Es jau kādu laiku domāju par to, ka kaut ko vajadzētu pamainīt cibā. Ciba vienmēr ir bijis citādāks soctīkls, kopš cilvēki ir migrējuši uz FB un TW, bet ciba vairs nav pazīšanās, draudzēšanās, ballēšanās, attiecību drāmu, cepienu un diskusiju vieta. Es gan reizēm pamanu, ka mani neizskaidrojamu iemeslu dēļ lasa man nepazīstami cilvēki, un daudzi no viņiem pat ir adekvāti, bet tas nemaina faktu, ka šī jau sen ir runāšanās pašam ar sevi. Runāšanās ar sevi ir svarīga paplašinātās domāšanas sastāvdaļa, bet jāsaka, ka arvien vairāk pieaug nepublicēto ierakstu skaits, un tad rodas jautājums, kāda vispār jēga šinī procesā ir kaut kādai anonīmai cibai? Es vēl nezinu, vai tas būs par saturu vai formu, vai es sākšu rakstīt zem atslēgas, jo ciba man vienmēr ir bijusi par cilvēkiem, kurus es pazīstu klātienē, un rakstīšana zem atslēgas man vienmēr ir licies nevajadzīgi sarežģīts filtrēšanas mehānisms, bet kā jau minēju, visa tā cibas komūnas lieta šķiet ir izšķīdusi un pamirusi, un laikam ir jāpārnes uz klātieni. Drošvien biežāk ir jāiet ārā no mājas, lai cik man patiktos, ka cilvēki nāk ciemos. Reizēm trūkst emocionālās kapacitātes kaut ko organizēt, īpaši, ja visu laiku jārēķinās ar forsmažoriem kā piemēram slimošana. Viss sterilais small talk par kino, mūziku un priekšmetiem gan varētu palikt šeit, un tikt izslēgts no klātienes komunikācijas. It’s quite boring.

Es beidzot aizgāju līdz jaunajai Tiny Giant kafijas vietai – parunāties ar džeku no Instagrama, nopirkt kafiju. Pēc sarunas par to, kādā veidā es gatavoju kafiju, nopirku to “vidējo” filtra kafiju.

Ja salīdzina ar kafiju, ko es lietoju ikdienā, pirmā nepārprotamā atšķirība ir krāsa. Viens malks atklāja, cik ļoti skābāka tā ir salīdzinot ar ierasto, un es jau tagad nedzeru stipri grauzdētas robustas. Un šis nav “ziemas ķirši miglainā saullēktā” līmenī, viņa diezgan nepārprotami ir skābāka, tāpēc ja kādam interesē skābas kafijas, varu ieteikt pamēģināt. Viņiem esot vēl lielāki Brazīlijas džungļi par to, ko es nopirku.

Vēl man iedeva pagaršot malciņu uz vietas gatavoto filtra kafiju. Tās ir tās diezgan ūdeņainās kafijas, kas ir kaut kur pa vidu starp klasisku espresso un tēju. Jāatzīst, ka man tīri labi patika, kā tā garšoja. Iespējams es pat sajutu to slaveno saldumu. Kontekstam, ļoti vienkāršojot kafijas dzērienu klasifikāciju, ir trīs veidu kafijas dzērieni – espresso, kafijas piena dzērieni, un ūdeņainās filtra kafijas. Pirmās statistiski esot atdevušas sava līdera pozīcijas piena dzērieniem, bet tās ūdeņainās kļūst arvien populārākas kafijas gurmānu vidū, kas primāri kafiju gatavo mājās. Nedomāju, ka es kļūšu par ūdeņaino kafijas cienītāju ikdienā dēļ mana caffeine crash, bet tas ir salauzis manu skepsi pret tām.

Līdz šim notikumam ir pagājuši visi gadi, bet leģendārajam produktam Nutella ir parādījusies vegāniskā versija. Starp šīm versijām ir divas atšķirības, un viena no tām ir cena.

Nu labi, teorētiski tur ir vairāk kā divas atšķirības, bet es drusku šaubos, ka vienā no tiem nav sāls, un mistiskie "aromatizētāji" varētu būt tas pats vanilīns, bet jebkurā gadījumā diez vai šīs "garšvielas" ir 50% cenas pieauguma iemesls. Tie velna zirņi visdrīzāk pie vainas.

