Tas, ka es gandrīz otreiz ieliku Heartworms "Jacked" drošvien kaut ko labu liecina par šo dziesmu.

Nu, tad tā vietā kaut ko trippy & chill.

https://www.youtube.com/watch?v=2X4l0ID5HiI

Pirms brīža redzēju Al Pačino ar viņa Šreka telefona vāciņu, un iedomājos par vakardienas Agapes jautājuma atbildēm. Man likās, ka komentārs "ceriņos bildēsimies vecumdienās" izriet no bažām, ka novecošana nāk komplektā ar kļūšanu cringe. (Sveicieni visiem latviešu valodas pūristiem, jo es tikko sapratu izaicinājumu šo teikumu uzrakstīt citādāk.) Bet man šķiet, ka pensionāri, kas fočējas ceriņos, ceriņos ir fočējušies arī divdesmit gados. Cringe rodas no tā, ka priekšstati mainās, un jaunībā šķiet, ka novecošana ir kāda infekcijas slimība, kas inficē smadzenes, un tu sāc darīt lietas, ko tu nedarītu citos apstākļos. Es domāju, ka nav nav liela riska pazaudēt sevi tikai tāpēc, ka tu kļūsi vecāks. Tai pat laikā es zinu, ka jauniešiem ir viedokļi, piemēram, par skinī džinsiem, bet vai mani tas baigi satrauc? Lūk, ja es sākšu valkāt tās platformas botas, tad gan sauciet ātros, jo es neredzu izmisīgu vajadzību pēc iekļaušanās vai izlikšanās.

Visbeidzot, es IKEA, kā izrādās, nopirku planšetes turētāju, ko es izmantoju žurnālu lasīšanai, kamēr vienā rokā ir brokastu maize, un otrā kafijas krūze. Man norādīja, ka es izskatoties kā opis ar savu setapu. Un es padomāju - jā, kāpēc ne, es tagad būšu opis ar planšetes turētāju. Es, protams, esmu viegls mērķis jokiem par vecumu, un pie tā es esmu pieradis, bet tas viss tagad ikdienā ir izbalensēts ar labām lietām, un ir sajūta - yes, let's get old alltogether.

Es iedomājos, ka mēs tik ilgi un tik pamatīgi esam antropomorfējuši Dievu, ka būtu diezgan grūti atrast ceļu atpakaļ pie tā abstraktas uztveres. Ja monoteismā ir pieņemts par Dievu domāt kā par visu redzošu un visu varošu, tad bez zināmas abstrakcijas ir grūti izsekot viņa neizdibināmajiem ceļiem. Bet kad tu zaudē pietāti pret šo tēlu, tu vari sākt piedēvēt viņam visādas muļķīgas cilvēcīgas īpašības - būšanu sievietei, būšanu gejam, kokaīna lietošanu aiz izmisuma par to, ko cilvēki dara šeit uz zemes. Nav jau arī tā, ka Noasa šķirsta stāsts būtu diez ko abstrakts, ja apzināti to neuztver kā metaforu. Ceļš atpakaļ pie abstrakcijas mūsdienu realitātē būtu meklēt tā gribu elementārdaļiņās, savā zemapziņā, vai kolektīvā apziņā, bet vai tas ir vajadzīgs, tas ir cits stāsts. Pagaidām būsim iestrēguši vienā telpā ar šo Ziemassvētku vecīti. Vienā laiktelpā.

Es ne vienmēr saprotu, kāpēc es to daru, bet es aizgāju paskatīties, kāpēc "Dicks: The Musical" ir tik daudz zvaigznes, cik ir.

