Man dzīvē ir pārstājušas interesēt divas lietas, kas visspilgtāk raksturo to, kā es esmu mainījies. Es gan joprojām uzskatu, ka cilvēki nemainās, bet šis apgalvojums vairāk ir par vērtībām un pārliecībām. Tās gan, manuprāt, cilvēkos nemainās. Mainās tikai zināšanas un pieredze, kuri tev jāiegulda šinī vērtību un pārliecību rāmī. Bet ir tādas lietas, kas var kļūt par daļu no cilvēka identitātes, bet nav tieši saistītas ar vērtībām. Piemēram, latviešu Līgo tradīcijas. Varu derēt, ka kāds varētu sacepties par to, ka es Līgo izņemu no vērtību kopas, bet tas tikai tāpēc, ka šo svētku "vērtība" nāk kopā ar vārdu "tradicionālās", un tas vairāk ir valodas triks. Es kā indivīds mierīgi varētu piedzimt arī kaut kur Meksikā, un pilnīgi neko nezināt par lietviešu tradīcijām. Bet mums katram ir arī savas identitātes lietas, kas ir mazāk universālas konkrētā kopienā, bet par kurām mēs domājam, ka tās mūs pavadīs visu mūžu. Bet izrādās...

Pirmā - alkohols. Šaurākā formā "alus" drošvien nepazudīs pilnībā, bet tā vairs nebūs lieta, ap ko es varētu uztaisīt veselu pasākumu vai sarunu. Lai gan pēdējā piknikā mums tieši bija saruna, kurā bija jāmēģina paskaidrot, kas ir smoothie sour, and yet.

Otra lieta - metāls. Es jau iepriekš esmu rakstījis par to, ka mani ir sākuši garlaikot metāla festivāli, bet šajā stāstā vienmēr ir bijusi tēze, ka es esmu zaudējis saikni ar kopienu, un mani interesē vairs tikai mūzika. Tagad man ir jāatzīst, ka es neatrodu sevī spēku un interesi sekot arī mūzikai. Tā kā es joprojām esmu štata "metālists", kāds cilvēks bija pārliecināts, ka es zināšu, kas ir Lorna Shore. Un šinī piemērā izgaismojas būtiska nianse. Šeit pat cibā es esmu licis Sleep Tokan kaverversiju, ko izpilda šīs grupas vokālists, visdrīzāk es esmu kaut ko arī klausījies no šīs grupas, bet tas mani nav interesējis tik ļoti, lai es būtu iedziļinājies, kas tas vispār ir, un kā to visu sauc. Metāls joprojām ir mūzika, un tā mani joprojām interesē, bet mani šobrīd var sasniegt vienīgi pārsteidzot ar kaut ko jaunu, vai aizskarot sentimentālās stīgas. Tieši tāpēc es šobrīd visvairāk klausos elektroniku, jo ar to mani ir visvieglāk pārsteigt, jo pēdējos trīsdesmit gados šo to šis mūzikas novirziens ir saražojis. Es jau kādu laiku esmu pārliecināts, ka metālistu kopienas ir balstītas uz trauma bonding, ļoti bieži bez iespējas uz pašrefleksiju, bet es nebiju iedomājies, ka šo spriedzi var izventilēt ārā tik ļoti, ka lieta, kuru tu esi uzskatījis par fundamentālu daļu savas personības, tevi varētu sākt garlaikot. Es biju pārliecināts, ka tu vari aizbraukt no laukiem, bet laukus no tevis izvest nav iespējams, bet te nu mēs esam. Gan jau mani joprojām būs iespēja mājās pieķert hedbengojot, bet es tagad tomēr biežāk pa māju pārvietojos mīņājoties ritmā. Es joprojām pazīstu arī tādas emocijas kā dusmas un aizkaitinājums, bet tas vairs nenonāk krātuvē, un nekļūst par bumbu ar laika degli.

Iemesls tam, kāpēc es pieminēju abas šīs lietas ir tāds, ka starp abām es saskatu zināmas līdzības. Tām abām apkārt ir specifiska kultūra. Īpaši jau alkoholam - bāri, koteiļi, vīna malkošana, kāzas, bēres, ekskluzīvi šamanieši un konjaki, alkohola pudeles dāvanu kastēs. Tai pat laikā abām ir kaut kāda ietekme uz cilvēka psihi, apziņu, zemapziņu, personību. Alkohols un metāls man ir palīdzējis noņemt barjeras, un ļaut izlaist uz āru emocijas tādā formā, kas apkārtējiem dod iespēju tās viegli izskaidrot - tā ir mūzika un/vai reibums, kas liek viņam tā uzvesties. Also known as: "Ja jau tu esi izlaidis matus, tad jau esi sasniedzis pāli." Tai pat laikā šīs abas lietas ir palīdzējušas arī ar disasociāciju - savaldīt emocijas, un nospiest tās uz leju, veidojot milzu krājumus šo visu gadu garumā. Tagad šī noliktava ir diezgan patukša, un varbūt vienīgi reizēm tai vajag iziet cauri ar slotu. Varbūt kādu retu reizi sanāk uzskriet virsū kādai sen aizmirstai un nepamanītai kastei, un atbrīvot telpu arī no tās, bet tam šobrīd ir pavisam citi instrumenti.

