Atbildot uz hipotētiskiem jautājumiem, es noteikti esmu kādreiz domājis, ka es gribētu būt mūziķis, ar to domājot visu to performatīvo daļu - skatuve, turnejas, intervijas, dziesmas, ko klausītāji dzied līdzi. Es pat domāju, ka kārtīm sakrītot pareizos veidos, tā varētu būt bijusi pavisam reāla perspektīva. Lai nerastos nepareizi priekšstati, šajos hipotētiskajos scenārijos es gribētu būt arī daudz kas cits, piemēram, arhitekts. Bet neapšaubāmi mūzikai ir liela nozīme manā dzīvē arī šobrīd.

Tikko redzēju video ar man nepazīstamu mūziķi kādā festivālā, kas ir notetovējies līdz zoda līnijai, un nodomāju - wow, labi, ka man dzīvē ir palaimējies nenonākt uz šī ceļa. Šī bija diezgan genuin reakcija, kas nosacīti ir pārsteidzoša man pašam. Man ne tikai vairs neinteresē angsty dziesmas, man pat vairs negribētos atrasties vietā, kur kāda no tām lauztos ārā no manis paša. Ja tas nebūtu vēl viens laika un naudas izšķērdējošs hobijs, es drīzāk gribētu mēģināt dīdžejot. Ne tāpēc, ka man tas labi padotos, bet gan tāpēc, ka tā būtu iespēja parotaļāties ar skaņu. Kā minimums tas varētu dot man zināšanas, kas palīdzētu kādam apjukušam dīdžejam pieslēgt kontrolieri, kas, piemēram, vakar būtu noderējis. Iespējams, ka pēdējo es varētu apgūt arī bez visas dīdžejošanas, ņemot vērā manu patiku gīkot par visādām nepraktiskām lietām. Man, piemēram, ir daudz nenoderīgu zināšanu par bītu veidošanu, un kafijas pagatavošanu, lai gan ikdienā es lietoju tikai Tidal un mokas kanniņu.

Varbūt es neesmu uzturējies kaut kādās aprindās, kas būtu ļāvis man šo novērot ātrāk, bet man ir sajūta, ka nu jau mēs nepārprotami stūrējam autoritārisma virzienā. Un es te nerunāju par satraucošu retoriku, bet par praktisku crackdown uz cilvēkiem un pasākumiem. Ja uzbrukumu elektroniskās mūzikas festivālam es vēl norakstīju uz latvieša iedzimto zemnieku, un man nekad nav bijis ilūziju par to, ka vārdi “nēģeris” un “pediņš” nu jau neatgriezeniski būtu pametuši mūsu sarunvalodu, tad diezgan neslēpta izrēķināšanās ar tiem, kas domā citādāk, izmantojot varas resursu, tas jau ir cits līmenis. Lieki teikt, ka šīs citādās domas neapšauba Latvijas valsts pastāvēšanu, neatkarību, valodu un kaut ko tajās līnijās, bet gan ir parasts protests par to, ka oficiālās varas atbalsts gencīdam kādā ļoti tālā zemē, nesakrīt ar vairāku cilvēku personisko viedokli.

Ja detalizētāk par to, kāpēc neko nedarīt ar porša īpašnieku, kas četros naktī zonā 30km/h nesās uz deviņdesmit, pamodinot ofisa planktonu, kuram pēc tam pa dienu būs grūtības ar IKP celšanu, par potenciāli sakropļotiem gājējiem nerunājot, tikmēr jaunietis, kas iet padejot ar Palestīnas karodziņu rokās, ir jāgulda ar seju dubļos. Atmetot sajūsmu par cionismu, kurā vidējais Izraēlas pašaizsardzības entuziasts tāpat nav iedziļinājies, kā tieši mums palīdz nostāšanās Izraēlas pusē visā sūdā, ko tā dara? Lielākais Izraēlas sabiedrotais, kas tāpat piedrāž NATO 5. pantu, un ir gatavs pārdot Ukrainu ar visiem tās derīgajiem izrakteņiem, šobrīd stipri aptuveni zina, kur atrodas Polija. Pat ja Palestīnas aizstāvju idejas Latvijā izplatīsies kā nekontrolēts ugunsgrēks, un Latvija oficiālā līmenī sāks protestēt pret Izraēlas darbībām, neviens palestīniešu bērns no tā nebūs labāk paēdis. Tā ir ekskluzīvi mūsu iekšējā lieta par to, kādām idejām mēs ticam. Vai mēs ticam katalāņu pašnoteikšanās tiesībām, vai mēs ticam Cionisma idejām, vai mēs vispār saprotam un zinām vēsturisko kontekstu šādām lietām. Ja mēs sāksim kā argumentu izmantot policista steku, mēs noteikti iegūsim dziļāku izpratni par šīm lietām. No otras puses, kas ir tas iztēlotais rezultāts šiem varas demonstrējumiem? Jauniešiem tiks izjaukts pasākums, viņi sapratīs, ka “pieaugušie” dusmojas, un kļūs paklausīgāki? Vēlu veiksmi neizplatīt vienaldzību pret valsti šādām metodem, un pēc tam čīkstēt, ka pārāk daudz angļu valodas, pārāk daudz nevēlas atgriezties “mājās” pēc studijām. Jo visi tie veiksmes stāsti, kā jaunieši atgriežas reģionos pie saviem vardarbīgajiem vecākiem alkoholiķiem, nevis sākuši veidot savu dzīvi un komūnu no baltas lapas.

