Varbūt nedēļā pēc slimošanas es esmu pārbliezis savu nervu sistēmu, bet man ir apnicis mosties tik agri, lai cik teorētiski skaisti tas neizklausītos. Tas nepadara manas dienas garākas, ja tam nenāk līdzi funkcionējošas smadzenes, un tās noteikti jau ir nogarlaikojušās no rutīnas. Nu, varbūt ofisa apmeklējums un mēģinājums nedabūt ar kāju pa seju smadzenēm nav tik liela rutīna, bet gribētos kaut ko intelektuālāku.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Lai gan man šis kaut kā asociējas ar Tyler, the Creator, internets to ir nosaucis par "afro grunge".

https://www.youtube.com/watch?v=YY6YQFwGYAU

Es visdrīzāk nemācēšu to paskaidrot ļoti precīzi, bet neirozinātnieki esot izpētījuši, ka mūsu izpratne par mūsu pašu lēmumu pieņemšanu esot mazliet maldīga. Viņi esot skenējuši smadzenes ar magnētisko rezonansi, liekot cilvēkiem veikt dažādus uzdevumus. Izrādās lēmumi smadzenēs rodas vēl pirms mēs esam tos apzinājušies, un no tā rodas ilūzija par to, ka mēs tos kontrolējam, lai gan drīzāk ir otrādi. Tas nav kaut kas tāds, kam būtu jāmaina mūsu dzīves, bet drīzāk demonstrē, kādus caurumus mūsu smadzenes aizlāpa, lai radītu sajūtu par pabeigtu pasauli un mums pašiem. Tur, protams, ir arī virkne filozofisku implikāciju, bet tas jau ir vēl sarežģītāk, un ir jāsāk lietot akadēmiska valoda, jo daži jēdzieni tādā sadzīviski lietotā izpratnē nozīmē pavisam ko citu, un man jau ar sadzīvisko valodu mēdz būt grūtības.

Es jau otro dienu pēc kārtas saskaros ar kritisku attieksmi pret suni publiskā telpā. Vakardienas pieredzi audio salonā es varētu norakstīt uz aroganci, jo es īsti nesapratu, ko suns pavadā nodarītu viņu glancētajām tumbām, bet tā kā šie iebildumi netika paskaidroti, es varu tikai spekulēt. Būtu gan interesanti, vai viņi arī pircējus ar maziem bērniem nelaiž iekšā, jo es skaidri iztēlojos, ko mazs bērns varētu izdarīt viņu glancētajām tumbām un spožajām podziņām visapkārt. Toties šodien es saņēmu aizrādījumu par to, ka suns apčurāja koku pretī medicīnas iestādei. Nav tā, ka es sunim ļauju apčurāt visu, ko viņš vēlas, bet līdz šim man tā konkrētā vieta ir šķitusi kā legāls mērķis. Jau atkal īsti nesapratu, kā dobe pie koka, kurā cilvēkiem nav paredzēts kāpt, varētu būt sliktāka par visām pārējām vietām pilsētā, un kāds medicīnas iestādei ar to visu ir sakars? Ne tur izsniedz sterilas šļirces, ne es tur esmu redzējis cilvēku rindas, un tā ir tāda medicīnas iestāde, kur es vispār nevienu cilvēku neesmu redzējis ieejam vai iznākam no tās. Piemēram, ja kāds koks ir pie āra kafejnīcas galdiņa, es kaut kā tomēr rēķinos, ka cilvēki tur mēdz ēst.

Ja tā globāli, ir diezgan sarežģīti sekot katra pilsētas iemītnieka nerakstītajiem likumiem, un nav tā, ka pilsētā ļoti labi sastāv jau ar rakstīto likumu ievērošanu. Pajautājiet man vēlreiz, ko es domāju par Dailes teātra apmeklētājiem un viņu tikumiem, bet es tomēr to pieņemu kā tādu neizbēgamu stihisku parādību. Vai sunim būtu vieta tikai suņu laukumiņā? Ar tiem laukumiņiem ir kā ir, un pilsētai par tiem arī nav pārāk liela interese, bet cita starpā pat daudzi lielveikali uzskata, ka suņiem tajos ir vieta, un katrs atsevišķais tirgotājs var izvēlēties savu attieksmi pret šādiem klientiem. Varbūt kāds varētu argumentēt, ka sunim vispār ir vieta tikai laukos, bet šī jau ir tā slidenā taciņa, kur mēs varam nonākt diskusijās par to, vai maziem bērniem ir vieta teātrī, un vai naktsklubi pilsētā ir svētāki par ģimenēm ar bērniem. Varam arī pacelt to līdz filozofiskam līmenim, un parunāt par to, kas suns ir tāds par dzīvnieku, un kāpēc viņš vispār eksistē uz šīs planētas.