Parunāsim par ideāliem.

Eksistē tāds viedoklis, ka ideālisti ir skaļi un agresīvi, ar reliģisku fanātismu seko sevis uzstādītiem ideāliem, nav gatavi pieņemt neko citu kā tikai sevis uzburtu utopiju, un viņu ideālu propaganda ir represīva pret apkārtējiem. Pretstatā šim ir reālisti, kas ir apveltīti ar milzu iecietību, ir spējīgi paskatīties uz lietām objektīvi, un spēj atrast kompromisu. Tie būs tie īstie cilvēki, kas spēs panākt to, ka daži no mūsu gaišajiem mērķiem tiks sasniegti.

Viena no šādām ideālistu grupām, piemēram, ir vegāni, un es sevi identificēju ar šo grupu. Un realitāte ir tāda, ka es dzīvoju kopā ar veģetārieti. Es reizēm apzināti vai neapzināti apēdu kādu saldumu, kas nav vegānisks, un nekrītu par to izmisumā, bet mājās joprojām ir nodalījums starp vegāniskām un nevegāniskām lietām. Es neesmu pārtraucis draudzību ne ar vienu cilvēku, ka uzturā lietotu gaļu. Es apmeklēju veikalus un kafejnīcas, kas tirgo nevegāniskas lietas. Visas sociālās struktūras man signalizē to, ka ar mani kaut kas ir nepareizi, un tomēr es esmu diezgan integrēts sabiedrības loceklis ar savām specifiskajām vajadzībām un preferencēm.

Es neesmu studējis ētiku, tāpēc lietoju šo terminu tīri utalitāri. Daudzās organizācijās ir ētikas komisijas. Ir ārstu ētikas komisija, kas mēdz vērtēt, vai konkrētā ārsta homeopāta darbībās nav saskatāms kaut kas problemātisks, ir Latvijas žurnālistu asociācija, kas vērtē dažādu mediju rīcību atbilstoši kaut kādai abstraktai mediju atbildībai, pat reklāmas industrijai teorētiski ir sava ētika, par politiķiem nemaz nerunājot. Ētikai nav likuma spēka, kas mēģina aprakstīt konkrētas sekas kādai konkrētai rīcībai, bet tai noteikti ir kaut kāda funkcija. Pat ja Hipokratiskais zvērests pilnīgi neko nepasaka par konkrētā ārsta kvalifikācijām, es domāju, ka vairums no mums negribētu doties pie tāda ārsta, kas atteicies to nodot. Tā ir tā postulētā latiņa, kas mums neko nepasaka par katru konkrēto gadījumu, bet toties palīdz atsijāt tos elementus, kas nepārprotami to nespēj pārvarēt. Tā latiņa, protams, ir diezgan individuāla. Bet tanī brīdī, kad mēs skaidri postulējam, ka šis idēls mums vairs nav svarīgs, mēs nolaižam to latiņu, un ļaujam ieplūst daudz lielākam skaitam problemātisku gadījumu, kurus mēs gribētu nepieļaut.

Ar šo es visu gribēju teikt, ka ideālisms nav slimība, ar kuru sirgst aprobežoti cilvēki, bet gan mērķis un orientieris, uz kuru mēs katrs varam tiekties, un kurš nepastāv tīrā formā, ņemot vērā faktisko realitāti. Ļoti daudzi "told you so" reālisti savu nihilismu jauc ar viedumu. Manuprāt mērķis ir apzināta dzīvošana, kurā tu nevairies uzzināt un saprast savas rīcības sekas. Ir svarīgi arī saprast, ka tu pats nemaz nespēj dzīvot atbilstoši sevis uzstādītiem ideāliem, bet tas nenozīmē to, ka paši ideāli būtu jāizmet. Vienā vai otrā veidā tu neizbēgami būsi atbalstījis cilvēku vai dzīvnieku ciešanas, nāvi, vai vides sagraušanu, bet tu vismaz nenodarbojies ar noliegumu vai absurdu savas rīcības racionalizēšanu, bet mēģini darīt labāko savu iespēju robežās.

