Šī vasara būs socializēšanās pilna ne tikai mums pašiem, bet arī sunim. Diezgan prikolīgi ir vērot, kā suns satiek savus draugus, un tad viņi kopā iet vārīt sūdus. Un, protams, visi tie sarežģījumi, satiekot jaunus biedrus kompānijā katrā nākamajā pasākumā. Un arī fakts, ka visādi citādi pilsētā garlaikotais dzīvnieks mēdz nogurt no tusēšanas, un pēc dažām dienām jau ir gatavs doties mājās, gulēt savos dīvānos.

Es kādu brīdi nevarēju saprast, kāds Pillar ir points atbalstīt Godflesh koncertu, bet tad Gūgle man sniedza atbildi uz šo jautājumu.

Mazgājot krūzīti pēc kārtējā sižeta par AI ietekmi uz vidi, iedomājos, ka tur taču ir kāds, kas būvē tos datu centrus, un viņam ir licies – it’s fine. Vai arī tur noticis kāds cits kognitīvs process. Noteikti kaut kāds interesants psiholoģisks process notiek to CEO galvās, kas publiski izskata apgalvojumus, kas tik acīmredzami nesakrīt ar lielajiem datiem, bet viņu kritikai pietrūkst laika un informācijas, lai precīzi ar pirkstu iebakstītu faktā, kas pierāda, ka viņi melo. Var jau būt, ka tās ir neizbēgamas kolektīvo megaprojektu sekas.

Varbūt beigās šis viss izies kaut kādu iekšdedzes dzinēju evolūcijas ceļu, kur sākumā viss gāja zem drill, drill, drill lozungiem, un auto ar milzīgiem dzinēju tilpumiem, un nonākot līdz dzinēju efektivitātes celšanai dēļ degvielas cenām un (hopefully) ietekmes uz vidi. Nav gan pārliecības par to, cik mums tie uzticības kredīti ir palikuši no planētas.

Otra sastāvdaļa šim kokteilim ir kolektīvā ignorance. Datu centru būvētāji, protams, darīs visu, lai izveidotu maksimāli lielu emocionālu plaisu starp AI saturu un datu centriem, bet mazliet neticas, ka tādas masas tiešām dzīvo pilnīgā ignorancē par to, ko šis viss maksā. Pieņemot, ka mēs ticam uzņēmumu CEO novērtējumiem, un zinot kopējo resursu patēriņu, tas taču ir prātam neaptverams pieprasījumu skaits. Cilvēku uz planētas ir diezgan daudz, bet liela daļa knapi tiek galā ar Zoom zvaniem savā telefonā. Runā jau, ka patērētāju iespējas kaut ko ietekmēt ir visai ierobežotas, kad runa ir par pareizu lietu darīšanu, un ir diezgan grūti ar to strīdēties, bet ir arī nenoliedzami tas, ka ne jau augstāki spēki dažus tech bros ir padarījusi par miljardieriem, bet gan kolektīvā rīcība. Optimismu tas nevairo. Un iespējams īstās eksistenciālas šausmas izraisa nevis tas, ka slikti spēlētāji iestūrēs mūs kādā bezdibenī, bet tas, ka nekādas stūres nemaz nav, un mēs visi dreifējam vienā plostā lejā pa kalnu upi, tikai katrs ar savu redzējumu par notiekošo un nākotnes perspektīvām.

Es aptuveni nojaušu, kuri no tiem, kas nāk uz zālīti, ir influenceri vai kaut kādi profesionāli sportisti, bet izrādās "slavenību" tur ir vairāk, kā man likās. Ar vārdu "slavenība" viņus apraksta LTV raidījuma vadītāji. Biju aizgājis uz LTV JūTjūbes kanālu, paskatīties, cik tur īsti ir tās Kolektīva epizodes, un ieraudzīju pazīstamas sejas. Jāsaka, man tīri labi patīk fakts, ka man nav ne jausma, kas ir visi šie cilvēki. Un lielākā daļa no viņiem ir diezgan ok, jo retu reizi ir sajūta, kā kāds mēģina treniņa laikā izveikt arī video reportāžu. Bet ņemot vērā visu to vidi, es ar vien vairāk saprotu trenera patiku taisīt rīlus. Patiesībā jau abu treneru, bet viens no viņiem vairāk taisa saturu ap sevi, ne audzināmajiem.

https://www.economist.com/united-states/2025/07/08/american-men-are-hungry-for-injectable-testosterone

Diezgan bieži ir dzirdēts, ka jaunā paaudze visādā ziņā būs labāka par iepriekšējām - daudz racionālāka, empātiskāka, grūtāk apmuļķojama. Šis naratīvs jau iepriekš tika stipri vien pašķaidīts, jo soctīkli, bet šī jaunā maskulinitātes kustība bildi iezīmē vēl drūmāku. Varbūt es esmu tas, kurš ir kritis par dezinformācijas upuri, bet cik man zināms, testosterona ietekme uz ķermeni nav tik lineāra, kā pamatskolā māca. Esmu dzirdējis par gadījumu, kur diezgan parastam bro testosterona līmenis bija katastrofāli zems, un ārstus tas satrauca nebūt ne tāpēc, ka viņš džimā nevarēja bicīšus uzkačāt. Bet nu labi, es esmu redzējis arī video, kur džeki sev kropļo ausis, lai vizuāli izskatītos, ka viņi nopietni aizraujas ar MMA.