Bet nenoliegšu, ka kopumā suņu saimnieki, tāpat kā citi pilsētas iemītnieki, nav bez savām problēmām. Es tiešām nesaprotu to nespēju paņemt maisiņu, un savākt pēc sava suņa, kā arī cilvēki saviem suņiem ļauj apčurāt visneiedomājamākās vietas. Tai pat laikā es nesaprotu pārbāztās miskastes ar vienreizējām kafijas krūzītēm, un tās jau nu noteikti dzīvos ilgāk par suņa sūdu, pat ja tās nemētātos uz ietvēm.

No “live, laugth, love” žanra soctīklos mani sasniedza izplatīts teksts par to, kādas dažādas lietas tu teiktu par savu māti dažādos vecumos, kas ietver sevī attīstību no bērna naivuma, uz pusaudžu dumpinieciskumu, līdz brieduma atklāsmei, cik māte katram ir svarīgs cilvēks. Mani fascinē tas, ka pilnīgi dažādu cilvēku pieredzes var sakombinēt pilnīgi nepatiesā universālā cilvēku pieredzē. Piemēram, tāda pieredze, kad tev ir paniski bail no savas mātes, un viņas balss tev nekad nav bijusi mierinoša, pilnībā tiek izslēgta no universālo gudrību krātuves. Ja mēs šādas pieredzes neignorējam, tad varbūt mēs varam citādāk paskatīties uz to pusaudžu dumpinieciskumu, un faktu, ka šīs visas brieduma atklāsmes var tā arī nepienākt. Protams, vēlme pēc emocionālas drošības ir universāla, tāpēc visi te staigā pie terapeitiem, bet mēs katrs atrodam savus ceļus, lai to atrastu. Nu, vai neatrodam, tas kā paveicās.

Kaut kā Kadavar ik pa laikam sanāk izdarīt kaut ko īpašu. Ja pirmā daļa šķita diezgan generic, mazliet sāka atgādināt Master of Puppets, tad pēc trešās minūtes dziesma ieguva pavisam citus vaibus. Es gan teiktu, lai pavisam izvairītos no banalitātes, varēja arī beigas atstāt bez atrisinājuma, bija jau labi tāpat.

https://www.youtube.com/watch?v=PesI5MrP1_g

Varētu jautāt, kāpēc pie mums joprojām notiek Baltijas Pērle, bet tik pat labi varētu jautāt, kāpēc tiek būvēts Waterfront, vai kāpēc nedēļas nogalēs ap Dailes teātri ir pārparkotas visas legālās un nelegālās apstāšanās vietas. Katrā ziņā Splendids uz nedēļu ir aizbliezts ar lielisku saturu.

Kamēr es domāju par nākotnes perspektīvām, tikmēr mani pārdeva. Tā ir virtuāla vietas maiņa lielās korporācijas iekšienē, bet tomēr kaut kā jauna sākums. Nākamnedēļ tikšos ar jauno virspavēlnieku. Šajās pārmaiņās, protams, nav nekā neloģiska, bet interesanti, kā notika lēmumu pieņemšana.

Cita starpā es kādu brīdi domāju, ka varētu izmantot iespēju lielajā korporācijā apgūt jaunas mārketējamas iemaņas. Ne tā, ka man šķiet, ka kaut kur tur ārā ir kāda labāka korporācija, bet vienmēr ir iespējas, ka lielās korporācijas ģenerāļi sapišas meistarībā, un tad cer, ka revolūcija viņus izvedīs saulītē. No otras puses man būs iespēja būt vienā komandā ar džeku, kuram ir kaut kādas ziņāšanas, kas ir arī man, bet nulle analītiskas un ilgtermiņa domāšanas, un ar visu to viņš joprojām tiek algots, un viņam pat ir ambīcijas pretendēt uz advancētākām pozīcijām. Es īsti nezinu, vai tas izriet no ierobežotām iespējām novērtēt cilvēkus rekrutēšanas brīdī, vai latiņa tiešām atrodas uz zemes. Katrā ziņā tas vairo iekšējo mieru par nākotni.

