Nepārsteidzoši Mogwai koncerts bija vieta, kur satikt daudz paziņas, bet viena interakcija īpaši izcēlās. Kā jau visi normāli cilvēki, stāvu es ar aizvērtām acīm, un baudu koncertu. Kaut kur otrās dziesmas vidū man kāds piebaksta pie pleca. Atveru acis, un tur liela Laura Ābeles seja saka man: “Čau!” Es mazliet salecos, viņš mazliet salecās, bet mēs sasveicinājāmies. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir bijis gana daudz pasākumu, kurā mēs būtu varējuši satikties, noteikti kādreiz esam arī runājušies, bet man tomēr likās mazliet dīvaini, ka viņam bija tik entuziastiska vēlme ar mani sasveicināties. Ābeles, Ābeles, Ābeles – virpināju šo vārdu galvā, un man pieleca, par ko viņš varēja salekties. Taisnība vien ir – es pirms koncertu pielīdzināju bārdu, izmazgāju matus, retumis ne telšu sezonā iesmērēju matos arī matu līdzekli, un noteikti tur ir neapstrīdama līdzība ar kādu citu Ābeli. Savas teorijas patiesumu negāju noskaidrot, tomēr koncerts, bet tas liek domāt, ka mūsu mājsaimniecība kopumā izskatījās jaunāka saviem gadiem, un tumsa arī drošvien palīdzēja. Nezinu gan, vai Jānim varētu būt interesējis Mogwai koncerts, bet man laikam būs jāpievēršas režijai.

Visādi citādi, diezgan iespaidīgs koncerts, ļoti patika, pat ja tas ir kaut kas tāds, ko es neklausītos mājās. Nezinu, kāda ir doma apakšā, un ko grupa mēģina panākt, bet kaut kas viņiem tur sanāk. Vienā brīdī man tas atgādināja, un tas nav uzbrauciens, to vienu suņa mazgāšanos man pie auss teltī, neatceros, vai es par to šeit rakstīju.

Kamēr es esmu pamodies piecos no pats sev nodarītā fiziskā un emocionālā stresa, un nevaru aizmigt, uzrakstīšu sīkāk par Black Mirror septītās sezonas pirmo sēriju. Kaut kad šis seriāls šķita sevi mazliet izsmēlis, un tad sestā sezona sākās diezgan labi, lai gan beigās nespēja noturēt kvalitāti katrā epizodē. Varbūt tas, kā pasaule ir mainījusies pēdējos desmit gados, būs devusi jaunu iedvesmu distopiskām idejām septītajai sezonai. Es kaut kad iepriekš rakstīju, ka Pols Džiomati bija atnācis pie Kolbēra parunāt par savu piedalīšanos Black Mirror, un abi netīšām pieskārās posthumānismam.

Bet tātad, pirmās epizodes distopija manai gaumei šķita pārāk reāla. Pie tam spēja noklāt gan laikmetīgas, gan mūžīgas eksistenciālas bailes. Es kaut kad diskutēju par to, kā fantāzija atšķiras no sci-fi, un esmu pārliecināts, ka Black Mirror kvalificējas sci-fi, un tāpēc atmetot seriālā apspēlētās tehnoloģiskās nianses, uz ekrāna redzamā distopija šķita pārāk reāla. Daudz kas šinī sērijā bija ļoti paredzams, bet varbūt tieši tāpēc, ka šinī epizodē nebija vērā ņamamu caurumu loģikā, tas emocionālais ceļarullis tomēr pārbrauca pāri dēļ atrisinājuma neizbēgamības. Mēs tomēr visi šeit spēlējam pēc šiem pašiem spēles noteikumiem, un mūsu eksistenciālās bailes mums neļauj nespēlēt pēc šiem noteikumiem. Man patīk tā mēme, kas ir kļuvusi ļoti populāra, kur uz jautājumu, kāpēc tu vēlies šo darbu, atbilde ir - jo es nevēlos nomirt badā. Mēs jau pie komforta un rutīnas turamies visiem spēkiem, un atliek vien pacelt likmes mazliet augstāk, un ko tik mēs nebūsim gatavi nolikt uz ojektīvās realitātes altāra. Mēs gan paši esam sev šo sistēmu uzbūvējuši, bet tā no vienas puses ir arī samaksa par to, ka mēs dzīvojam tik ilgi un tik daudz, no otras puses - varbūt ir vērts mazliet vairāk iebilst tad, kad mēs redzam, ka mēs esam tas krupis katliņā, kas ir uzlikts uz plīts vārīties. Nevajag sagaidīt, kad komformisms pāraugs izmisumā.

