Es biju redzējis The Fall, bet nebiju redzējis The Cell, kas ir režisora debija kino. Cik nu es atceros 2000. gadu, diezgan progresīvi. Teju vai stāsts par psihodēlijas asistētu terapiju. Grūti spriest par oriģinalitāti - varētu noskatīties tās filmas, kas šo ir iedvesmojušas - bet kopumā es teiktu, ka ir diezgan labi, ja nesnobē vizuālo daļu. Šī filma vairāk liek just lietas, kā izstāsta kādu stāstu.

Tālāk varētu vienkārši saukt vārdus, no kuriem Džei Lo nav svarīgākais, lai gan viņai esot sava loma tanī, ka filma tika tomēr uzņemta. Režisors iepriekš ir filmējis klipus, un spilgtākās autsauces ir uz REM klipu "Loosing My Religion". Diezgan daudz ir arī Deivida Linča. Šis tas ir no 1992. gada Drakulas, jo tērpu dizainere bija Eiko Išioka, no kā iespējams ir iespaidojušies arī Behemoth. Visbeidzot ir interesanti, vai personāžs "young Carl" ir sagadīšanās, vai nodeva psihoanalīzes pamatlicējiem. Gūglei katrā ziņā šķiet, ka es esmu pārrakstījies.

Marinēti un sālīti gurķi nav mana pasaules mīļākā lieta, lai gan man arī nav nekādu pretenziju pret tiem, taču smadzenes šonakt nolēma tiem veltīti īpašu uzmanību. Man vairāki mājas ballīšu hosti paralēli rakstīja, lai es paķeru kādus gurķus snekiem, ja man tādi ir. Atvēru ledusskapi, un tur bija piecas iesāktas burciņas. Tad es ieskatījos katrā no tām, apēdu tur pēdējo palikušo gruķi, un noliku tukšo burciņu pie izlietnes. Tā nu es secināju, ka mājās tomēr nav pietiekami daudz gurķu.

Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, tas jauki, bet es sāku bažīties, vai kaut kādā brīdī fiziska slodze un traumas nesāk vājināt imunitāti. Teiksim, kamēr organisms uz pilnu klapi atjauno ievainotos audus, tas nespēj turēt bakterioloģisko fronti. Vēl vienmēr ir opcija, ka tas ir slavenais garais kovid. Visbeidzot, varbūt es esmu tā nodzīvojies siltumnīcas apstākļos, ka pēkšņa rutīnas maiņa, jo kādam ir jāiet uz darbiņš klātienē, un kāds cits ir sācis staigāt uz grupu treniņiem, ir pārāk radikāla ekspozīcija mikrooganismiem.

Sāku lasīt Dieva Suņa recenziju, kas principā apstiprināja manas aizdomas par to filmu. Cik nu korekti ir atsaukties uz recenziju, kuru es neizlasīju līdz galam, bet man drusku apnika lasīt detalizētus aprakstus par ekrānā redzamo. Lauris reiz bija atnācis teikt ievadvārdus pirms The Holy Mountain seansa, un man nav ne mazāko šaubu, ka viņš gribētu uztaisīt savu The Holy Mountain. Nezinu, vai Dieva Suns viņu ir tuvinājis šim mērķim. Katrā ziņā provokācija ir izdevusies, un es arī noteikti uz to pavilkšos, kad beigsies Riga IFF. Neatkarīgi no citām filmas kvalitātēm, provokācija ir labi, mums vēl pagaidām vajag provokāciju. Nez vai latviešu kino repertuārā ir līdzvērtīgs piedāvājums pēc visa ciešanu un varoņu kino piedāvājuma, ko mēs esam saražojuši. Tas ir mazliet līdzīgi kā ar Brekti. Es netiktu, ka es esmu liels Brektes mākslas cienītājs un patērētājs, un viņa parādīšanos tirdziņos es galvenokārt uztveru kā performanci, nevis reālu mēģinājumu pārdot piķī mērcētu kaķi par milzīgu naudu. Taču reālā māksla sākas, kad kāds konservs sāk mēģināt ierobežot Brektes aktivitātes.

Es, protams, nešaubos, ka liels pieaudzis suns varētu nogalināt stirnu, bet ja man būtu jāizdara minējumi varbūtībās, tad es drīzāk teiktu, ka jebkurš suns drīzāk izrevidētu kaimiņu atkritumu konteineri. Bet ja mūsu tiesiskums sāks balstīties uz vismazāk ticamiem potenciāliem scenārijiem, nedod dievs tev izskatīties kādas Kārenas acīs aizdomīgi. Tas pat nav īsti domas eksperiments, mums ir valsts ar reālu statistiku par disproporcionālu vardarbību pret minoritātēm.

Es kaut kad dzirdēju baumas, ka "IR" mazliet ir sagājis konservā. Šogad es savu abonementu neesmu aktīvi lietojis, tāpēc neņemos spriest, bet nākamā gada abonēšanas kampaņā "IR" priekšplānā ir izvirzījis vēlēšanas. No vienas puses es grasījos pārtraukt viņiem maksāt, no otras - kainda varētu arī pasekot ziņām. Kaut kā neredzu alternatīvus piedāvājumus.