Vakar noskatījāmies abus Blade Runner. Kad iznāca Blade Runner 2049, man bija lieli aizspriedumi pret šo filmu, tāpēc es viņu tā arī nebiju redzējis. Bet kaut kad ap to pašu laiku noskatījos veco Blade Runner, jo kanons. Vakar atkārtoju šo pieredzi, un nonācu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kādiem es nonācu pirmajā skatīšanās reizē - ļoti atmosfēriska filma ar ne pārāk daudz satura. Es vēl nodomāju, ka gan jau grāmatā lietas ir pamatotas daudz labāk kā filmā, kurā bija jāskatās uz to, kā Fords piecas minūtes rāpjas augšā pa slapju sienu ar lauztiem pirkstiem. Bet Blade Runner 2049 izrādās ir diezgan labs stāsts, ja neskaita beigas, bet tā laikam bija nodeva potenciālajam stāsta turpinājumam. Cita starpā, ir vērts noskatīties arī veco filmu, lai dažas detaļas jaunajā meikotu sensu, pie viena pieredzēt divas ļoti neērtas "seksa" ainas, katru ļoti citādi dīvainā veidā. Bet jaunā filma ir arī diezgan meta, un iespējams tāpēc es redzēju arī neizpratnes pilnas atsauksmes par to, ka filmā tā pa lielam nekas nenotiek.

Tagad ar nepacietību gaidu Blade Runner 2099, kas būs seriāls Ridlija Skota izpildījumā, kuram grafiku nesakritības dēļ nesanāca norežisēt Blade Runner 2049, un kurā arī būšot Raiens Goslings. Tur bija visādas aizķeršanās ar streikiem un filmēšanu Belfāstā, bet pavasarī filmēšana esot uzsākta Prāgā, un 2025. gadā seriālam vajadzētu būt gatavam.

Man tas kratom stāsts iespaidoja paskatīties, kas ir alkaloīdi. Kafija, tabaka un magones - tie visi satur alkaloīdus. Tabaku un opioīdus es nelietoju, bet apgalvojumi par kafijas atkarību raisošām īpašībām man vienmēr ir radījuši interesi un bažas, un šķiet, ka es būšu sapratis, kas ir šo visu trīs vienojošais elements. Pamēģini atteikties no kafijas, un paskatīties, kādas sajūtas tevi piemeklēs.

Ziņa, ka Ufo ar Fredi ir atgriezušies radio ēterā Bē-bē-brokastu formā, ir raisījusi interesantas sajūtas. Viena no tām, protams, ir - I'm so fucking old. Un lai gan patērēt radio šobrīd būtu ļoti jocīgs koncepts, zināma ziņkāre mani māc.

Es Ir izlasīju... interviju(?)... mazliet grūti par interviju nosaukt sarunas aprakstu ar dažiem citātiem. Lai vai kā, daži šī raksta momenti man likās īpanēji un nepietiekami paskaidrojoši. Tur divas reizes bija pieminēts Soross, un ja pirmajā reizē es to uztvēru kā ļoti jocīgu Ufo joku, tad aprakstītā otrā epizode man radīja jautājumu, vai Ufo gadījumā nav sagājis lielākā būmerī, kā es biju gatavs viņam atvēlēt? Un ja tā, tad tas ir drusku bēdīgi, pat ja es visdrīzāk nesākšu atkal klausīties šo raidījumu. Nedomāju, ka Fredis būtu nespējīgs uz laiku neizturējušu būmerismu savos uzskatos, bet es esmu pārliecināts, ka viņam vismaz piemīt kaut kāds jūtīgums, lai politkorekti izlīdētu cauri mūsdienām, neglābjami neiznīcinot pozitīvās pagātnes atmiņas par savu personu. Par Ufo tādas sajūtas nav, un fakts, ka viņš ar Artusu kaimiņu savulaik taisīja jaunu radio, šai sajūtai galīgi nepalīdz.

Beigu beigās nav tā, ka es jebkad būtu cēlies sešos no rīta uz darbu, kad sākas šis raidījums, un tāpēc es visdrīzāk neesmu šī raidījuma mērķauditorija. Es apmēram stādos priekšā savu stereotipu par būvlaukumu, kura malā stāv rādžiņš, no kura skan Freda un Ufo balsis, un kaut kādā ziņā es tagad jūtos šim raidījumam par jaunu, lai cik absurdi tas neizklausītos, ņemot vērā to, ka kādreiz es tam nebiju par jaunu.