Nezinu, uz kādiem antidepresantiem dzīvo Black Mirror veidotāji, bet dzīvot visu laiku ar šādiem insaitiem par lietu faktisko kārtību, lai varētu uzrakstīt labu stāstu, ir diezgan skarbi. No otras puses, varbūt viņi uz to skatās filozofiski, un katru rītu sāk ar afirmācijām un pateicībām par to, kas viņiem ir, un to, ka viņiem, piemēram, uz galvas nekrīt raķetes. Cilvēki tomēr meklē dažādas pieredzes, pēc kurām viņu skats uz viņu dzīvi kļūst vieglāks un gaišāks. Kā es esmu sapratis, visa DMT burvība balstās uz nāves šausmām, pēc kurām iestājas eiforija par būšanu dzīvam. Ņemot vērā, ka tā ir arī viela, kuru izstrādā mūsu pašu ķermenis, varbūt tā pat ir dzīvības esence. Katru dienu, kad zaķis izsprūk no vilka zobiem, viņš ir priecīgs par katru zāles stiebru, ko viņš vēl var paspēt nograuzt.

Wow! Black Mirror jaunākā sezona sākās tik episki, ka es pat apraudājos, un galīgi ne aiz aizkustinājuma.

Ar septembri sākās jauna ēra, un es esmu atgriezies grupu treniņos. Grūti atturēties no iespējas doties uz treniņu pēc darba laika trīs minūšu attālumā, visu dienas vidu nedēļas garumā plānojot bez iespringuma. Bija arī daži raundi sparingu, bet šoreiz tas bija kikbokss. Es noteikti nevaru ielādēt ne vienam ar kāju pa ausi, un vispār dažas boksa iemaņas traucē kikboksam, bet mani vakar nenosita, un tas jau man likās diezgan kruta. Pēdējā raundā es pat nedaudz aklimatizējos, un man pat negāja pārāk slikti pret džeku, kurš savukārt var ielādēt ar kāju pa ausi. Jāsaka, kad es gāju pirkt kāju sargus, man bija dažas bažas, vai es neiesaistos nevajadzīgā avantūrā, un man būtu laiks atgriezties pie kaut kāda skvoša, vai kaut kā mierīgāka un mazāk intensīvāka, bet šķiet, ka kādu laiku šis vēl strādās. Tas gan neatceļ arī skvošu, bet nedēļā ir tik daudz dienu, cik viņu ir, un ir jānosprauž arī kaut kādas prioritātes.

Random people have random parties in random places. No šo cilvēku perspektīvas es drošvien biju random viesis, bet bija jauki. Cita veida negaidīta izkāpšana no burbuļa. Savukārt no rīta, iebraucot Rīgā, sanāca iepūst trubiņā. Lai gan racionāli bija skaidrs, ka ne jau tādus kā es viņi tur mēģina noķert, emocionāli tik un tā bija neliela "gotcha" sajūta. Jo kas gan tā par braukšanu mājās no rīta pēc balles? Drošvien laikmeta vēsmas klauvē pakausī dēļ tiem, kas nespēj atlaist vaļā sentimentu par diženo tēvzemi, kas pieskata savus bērnus.

Es ik pa laikam no kaut kādiem vietēja mēroga “analītiķiem” dzirdu pārspriedumus, cik ļoti mums ir svarīgi attālināties no ķīniešu tipa sociālisma vai pat komunisma. Viss, protams, atkarīgs no definīcijas, bet jo vairāk es klausos kaut kādas makroekonomiskās ziņas, jo mazāk saprotu, kur tad ir tā fundamentālā atšķirība starp sociālismu un kapitālismu. Šaubu nav, ka Ķīnā ar cilvēku individuālajām brīvībām ir problēmas, bet globālajā tirgū Ķīna pakļaujas tiem pašiem ekonomiskajiem spiedieniem, kuriem pakļaujas visi pārējie, un no tiem var izvairīties vienīgi tad, ja noslēdz visas robežas pilnībā. Šķiet, ka to nav piedzīvojusi pat Padomju Savienība visskarbākajos dzelzs priekškara laikos.

Bet ok, valsts iejaukšanās ekonomiskajos procesos Ķīnā visdrīzāk ir lielāka kā, piemēram, ES, un jautājums vairāk ir par to, pie kāda iejaukšanās daudzuma beidzas kapitālisms, un pie kāda sākas sociālisms, un kurš šajos globālajos ūdeņos labāk spēs izstūrēt savu labklājības kuģīti. Dienas beigās tāpat tā ir kaut kāda nosacīta elite, kas mēģina pieņemt kaut kādus lēmumus atbilstoši savai individuālajai sirdsapziņai. Boeing ir viens piemērs tam, kā vadības individuālās vērtības un īpašības spēj transformēt uzņēmumu tās pašas ekonomiskās iekārtas apstākļos.

