Es uzzināju, ka dažās attiecībās cilvēki patur lietas, ko viņi ekskluzīvi dara kopā, lai dīlotu ar greizsirdību. Un es saprotu šo loģiku – es vēlos iebrist okeānā, bet es negribu arī noslīkt, un man vajag kur pieturēties. Pretarguments šādai rīcībai ir tāds, ka patiesībā pieturas punkts ir tava unikālā personība – tu kādam rūpi kā unikāls tu, kā tāds pirkstu nospiedums, un otrs tāds neeksistē. Point taken, bet mani dara uzmanīgu šāda izpratne par individualitāti un tās nozīmi attiecībās ar citiem.

Es arvien vairāk sāku apšaubīt to, cik unikālas sniegpārsliņas mēs esam. Mēs, protams, esam mūsu pieredžu summa, un tāpēc daudzi nedodas terapeitīt savas traumas, baidoties pazaudēt fundamentālu daļu savas personības, bet cik dažādos veidos mūs ir iespējams sapist? Cik dažādas pieredzes, kultūras, reliģijas vispār eksistē uz kopējo indivīdu daudzuma? Un pat ja mēs kaut kādā neiroloģiskā līmenī esam absolūti unikāli, cik šī unikalitāte kādam citam ir svarīga un pieejama? Cik daudz caur valodu, bet ne tikai, mēs varam otram sevi parādīt? Nemaz nerunājot par to, cik ļoti mūsos klausās pat vistuvākie cilvēki. Un cik vispār tavam tuvākajam cilvēkam ir svarīga tava ekskluzīvā aizraušanās ar Kambodžas mūziku tējas ceremoniju laikā, kuras dēļ tu esi gatavs doties uz otru pasaules malu, lai to piedzīvotu klātienē? Cilvēki tomēr kopumā vēlas būt saprasti, dalīt kopīgas vērtības, un darīt kopā lietas. Nav šaubu, ka eksistē vegāni, kas ir rasisti, un zupas virtuves brīvprātīgie, kas mājās sit savas sievas, bet kopumā mēs tomēr dalāmiet tādās lielās grupās ar sev līdzīgajiem, un arī tad varam savākties vienā barā par kaut kādu kopīgu tēmu, neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu regulārais bars.

Taču nozīme tam, ka tu apzinies un novērtē savu unikālo es, ir tāda, ka vēlme iekļauties kaut kādos “normalitātes” rāmjos reizēm izpaužas diezgan destruktīvos veidos. Tad nu gadu desmitiem, ja neteikt simtiem, mēs esam būvējuši naratīvu par savu unikālo “es”, kas ir svētīga misija empātiskā sabiedrībā, bet izskatās, ka to ir iespējams arī hiperbolizēt līdz absurdam. Kas savdabīgi, ka vienā laikā un telpā var dzīvot cilvēki, kas individualitāti ir pacēluši teju līdz dievišķam līmenim, un cilvēki, kas emocionāli atpaliek no laikmetīgā par dažiem gadsimtiem. Tas ir kā salīdzināt kurkumas audzētāju no Indijas ar dārzeņu audzētāju no Holandes.