Es, protams, apzinājos, ka ZZS par Stambulas konvenciju balsotu tīri pēc sava politiskā izdevīguma, jo viņiem šī tēma vispār nerūp nevienā virzienā, bet es pat nenojautu, ka man savi vārdi būs jāierij atpakaļ tik ātri. Teju jāatsāk lasīt ziņas, lai saprastu - wtf?!

http://klab.lv/users/black_data/2198832.html

Shogun ir diezgan ok seriāls. Citos apstākļos es tā nedarītu, bet šinī vīkendā jau puse sezonas ir noskatīta. Kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar The Borgias. Savukārt Džeisona Momoa plikais dibens līdzīga žanra seriālā neatsver to, ka es nespēju izsekot jau pirmajai sērijai, lai gan par to viedokļi dalās. Shogun vismaz titri nav jālasa visu laiku, un brīžiem nespēja noorientēties dialogos pat iederas stāstā.

Es aktīvi nesekoju politiskiem notikumiem, jo man ir nulle vēlēšanās cepties par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, bet es esmu pamanījis divas tēmas - ZZS vēlme palielināt koku cirsmu skaitu un LPV vēlme ierobežot LGBTQ+ pasākumus. Progresīvie, protams, nav sajūsmā par abām šīm iniciatīvām.

Mani gan ieinteresēja ziņu virsraksts, ka koalīcijas partneri ZZS ir nolēmuši pievienoties LPV iniciatīvai. Kā jau minēju, man īsti nav vēlmes cepties par lietām, kuras es tāpat nevaru ietekmēt, bet šī ir lieliska iespēja ieskatīties sev dziļi sirsniņā, un padomāt par to, kā es būtu gatavs navigēt šīs pasaules realitātē. Es domāju, ka ļoti nekļūdīšos, ja teikšu, ka Stambulas konvencijas atbalstītāji ļoti grib cirst mežus vairāk, un viņus ļoti kaitina, ka daži koalīcijas partneri liek šķēršļus viņu mērķiem, un kaut kāda tur kvīru kopiena vai bērnu tikumība viņiem ir dziļi vienaldzīga. Domāju un varbūt pat ceru, ka Progresīvie saprot, ka tīri matemātiski viņiem nav trumpju šīs dilemmas priekšā. Lai man piedod vidējais Vienotības vēlētājs, bet pat Progresīvo rindās ir rasisti un homofobi, tāpēc Vienotībai nav un nebūs principiāli kaut kādu kopienu tiesību jautājumi, tāpēc no visām matemātiski iespējamām koalīcijām, ir tikai viena, kas principiāli nostāsies pret LPV iniciatīvu, un ja ZZS būs jāmeklē mežu ciršanas domubiedri, viņi tos viegli atradīs.

Tad nu ir jautājums – vai es personīgi būtu gatavs iemainīt mežu drošību pret kopienas drošību un tiesībām, pie kuras es pats nepiederu? Es arī saprotu, ka kopienas pārstāvjiem šis jautājums ir daudz emocionālāks. Bet tas savukārt man rada jautājumu, vai mana attieksme mainītos pret cilvēkiem, kas būtu gatavi padoties spiedienam, un atdot mežus izciršanai?

Nekas no šī nav noticis, bet es morāli gatavojos atbildēt pats sev uz šiem jautājumiem.

Kaut kur internetos bija jautājums, kāpēc visi mēģina izklausīties pēc Khruangbin. Šiem es vēl piemestu līdzību ar mcbaise. Salīdzinot ar ieraksta versiju, šinī man vairāk patīk bass un bungas, bet citādi diezgan telšu sezonai piemērota dziesma.

https://www.youtube.com/watch?v=vL4WjEsS6cQ

Cibā pa jokam bija parādījies jautājums, kur ir visi biseksuālie vīrieši. Kustību “Neons” šis jautājums ir ieinteresējis pa īstam, un viņi par to ir gatavi diskutēt. Es taču saku, ka visu aktīvismu uzsāk sievietes, kamēr vīriešiem ir slinkums no mājas iziet.

