Runājot par suni kā par socializējamu dzīvnieku. Ir tie brīži, kad tu redzi potenciāli nelabvēlīgu situācijas turpinājumu, tava atbildība ir to novērst, un tu zini, ka suns šinī situācijā nebūs tavs sabiedrotais, un pieņems visus nepareizos lēmumus. Reizēm tas ir frustrējoši, lai gan ne vienmēr. Katrā ziņā vēl bez tā pūkainā ģīmja, kas mēdz prasīt uzmanību, tā ir konsekventa robežu vilkšana katru dienu bez izņēmuma. Varu derēt, ka vairāki cilvēki ir padomājuši kaut ko sliktu, vērojot manu komunikāciju ar suni uz ielas. Es arī pats bez šīs pieredzes nebūtu iedomājies, kas es sākšu "pacelt balsi" bez dusmām un aizkaitinājuma, jo man noteikti gribēsies vilkt paralēles ar līdzīgu attieksmi pret bērnu. Lai gan nenoliegšu, ka netrūkst arī līdzību. Sunim es varu atļauties "pārmest" visādas absurdas lietas. Kad es saku, "beidz ēst pa kaktiem maizi, resna paliksi", es absolūti apzinos, ka tas ir joks, kur es atbrīvoju savu iekšējo spriedzi, un neviens no šī nenoraus bulīmiju. Ja kaut kas tāds tiktu pateikts bērnam, es ne tikai par to džadžotu citus cilvēkus, bet arī sevi.

Atgriežoties cilvēku pasaulē, es iedomājos, kā tas ir mēģināt tikt galā ar šo aizkaitinājumu un vēlmi uzšņākt? Vai nemēģināt? Visi tie uz bērniem bļaujošie vecāki, vai dies pasarg vardarbīgie? Ar vai bez spējas situāciju racionalizēt, man vienmēr ir riebusies tā daļa sava es, kas kļūst aizkaitināta un nīgra. Lai gan pasaule un cilvēki tajā nav ideāli, teorētiski cilvēkam ir doti rīki, lai tur nenonāktu, jeb valoda. Nešaubīgi, man nav jēgas mēģināt kaut ko sarunāt ar suni, un lai cik daudz laika kopā mēs pavadītu, tas nekad nemainīsies, un tas var reizēm būt frustrējoši. Ar cilvēku teorētiski var visu izrunāt, un tam vajadzētu būt pietiekamam, lai izvairītos no frustrācijas. Tas gan iekļauj to, ka otrs tevi dzird, saprot, un ir gatavs rīkoties, ņemot vērā tavas intereses. And yet. Kāpēc cilvēki mēdz izvēlēties nīgrumu, riskējot veidot robus attiecībās, un pie reizes ielaist sevi to pretīgo sajūtu pret sevi. Or it's just me, who does not like being mean?

Sekojot ziņām, var iedzīvoties arī depresijā. Varbūt ne pašas ziņas ir pie vainas, jo ir diezgan skaidrs, ka pasaule nav ideāla, bet tas viss mēdz nākt komplektā ar viedokļiem. "Viedokļiem". Šinī kontekstā nāk prātā joks, ka viedoklis ir kā ānuss - katram viņš ir, bet tas nav jārāda visiem publiski. Man nav problēmas arī ar argumentētiem viedokļiem pat tad, ja beigās es tiem nepiekrītu. Visvairāk jau laikam mani mulsina tas, ka cilvēki soctīklus izmanto terapijas vietā. Būtu drusku vieglāk pieņemt cilvēku bažas, bailes un caurumus zināšanās, ja tas nenāktu formā, kas līdzinās gliemežu uzlidojumam kāpostu ražai. Cilvēku vidū, protams, ir indivīdi ar zināšanām, resursiem un enerģiju, bet ja viņi tiek parauti tajā zampā, sūds vien paliek pāri no tās enerģijas un resursiem.

Ok, viskautkā ir tik daudz, bet ar kaut ko ir jāsāk. Es neko nezinu par A$AP Rocky muzikālajām kvalitātēm, but give respect where respect is due. And this video is a lot.

https://www.youtube.com/watch?v=5URefVYaJrA

Mēs bijām uz Faithless Palādiumā.

