Es varbūt neesmu tik jauns un naivs, lai mētātos ar apgalvojumiem, ka politika ir bezjēdzīga - pārliecība, kas noteikti man kaut kad ir piemitusi – bet ierindas pilsonim aktīvi sekot politiskam diskursam ir diezgan bezjēdzīgs laika pavadīšanas veids. Kas nav tas pats, kas iedziļināties kādā konkrētā jautājumā. Arī sociālās zinātnes, kas pēta šos procesus, ir kaut kas cits. Šķiet, ka šī brīža soctīklu seklums to izgaismo īpaši spilgti. Tu pārbrauc pāri saturam, un saproti, ka “politiskās debates” nemaz nav debates. Visi fakti un argumenti, kas atskan publiskā telpā, nemaz nav fakti un argumenti, bet gan emocionālā ēsma balsu zvejošanai. Piemēram, visa tā statistika, kas tiek vilkta ārā monologos, ir dzirdēta simtiem reižu, visiem ir pieejama, un es šaubos, ka tā ir kaut kāds noslēpums jebkuram politiskajam oponentam. Līdz ar to es nedomāju, ka tās mērķis ir mainīt kāda viedokli, vismaz ne ar racionālu pārliecināšanu. Kuram interesē, kādā vietā Latvija ir pēc kaut kāda rādītāja, ja tava pārliecība ir nesatricināma un “pareiza”? Ja tevi tiešām interesētu, kāda ir faktiskā situācija statistiski, es nedomāju, ka tev būtu nepieciešams kāds aktīvists, kas tevi ieliek ar seju peļķītē.

No globālajām slavenībām man patīk Bērnijs. Viņš iemanās draivot savu pointu bez bulšita tā kā neviens cits. Viņam tikko bija saruna ar Džonu Stjuartu, kāpēc citi politiķi abos politiskajos spektros nav apdāvināti ar šādu talantu. Bērnijs ASV politikā sāka darboties vēl tad, kad dažu vecāki pat nebija piedzimuši, nerunājot par viņiem pašiem. Un viņš turpina atkārtot tās pašas tēzes, ko viņš ir paudis pagājušā gadsimta otrajā pusē. Kāpēc? Jo kur ASV ir pavirzījusies dažos konkrētos jautājumos? Right. (Abas pēdējā vārda interpretācijas ir pareizas.)

Būtu bijis diezgan jauki, ja Riga IFF nebūtu pazudusi online skatīšanās opcija, tad varbūt es būtu redzējis arī kādu no filmu no festivāla programmas. Bet tā kopumā vērtējot manu pašsajūtu un atlikušās festivāla dienas, šis festivāls būs pagājis garām kā vēla vasara. Teju vai būs jābrauc uz Tallinu. Labi, ka es nesapirkos biļetes laicīgi, un būšu izmetis vējā vien astoņus eiro. Vienu brīdi bija pat doma uz vārdadienu cilvēkiem uzsaukt kādu kopīgu seansa apmeklējumu, bet labi, ka tā arī nesaņēmos. Tad būtu pavisam bēdīgi.

Kopš es esmu izrādījis iecietību pret apkārtējiem, un iegādājies austiņas, tā pa īstam nebija sanācis tās notestēt. Te nu bija iespēja pārbaudīt, vai slimojot viens mājās, un laižot garām visas kultūras un socializēšanās iespējas, es otrdienas vakarā varu uzrīkot diseni pidžamā, neradot kaimiņiem priekšstatu, ka esmu nolēmis atvērt naktsklubu. Paldies Ņujorkas Didžiem, cienījams produkts un baudījums. Kaut kādā filozofiskā ziņā, nav pat lielas atšķirības no naktskluba, jo nav tā, ka klubā notiek ļoti kvalitatīva komunikācija ar draugiem. Cita starpā nepārtraukta onlain klātbūtne pat netraucē pauzēs ar draugiem apspriest gvakamoles kvalitātes, un visu pārējo laiku tā dejošana tāpat ir tāda vientuļa pieredze. Svarīgāks šinī stāstā ir tas, kā tā gvakamole ir nonākusi tavā saldētavā.

Bet viens ukraiņu DJ duo ir nonācis manos best-of sarakstos. Paldies dīdžejam algoritms.

Es biju redzējis The Fall, bet nebiju redzējis The Cell, kas ir režisora debija kino. Cik nu es atceros 2000. gadu, diezgan progresīvi. Teju vai stāsts par psihodēlijas asistētu terapiju. Grūti spriest par oriģinalitāti - varētu noskatīties tās filmas, kas šo ir iedvesmojušas - bet kopumā es teiktu, ka ir diezgan labi, ja nesnobē vizuālo daļu. Šī filma vairāk liek just lietas, kā izstāsta kādu stāstu.

