Es ik pa laikam no kaut kādiem vietēja mēroga “analītiķiem” dzirdu pārspriedumus, cik ļoti mums ir svarīgi attālināties no ķīniešu tipa sociālisma vai pat komunisma. Viss, protams, atkarīgs no definīcijas, bet jo vairāk es klausos kaut kādas makroekonomiskās ziņas, jo mazāk saprotu, kur tad ir tā fundamentālā atšķirība starp sociālismu un kapitālismu. Šaubu nav, ka Ķīnā ar cilvēku individuālajām brīvībām ir problēmas, bet globālajā tirgū Ķīna pakļaujas tiem pašiem ekonomiskajiem spiedieniem, kuriem pakļaujas visi pārējie, un no tiem var izvairīties vienīgi tad, ja noslēdz visas robežas pilnībā. Šķiet, ka to nav piedzīvojusi pat Padomju Savienība visskarbākajos dzelzs priekškara laikos.

Bet ok, valsts iejaukšanās ekonomiskajos procesos Ķīnā visdrīzāk ir lielāka kā, piemēram, ES, un jautājums vairāk ir par to, pie kāda iejaukšanās daudzuma beidzas kapitālisms, un pie kāda sākas sociālisms, un kurš šajos globālajos ūdeņos labāk spēs izstūrēt savu labklājības kuģīti. Dienas beigās tāpat tā ir kaut kāda nosacīta elite, kas mēģina pieņemt kaut kādus lēmumus atbilstoši savai individuālajai sirdsapziņai. Boeing ir viens piemērs tam, kā vadības individuālās vērtības un īpašības spēj transformēt uzņēmumu tās pašas ekonomiskās iekārtas apstākļos.

Visbeidzot ir jautājums par to, kā visa tā labklājība tiek pārdalīta. Nevienā no sistēmām tā pati elite nesteidzas cilvēkus apbērt ar labumiem, un iespējas iebilst pastāvošai lietu kārtībai šķiet ir lielākā atšķirība. Es pat neesmu drošs, kur te beidzas politiskās iekārtas atšķirības, un sākas sociālās atšķirības, un kamēr vieni iedzīvotāji bļauj par nepietiekami caurspīdīgiem lēmumiem saistībā ar trim nocirstiem kokiem, citi piedāvā cilvēkus likt cietumā par kaut kādiem izteikumiem. Mēs varam izmērīt, kurās pasaules valstīs ir vairāk pirmo, un kurās otro, bet visās ir abi šie tipi. Atkal sanāk kaut kāds spektrs, kas visus turpina mulsināt.

Es biju palaidis garām, ka Kino Bizi var atbalstīt arī attālināti, un ka tā nav pārāk jauna fīča. Lai gan man patīk arī viņu šīs vasaras randiņa piedāvājums divatā, es tomēr neesmu randiņa materiāls. Bet nu jau vakaros ir gana tumšs, lai skatītos filmas arī mājās, tāpēc beidzot varēja noskatīties "Portrait of a Lady on Fire", kurai visi bez izņēmuma ir salikuši tik daudz zvaigžņu.

Labi, ka šoreiz es nebiju lasījis recenzijas, tāpēc bija iespēja gūt apstiprinājumu tam, ka filma mani tiešām nes tur, kur man šķita, ka tā mani nes. Šis fakts man gan liek domāt, ka filma ir gana laikmetīga, neskatoties uz stāsta ievietošanu abstraktā 18. gadsimtā. Tur gan ir zināma loģika. Līdzīgi kā Andor, tu izvēlies ievietot stāstu kādā konkrētā vidē, un tas tev atņem vajadzību paskaidrot katru stāsta detaļu. Bet var gadīties arī tā, ka es, un varbūt mēs visi kolektīvi, pārāk maz zinām par 18. gadsimtu, un stāsts ir būvēts uz vēsturiskiem faktiem. Es gan atļaušos uzskatīt, ka paduses aina gan ir eifēmisms - tāds kā risinājums tam, ko drīkst vai nedrīkst rādīt uz kino ekrāna. Bet arī citi vizuāli risinājumi šķita ļoti apzināti, un sasaucās ar pašu stāstu. Šis ir mans neveiklais mēģinājums izvairīties atstāstīt sižetu. Man gan visvairāk patika face acting. Mūsu pērtiķu smadzenes ļoti viegli pavelkās uz sejas izteiksmēm, no kurām smaids varētu būt visatbruņojošākā, bet arī visas citas emocijas, ko trigerē citu cilvēku sejas vērošana.

Bet kopumā šī būs vēl viena filma, kuru es nespēšu novērtēt ar zvaigznēm. Ir pārāk liels peer pressure likt visaugstākos vērtējumus, un ir diezgan grūti izkāpt ārā no tā ietekmes, bet kaut kur dziļumā mājo sajūta, ka šī nav graujoši labāka filma par citām, kuras es iespējams neesmu novērtējis ākārtīgi labi. Vai arī negribās, lai tas kļūtu par woke tax. Es noteikti ieteiktu to cilvēkiem, kuriem patīk testēt savu empātiju ar cilvēcīgiem stāstiem no jaunām perspektīvām, bet dziļu filozofisku komceptu vai asu sižeta pavērsienu te nav.