Tā saucamā “muskuļu atmiņa” ir prikolīga lieta. Es ar treneri jau biju piefiksējis, ka man diez ko veikli nepadodas kaut kādi vingrinājumi pārī. Reizēm arī sitot kombinācijas kaut kas aiziet automātā, kas galīgi nav tas, kas no manis tika prasīts. Bet jaunais novērojums sakarā ar atgriešanos grupā ir tāds, ka atstrādājot kombinācijas pārī, kur es esmu tas, kurš uzņem sitienus, smadzenes automātiski grib atbildēt, un to ir ļoti grūti “atslēgt”. Kad mums bija tas covid lokdauns? Lūk, vismaz kopš tā laika es uz grupu neesmu gājis, bet esmu trenējies individuāli. Interesanti, vai šis kaut kā ietekmē arī sapņus, kuros notiek kaut kāda cīņa ar sliktajiem personāžiem? Pēc manas izpratnes par cilvēka uzbūvi, arī visa tā “muskuļu atmiņa” tomēr mājo galvā.

Vēl šinī vīkendā noskatījos arī visu izslavēto Sinners. Pasaulē noteikti eksistē arī labāki stāsti, lai gan arī šis bija gana konceptuāli aizraujošs, tas darbs, kas tika ieguldīts bildē un skaņā, kopumā atstāja ļoti labu iespaidu. Katrs filmas milimetrs un katra ģitāras stīgas skaņa.

Vakar MUBI noskatījos filmu par Čīles marksistiem.

https://letterboxd.com/film/socialist-realism/

Šī bija ļoti jocīga filma dažādu iemeslu dēļ, ko gan varēja sagaidīt jau no tās pieteikuma, bet neskatoties uz to, ļoti insaitful. Noteikti raisīja dažas pārdomas par utopijām. Šis viss gan ir tikai tāda prāta vingrināšana, un spektrā starp ikdienas rutīnu un galaktiku bojāeju manā dzīvē tas absolūti neko nemaina.

Manā informatīvajā telpā ir ielauzušās divas tēmas, kas mani stipri vien pārsteidz. Viena ir pārspīlētais sašutums par jauno iPhone, un otra – tā raitvinga influencera sašaušana. Es īsti nebrīnos par to, ka mums eksistē Džordana Pītersona fanboji, bet man nebija ne jausmas, ka Metas soctīklos tā kļūs par tik trendīgu tēmu tautiešu vidū, un es pat neesmu tviterī. Es pats to džeku pazīstu tikai pēc sejas, un tikai pateicoties dažādiem liberālajiem komiķiem, jo viņa dažādie teiki ir bijis labs avots komēdijai. Tagad būs iemesls patīrīt Feisbuku no cilvēkiem, kurus es patiesībā nepazīstu, un kuri savulaik man nezināmu iemeslu dēļ ir gribējuši ar mani virtuāli draudzēties. Lai gan godīgi sakot, arī paziņas, kuri, piemēram, reposto Šlesera jaunākā gaudas, ir pelnījuši īpašu attieksmi.

Es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu mazināt mājās esošo… skandu skaitu, iekaitot Radiotehnikas deviņdesmitnieces. Ir visādi modernāki un kompaktāki risinājumu. Bet tad es uzraujos uz kaut ko tādu, kas ne uz kā cita neskan tā, kā uz tām deviņdesmitniecēm, un man nav skaidrojuma šim. Ir viņās kaut kāds īpašs “rūciens”, kas nav nekam citam kas man ir vai ir bijis.

Tagad, piemēram, es klausos Max Brhon. Viņš ir atrodams arī Tidal. SoundCloud nez kādēļ nav integrēts plaša patēriņa strīmeros.

https://soundcloud.com/music-maxb