Es jau kādu laiku formulēju domas un gribu uzrakstīt par dažām lietām, kas ir fundamentāli mainījušās - un nē, šī nebūs tā reize. Bet es mēģinu izprast šo savdabīgo dzīvi kaut kur pa vidu starp ievārījuma burkām, miljards tomātiem, un šādiem koncertiem. Un citējot mākslinieku: This is my church and God is a DJ! Un lai kā es sākumā pretojos šai domai, es arvien vairāk saprotu, ka manam šrinkam bija taisnība, un tagad ir atlicis šo visu vienkārši pieņemt - tā ir sava veida baznīca.

Savukārt koncerts bija... lielisks? Es gribēju teikt negaidīti, bet ja tā padomā, nav nekāda pamata tam, lai tas būtu negaidīti, drīzāk es nebiju pārāk daudz par to domājis, un tad attapos šī piedzīvojuma vidū. Šī nebūs arī koncerta recenzija, jo mana subjektīvā pieredze visdrīzāk netransformējas nekādos objektīvos faktos. Un jāsaka arī tas, ka Faithless jau kādu laiku vairāk ir par manām šī brīža attiecībām, un mazāk par konkrēto grupu vai mūzikas žanru. Lai vai kā, šī bija ļoti emersive audiovizuāla pieredze, kas izkustināja visādas atmiņas un dvēseles vietas. Vienpadsmit zvaigznes no desmit.

Bet also, te nu es viss tāds rakstu par šo koncertu, nevis guļu. You know, one of those experiences.

https://www.youtube.com/watch?v=65EfTFUFDwI

Skrienu Uģim Oltem piesekot Leterboksā.

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/02.09.2024-ka-kultura-palidz-izprast-dazadibu-tris-filmas-ko-sirds-atvertibai-iesaka-rezisors-ugis-olte.a566994/

Varbūt jāatgriežas pie meditācijas, vai kādas citas mentālas prakses? Varu derēt, ka tur internetos ir kāds guru, kas ir izstrādājis kādu jaunu un trendīgu rutīnu, kas palīdz uzlabot fokusu un/vai miegu.

Esmu sācis netipiski sev daudz lasīt, un kā snekus piekost klāt kaut kādus video par molekulāro vai atomfiziku, vai arī mazāk eksaktām tēmām. Mani produktivitātes rādītāji maizes darbā mētājas starp mēreniem un hiperproduktīviem. Es te tikko laukos pavadīju divas ļoti aktīvas darba dienas, un vēl bez parastā paisuma un bēguma efekta, es turu aizdomās arī vides maiņu. Tai pat laikā es nespēju saņemties pierakstīties pie friziera, iziet tehnisko apskati, nomainīt juridisko adresi, vai samaksāt kādu rēķinu. Ir ļoti grūti pieķerties tādām garlaicīgām rutīnas lietām. Pūtinot smadzenes (un rokas), es ķeros klāt zāģiem un skrūvgriežiem, bet man ir vairāki blociņi, lapiņas un google dokumenti, kuros es pierakstu veicamo darbu sarakstus, lai es vispār spētu atcerēties, kas man bija jāsaskrūvē vai jāzāģē. Vienu dienu uz ielas es redzēju jaunieti, kas nāca man pretī, un vienā rokā virpināja kubiku-rubiku. Es secināju, ka dīvainā kārtā man nepiemīt vēlme knibināties, kāda piemīt daudziem citiem - adīt, apkopt augus, likt puzles. Izrādās gan, ka man neriebjas mizot ābolus, jo par šo darbu man nav bērnības traumas, ja vien es to neiegūšu šoruden, un šo darbu var apvienot ar citu lietu, kas man patīk, un kurai es neatrodu laiku - fokusēti klausītie mūziku. Un tad vēl tas miegs, kas staigā spektrā starp mošanos vairākas reizes naktī, un gulēšanu vairāk par astoņām stundām. Un dienas piecpadsmit minūšu snaudas ir kļuvušas par tādu kā sudraba lodi visām situācijām, kad lietas sāk sabremzēties, vai dienas otrajā cēlienā ir paredzēts iet uz kādu filmu vai pasākumu, vai sēsties pie stūres. Un tad vēl tie nakts murgi.