Ieraudzīju datus par alkohola lietošanu Latvijā, un atcerējos, ka neesmu alkoholu lietojis divas nedēļas. Gribēju rakstīt, ka tas nozīmē arī to, ka divas nedēļas mana sociālā dzīve ir bijusi skumja, bet tad atcerējos, ko es dzēru Aleponijā, un secināju, ka alkoholu neesmu lietojis ilgāk kā divas nedēļas. Jāsaka, ka saistība starp alkoholu un sociālo dzīvi joprojām ir stingra, īpaši tad, ka ārā vairs nav vasara. Gan jau arī šī saistība ar laiku izšķīdīs, bet vēl ne. Tā ir gana dziļi ieausta kultūras drānā.

Man diezgan besī, ja daudzas praktiskas lietas prasa pārāk daudz manas uzmanības. Nu tā ka līdz bezmiegam besī. Tieši šobrīd vairākas lietas neiet uz priekšu, lai cik daudz iniciatīvas es izrādītu. Kad lietas visu laiku ir jābaksta uz priekšu, es sāku justies kā tāda vecmāmiņa, kas ir bijusi uz aptieku un tirgu, un šī jau ir bijusi smaga diena.

Es neatceros kurš, bet kāds bija izmantojis apzīmējumu “čakara nodoklis”, kas nozīmē to, ka tu samaksā par lietām mazliet dārgāk, bet nečakarējies ar tām. Man ļoti iepatikās šis apzīmējums, jo es esmu tas cilvēks, kas labprāt samaksā “čakara nodokli”. Es gan apzinos, ka tā ir zināma privilēģija, un daudzi bakstās ap lietām aiz tā, ka viņi nevar atļauties maksāt vairāk. Varbūt kādreiz es būšu situācijā, kad pašam jānaglo jumts, jo tā ir lētāk, bet šobrīd tā nav. Šobrīd visaugstāk es vērtēju savu laiku. Tā nav pārāk unikāla mana īpašība, es varbūt vienīgi ar to dīloju mazliet citādāk. Cilvēki mēdz iet uz restorāniem, pirkt dārgas koncerta biļetes, doties tālos ceļojumos lai “atpūstos”, es savus līdzekļus drīzāk esmu gatavs nodedzināt citos veidos, lai ikdienā uzlabotu rutīnas un atpūtas līdzsvaru, un šis “čakara nodoklis” ir viens no veidiem.

Saistīti, bet mazliet par citu tēmu, man šobrīd ir dīls ar vienu zemnieku saimniecību. Viņu galā viss nenotiek tā, kā viņi bija solījuši, un šis jau sāk kļūt par šīsnedēļas centrālo notikumu. Lai vai kā, cilvēki ir ļoti vienkārši, bet viņi ceļ telefonu, atzvana, pastāsta, kur viņi paši ir nolažojuši, un tas man dod zināmu mierinājumu, ka lietas tomēr tiks novestas līdz galam. Tas izklausās normāli, bet pieredze rāda, ka ļoti daudzi “pieauguši” cilvēki joprojām uzvedās kā bērni. Tas visdrīzāk ir arī mana stresa iemesls, jo visu laiku ir sajūta, ka tūlīt tev būs jābūt par vienīgo pieaugušo darīšanās ar svešiem cilvēkiem. Case in point, šodien Rimi kurjers ļoti smagi kaut ko elsa kā tāds sešgadīgs bērns, vienā nesienā uzstiepis augšā sešus maisiņus, un mana spekulācija ir tāda, ka viņš gribēja parādīt, cik viņam bija grūti, ja nu gadījumā kaut kas no maisiņu satura ir saspiedies. Man gan nebija laika iedziļināties, jo es drusku biju aizņemts mierināt suni, kura idiotiskā uzvedība vismaz ir saprotama un piedodama. Bet šis ir diezgan jauks vingrinājums – iztēloties mazu bērnu darām to, ko tavā priekšā dara kāds pieaugušais, un ja tev tā nešķiet bērnam pārāk jocīga rīcība, tad šinī situācijā ir problēma.

Skatos, ka atkal ir parādījies jautājums – kur tad vīrieši? Šoreiz laikam neironiski. Kas mani pārsteidz, ir tas, ka it kā jau skaidrs, kas tiem vīriešiem kaiš, un tomēr šajā svētajā sašutumā tiek apelēts pie tām pašām vīriešu jūtām, kas visdrīzāk ir arī tās problēmas cēlonis, ar kuras sekām te visi gaišie spēki mēģina cīnīties. Es saprotu, ka kara laikā līdzekļus neizvēlas, un ja nevar vienoties, iet meklēt vislielāko rungu, bet kaut kā tas man šķiet drusku liekulīgi, par efektivitāti nerunājot.