Anyway, es kaut kā neatceros šādu pizģec pat tajos laikos, kad nacionāli labējas partijas nesēdēja opozīcijā. Tagad pie mums valda klusējošs komformisms, kas ir pārmīzis jēgu globālā haosa apstākļos, un gatavs kara dieviem uz altāra nolikt visas savas liberālās vērtības, kas labākajā gadījumā ir palikušas tikai retorikā. Labākajā gadījumā. Ja vēl vakar man šķita, ka man nav ko maisīties tanī aktīvistu tusiņā, tad nu jau man šķiet, ka ir vērts tomēr piestaigād uz šiem pasākumiem, ja nu rodas vajadzība kādam vardarbīgam onkulim izsist zobus, jo neies jau paļauties uz to, ka tanī paurī dzīvo kāda cilvēcīga doma vai emocija.

https://www.youtube.com/watch?v=jX6MClA6HQk

Vai varbūt šī. Neiešazamoju. https://www.youtube.com/watch?v=hbzSqWBCjGQ

Nedēļas nogalē bija epizode, kad atnāca nākamā pasākuma organizatori, un jautāja, vai mēs esam tie tur, par kuriem visi runā. Es kā joku pajautāju, vai par mums tiešām runā? Un tiešām ir brīži, kad nākas sajusties kā daļai no kaut kādas īpašas grupas. Tādu grupu, protams, pasākumā ir daudz, un tur nav iemesla sajusties krutākam vai mazāk krutam kā citi, bet reizēm ir forši sajust to, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka, neskatoties uz pārspīlēto individualitātes sindromu. Drošvien tādēļ cilvēki mēdz dziedāt koros, un piedalīties Dziesmusvētkos. Kaut kādā ziņā piedalīšanās pasākumos ir kā ballītes rīkošana pašiem sev, uz kuru paskatīties atnāk citi cilvēki. Pieļauju domu, ka tā sajūta ir pietiekami reibinoša, un neizlīdzsvarojot to ar pazemību, var nonākt pie savas personas pārvērēšanas gan uz visu pārējo fona, gan sliktākajā gadījumā savas grupas iekšpusē. Un tad tu sāc gribēt stāstīt par dzīves jēgu kādam žurnālistam pie glāzes vīna, un pārliecinies, ka intervijai tiks pievienotas tikai smukākās bildes. Un tad tu vairs nevari publikā parādīties generic t-kreklā no H&M, un tev vajag uzvilkt kaut ko unikālu, ejot iznest miskasti.

Šo gadu garumā es esmu atklausījies gana daudz stereotipus apstiprinošus stāstus par “datoristiem”, bet kaut kā iepriekš tik uzskatāmi neesmu novērojis to, kā empātijas un savaldības trūkums cilvēkam liek izskatīties diezgan stulbam. Ja vēl onkulis manā vecumā uzvedas kā pusaudzis, un dramatiski pamet grupas čatu, tas šo priekšstatu tikai pastiprina. Pie tam tas absolūtais aklums par savu rīcību ir fascinējošs. Es pieņemu, ka šis aklums ir pat tādā līmenī, ka cilvēks nav pamanījis, ka viņš ir nonācis opozīcijā pilnīgi visiem, ieskaitot cilvēkus, uz kuru argumentiem viņš atsaucas. Es nezinu, vai šie cilvēki vispār dzird citu cilvēku argumentus vai jautājumus, bet pilnīgi noteikti viņi nespēj tos procesēt un iekļaut savā pasaules redzējumā. Viņi ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, bet arī par to, ka viņi ir gudrāki par pārējiem, galvenokārt par tiem “stulbeņiem”, kas uzdrošinās uzdot precizējošus jautājumus, lai nerastos pārpratumi. Absurdākais tanī visā ir tas, ka tīri statistiski viņi tiešām arī biežāk kļūdās pilnīgi idiotiskos veidos, salīdzinot ar cilvēkiem, kas uzdod reizēm pat šķietami liekus jautājumus, un kopumā panāk rezultātu ātrāk. Jo stulbas kļūdas ir grūtāk izķert par tām, kas ir ielaistas nepareizu lēmumu rezultātā. Jo ja kļūda ir stulba, tu pat nezini, kurā vietā viņu meklēt, ja vien kāds cits tevi kā kaķēnu neieliek ar degunu peļķītē.

