"It’s like unlocking some hidden archive of your brain that you didn’t even realize existed. For me, it wasn’t just about revisiting memories—it was almost like I was reliving them, fully immersed in the moment with all the emotions, details, and sensations. It felt so real, like I could walk around inside the memory and view it from different angles. Some moments I hadn’t thought about in years came flooding back, and it was wild how vivid they were.

What really got me was the emotional clarity. I wasn’t just remembering events; I was dissecting them, understanding them in ways I never had before. It felt like I could finally make sense of things that had been buried in my subconscious."

Ja neņem vērā potenciālos riskus, un es te nedomāju uzraušanos uz sliktām atmiņām un emocionālo diskomfortu, bet reālu iespēju nodarīt sev pāri līdz pat riskam nomirt, šī izklausās pēc iespaidīgas pieredzes. Pie visiem zināšanu caurumiem, ko pat zinātnieki šobrīd nevar aizpildīt, es pieturos pie pārliecības, ka viss kas mēs esam, atrodas mūsu smadzenēs, un iespēja tik klātesoši piedzīvot pagātnes notikumus, tikai pastiprina manu pārliecību. Cita starpā šis atsaucas uz teoriju, ka laiks vispār ir mūsu uztveres produkts. Interesanti, vai tad kad šis no tautas folkloras kļūs par zinātniskiem pētījumiem, pieņemot, ka tās brīdis pienāks, vai tas mūs novedīs pie ciniskākas vai labākas sabiedrības? Cita starpā, vai pret šo nebūs kaut kāda emocionāla pretestība? Jau tagad ir diezgan plašas iespējas sevi izšrinkot un izskaidrot līdz riebumam, bet tas ne obligāti nozīmē, ka cilvēkiem nepatīk pabarot savus destruktīvos paternus pat ar visām zināšanām par tiem.

Atbildes uz jautājumiem, kur es šo atradu, nebūs. Internets ir pilns ar padomiem, kā visstulbāk nomirt, un mana palīdzība šeit nav nepieciešama. Mēs esam tā aizeksperimentējušies, ka netīšām pat esam atraduši veidus, kā trigerēt procesus, kas liek organismam sevi apēst no iekšas.

Viena no jaukākajām lietām, ko suns ir sācis darīt, ir prasīt noslaucīt seju ar dvieli pēc pastaigas lietainā dienā. Kas liek domāt, ka arī ķepu mazgāšanu viņa uztver kā neizbēgamu parādību, nevis vardarbīgu piespiedu aktu. Arī šim patversmes bumbulītim rūpju pieņemšana ir bijis ilgs process.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Tikko redzēju Instagram video, kur kaut kāds ārzemnieks spriež par to, kāpēc gan Eiropai ir vajadzīgs multikulturālisms, ja Eiropā ir tāda skaista kultūra kā Dziesmu svētki Latvijā - fonā daudz baltu sieviešu vainadziņos dzied Mežaparka estrādē.

Ironoja ir lieliska, jo pirmajā kadrā ir redzams caurmērā pacifistisks cilvēks, kas tam džekam par to tekstu izskrāpētu acis. Lielisks piemērs šauram prātam, kas dzīvo sevis paša konstruētos priekšstatos (ar nelielu echo chamber palīdzību), un piemēro sevis izfantazētos priekšstatus par cilvēkiem, par kuriem viņš neko nezina. Es nešaubos, ka koristu vidū netrūkst cilvēku, kas nīst tumšādainus Bolt kurjerus, bet starp koristiem ir daudz arī tādu, kas vēl bez kora staigā uz visa veida protestiem, un par kuriem visādi edžlordi raksta briesmīgus un borderlain kriminālus komentārus internetā. If anything, šī kora kultūra dzīvo tāpēc, ka cilvēki spēj atrast kaut ko kopīgu, kas viņiem patīk, un to kopt par spīti faktiskajam varas pozīcijās esošajam "patriotu" atbalstam. Es ceru, ka man nav jāstāsta, kāda nodokļu naudas atmazgāšanas kampaņa ir Diezsmu svētki. Viss skaistais tur galvenokārt turās uz koristu spīta.

Varbūt nedēļā pēc slimošanas es esmu pārbliezis savu nervu sistēmu, bet man ir apnicis mosties tik agri, lai cik teorētiski skaisti tas neizklausītos. Tas nepadara manas dienas garākas, ja tam nenāk līdzi funkcionējošas smadzenes, un tās noteikti jau ir nogarlaikojušās no rutīnas. Nu, varbūt ofisa apmeklējums un mēģinājums nedabūt ar kāju pa seju smadzenēm nav tik liela rutīna, bet gribētos kaut ko intelektuālāku.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Lai gan man šis kaut kā asociējas ar Tyler, the Creator, internets to ir nosaucis par "afro grunge".

https://www.youtube.com/watch?v=YY6YQFwGYAU

Es visdrīzāk nemācēšu to paskaidrot ļoti precīzi, bet neirozinātnieki esot izpētījuši, ka mūsu izpratne par mūsu pašu lēmumu pieņemšanu esot mazliet maldīga. Viņi esot skenējuši smadzenes ar magnētisko rezonansi, liekot cilvēkiem veikt dažādus uzdevumus. Izrādās lēmumi smadzenēs rodas vēl pirms mēs esam tos apzinājušies, un no tā rodas ilūzija par to, ka mēs tos kontrolējam, lai gan drīzāk ir otrādi. Tas nav kaut kas tāds, kam būtu jāmaina mūsu dzīves, bet drīzāk demonstrē, kādus caurumus mūsu smadzenes aizlāpa, lai radītu sajūtu par pabeigtu pasauli un mums pašiem. Tur, protams, ir arī virkne filozofisku implikāciju, bet tas jau ir vēl sarežģītāk, un ir jāsāk lietot akadēmiska valoda, jo daži jēdzieni tādā sadzīviski lietotā izpratnē nozīmē pavisam ko citu, un man jau ar sadzīvisko valodu mēdz būt grūtības.

