to ir iespējams arī hiperbolizēt līdz absurdam. Kas savdabīgi, ka vienā laikā un telpā var dzīvot cilvēki, kas individualitāti ir pacēluši teju līdz dievišķam līmenim, un cilvēki, kas emocionāli atpaliek no laikmetīgā par dažiem gadsimtiem. Tas ir kā salīdzināt kurkumas audzētāju no Indijas ar dārzeņu audzētāju no Holandes.

Oh, wow! Es nezinu, vai šī dziesma ir rakstīta speciāli šai spēlei, bet diezgan iespaidīgi. Sen nekas melanholisks tā nav paķēris.

https://www.youtube.com/watch?v=E2Rj2gQAyPA

Pāršķirot kārtējo dzīves posma lappaspusi, varu paziņot, ka Bifelis ir devies jaunos ganību laukos. No vienas puses tas ir tikai auto, bet tā nu ir sanācis, ka šis ir bijis ar iespaidīgu emocionālo bagāžu. Sākot jau ar to, kā un kāpēc tas tika iegādāts, un turpinot ar visdīvainākām lietām, kas ar to ir vestas, un pasākumiem, uz kuriem ar to ir braukts. Viņa kontā ir pat viens stāvus pacelts kāzu altārs. No vienas zemnieku saimniecības nācis, uz citu zemnieku saimniecību devies.

Ar zemnieku saimniecību čakars bija lielāks, kā es to iepriekš saslavēju, un pēdējās formalitātes vēl ir priekšā, bet šis nepatīkamais stāsts lai paliek citai reizei.

Es te nesen rakstīju, ka visdrīzāk neuzzināšu, kad Pirāts nomirs. Visu cieņu, saņēmu sēru ziņu par šo faktu. Runčuks nodzīvoja nepilnus 19 gadus, kas ir diezgan iespaidīgs mūžs. Man joprojām ir viens t-krekls, kurš ir sācis jukt ārā, un kuru rotā melns pleķis. Kādreiz šis melnais pleķis bija Pirāta foto. Es kāreiz domāju, ka būs beidzot jāatvadās no šī t-krekla, un tagad tam var būt zināms simbolisms. Bet jā, dažas lappuses pāršķiras lēnām.

Šai sakarā iedomājos, ka jāuztaisa kāda skaista Junkura bilde, kamēr ir ko fotogrāfēt. Šis brālītis arī nav nekāds pavasara cālis, lai gan par viņa vecumu varam tikai spekulēt, bet viņš varētu būt aptuveni Pirāta vienaudzis. Pēdējā Rīgas vizītē varēja redzēt, ka kundziņš ir izkāmējis, un nedomāju, ka tas ir dēļ nepietiekamas pārtikas. Domāju, ka savas vecumdienas viņš nevēlas pavadīt pilsētas mūros, jo citādi viņš izskatās enerģijas pilns, taču nākamā ziema viņam varētu būt skarba, ja vien ziema nebūs silta, un visi grauzēji turpinās dzīvoties pa āru.

Atzīmējot aktuālo tautas kalpu balsojumu par Stambulas konvenciju, mūsu mājsaimniecība vakar pievērsās vardarbībai ģimenē. Civilizētai, abpusēji akceptētai, un trenera uzraudzībā, bet es ļoti novērtēju laiku, kad tas notika. Vispirms mēs katrs paklopējām treneri viena raunda garumā, tad viens otru. Man reportē, ka esot bijusi emocionāli pielādēta pieredze, kad adrenalīns izgāja no sistēmas. Kaut kādā ziņā tas bija sagaidāms, jo mēs pirms tam runājām, ka es nebūšu pārāk labs sparinga partneris, jo tur ir jāpārvar psiholoģiskas barjeras, lai mani sāktu sist arī ringā, un tomēr tikām līdz šai pieredzei. Kas man šķiet nedaudz interesanti, ka man šinī situācijā absolūti nebija bail nodarīt pāri savam svarīgākajam cilvēkam, turpretī man bija bail, ka es trenerim varētu netīšām iesist pārāk stipri. Tas gan varētu būt mazāk saistīts ar kaut kādu emocionālu saikni ar "pretinieku", vairāk ar atšķirīgo sagatavotības līmeni, jo lielāka stresa apstākļos ir lielāka varbūtība instinktīvi izdarīt kaut ko muļķīgu.

Es arvien mazāk ticu sakritībām, jo esmu pārliecināts, ka algoritmi "saprot", ko viņi dara, bet ARTBAT pēc divām nedēļām būs Viļņā.

Es jau kādu laiku domāju par to, ka kaut ko vajadzētu pamainīt cibā. Ciba vienmēr ir bijis citādāks soctīkls, kopš cilvēki ir migrējuši uz FB un TW, bet ciba vairs nav pazīšanās, draudzēšanās, ballēšanās, attiecību drāmu, cepienu un diskusiju vieta. Es gan reizēm pamanu, ka mani neizskaidrojamu iemeslu dēļ lasa man nepazīstami cilvēki, un daudzi no viņiem pat ir adekvāti, bet tas nemaina faktu, ka šī jau sen ir runāšanās pašam ar sevi. Runāšanās ar sevi ir svarīga paplašinātās domāšanas sastāvdaļa, bet jāsaka, ka arvien vairāk pieaug nepublicēto ierakstu skaits, un tad rodas jautājums, kāda vispār jēga šinī procesā ir kaut kādai anonīmai cibai? Es vēl nezinu, vai tas būs par saturu vai formu, vai es sākšu rakstīt zem atslēgas, jo ciba man vienmēr ir bijusi par cilvēkiem, kurus es pazīstu klātienē, un rakstīšana zem atslēgas man vienmēr ir licies nevajadzīgi sarežģīts filtrēšanas mehānisms, bet kā jau minēju, visa tā cibas komūnas lieta šķiet ir izšķīdusi un pamirusi, un laikam ir jāpārnes uz klātieni. Drošvien biežāk ir jāiet ārā no mājas, lai cik man patiktos, ka cilvēki nāk ciemos. Reizēm trūkst emocionālās kapacitātes kaut ko organizēt, īpaši, ja visu laiku jārēķinās ar forsmažoriem kā piemēram slimošana. Viss sterilais small talk par kino, mūziku un priekšmetiem gan varētu palikt šeit, un tikt izslēgts no klātienes komunikācijas. It’s quite boring.