Šis stāsts, protams, nav tāpēc, lai apstiprinātu stereotipus, jo arī grāmatvežiem un citiem “gudriem” cilvēkiem piemīt šis aklums, un noteikti kaut kādā mērā ir piemitis arī man. Tagad es tīri labi izbaudu kopīgi sasniegtus rezultātus, un mazāk frustrējos par to, ka lietas notiek “nepareizos” veidos. Pēdējais gan neatceļas pilnībā, jo ar savām problēmām pie manis vēršas arī tie, kuriem neinteresē atrast kopēju risinājumu, bet patīk pačīkstēt, kad problēma atkārtojas.

Runājot par iekšējo ksenofobiju, pat ja tā neizpaužas sociāli destruktīvās formās, man būtu muļķīgi to sevī noliegt. Tas var izpausties arī kā “tie tur cilvēki”, kas ir uzradušies tavā lokā kā kādu citu cilvēku draugi un paziņas, un smadzenes nekontrolēti un neizbēgami izveido melnrakstu par to, kas un kādi viņi ir. Un tad kopīgu pieredžu un sarunu rezultātā viņi tavā apziņā atdalās no tiem citiem cilvēkiem, un katrs kļūst par atsevišķu indivīdu, un var izrādīties pavisam jauki un patīkami cilvēki, un nu jau draudzīga “čau” vietā jūs satiekoties un atvadoties apskaujaties. Un viss kas tev ir nepieciešams, ir atvērts prāts un mazliet nesavtīguma. Nonākšana līdz cilvēku patiesajiem “es” ir mazliet garāks ceļš, un tur, protams, nebūs tikai vienradži un varavīksnes, un būs nepieciešama pavisam cita līmeņa pieņemšana. Nu, vai arī atgrūšana. Tas jau ir jautājums par to, ko tu esi gatavs pieņemt, nenodarot pāri sev pašam.

Tie indivīdi, kas dzīvo tavā apziņā, viņi veidojas no stāstiem, un visbiežāk valoda ir tas medijs, kā šie stāsti nonāk līdz tavai apziņai. Kas nav liels pārsteigums, bet jāsaka, ka ir arī citi mediji, piemēram, mūzika. Pēc viena DJ seta man bija vieglāk saprast to, ko kāds cilvēks neveikli mēģināja pateikt iepriekšējā rītā. Visbeidzot visas tās radības, kurām valodas nav vispār, vismaz tādā formā, kā cilvēki to saprot. Tas prasa laiku, bet eventuāli arī suns kļūst par indivīdu, kura vēlmes un īpatnības tu iemācies lasīt. Un ja tu esi super artikulēts, un apzinies suņa uztveres robežas, tad arī otrā virzienā.

Nav tādu rakstītu likumu, kas Latvijas varasiestāžu konservatīvismam un rasismam traucētu to pārkāpt. Var jau būt, ka tomēr būtu kādas sekas, ja kāds, piemēram, būtu nomiris. Ir gan bažas, ka secinājumi tādā gadījumā būtu izdarīti pavisam citi, un par vainīgiem būtu padarīti paši cietušie. Silver lining šim visam varētu būt redzēt to savām acīm, nevis dzīvot komfortablā pārliecībā, ka viss naids paliek interneta komentāros. Ātri sabrūk delūzijas par to, kādā demokrātijā un tiesiskumā mēs te dzīvojam, un ka nav nepieciešami pārāk daudz mainīgi apstākļi, lai mēs kā Krievijā nonāktu līdz situācijai, kad parādītos reģistri ar aizliegtām darbībām, organizācijām un domām.

Man jāatzīst, ka pēc kādas piektās Ozija bildes es pārstāju uztvert to, kuram ir kas sakāms par šo tēmu. Coldplay mēmēm vismaz ir kaut kāda oriģinalitāte, kas liek mazliet vairāk fokusēties.

Atgriežoties pilsētā, mani apgaismoja, kāpēc internets ir pilns ar Coldplay mēmēm. Es, protams, nezinu šo cilvēku stāstu, bet jāatzīst, ka es drusku nesaprotu šādu cilvēku sānsoļus. Ir 21. gadsimts, un šie cilvēki izklausās pēc gana priviliģētiem, lai sakārtotu visas savas attiecības sev ērtā veidā bez nevajadzīgas publiskas drāmas. Ja vien slapstīšanās pati par sevi nav tas adrenalīns, kas viņiem ir pietrūcis. Taču vēl vairāk mani pārsteidz redzētie hot takes par šo situāciju. Tas man teju liek justies kā attiecību ekspertam, jo cilvēku seklums ir apbrīnojams.