Vēl šinī vīkendā noskatījos arī visu izslavēto Sinners. Pasaulē noteikti eksistē arī labāki stāsti, lai gan arī šis bija gana konceptuāli aizraujošs, tas darbs, kas tika ieguldīts bildē un skaņā, kopumā atstāja ļoti labu iespaidu. Katrs filmas milimetrs un katra ģitāras stīgas skaņa.

Vakar MUBI noskatījos filmu par Čīles marksistiem.

https://letterboxd.com/film/socialist-realism/

Šī bija ļoti jocīga filma dažādu iemeslu dēļ, ko gan varēja sagaidīt jau no tās pieteikuma, bet neskatoties uz to, ļoti insaitful. Noteikti raisīja dažas pārdomas par utopijām. Šis viss gan ir tikai tāda prāta vingrināšana, un spektrā starp ikdienas rutīnu un galaktiku bojāeju manā dzīvē tas absolūti neko nemaina.

Manā informatīvajā telpā ir ielauzušās divas tēmas, kas mani stipri vien pārsteidz. Viena ir pārspīlētais sašutums par jauno iPhone, un otra – tā raitvinga influencera sašaušana. Es īsti nebrīnos par to, ka mums eksistē Džordana Pītersona fanboji, bet man nebija ne jausmas, ka Metas soctīklos tā kļūs par tik trendīgu tēmu tautiešu vidū, un es pat neesmu tviterī. Es pats to džeku pazīstu tikai pēc sejas, un tikai pateicoties dažādiem liberālajiem komiķiem, jo viņa dažādie teiki ir bijis labs avots komēdijai. Tagad būs iemesls patīrīt Feisbuku no cilvēkiem, kurus es patiesībā nepazīstu, un kuri savulaik man nezināmu iemeslu dēļ ir gribējuši ar mani virtuāli draudzēties. Lai gan godīgi sakot, arī paziņas, kuri, piemēram, reposto Šlesera jaunākā gaudas, ir pelnījuši īpašu attieksmi.

Es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu mazināt mājās esošo… skandu skaitu, iekaitot Radiotehnikas deviņdesmitnieces. Ir visādi modernāki un kompaktāki risinājumu. Bet tad es uzraujos uz kaut ko tādu, kas ne uz kā cita neskan tā, kā uz tām deviņdesmitniecēm, un man nav skaidrojuma šim. Ir viņās kaut kāds īpašs “rūciens”, kas nav nekam citam kas man ir vai ir bijis.

Tagad, piemēram, es klausos Max Brhon. Viņš ir atrodams arī Tidal. SoundCloud nez kādēļ nav integrēts plaša patēriņa strīmeros.

https://soundcloud.com/music-maxb

Nepārsteidzoši Mogwai koncerts bija vieta, kur satikt daudz paziņas, bet viena interakcija īpaši izcēlās. Kā jau visi normāli cilvēki, stāvu es ar aizvērtām acīm, un baudu koncertu. Kaut kur otrās dziesmas vidū man kāds piebaksta pie pleca. Atveru acis, un tur liela Laura Ābeles seja saka man: “Čau!” Es mazliet salecos, viņš mazliet salecās, bet mēs sasveicinājāmies. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijis gana daudz pasākumu, kurā mēs būtu varējuši satikties, noteikti kādreiz esam arī runājušies, bet man tomēr likās mazliet dīvaini, ka viņam bija tik entuziastiska vēlme ar mani sasveicināties. Ābeles, Ābeles, Ābeles – virpināju šo vārdu galvā, un man pieleca, par ko viņš varēja salekties. Taisnība vien ir – es pirms koncertu pielīdzināju bārdu, izmazgāju matus, retumis ne telšu sezonā iesmērēju matos arī matu līdzekli, un noteikti tur ir neapstrīdama līdzība ar kādu citu Ābeli. Savas teorijas patiesumu negāju noskaidrot, tomēr koncerts, bet tas liek domāt, ka mūsu mājsaimniecība kopumā izskatījās jaunāka saviem gadiem, un tumsa arī drošvien palīdzēja. Nezinu gan, vai Jānim varētu būt interesējis Mogwai koncerts, bet man laikam būs jāpievēršas režijai.

Visādi citādi, diezgan iespaidīgs koncerts, ļoti patika, pat ja tas ir kaut kas tāds, ko es neklausītos mājās. Nezinu, kāda ir doma apakšā, un ko grupa mēģina panākt, bet kaut kas viņiem tur sanāk. Vienā brīdī man tas atgādināja, un tas nav uzbrauciens, to vienu suņa mazgāšanos man pie auss teltī, neatceros, vai es par to šeit rakstīju.

Kamēr es esmu pamodies piecos no pats sev nodarītā fiziskā un emocionālā stresa, un nevaru aizmigt, uzrakstīšu sīkāk par Black Mirror septītās sezonas pirmo sēriju. Kaut kad šis seriāls šķita sevi mazliet izsmēlis, un tad sestā sezona sākās diezgan labi, lai gan beigās nespēja noturēt kvalitāti katrā epizodē. Varbūt tas, kā pasaule ir mainījusies pēdējos desmit gados, būs devusi jaunu iedvesmu distopiskām idejām septītajai sezonai. Es kaut kad iepriekš rakstīju, ka Pols Džiomati bija atnācis pie Kolbēra parunāt par savu piedalīšanos Black Mirror, un abi netīšām pieskārās posthumānismam.