Citās ar šo mediju saistītās ziņās, izlasīju rakstu par Kuldīgā pārdozējušo jaunieti. Ufff! Es laikam vairs nezinu, kas īsti ir žurnālistika, bet man tas raksts vairāk atgādināja literāru darbu. Es saprotu, ka nav iespējams operēt ar faktiem, kuru vienkārši nav, un arī kopumā mēs dzīvojam Reigana ēnā, bet tur tādi faktu caurumi ir aizpildīti ar fantāzijām, kam vispār nav nekāda sakara ar objektīvo realitāti citādi kā tikai ar sērojošo vecāku emocionālu stāvokli. Protams, ka jauniešus un cilvēkus in general vajag izglītot, bet influenceri - nopietni? Varbūt jauniešus vajag sūtīt baznīcas korī padziedāt prevencijas nolūkā?

"It’s like unlocking some hidden archive of your brain that you didn’t even realize existed. For me, it wasn’t just about revisiting memories—it was almost like I was reliving them, fully immersed in the moment with all the emotions, details, and sensations. It felt so real, like I could walk around inside the memory and view it from different angles. Some moments I hadn’t thought about in years came flooding back, and it was wild how vivid they were.

What really got me was the emotional clarity. I wasn’t just remembering events; I was dissecting them, understanding them in ways I never had before. It felt like I could finally make sense of things that had been buried in my subconscious."

Ja neņem vērā potenciālos riskus, un es te nedomāju uzraušanos uz sliktām atmiņām un emocionālo diskomfortu, bet reālu iespēju nodarīt sev pāri līdz pat riskam nomirt, šī izklausās pēc iespaidīgas pieredzes. Pie visiem zināšanu caurumiem, ko pat zinātnieki šobrīd nevar aizpildīt, es pieturos pie pārliecības, ka viss kas mēs esam, atrodas mūsu smadzenēs, un iespēja tik klātesoši piedzīvot pagātnes notikumus, tikai pastiprina manu pārliecību. Cita starpā šis atsaucas uz teoriju, ka laiks vispār ir mūsu uztveres produkts. Interesanti, vai tad kad šis no tautas folkloras kļūs par zinātniskiem pētījumiem, pieņemot, ka tās brīdis pienāks, vai tas mūs novedīs pie ciniskākas vai labākas sabiedrības? Cita starpā, vai pret šo nebūs kaut kāda emocionāla pretestība? Jau tagad ir diezgan plašas iespējas sevi izšrinkot un izskaidrot līdz riebumam, bet tas ne obligāti nozīmē, ka cilvēkiem nepatīk pabarot savus destruktīvos paternus pat ar visām zināšanām par tiem.

Atbildes uz jautājumiem, kur es šo atradu, nebūs. Internets ir pilns ar padomiem, kā visstulbāk nomirt, un mana palīdzība šeit nav nepieciešama. Mēs esam tā aizeksperimentējušies, ka netīšām pat esam atraduši veidus, kā trigerēt procesus, kas liek organismam sevi apēst no iekšas.

Viena no jaukākajām lietām, ko suns ir sācis darīt, ir prasīt noslaucīt seju ar dvieli pēc pastaigas lietainā dienā. Kas liek domāt, ka arī ķepu mazgāšanu viņa uztver kā neizbēgamu parādību, nevis vardarbīgu piespiedu aktu. Arī šim patversmes bumbulītim rūpju pieņemšana ir bijis ilgs process.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Tikko redzēju Instagram video, kur kaut kāds ārzemnieks spriež par to, kāpēc gan Eiropai ir vajadzīgs multikulturālisms, ja Eiropā ir tāda skaista kultūra kā Dziesmu svētki Latvijā - fonā daudz baltu sieviešu vainadziņos dzied Mežaparka estrādē.

Ironoja ir lieliska, jo pirmajā kadrā ir redzams caurmērā pacifistisks cilvēks, kas tam džekam par to tekstu izskrāpētu acis. Lielisks piemērs šauram prātam, kas dzīvo sevis paša konstruētos priekšstatos (ar nelielu echo chamber palīdzību), un piemēro sevis izfantazētos priekšstatus par cilvēkiem, par kuriem viņš neko nezina. Es nešaubos, ka koristu vidū netrūkst cilvēku, kas nīst tumšādainus Bolt kurjerus, bet starp koristiem ir daudz arī tādu, kas vēl bez kora staigā uz visa veida protestiem, un par kuriem visādi edžlordi raksta briesmīgus un borderlain kriminālus komentārus internetā. If anything, šī kora kultūra dzīvo tāpēc, ka cilvēki spēj atrast kaut ko kopīgu, kas viņiem patīk, un to kopt par spīti faktiskajam varas pozīcijās esošajam "patriotu" atbalstam. Es ceru, ka man nav jāstāsta, kāda nodokļu naudas atmazgāšanas kampaņa ir Diezsmu svētki. Viss skaistais tur galvenokārt turās uz koristu spīta.