Megalopolis ir diezgan fenomenāla filma. Man bija bail un es biju ieintriģēts apmēram vinādos apmēros, bet tā kā ziņkāre māca ne mani vienu, vakar tomēr noskatījāmies šo šedevru. Jāsaka gan, ka es no Kopolas esmu redzējis Drakulu, Apocalypse Now un varbūt vienu no Krusttēviem, tāpēc man nabūs daudz piemēru, kam nostādīt blakus Megalopolis, bet kaut kur spektrā starp mūsdienu Kannu laureātiem un jaunāko Supermenu, šis bija īpašs trips. Es nedaudz brīnījos, kā viņš šim ir dabūjis naudu, un tad mani apgaismoja, ka tā ir bijusi viņa paša nauda, un tas daudz ko izskaidro. Man šis viss atgādināja Arņa Rītupa dīvainības Rīgas Laika pēdējā gadā. Es domāju, ka mācība no tā ir tāda, ka reizēm vajag pasēdēt uz savām dzīves atklāsmēm, pirms atstāt kaut ko paliekošu. Ir gana daudz talantīgu cilvēku, kas māk izstāstīt citu stāstus, un man tas šķiet lielākais no talantiem. Bet arī tajos gadījumos, kas cilvēki paši sevi atkailina, piemēram, kino mākslā, ir vērts atcerēties, ka runāt par sevi, un runāt par lietām, ko tu saproti, ne obligāti ir viens un tas pats.