Kas mani drusku satrauc, ir kognitīvie kreši. Tas ir tāds stāvoklis, kad viss ko tu vari darīt, ir tupa blenzt kādā ekrānā, un nesekot notiekošajam. Šis stāvoklis ilgst kādu dienu, divas, trīs, un man tādi nav bijuši kopš pusaudža gadiem & early twenties. Vienā random sarunā par multenēm un seriāliem, man radās sajūta, ka ir vēl cilvēki, kas piedzīvo kaut ko līdzīgu. Un satrauc tas mani tādā ziņā, ka es negribētu arī šinī žanrā sākt regulāri atsisties pret stikla griestiem. Es ik pa laikam norauju kādas traumas treniņos, un negribētos šo pašu sākt piedzīvot kognitīvajā žanrā, jo tur man nav izstrādāti checks and balances. Un tāpēc es domāju, ka vēl bez zāģēšanas un skrūvēšanas, man vajadzētu ieviest vēl kaut kādu smadzeņu atslodzes rutīnu, kas nebūtu lietu virpināšana ar pirkstiem, jo mazā motorika neizslēdz manas smadzenes. Domu novirzīšana uz vienkāršākām lietām gan varētu strādāt, bet ne katru dienu ir ko zāģēt un skrūvēt, tāpēc es iedomājos par to meditāciju.

Mans treneris trenē vienu jaunieti, kas tikko Ungārijā uzvarēja kikboksa turnīrā. Pirms brīža noskatījos samontētu fināla mača video, kuram fonā skanēja Pet Shop Boys "It’s a Sin".

Neiedziļinoties spekulācijās par to, vai Telegram veidotājs sadarbojas ar Kremli, mani tomēr kaut kas līdz galam nepārliecina uzstādījumā, ka privātas saziņas platformas veidotājam ir kaut kāda atbildība par to, kāda veida saziņa notiek šajā platformā. Soctīkli ar publiskām diskusijām - sure. Vai ir kāda morāla vai ētiska starpība starp piecu cilvēku vai piecu tūkstošu cilvēku privātām diskusiju grupām - es īsti nezinu. Un es it kā saprotu Francijas varasiestāžu cēlos mērķus, bet mani tomēr satrauc potenciāla varasiestāžu kontrole, pat ja tas varai palīdz apkarot noziedzību. Un katram gadījumam - tam nav nekāda sakara ar vārda brīvību, jo vārda brīvība eksistē publiskā telpā. State surveillance ir jau no distopiju žanra.

Es nekādā mērā nepriecājos par to, ka visādi komunikācijas rīki tiek lietoti ieroču tirdzniecībai, bērnu pornogrāfijas izplatīšanai, kara noziegumu veikšanai, vai kam tādam, bet man grūti aizmirst, ka noziegums ir diezgan abstrakts jēdziens, un tur zem jēdziena "noziegums" var pakļūt viss, sākot ar sēņu tirdzniecību, un beidzot ar varavīksnes karodziņu drukāšanu. Un jā, brīvības cena ir risks, ka "bērni" paņems sērkociņus, un nodedzinās šķūnīti.

