Jo vairāk es sekoju dažādām demokrātiskām sistēmām dažādās valstīs, jo ciniskāk par tām es jūtos. Ja tas viss ir jānonivelē līdz vienai frāzei, tad demokrātija ir tikai un vienīgi veids kā kādam uz laiku iegūt varu nevardarbīgā veidā. Kas, protams, arī nav zemē metams sasniegums, ja pie tā izdodas pieturēties. Visas tās runas par vērtībām, tiesībām un kompromisiem ir gandrīz korporatīvā bulšita līmenis. Turpinot analoģiju, jā - valsts ir drusku labāka par korporāciju, kas tev maksā algu. Tāpat kā korporācija, valsts var būt spektrā no pieņemamas līdz klaji neciešamai. Arī korporācijā tev var būt labi kolēģi, sociāli ekonomiskie labumi, un viss tas, kas tev dod iespējas komfortā pavadīt no korporācijas brīvo laiku, bet dienas beigās kopējo klimatu nosaka kaut kādi abstrakti indivīdi, kuriem tu kā indivīds neinteresē. Attiecīgi arī demokrātijās politiskā karjera pārāk neatšķiras no korporatīvās karjeras, un cilvēku individuālās intereses var nesakriskt ar valsts interesēm, un viedokļi un priekšstati par šīm dažādajām interesēm bieži vien vispār ir kaut kāds trešais mainīgais vienādojumā. Vai mēs varam labāk, es nezinu. Drošvien tik ilgi, kamēr mēs varam nosargāt visas institūcijas, un tas viss nepārvēršas distopijā vai fiziskā vardarbībā pret pilsoņiem, ir ok. Visas citas vardarbības formas - emocionālās, ekonimiskās un verbālās - kā mēs redzam ir norma.

Un lielā atruna šinī visā ir tā, ka atšķirībā no politikas, par sociālo aktīvismu es tādu cinismu neizjūtu. Katra individuālā aktīvista motīvi var būt atšķirīgi, un ne visas tā izpausmes es uzskatu par veselīgām, bet es tagad neiešu nosodīt to, kā katrs ir nolēmis pavadīt savu laiku uz šīs planētas. Tu vari iztērēt savus tūkstots rūpju kredītus uz desmit cilvēkiem, bet vari izdalīt pa vienam tūkstos cilvēkiem. I'm not a boss of you.