Es neesmu pārsteigts, bet es esmu pārsteigts. For real ir cilvēki, kuriem ir laiks rakstīt sūdu, lasīt sūdu, un laikot citu sarakstītu sūdu. He just wanted to have a good time. Zin kā, es neheitoju cukurvates eksistenci, bet es negrasos to vērtēt Mišelin zvaigznēs. Un es neesmu sajūsmā par to, ja kādam rodas priekšstats, ka es esmu agstprātīgs snobs, bet skatoties uz šādiem cilvēkiem, es ļauju brīvi plūst visām šīm emocijām. Viņi var droši ciest no tā, ka pasaulē nav pietiekami daudz šausmenes, kas viņus izklaidēs, un viņiem ik pa laikam būs jācieš no kādas labi novērtētas festivālu filmas, pēc kuras noskatīšanās viņam būs iespēja ielikt pusotru zvaigznīti. Viņi to noteikti ir pelnījuši.

That said, vēlreiz varu atkārtot, ka zvaigznīsu likšana bieži vien ir nevietā. "Dicks: The Musical" noteikti ir viens no šādiem gadījumiem. Vai tā ir laba filma? Surely not! Tā ir cukurvate, kas piestāv ballītei piektdienas vakarā.

Ar paziņu palīdzību, kam mēbeļu izgatavošana šobrīd ir maizes darbs, esmu ticis pie darba galda un plašu atskaņotāja kumodes. Jau atkal galvā dzemdēju idejas par jaunas mēbeles izgatavošanu, kurā realizēt visas manas jocīgās idejas. Šīs vasaras ceļojumā izdomāju arī to, kādu mugursomu es gribētu.

Es negrasos noliegt masu produkcijas priekšrocības, jo reizēm ir tik ērti ieiet veikalā, un nopirkt to, ko tev vajag, bet arvien vairāk sāku piedomāt pie tā, lai man būtu lietas, kas man kalpos gadiem, ja pat ne visu atlikušo mūžu. Tādas, kas ir pielāgotas specifiski manām vēlmēm, un arī tādas, kas būtu iespējams labot. Un tā nav tikai kaut kāda zaļā domāšana, vai kaut kas tajās līnijās, bet man arvien mazāk interesē jaunās un spīdīgās rotaļlietas. Es sāku domāt, ka vajadzētu arī mazliet sakopt motociklu, jo es ar to nebraucu tik daudz, lai apsvērtu pirkt kaut ko jaunu un spīdīgu.

Tā kā es neesmu eberjs, tas būtu saprotami, ka es līdz galam nespēju izsekot tam, cik ļoti metaforiski tiek uztverta trešā tempļa būvniecība. Man gan ir nelielas bažas, ka templis figurēja arī cionisma ideoloģijā, kas neko labu nevēstīja tur šobrīd esošai mošejai. Bet ir arī skaidrs, ka arī ortodoksālie ebreji mēdz būt kā minumums pret šobrīd notiekošo genocīdu, vai pat citām cionisma izpausmēm.

Bet lasot par talmūdu, man rodas konfliktējošas sajūtas. Es absolūti saprotu ideju par apzinātu dzīvošanu. Mēs varam strīdēties par izpausmēm, bet doma savā būtībā man šķiet ļoti atbilstoša manai pārliecībai par to, kā būt daļai no kaut kā lielāka. Tā ir tādas kā zāles pret to, lai tevi tavs paša ego nesaplosītu gabalos. Bet tad ir tā daļa par kaut kādiem dieva vārdiem, ko kādam ir izdevies pierakstīt kaut kādos svētajos rakstos, un man uzreiz stāvus saceļas visas adatas. Atbilžu meklēšana caur refleksiju un kolektīvo pasaules kārtības interpretāciju man teju izklausās pēc demokrāitijas triumfa. Bet tas fakinais izejas punkts ir kaut kāda grāmata, un tas man šauj ārā korķus. Visbeidzot, man totāli riebjas uzstādījums par pacelšanos augstākā līmenī caur paklausību kaut kādiem likumiem, kas ir atrauti no cilvēcīgās esības, un ka cilvēcīgā esība ir kaut kāds zemāks dzīvniecisks līmenis. Nez kādēļ tas man liek domāt par Agneses Irbes arogances līmeni, kas savu aklumu pret līdzcilvēkiem uzskata par kaut kādu garīgumu. Es, protams, saprotu atšķirību starp dzīvošanu nerēķinoties ne ar kādām sociālām normām, un apzinātu dzīvi ar līdzcilvēkiem, bet par autoritāti nolikt kaut kādas senas gudrības, man tas šķiet tumsonīgi. Iespējams tas mani padara par humānistu, vai kāds nu ir tas lamuvārds, ko gnostiķi varētu attiecināt pret tādiem kā es.