Kāpēc mani tas satrauc? Jo nedaudz ir kauns, un nedaudz arī kaitina tas, ka es varu jebkurā brīdī nonākt vienādojumā, kur mani bīstamības skalā novietos blakus lācim.

Kaut kad pirms dažiem gadiem, kad es biju nošērojis Garbage "The Men Who Rule The World", kāds to nosauca par feministisku huiņu. Tagad klausos Širlijas jaunāko veikumu, kur tiek dīlots arī ar novecošanu. Kurš gan nav redzējis komentārus iz sērijas: "Ko tā neglītā vecene tur čiepst?" Šauba nav, ka "feministiskās huiņas" karogs turpina būt turēts augstu. Neapšaubāmi, ka ne par kādu feminismu es nedomāju, kad klausījos "Version 2.0", bet kaut kā Garbage nebija izkritis no redzesloka arī tad, kad es biju full on nodevies metālam. Ir kaut kas Širlijas izpausmēs tāds, kas liek par viņu justies tā, ka viņa ir my kind of person, un nekāda novecošana un ģūžas operācijas to nemaina.

Es ik pa brīdim domāju, kā tas nākas, ka man nav bijusi vēlme pieslieties "spēcīgajam" dzimumam, neskatoties uz veselu virkni stereotipisku īpašību. Pat esot tur iekšā, vienmēr ir bijusi zināma autsaiderisma aura. Kādu brīdi es virpināju domu par to, vai tam nav sakars ar dzīvi matriarhātā ar māti, māsu un vecmāmiņu. Tēvs tur bija visai margināla figūra. Varbūt tas būs mēģinājums apmainīt jēdzienus vietām, bet man sāk rasties sajūta, ka es tomēr esmu dzīvojis sieviešu patriarhātā, un mēģinājis tam nevardarbīgi pretoties. Katrs Širlijas "fuck you" manī norezonē, un liek acerēties par tām epizodēm, kad kādam nav patikusi, piemēram, mana zeķu krāsa. Ja man ir trigerpunkti, tad tie ir mēģinājumi mani ielikt kastītē, un šaubu nav, kādā kastītē mani mēģināja ielikt jau kopš agra vecuma.

Ja es iepriekš esmu paudis bažas par dažu vecāku adekvātumu, kas sava ego dēļ sūta bērnus uz cīņas sporta veidiem, ignorējot bērna jūtas šai sakarā, tad intervija ar skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāju mani "iejūsmoja" jaunā līmenī. Gym bros nu jau būs iemācījušies atšķirību starp grūtību pārvarēšanu un ciešanām, un kāda tam ir korelācijas ar rezultātiem. Šķiet, ka stipri sasieto copīšu vecāki joprojām ir pārliecināti, ka bdsm ir daļa no latviskās identitātes. Es nedomāju, ka bērniem ir jāļauj augt kā nezālēm, bet tur ir smalkā robeža starp vecāku un varmāku. Man ir daudz stāstu par to, kā māte man bērnībā pantiņus lika mācīties, un kādas ir šo attiecību sekas. Kā minimums vecāki varētu sevi izņemt no šī bērnu pasākuma vienādojuma, un tas jau būtu pusceļš.

Bet kopumā man būtu interesanti uzzināt bērnu viedokļus par šo pasākumu, bet tradīcija prasa saulītē izcelt ģenerāļus.

Pirms dažām dienām, nākot no tirgus, nodomāju, kāpēc neviens nemēģina kaut ko iesākt ar Vidzemes tirgus paviljoniem. Nedomāju, ka tie daži tirgotāji obligāti jādzenā pa visu Rīgu, bet kaut kādi sviestmaižu cepēji un kafijas grauzdētāji taču varētu tur ievākties. Var jau būt, ka es nedaudz pārvērtēju apkārt esošo iedzīvotāju potenciālo interesi.

Kā raksta Ir, izrādās, investors jau ir. Un kad man parādās jautājums, kam vispār ir nauda, diezgan bieži atbilde ir - kādam no bijušajām draudzīgajām republikām. Un tad vēl reizēm šķiet, ka mēs bez Šķēles vārda pieminēšanas nespējam iztikt, kad kaut kur notiek kaut kāda saimnieciskā darbība.

Es atvainojos par banalitāti, bet ja kuģim nomaina katru dēli, vai tas ir tas pats kuģis?

Jau šobrīd ir notikušas dažas pārmaiņas dzīvē, kurām neizbēgami ir strauji jāpielāgojas, bet izskatās, ka nākamie seši mēneši būs par izšķiršanos un atbrīvošanos. Brīžiem būs jāatbrīvojas no mantām, brīžiem no paradumiem, varbūt pat no kādām attiecībām. Visdrīzāk vajadzētu arī apgūt kaut ko jaunu. Bet tas joprojām ir labāk kā tad, kad mājā ielido kāda raķete.

Sapnī es biju ļoti raibā kompānijā, kurā bija pat kaut kādi indiāņi. Kad es sāku no visiem atvadīties, kas kā parasti ir vesels rituāls, pie tam indiāņiem viņš bija īpaši jocīgs, kaut kur klīda mana vecmāmiņa, kas man bija jāsatiek, un es īsti negribēju, lai viņa mani redz šajā kompānijā. Ja sapņus vispār uztvert kaut cik nopietni, šāds kauns ir diezgan īpatnēja parādība. Var jau būt, ka tas vispār nav par vecmāmiņu. Ja man ir kaut kāda nepatika, ja redz to, ko es daru telefonā, vai, piemēram, ar kuriem cilvēkiem es kontaktējos, tad tas nebūt nenāk no bērnības.