Sērot var daudz par ko – par mirušām jūtām, par nepiepildītiem sapņiem. Šoreiz gan par sērām par mirušiem cilvēkiem.

Es īsti neatceros savas pirmās bēres, bet domāju, ka es biju kluss, kārtīgs un smuki saķemmēts puisītis. Kaut kur pusaudžu gados mira visādas tantes un onkuļi, un tas bija laiks, kad es pieredzēju vairākus bēru un sēru rituālus. Jau tuvāk pilngadībai nomira mana vecmāmiņa, kas vēl šodien ir man tuvākais cilvēks, kas ir nomiris, bet toreiz sērām man nebija ne telpas, ne instrumentu. Drīz pēc tam nomira viens no vectēviem, un pēc bēru ceremonijas es pieliku punktu bēru apmeklēšanai, neaizejot uz bēru mielastu. Uz to brīdi es jau biju noguris no šiem rituāliem, kuriem es ne vienmēr redzēju jēgu, un jau uz sava bioloģiskā tēva un viņa tēva bērēm es vairs negāju. Visnesenākās bija manas otras vecmāmiņas bēres pirms apmēram gada, un tur bija ļoti daudz emocionāla stresa saistībā ar visu bēru organizēšanu un atstāto fizisko un morālo mantojumu. Es nezinu, vai tur bija daudz telpas sērām, bet šī vecmāmiņa arī nebija gluži tāda vecmāmiņa, kādas ir citas vecmāmiņas ar daudz bērnības atmiņām. Bet par to es drošvien esmu jau rakstījis šeit.

Šonedēļ vēlu vakarā es saņēmu ziņu, ka ir nomiris mans audžutēvs. Pēc būtības to "audžu" mēs varam arī izmest, bet tai pat laikā tieši šis mazais papildus vārds ir ļoti ietekmējis to, kā es uzzināju to, ka viņš ir miris. Šī varbūt ir pirmā reize, kad man ir iespēja mierīgā gaisotnē ieskatīties sevī, un saprast, kā es par to jūtos. Šis notikums noteikti nebija kaut kāds dūriens sirdī, bet man nācās secināt, ka sēras ir tādas kā fonā skanoša mūzika – neuzbāzīga, bet nepārprotama. Es noteikti zinu, kā tas ir histēriski raudāt par kaut ko zaudētu, bet līdz šim tas nav bijis par kādu mirušu cilvēku. Bet arī viss, kas man par šo faktu ir pieejams, ir ziņa mesindžerī, un bilde, kur viņš ir redzams no mugurpuses, un kaut ko skatās tālumā. Pēc bildes var spriest, ka nu jau viņš ir bijis pavecs vīrs, kuru es vairs nepazinu. Man būtu gribējies paspēt viņam pateikt, ka viņš bija ok tēvs, bet nu jau vairs neko. Šī gan nav arī tāda nožēla, kā to patīk pasniegt pašpasludinātiem dvēseles dziedniekiem, tās vienkārši ir sēras par to, kā vairs nebūs. Mūsu dzīves gaitas vairs nekrustojās jau vairākus gadus, un tādēļ es nevaru pretendēt uz to, ka man šis cilvēks ir bijis ļoti svarīgs pēdējā laikā. Reizēm radi, bērni, mājdzīvnieki un sociāli konstrukti liek mums uzturēt saikni ar cilvēkiem, kas citādi no tās pazustu. Reizēm gluži pretēji – kāda cilvēka ciešas saites ar kādu citu, ar kuru tu esi pārcirtis attiecības, atstāj arī šos cilvēku tajā pusē, un tā nav viņu vaina. Lai vai kā, bēres nebūšot, jo viņš tās neesot gribējis, un lai arī kāda būtu realitāte, tā ir pēdējā lieta, ko es par viņu zināšu. Šajā ziņā es viņu joprojām jūtu - mums abiem nepatika šie absurdie sociālie rituāli, mēs tajos vienmēr vienkārši spēlējām savu lomu bez dziļākas emocionālas iesaistes.