Jaunākajā SNL bija Harry Styles. Tas ne tikai radīja vēlmi iečekot viņa jaunāko daiļradi, pēc piezīmēm spriežot tā atšķiras no senākas viņa daiļrades, bet es uzzināju, ka šis dude mēdz uz pasākumiem vilkt visādus ekstravagantus tērpus. Pats par sevi tas nav netipiski slavenībām, bet man patika sketčs par to, ka random dude ikdienā nevar atļauties uzvilkt to, ko var atļauties Harijs Stails uz sarkanā paklāja. Sketčs, protams, bija pārspīlēts, un tam nebija arī pienākums sniegt kontekstu šai "problēmai", bet tas iekļāvās tipiskā SNL un pārējās popkultūras diskursā par seksīgo lampu. Apakšžanrs tam, ka visas sievietes iekārto Džeisonus Momoa vai Maiklus B. Džordanus, ir sieviešu neapstrīdama fanošana par saldajiem zēniem. Un te man rodas jautājumi par tādu kā divkosību, kas iespējams ir kaut kāds pašcenzūras un savu jūtu apspiešanas produkts. Ja vien mēs neejam tādā primitīvā cilvēku dalījumā skaistos un ne tik skaistos, no kura mēs saprotam, ka Harijs Stails būs pievilcīgs arī krokšos un netīrā t-kreklā, tad no kurienes nāk šis apbrīns par viņa dzirkstošo personību, kamēr average Joe mēģinājumi tapt vizuāli mazliet vairāk interesantam ir izsmejami. Protams, visi mēģinājumi kaut kad atduras pret neveiksmēm, bet tā vien šķiet, ka vairumam nepienākas kredīts pat mēģināt. Man varbūt pietrūkst queer eye, bet man Harijs Stails šķiet vienkāršs dude, lai gan es māku lietot gūgli, un redzu arī viņa ļoti pārproducētos foto, bet tādu netrūks jebkura izskata slavenībai. Ar šo visu es gribēju teikt, mēs paši par sevi varētu justies labāk, ja kolektīvi iemācītos dot sev brīvību darīt lietas, kā arī ar labticību un mīlestību mācētu gan izteikt, gan pieņemt kritiku par to, kas tomēr neizskatās baigi labi, un tad arī ne tik veiksmīgās lietas nekļūtu par tādu kā spīta spēli, kur cilvēks ir uzdrošinājies pamēģināt vienu lietu, un tad nu viņam ir jāiet uz visu banku.