Visbeidzot ir jautājums par to, kā visa tā labklājība tiek pārdalīta. Nevienā no sistēmām tā pati elite nesteidzas cilvēkus apbērt ar labumiem, un iespējas iebilst pastāvošai lietu kārtībai šķiet ir lielākā atšķirība. Es pat neesmu drošs, kur te beidzas politiskās iekārtas atšķirības, un sākas sociālās atšķirības, un kamēr vieni iedzīvotāji bļauj par nepietiekami caurspīdīgiem lēmumiem saistībā ar trim nocirstiem kokiem, citi piedāvā cilvēkus likt cietumā par kaut kādiem izteikumiem. Mēs varam izmērīt, kurās pasaules valstīs ir vairāk pirmo, un kurās otro, bet visās ir abi šie tipi. Atkal sanāk kaut kāds spektrs, kas visus turpina mulsināt.

Es biju palaidis garām, ka Kino Bizi var atbalstīt arī attālināti, un ka tā nav pārāk jauna fīča. Lai gan man patīk arī viņu šīs vasaras randiņa piedāvājums divatā, es tomēr neesmu randiņa materiāls. Bet nu jau vakaros ir gana tumšs, lai skatītos filmas arī mājās, tāpēc beidzot varēja noskatīties "Portrait of a Lady on Fire", kurai visi bez izņēmuma ir salikuši tik daudz zvaigžņu.

Labi, ka šoreiz es nebiju lasījis recenzijas, tāpēc bija iespēja gūt apstiprinājumu tam, ka filma mani tiešām nes tur, kur man šķita, ka tā mani nes. Šis fakts man gan liek domāt, ka filma ir gana laikmetīga, neskatoties uz stāsta ievietošanu abstraktā 18. gadsimtā. Tur gan ir zināma loģika. Līdzīgi kā Andor, tu izvēlies ievietot stāstu kādā konkrētā vidē, un tas tev atņem vajadzību paskaidrot katru stāsta detaļu. Bet var gadīties arī tā, ka es, un varbūt mēs visi kolektīvi, pārāk maz zinām par 18. gadsimtu, un stāsts ir būvēts uz vēsturiskiem faktiem. Es gan atļaušos uzskatīt, ka paduses aina gan ir eifēmisms - tāds kā risinājums tam, ko drīkst vai nedrīkst rādīt uz kino ekrāna. Bet arī citi vizuāli risinājumi šķita ļoti apzināti, un sasaucās ar pašu stāstu. Šis ir mans neveiklais mēģinājums izvairīties atstāstīt sižetu. Man gan visvairāk patika face acting. Mūsu pērtiķu smadzenes ļoti viegli pavelkās uz sejas izteiksmēm, no kurām smaids varētu būt visatbruņojošākā, bet arī visas citas emocijas, ko trigerē citu cilvēku sejas vērošana.

Bet kopumā šī būs vēl viena filma, kuru es nespēšu novērtēt ar zvaigznēm. Ir pārāk liels peer pressure likt visaugstākos vērtējumus, un ir diezgan grūti izkāpt ārā no tā ietekmes, bet kaut kur dziļumā mājo sajūta, ka šī nav graujoši labāka filma par citām, kuras es iespējams neesmu novērtējis ākārtīgi labi. Vai arī negribās, lai tas kļūtu par woke tax. Es noteikti ieteiktu to cilvēkiem, kuriem patīk testēt savu empātiju ar cilvēcīgiem stāstiem no jaunām perspektīvām, bet dziļu filozofisku komceptu vai asu sižeta pavērsienu te nav.

Pagaidām izskatās, ka "young men" rietumu demokrātijās ir iemesls populistu un konservatīvo partiju popularitātes pieaugumam. Viņiem gan ir arī izplatīta tendence vilties savās politiskajās izvēlēs, bet tas vairāk nozīmē, ka nav skaidrs, kurā virzienā pūtīs nākamā vēja brāzma, nevis kaut kā maģiski uz cilvēku prātiem piezemēsies viedums. Pagaidām es nesaprotu, vai tas ir arī globāls fenomens. Gan jau pārējā pasaulē pagaidām vēl ir daudz saviem reģioniem specifisku parādību. Kas gan ne obligāti ir labākas. Paskatāmies uz Izraēlas ebreju aptaujas datiem par to, ko viņi domā par vēlamo Gazas sektora nākotni, un ātri zaudējam ilūzijas par to, ka tur ir ļauna vara un labi cilvēki. Cilvēki, protams, ir politisko procesu produkts, bet tāpēc vēl jo vairāk ir iemesls atbrīvoties no utopiskiem priekšstatiem par pasaules tautu draudzību, kas radīsies katram iedalot savu zemes pleķīti uz šīs planētas. Sūds ar ekonomiku, bet arī sociāli vislabāk performē etniski miksētas valstis. Neteiksim, ka Kanāda ir brīva no badshit crazy cilvēkiem, bet uz globālā fona tā izskatās arvien adekvātāk.

Bet jā, buckle up, jaunā paaudze paaugsies, un mēs vēl tikai ieraudzīsim, kādi ir patiesībā sociālās spriedzes punkti, un iespējams mums vēl tikai nāksies aizstāvēt tās idejas, kuras mums nav ienācis prātāk, ka būs jāaizstāv.