Citi filozofiski jautājumi, piemēram, ir par to, kurš kurā brīdī ir bērns, un kurš pieaugušais. Cilvēki, kuri uzskata, ka kāds ir jāuzrauga, jo viņi uzskata, ka kaut kādai augstākai varai ir jāpasargā sabiedrība, un tādēļ viņi ir gatavi šķirties no daļas no savām brīvībām - tas ir tāds emocionāls karuselis, kas man sāk izklausīties pēc zināmas garīgas vai emocionālas nestabilitātes. Tad vēl ir jautājums, vai nozieguma nodoms ir pielīdzināms noziegumam? Šķiet, ka parasti jau nav, un drošvien tāpēc arī ir vēlme pēc moderācijas. Tai pat laikā tā pati bērnu pornogrāfijas izplatīšana jau pats ir noziegums, ko šis saziņas rīks palīdz nodrošināt. Visbeidzot, kaut kā man ir sajūta, ja valsts zina kaut ko par noziegumu, tad valstij nevajag lielāku varu zināt, bet gan lielāku varu rīkoties. Tiesiskums ir messy business, bet ja noziedznieki tiek visādās slēgtās grupās, gan jau arī tiesībsargi tur var tikt, un visdrīzāk tur jau ir tikuši, bet tad viņiem vajag rīkus vērsties pret noziedzniekiem ar tur iegūtiem pierādījumiem, nevis tiesības vērsties pie infrastruktūras veidotājiem. Gan jau šinī salīdzinājumā varēs atrast loģikas caurumus, bet man liekas jocīgi, ja cilvēks, kurš ir uzbūvējis ceļu, būtu atbildīgs par ceļu satiksmes pārkāpumiem.

Tikko izlasīju sarunu, kurā tika pieminēts valodas modelis, kas cilvēkiem varētu sniegt atbildes uz visiem "lielajiem jautājumiem", kas ne tikai varētu aizstāt reļiģiju, bet arī nolikt cilvēkus tādā kā kartupeļus audzējošu zen hobitu miera stāvoklī, kuriem prāts būtu mierīgs, un problēmas ir ļoti piezemētas. Tā daļa par hobitiem ir mana interpretācija.

Es tā iedomājos, vai reliģija ir cilvēku nemiera produkts, meklējot atbildes uz "lielajiem jautājumiem"? Es te tā drusku vienkāršoju, jo ir jau arī filozofija and what not. Bet tātad, ja cilvēkam nav spraigu garīgu meklējumu, vai tad viņš automātiski ir dranķis? Paņemam bezdievīgus kreisus jauniešus, kas ir reālā ahūnā par klimata pārmaiņām (kur, protams, var meklēt arī merkantilus iemeslus, bet tas gan drusku nesaskan ar pārmetumiem, ka visas tās problēmas ir izdomātas, un šiem jauniešiem ir citi mērķi), vai kopumā ir norūpējušies par pasaulē mazāk aizsargātajiem, un šīs rūpes ne obligāti aprobežojas ar cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem nevajag nekādas "mīli savu kaimiņu kā sevi pašu" vadlīnijas. Vai nevarētu būt tā, ka patiesībā atbildes uz "lielajiem jautājumiem" cilvēkos jau ir, viņiem vajag tikai atbrīvoties no šīs loģiskās spriedzes, ka atbilde eksistē bez jautājuma, un tāpēc tiek izdomāta kaut kāda lielāka un gudrāka autoritāte, kas ir pateikusi, kā ir, un tad var brīvi izelpot, un pārāk daudz nedomāt par to, vai šī atbilde, kas cilvēkā jau mājo, vispār ir vienīgā un pareizā?

Arvien biežāk sastopos ar vilšanos par kādu no cilvēkiem, kas iepriekš man licies ok. Varbūt tas kaut kā izriet no cilvēku paviršas pazīšanas, un tad kaut kādas viņu personības šķautnes un pārliecības atklājas tikai ar laiku. Bet varbūt mēs vienkārši dzīvojam tādos laikos, kad apkārt notiek iespaidīgs daudzums grandiozu sūdu, un visiem par šiem notikumiem ir kaut kādi apdāvināti viedokļi. No vienas puses sāpe ir par to, ka būs grūti uzbūvēt gaišo nākotni, ja pat jēdzīgie cilvēki izrādās draņķīgi vairākos veidos. No citas puses it kā jau nav svarīgi, kas galvā darās cilvēkiem, ar kuriem tu tāpat aktīvi neuzturi kontaktu, bet tad no vēl vienas puses viņi ir draugi kaut kādiem citiem sakarīgiem cilvēkiem. Un ko tev darīt, ja tu nonāc kontaktā ar šādu cilvēku pastarpināti? Apspriest to, cik garšīga ir šī tēja, un ignorēt faktu, ka kāds viņa teiks bija pilnīgs vājprāts?