Pagaidām izskatās, ka "young men" rietumu demokrātijās ir iemesls populistu un konservatīvo partiju popularitātes pieaugumam. Viņiem gan ir arī izplatīta tendence vilties savās politiskajās izvēlēs, bet tas vairāk nozīmē, ka nav skaidrs, kurā virzienā pūtīs nākamā vēja brāzma, nevis kaut kā maģiski uz cilvēku prātiem piezemēsies viedums. Pagaidām es nesaprotu, vai tas ir arī globāls fenomens. Gan jau pārējā pasaulē pagaidām vēl ir daudz saviem reģioniem specifisku parādību. Kas gan ne obligāti ir labākas. Paskatāmies uz Izraēlas ebreju aptaujas datiem par to, ko viņi domā par vēlamo Gazas sektora nākotni, un ātri zaudējam ilūzijas par to, ka tur ir ļauna vara un labi cilvēki. Cilvēki, protams, ir politisko procesu produkts, bet tāpēc vēl jo vairāk ir iemesls atbrīvoties no utopiskiem priekšstatiem par pasaules tautu draudzību, kas radīsies katram iedalot savu zemes pleķīti uz šīs planētas. Sūds ar ekonomiku, bet arī sociāli vislabāk performē etniski miksētas valstis. Neteiksim, ka Kanāda ir brīva no badshit crazy cilvēkiem, bet uz globālā fona tā izskatās arvien adekvātāk.

Bet jā, buckle up, jaunā paaudze paaugsies, un mēs vēl tikai ieraudzīsim, kādi ir patiesībā sociālās spriedzes punkti, un iespējams mums vēl tikai nāksies aizstāvēt tās idejas, kuras mums nav ienācis prātāk, ka būs jāaizstāv.

Tas ir mazliet īpatnējs koncepts, ka ciešas ekonomiskās saites var konvertēt politiskā ietekmē. Vēlu veiksmi izdejot cauri koloniālisma mīnu laukam, bet tomēr – piemēram, Itālija un Francija ir ES dalībvalstis, bet abām ir savas individuālas intereses aizstāvēt savus uzņēmējus Ziemeļāfrikā. Šīs individuālās intereses nozīmē arī to, kādas pozīcijas katra no šīm valstīm ieņems Ziemeļāfrikas valstu savstarpējās attiecībās. Tas ir apmēram kā tad, kad es no tevis pērku ādas makus, ko pārdot savā veikalā, bet vienā brīdī mūsu darījumu apjoms kļūst tāds, ka es tev stingri sāku ieteikt no kura cilvēka tev vajadzētu iepirkt ādas taviem izstrādājumiem, un varbūt svarīgāk – no kura cilvēka tev tās ādas nepirkt. Palielinām abstrakcijas līmeni, un nu jau varam diskutēt par to, vai ādas ir iegūtas no lopiem, kas ir kauti pēc halal metodes.

https://www.youtube.com/watch?v=ljHdccyQbT4

Anthony ieintriģēja noklausīties "Don't Tap the Glass" albumu. Muzikāli noteikti šis ir ļoti aizraujoši, un arī klipi izskatās wild, bet tur ir kaut kādas milzīgas kulturālas atšķirības, kas man šo visu padarītu baudāmāku ar daudz vienkāršākiem vārdiem, vai bez vārdiem vispār. Es pat neesmu drošs, ka tas ir par vecumu. Lai gan nenoliedzami, ja es dzīvotu tik daudz telefonā kā vidējais Gen Z, varbūt man tas šķistu daudz krutāk. Lūk, tas pats Anthony arī nav nekāds pavasara cālis, viņš vienkārši visu laiku ir tēmā, kamēr man hiphops ne agrāk ir interesējis, ne tagad es varu iekāpt šinī vilcienā, tāpēc visādi dīdžeji man ir vieglāk saprotami.

Es kaut kad rakstīju, ka man pazudusi patika pret angstī rokmūziku. Izrādās, ka nav tik traki. Social anxiety nav izārstējama, tā var vienīgi kļūt par nihilismu.

https://www.youtube.com/watch?v=xKH3Hj4lqLs

Vakar bija iespēja divus raundus viegli pasparingot ar treneri – bez kapes, bez ķiveres. Un nevis ar manu individuālo treneri, kas ir treneris jau vairākus gadus, bet mūsu kopējo treneri. Es nešaubījos, ka profesionālim mani dzenāt par ringu būs bērnu rotaļa, bet tāpat tā bija ļoti pazemību raisoša sajūta. Manis pietika uz kādam 30 sekundēm katrā raundā, pēc kurām iestājās izdzīvošanas režīms. Tai pat laikā tā ir ļoti aizraujoša sajūta.

Godīgi sakot, es tieši tā arī sāku aizrauties ar boksu. Mani pierunāja aiziet pie trenera, un es sākumā pat biju pārsteigts, ka man vispār liek darīt tik daudz boksa. Bet tajās reizēs, kad overbukojot treniņi sanāca kopā ar vēl kādu, bija iespēja izjust šo stūrī iedzītā sajūtu, un tas piešķīla nenormālu azartu. Līdz pat šai dienai iespējas attīstīties ir neizsmeļamas, kamēr vien atrodas pretinieks, kas tevi var nolikt pie vietas un iedzīt stūrī.

Neesmu drošs, kas notiek ar LV Netflix, bet izrādās jau ir izlaista visa Rick and Morty astotā sezona.