Es jau otro dienu pēc kārtas saskaros ar kritisku attieksmi pret suni publiskā telpā. Vakardienas pieredzi audio salonā es varētu norakstīt uz aroganci, jo es īsti nesapratu, ko suns pavadā nodarītu viņu glancētajām tumbām, bet tā kā šie iebildumi netika paskaidroti, es varu tikai spekulēt. Būtu gan interesanti, vai viņi arī pircējus ar maziem bērniem nelaiž iekšā, jo es skaidri iztēlojos, ko mazs bērns varētu izdarīt viņu glancētajām tumbām un spožajām podziņām visapkārt. Toties šodien es saņēmu aizrādījumu par to, ka suns apčurāja koku pretī medicīnas iestādei. Nav tā, ka es sunim ļauju apčurāt visu, ko viņš vēlas, bet līdz šim man tā konkrētā vieta ir šķitusi kā legāls mērķis. Jau atkal īsti nesapratu, kā dobe pie koka, kurā cilvēkiem nav paredzēts kāpt, varētu būt sliktāka par visām pārējām vietām pilsētā, un kāds medicīnas iestādei ar to visu ir sakars? Ne tur izsniedz sterilas šļirces, ne es tur esmu redzējis cilvēku rindas, un tā ir tāda medicīnas iestāde, kur es vispār nevienu cilvēku neesmu redzējis ieejam vai iznākam no tās. Piemēram, ja kāds koks ir pie āra kafejnīcas galdiņa, es kaut kā tomēr rēķinos, ka cilvēki tur mēdz ēst.

Ja tā globāli, ir diezgan sarežģīti sekot katra pilsētas iemītnieka nerakstītajiem likumiem, un nav tā, ka pilsētā ļoti labi sastāv jau ar rakstīto likumu ievērošanu. Pajautājiet man vēlreiz, ko es domāju par Dailes teātra apmeklētājiem un viņu tikumiem, bet es tomēr to pieņemu kā tādu neizbēgamu stihisku parādību. Vai sunim būtu vieta tikai suņu laukumiņā? Ar tiem laukumiņiem ir kā ir, un pilsētai par tiem arī nav pārāk liela interese, bet cita starpā pat daudzi lielveikali uzskata, ka suņiem tajos ir vieta, un katrs atsevišķais tirgotājs var izvēlēties savu attieksmi pret šādiem klientiem. Varbūt kāds varētu argumentēt, ka sunim vispār ir vieta tikai laukos, bet šī jau ir tā slidenā taciņa, kur mēs varam nonākt diskusijās par to, vai maziem bērniem ir vieta teātrī, un vai naktsklubi pilsētā ir svētāki par ģimenēm ar bērniem. Varam arī pacelt to līdz filozofiskam līmenim, un parunāt par to, kas suns ir tāds par dzīvnieku, un kāpēc viņš vispār eksistē uz šīs planētas.

Bet nenoliegšu, ka kopumā suņu saimnieki, tāpat kā citi pilsētas iemītnieki, nav bez savām problēmām. Es tiešām nesaprotu to nespēju paņemt maisiņu, un savākt pēc sava suņa, kā arī cilvēki saviem suņiem ļauj apčurāt visneiedomājamākās vietas. Tai pat laikā es nesaprotu pārbāztās miskastes ar vienreizējām kafijas krūzītēm, un tās jau nu noteikti dzīvos ilgāk par suņa sūdu, pat ja tās nemētātos uz ietvēm.

No “live, laugth, love” žanra soctīklos mani sasniedza izplatīts teksts par to, kādas dažādas lietas tu teiktu par savu māti dažādos vecumos, kas ietver sevī attīstību no bērna naivuma, uz pusaudžu dumpinieciskumu, līdz brieduma atklāsmei, cik māte katram ir svarīgs cilvēks. Mani fascinē tas, ka pilnīgi dažādu cilvēku pieredzes var sakombinēt pilnīgi nepatiesā universālā cilvēku pieredzē. Piemēram, tāda pieredze, kad tev ir paniski bail no savas mātes, un viņas balss tev nekad nav bijusi mierinoša, pilnībā tiek izslēgta no universālo gudrību krātuves. Ja mēs šādas pieredzes neignorējam, tad varbūt mēs varam citādāk paskatīties uz to pusaudžu dumpinieciskumu, un faktu, ka šīs visas brieduma atklāsmes var tā arī nepienākt. Protams, vēlme pēc emocionālas drošības ir universāla, tāpēc visi te staigā pie terapeitiem, bet mēs katrs atrodam savus ceļus, lai to atrastu. Nu, vai neatrodam, tas kā paveicās.