Tālāk varētu vienkārši saukt vārdus, no kuriem Džei Lo nav svarīgākais, lai gan viņai esot sava loma tanī, ka filma tika tomēr uzņemta. Režisors iepriekš ir filmējis klipus, un spilgtākās autsauces ir uz REM klipu "Loosing My Religion". Diezgan daudz ir arī Deivida Linča. Šis tas ir no 1992. gada Drakulas, jo tērpu dizainere bija Eiko Išioka, no kā iespējams ir iespaidojušies arī Behemoth. Visbeidzot ir interesanti, vai personāžs "young Carl" ir sagadīšanās, vai nodeva psihoanalīzes pamatlicējiem. Gūglei katrā ziņā šķiet, ka es esmu pārrakstījies.

Marinēti un sālīti gurķi nav mana pasaules mīļākā lieta, lai gan man arī nav nekādu pretenziju pret tiem, taču smadzenes šonakt nolēma tiem veltīti īpašu uzmanību. Man vairāki mājas ballīšu hosti paralēli rakstīja, lai es paķeru kādus gurķus snekiem, ja man tādi ir. Atvēru ledusskapi, un tur bija piecas iesāktas burciņas. Tad es ieskatījos katrā no tām, apētu tur pēdējo palikušo gruķi, un noliku tukšo burciņu pie izlietnes. Tā nu es secināju, ka mājās tomēr nav pietiekami daudz gurķu.

Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, tas jauki, bet es sāku bažīties, vai kaut kādā brīdī fiziska slodze un traumas nesāk vājināt imunitāti. Teiksim, kamēr organisms uz pilnu klapi atjauno ievainotos audus, tas nespēj turēt bakterioloģisko fronti. Vēl vienmēr ir opcija, ka tas ir slavenais garais kovid. Visbeidzot, varbūt es esmu tā nodzīvojies siltumnīcas apstākļos, ka pēkšņa rutīnas maiņa, jo kādam ir jāiet uz darbiņš klātienē, un kāds cits ir sācis staigāt uz grupu treniņiem, ir pārāk radikāla ekspozīcija mikrooganismiem.

Sāku lasīt Dieva Suņa recenziju, kas principā apstiprināja manas aizdomas par to filmu. Cik nu korekti ir atsaukties uz recenziju, kuru es neizlasīju līdz galam, bet man drusku apnika lasīt detalizētus aprakstus par ekrānā redzamo. Lauris reiz bija atnācis teikt ievadvārdus pirms The Holy Mountain seansa, un man nav ne mazāko šaubu, ka viņš gribētu uztaisīt savu The Holy Mountain. Nezinu, vai Dieva Suns viņu ir tuvinājis šim mērķim. Katrā ziņā provokācija ir izdevusies, un es arī noteikti uz to pavilkšos, kad beigsies Riga IFF. Neatkarīgi no citām filmas kvalitātēm, provokācija ir labi, mums vēl pagaidām vajag provokāciju. Nez vai latviešu kino repertuārā ir līdzvērtīgs piedāvājums pēc visa ciešanu un varoņu kino piedāvājuma, ko mēs esam saražojuši. Tas ir mazliet līdzīgi kā ar Brekti. Es netiktu, ka es esmu liels Brektes mākslas cienītājs un patērētājs, un viņa parādīšanos tirdziņos es galvenokārt uztveru kā performanci, nevis reālu mēģinājumu pārdot piķī mērcētu kaķi par milzīgu naudu. Taču reālā māksla sākas, kad kāds konservs sāk mēģināt ierobežot Brektes aktivitātes.

Es, protams, nešaubos, ka liels pieaudzis suns varētu nogalināt stirnu, bet ja man būtu jāizdara minējumi varbūtībās, tad es drīzāk teiktu, ka jebkurš suns drīzāk izrevidētu kaimiņu atkritumu konteineri. Bet ja mūsu tiesiskums sāks balstīties uz vismazāk ticamiem potenciāliem scenārijiem, nedod dievs tev izskatīties kādas Kārenas acīs aizdomīgi. Tas pat nav īsti domas eksperiments, mums ir valsts ar reālu statistiku par disproporcionālu vardarbību pret minoritātēm.

Es kaut kad dzirdēju baumas, ka "IR" mazliet ir sagājis konservā. Šogad es savu abonementu neesmu aktīvi lietojis, tāpēc neņemos spriest, bet nākamā gada abonēšanas kampaņā "IR" priekšplānā ir izvirzījis vēlēšanas. No vienas puses es grasījos pārtraukt viņiem maksāt, no otras - kainda varētu arī pasekot ziņām. Kaut kā neredzu alternatīvus piedāvājumus.

Citās ar šo mediju saistītās ziņās, izlasīju rakstu par Kuldīgā pārdozējušo jaunieti. Ufff! Es laikam vairs nezinu, kas īsti ir žurnālistika, bet man tas raksts vairāk atgādināja literāru darbu. Es saprotu, ka nav iespējams operēt ar faktiem, kuru vienkārši nav, un arī kopumā mēs dzīvojam Reigana ēnā, bet tur tādi faktu caurumi ir aizpildīti ar fantāzijām, kam vispār nav nekāda sakara ar objektīvo realitāti citādi kā tikai ar sērojošo vecāku emocionālu stāvokli. Protams, ka jauniešus un cilvēkus in general vajag izglītot, bet influenceri - nopietni? Varbūt jauniešus vajag sūtīt baznīcas korī padziedāt prevencijas nolūkā?