Tai pat laikā man negribās spļaut virsū senām gudrībām. Es joprojām uzskatu, ka mūsu sugasbrāļi ir dzīvojuši gana ilgi, lai intuitīvi nonāktu pie kādiem vērtīgiem secinājumiem par esību, un ne viss ir jāizgudro no jauna. Tai pat laikā šīs senās gudrības ir jāspēj ielikt mūsdienu kontekstā spektrā no fizikas līdz psiholoģijai. Un šinī ziņā man vistuvāk šķiet rietumu un austrumu filozofiju sapludināšana. Ar austrumiem es domāju kaut kādus budistus un hinduistus, nevis tuvos austrumus. No tādām "outo of the box" reliģijām man joprojām šķiet simpātiski sikhi, bet man tomēr patīk radīt savu jēgu, paviršu tulkojot nodrāztas frāzes. Mans rituāls būs mana rīta kafija, un mana baznīca būs psihoterapijas kabinets, ja man pēc tāda radīsies vajadzība. Mistiskās pieredzes arī nav tik grūti iegūstamas, lai arī tām ir klāt ļoti daudz racionalitātes. Bet plāna aizsākt jaunus kultus man nav, tāpēc maldoties tumsā cilvēki visdrīzāk turpinās nonākt pie kaut kādām grūti ienterpetējamām senām gudrībām, un pavirši citējot fragmentu no intervijas par talmūdu, turpinās vilkt laikapstākļiem nepiemērotas drēbes. Metaforiski izsakoties.

Gan jau visi ir šērojuši, bet ir jau arī kruta.

CDK - Somebody That I Used To Know by Gotye

Runājot par zivi, kas pūst no galvas, pun intended - mani interesē, kurš būs tas, kas apturēs foreļu audzēšanu pie Rojas krastiem, ja tas vispār tiks apturēts. Skaidrs, ka tā nebūz "Zaļo" un Zemnieku savienība, bet mums pēc papīriem esot vēl citi zaļie. Un zivju sprosti Rīgas jūras līcī kainda ir no-brainer pat tādam loham kā es. Bet ja to beigās izdarīs "pieaugušie istabā", tas tik būs notikumu pavērsiens.

Bet zemkopības ministrija, neatkarīgi no politiskajām vēsmām, vispār izskatās pēc ļoti valstiski orientētas institūcijas. Ja tas būtu cilvēks, es viņu iztēlotos kā tantīti, kas ir ieradusies uz Rimi piknikam iepirkt "lauku labumus" un vienreizējos plastmasas traukus ar latvju zīmēm, kamēr viņas vīrs sēž kaut kādā pieclitrīgā džipā stāvvietā, un baksta telefonu. Es, protams, neizslēdzu, ka nekas netiks apturēts, un tad gan mums būs tāda dzīve pie "dzintara jūras" Eiropas zaļākajā valstī latviskās dzīvesziņas labākajās tradīcijās.

Visādi patosaini naratīvi cilvēkus kopš bērnu kājas māca par to, ka brīvība ir svarīga, pret netaisnību jācīnās, uzticība ir jāgodā. Pamēģini atrast kādu, kas tam nepiekritīs. Tad tu izlasi aprakstu kopienai, kas ir par brīvību, taisnību, vienlīdzību un integritāti, un ir pret korupciju, nodevību, apspiešanu un tirāniju. Izklausās pareizi, vai ne? Ja vien tu nezini, ka tas ir apraksts inceļu, sazvērestības teoriju un antiglobālistu kopienai.

Man šķiet, ka diezgan drīz naratīvus vajag papildināt ar niansēm un pielietojuma piemēriem, citādi pārāk daudz cilvēki paliek tajā infantilajā līmenī.