Bet tātad, pirmās epizodes distopija manai gaumei šķita pārāk reāla. Pie tam spēja noklāt gan laikmetīgas, gan mūžīgas eksistenciālas bailes. Es kaut kad diskutēju par to, kā fantāzija atšķiras no sci-fi, un esmu pārliecināts, ka Black Mirror kvalificējas sci-fi, un tāpēc atmetot seriālā apspēlētās tehnoloģiskās nianses, uz ekrāna redzamā distopija šķita pārāk reāla. Daudz kas šinī sērijā bija ļoti paredzams, bet varbūt tieši tāpēc, ka šinī epizodē nebija vērā ņamamu caurumu loģikā, tas emocionālais ceļarullis tomēr pārbrauca pāri dēļ atrisinājuma neizbēgamības. Mēs tomēr visi šeit spēlējam pēc šiem pašiem spēles noteikumiem, un mūsu eksistenciālās bailes mums neļauj nespēlēt pēc šiem noteikumiem. Man patīk tā mēme, kas ir kļuvusi ļoti populāra, kur uz jautājumu, kāpēc tu vēlies šo darbu, atbilde ir - jo es nevēlos nomirt badā. Mēs jau pie komforta un rutīnas turamies visiem spēkiem, un atliek vien pacelt likmes mazliet augstāk, un ko tik mēs nebūsim gatavi nolikt uz ojektīvās realitātes altāra. Mēs gan paši esam sev šo sistēmu uzbūvējuši, bet tā no vienas puses ir arī samaksa par to, ka mēs dzīvojam tik ilgi un tik daudz, no otras puses - varbūt ir vērts mazliet vairāk iebilst tad, kad mēs redzam, ka mēs esam tas krupis katliņā, kas ir uzlikts uz plīts vārīties. Nevajag sagaidīt, kad komformisms pāraugs izmisumā.

Nezinu, uz kādiem antidepresantiem dzīvo Black Mirror veidotāji, bet dzīvot visu laiku ar šādiem insaitiem par lietu faktisko kārtību, lai varētu uzrakstīt labu stāstu, ir diezgan skarbi. No otras puses, varbūt viņi uz to skatās filozofiski, un katru rītu sāk ar afirmācijām un pateicībām par to, kas viņiem ir, un to, ka viņiem, piemēram, uz galvas nekrīt raķetes. Cilvēki tomēr meklē dažādas pieredzes, pēc kurām viņu skats uz viņu dzīvi kļūst vieglāks un gaišāks. Kā es esmu sapratis, visa DMT burvība balstās uz nāves šausmām, pēc kurām iestājas eiforija par būšanu dzīvam. Ņemot vērā, ka tā ir arī viela, kuru izstrādā mūsu pašu ķermenis, varbūt tā pat ir dzīvības esence. Katru dienu, kad zaķis izsprūk no vilka zobiem, viņš ir priecīgs par katru zāles stiebru, ko viņš vēl var paspēt nograuzt.

Wow! Black Mirror jaunākā sezona sākās tik episki, ka es pat apraudājos, un galīgi ne aiz aizkustinājuma.

Ar septembri sākās jauna ēra, un es esmu atgriezies grupu treniņos. Grūti atturēties no iespējas doties uz treniņu pēc darba laika trīs minūšu attālumā, visu dienas vidu nedēļas garumā plānojot bez iespringuma. Bija arī daži raundi sparingu, bet šoreiz tas bija kikbokss. Es noteikti nevaru ielādēt ne vienam ar kāju pa ausi, un vispār dažas boksa iemaņas traucē kikboksam, bet mani vakar nenosita, un tas jau man likās diezgan kruta. Pēdējā raundā es pat nedaudz aklimatizējos, un man pat negāja pārāk slikti pret džeku, kurš savukārt var ielādēt ar kāju pa ausi. Jāsaka, kad es gāju pirkt kāju sargus, man bija dažas bažas, vai es neiesaistos nevajadzīgā avantūrā, un man būtu laiks atgriezties pie kaut kāda skvoša, vai kaut kā mierīgāka un mazāk intensīvāka, bet šķiet, ka kādu laiku šis vēl strādās. Tas gan neatceļ arī skvošu, bet nedēļā ir tik daudz dienu, cik viņu ir, un ir jānosprauž arī kaut kādas prioritātes.

Random people have random parties in random places. No šo cilvēku perspektīvas es drošvien biju random viesis, bet bija jauki. Cita veida negaidīta izkāpšana no burbuļa. Savukārt no rīta, iebraucot Rīgā, sanāca iepūst trubiņā. Lai gan racionāli bija skaidrs, ka ne jau tādus kā es viņi tur mēģina noķert, emocionāli tik un tā bija neliela "gotcha" sajūta. Jo kas gan tā par braukšanu mājās no rīta pēc balles? Drošvien laikmeta vēsmas klauvē pakausī dēļ tiem, kas nespēj atlaist vaļā sentimentu par diženo tēvzemi, kas pieskata savus bērnus.