Un jā, godīgi sakot, man arī drusku jocīgi liekas tas mēģinājums Stambulas konvenciju novienkāršot līdz “sievietes cieš no vardarbības”. Ja mēs gribam izmest no diskusijas sociālos konstruktus, stereotipus, tradīcijas un citus sarežģītus jēdzienus, tikai lai padarītu šo diskusiju visiem saprotamu, es nebrīnos, ka konvencijas aizstāvji tiek sūtīti palasīt jau esošo krimināllikumu. Vai nu izskaidro dzimtes sociālo konstruktu, vai ej mājās. Ideāli, protams, ja par tik sarežģītiem dokumentiem nemaz nebūtu publiskā diskusija, un visi lēmumi tiktu pieņemti pareizo ministriju gaiteņos, ņemot vērā sabiedrības intereses, par kurām sabiedrība ne vienmēr vispār ir spējīga pati spriest. Šobrīd tas ir kļuvis par populistu tirgus objektu tieši tāpēc, ka katram ar pasi par to ir viedoklis.

Diezgan prikolīgi.

https://www.youtube.com/watch?v=2tkhX5eJZdg

Es varbūt neesmu tik jauns un naivs, lai mētātos ar apgalvojumiem, ka politika ir bezjēdzīga - pārliecība, kas noteikti man kaut kad ir piemitusi – bet ierindas pilsonim aktīvi sekot politiskam diskursam ir diezgan bezjēdzīgs laika pavadīšanas veids. Kas nav tas pats, kas iedziļināties kādā konkrētā jautājumā. Arī sociālās zinātnes, kas pēta šos procesus, ir kaut kas cits. Šķiet, ka šī brīža soctīklu seklums to izgaismo īpaši spilgti. Tu pārbrauc pāri saturam, un saproti, ka “politiskās debates” nemaz nav debates. Visi fakti un argumenti, kas atskan publiskā telpā, nemaz nav fakti un argumenti, bet gan emocionālā ēsma balsu zvejošanai. Piemēram, visa tā statistika, kas tiek vilkta ārā monologos, ir dzirdēta simtiem reižu, visiem ir pieejama, un es šaubos, ka tā ir kaut kāds noslēpums jebkuram politiskajam oponentam. Līdz ar to es nedomāju, ka tās mērķis ir mainīt kāda viedokli, vismaz ne ar racionālu pārliecināšanu. Kuram interesē, kādā vietā Latvija ir pēc kaut kāda rādītāja, ja tava pārliecība ir nesatricināma un “pareiza”? Ja tevi tiešām interesētu, kāda ir faktiskā situācija statistiski, es nedomāju, ka tev būtu nepieciešams kāds aktīvists, kas tevi ieliek ar seju peļķītē.

No globālajām slavenībām man patīk Bērnijs. Viņš iemanās draivot savu pointu bez bulšita tā kā neviens cits. Viņam tikko bija saruna ar Džonu Stjuartu, kāpēc citi politiķi abos politiskajos spektros nav apdāvināti ar šādu talantu. Bērnijs ASV politikā sāka darboties vēl tad, kad dažu vecāki pat nebija piedzimuši, nerunājot par viņiem pašiem. Un viņš turpina atkārtot tās pašas tēzes, ko viņš ir paudis pagājušā gadsimta otrajā pusē. Kāpēc? Jo kur ASV ir pavirzījusies dažos konkrētos jautājumos? Right. (Abas pēdējā vārda interpretācijas ir pareizas.)

Būtu bijis diezgan jauki, ja Riga IFF nebūtu pazudusi online skatīšanās opcija, tad varbūt es būtu redzējis arī kādu no filmu no festivāla programmas. Bet tā kopumā vērtējot manu pašsajūtu un atlikušās festivāla dienas, šis festivāls būs pagājis garām kā vēla vasara. Teju vai būs jābrauc uz Tallinu. Labi, ka es nesapirkos biļetes laicīgi, un būšu izmetis vējā vien astoņus eiro. Vienu brīdi bija pat doma uz vārdadienu cilvēkiem uzsaukt kādu kopīgu seansa apmeklējumu, bet labi, ka tā arī nesaņēmos. Tad būtu pavisam bēdīgi.