Kamēr es slimoju, es sevi izklaidēju, iepazīstoties ar dažādiem sociālekonomiskiem procesiem pasaulē. Piemēram, kā kratom (pat nemēģināšu latviskot) produktu haips ASV ir izmainījis Indonēzijas zemnieku dzīvi. Kas agrāk bija tradicionāls uzmundrinošs dzēriens, tagad ir kļuvis par industriju ļoti īsā laikā. Noliekot amerikāņu veselības problēmas malā, vai tā ir sociāli ilgspējīga un videi draudzīga saimniekošana, tas vēl ir jautājums. Bet mums jau vēl ir kvinoja, mandeles, avokado, ķiploki un vēl citas "ētiskas" industrijas. Bet lielvalsts tirgus pieprasījums ietekmē ne tikai tālu un eksotisku valstu ekonomiku. Luiziānas garneļu zvejas industriju, kas ne tuvu nav spējīga apmierināt iekšējo pieprasījumu, ļoti labi gremdē Indijas garneļu audzētāji. Vai audzētāju prakses ne tikai kropļo kaut kādu tālu un mums ne pārāk svarīgu tirgu, bet arī ir problemātiskas vides, cilvēktiesību un veselības jautājumos? Ļaušu minēt. Vēl nesen bija tas raksts par islandiešiem, kas ir mazliet satraukušies par lašu audzēšanu sprostos jūras piekrastē. Norvēģi bija pionieri šīs problemātikas veicināšnā, bet nu jau ir izstrādājuši visādus regulējumus, kas gan tāpat šo nozari nepadara par pārāk lielisku. Ziniet kur vēl grasās audzēt lašus sprostos? Tepat mūsu pašu jūriņā. Tad vēl mums ir tādas ļoti noderīgas un visiem vajadzīgas industrijas kā mākslīgais intelekts un kriptovalūtu mainings, kas nu ļoti palīdz ar planētas co2 mērķiem. Holandieši gan ir nolēmuši, ka varbūt viņi savas paprikas siltumnīcas varētu sildīt nevis ar gāzi, bet ar severiem. Jāsaka, ka nav pats stulbākais veids kā nokurināt kaudzi elektrības.

Tikmēr soctīklos "tradicionālo vērtību" kopēji turās pie mītiem par viensētām, kurās omes turpina slaukt savu gotiņu. Vai "ekonomisti", kuriem uz jebkuru kritiku ir viena atbilde: "Jums vienkārši skauž."

Šis viss rada vēlmi maizei, tomātiem un ievārījumiem pievienot vēl kādu kaudzītu produktu, ko mēģināt nodrošināt pašiem. Un, protams, vēl vairāk skatīties tirgotājiem uz pirkstiem. Ar kafijas importu un grauzdēšanu, domājams, es nesākšu nodarboties, lai gan tas būtu ļoti skaisti. Vēl bez skaisti ir arī tirgus likumi, lai gan Molberta, Mīklas un citi piemēri rāda, ka netrūkst cilvēku, kas nemeklē Lidl labāko piedāvājumu.

Pilsoniski atbildīgiem cilvēkiem patīk teikt, ja tu nenodarbosies ar politiku, politika nodarbosies ar tevi. Bet reāli, cik ļoti tev jau ir jāatrodas centrā, lai vispār būtu vērts svērt kaut kādus procesus vienā vai otrā virzienā. Ja "čau, klau" džeks bez ironijas retvīto Langu un Liepnieku, par ko mēs vispār runājam? Es ceru, ka pasaule, kādu mēs to redzam caur soctīklu atslēgas caurumu, realitātē ir pavisam citādāka, bet nevarētu teikt, ka es zinu ļoti daudz produktīvu cilvēku, kas ikdienā nedauzītu savu galvu pret soctīklu idiotisma ķieģeļu sienu. Ir, bet uzsvars ir uz daudz, jo tādā veidā būtu pamats uzskatīt, ka soctīklu viedokļi ir margināli. Vēl arī tas, ka aktīva ņemšanās soctīklos neliecina par produktivitāti, bet bieži vien otrādi. Un tas laikam ir galvenais jautājums - cik tas ir adekvāti sēdēt savā burbulī, nestrīdēties par tēmām, kur kompromiss nav iespējams, un vienkārši skatīties uz pasauli kā uz resursu? Es ik pa laikam pārcilāju galvā valstu sarakstu, kurās gribētos dzīvot, bet nevis tādā romantiskā veidā, ka tur ir silti, un cilvēki uz ielām vāc apelsīnus, bet stabila demokrātiska sistēma, ar kaut kādu nebūt kultūras dzīvi, noteikti gana sekulāra, bez lielām iespējām ieberzties globālos konfliktos. Ne tā, ka mani tur kāds gaidītu atplestām rokām, bet tas ir tāds vingrinājums, kas atgādina, ka šī planēta nav nemaz tik liela. Tagad vēl klāt nāk klimata pārmaiņas, kas lielāko daļu "silto zemju" diskvalificē uzreiz, un Latvija vairs nešķiet tik drūma izvēle tajā punktā, ka mums te deviņus mēnešus jāgrimst depresijā, un viss ko mēs varam izaudzēt ir āboli. Šveice uz papīra ir naiss.