Sapnī es biju ļoti raibā kompānijā, kurā bija pat kaut kādi indiāņi. Kad es sāku no visiem atvadīties, kas kā parasti ir vesels rituāls, pie tam indiāņiem viņš bija īpaši jocīgs, kaut kur klīda mana vecmāmiņa, kas man bija jāsatiek, un es īsti negribēju, lai viņa mani redz šajā kompānijā. Ja sapņus vispār uztvert kaut cik nopietni, šāds kauns ir diezgan īpatnēja parādība. Var jau būt, ka tas vispār nav par vecmāmiņu. Ja man ir kaut kāda nepatika, ja redz to, ko es daru telefonā, vai, piemēram, ar kuriem cilvēkiem es kontaktējos, tad tas nebūt nenāk no bērnības.

Vai man jau ir bijis hot take par Vesu Andersonu? Forma, protams, ir apbrīnojama, bet naratīvs reti kad aizkustina. Un tas ir fascinējoši, kādus aktierus viņš vienmēr savāc. Bieži vien tos pašus. Es gan mazliet šaubos, ka lielajam vairumam megazvaigžņu tās lomas ir jebkāds izaicinājums, un drīzāk ir kaut kur līmenī, kā piedalīties ludziņā ģimenes lokā. Bet atgriežoties pie naratīva, es ne vienmēr spēju izsekot atsaucēm, nolasīt ironiju, vai tas humors strādā uz mani. Bet es noteikti apbrīnoju to, kādu plānošanu un koordināciju tas prasa. Ir bažas, ka improvizācijai tur ir necik vietas.

Kas attiecas uz Feniķiešu Shēmu, es izbaudīju filmas pašu sākumu, kad ritēja sākuma titri (?), jo tā bija lieliska horeogrāfija, un pašas beigas, kad visas detaļas lika gribēt pašam atvērt bāru. Tagad retrospektīvā jāsecina, ka tās divas epizodes visdrīzāk bija apzināti izvēlētas. Runājot par humoru, es iesmējos vienu reizi par to Bohēmu. Visādi citādi man bija par haotisku šī brīža pārsātinātajām smadzenēm. Bet nu vasaras kino piedāvājums ir tāds, kāds viņš ir.

Kamēr cilvēki turpina piestaigāt uz Praidu, lai pastāstītu citiem par to, kas ir vai nav grēks, zinātnieki apspriež hipotēzi par to, ka mūsu visums varētu atrasties kāda melnā cauruma iekšpusē. Tā ir teorētiskā fizika, bet tomēr fizika, un teorija nebalstās akurāt plikās fantāzijās. Visas fantāzijas par to, ka mūsu milzīgais visums varētu būt mikroskopiska daļiņa no kaut kā lielāka, varētu iegūt arī teorētisku pamatojumu. Praktiskas implikācijas, protams, tam nav nekādas. Mēs jau šobrīd pat teorētiski nevaram saskatīt, kur nu vēl sasniegt sava visuma horizontu, ka arī viss šis zinātniskais progress mūs joprojām nespēj atturēt no vēlmes dzīvot fantāzijā. Pat daudz triviālākās lietās mūsu priekšstati daudz vairāk ietekmē to, kādu pasauli mums izdodas izveidot, kā kaut kādi objektīvi vai izmērāmi fakti. Man šķiet nenormāli apbrīnojami tas, ka mūsu prāts spēj aptvert daudzus visuma noslēpumus, un vienlaicīgi būt izaicināts, kad ir jāsaliek kāda IKEA mēbele.

Šī negaidītā satikšanās ar brāli Jāņos ir trigerējusi piedāvājumu kādreiz satikties, un parunāties. Šķiet, ka neviens no mums nelolo ilūzijas, ka tas ir sākums kaut kādai dziļai draudzībai, jo sarunas tēma nevienam, protams, nav skaidra. Pats par sevi tas būtu nesvarīgs fakts, bet dažādu sakritību rezultātā, šis notikums sāk izskatīties kā frīkaina likteņa ironija. Redz, neskatoties uz iespaidīgo ģeogrāfisko un vecuma distanci, mūs vieno viens bioloģiskais vecāks. Vēl vairāk, mūs vieno viens tēvs, kurš ir izdarījis pašnāvību. Šeit gan līdzības beidzas, jo man tā bija cilvēka nāve, ar kuru es dalu tikai uzvārdu, kamēr viņam tā varēja būt bērnības traumatiska pieredze, un ar sekām bija jāsaskaras vistiešākā veidā. Tagad izrādās, ka man varētu arī noderēt tas, ja es mēģinātu izprast šādu notikumu no bērna perspektīvas. Un vēl izrādās, ka es zinu vēl vienu cilvēku, kam ir šāda traumatiska pieredze, bet šis cilvēks drīzāk ir cautionary tale tam, kas varētu notikt, ja nenobriedis prāts tiks atstāts novārtā.

Also, novest suni līdz stadijai, ka viņa iekāpj mašīnā vēl pirms ir sakravātas mantas, un skaidri paziņo, ka vēlas doties mājās. Tagad mazkustīgi guļ kādā no savām gultām.

Tā noteikti ir interesanta pieredze, atbraukt paskatīties uz gaismiņām Līgo naktī, pēkšņi uzzināt, ka pasākumā ir tavs brālis, par kuru tu zini divis ar pusi faktus, pēc pus stundas jau būt līdz elkonim dziļi maģiskajā saulgriežu pieredzē, un nakts gaitā netīšām overhīrot sarunu, kas tev liek sev uzdot jautājumus, kuri nav cilāti nevienā terapijā visu šo gadu laikā. Šī eksistenciālā figņa ir bottomless pit, un dzīties pakaļ visām atbildēm ir kā Sprīdītim medīt tās maldugunis. Bet noteikti palīdz tas, ka ir skaidrs, kas ir svarīgie cilvēki tavā dzīvē, un tu vari būt ar viņiem kopā gan turot lietussargu stāvot uz palešu kaudzes nakts vidū, gan atgādinot paņemt līdzi zāles, kuras nedrīkst pārtraukt lietot.

Es te nesen nopirku jaunas austiņas, lai varētu klausīties mūziku, apkārtējiem nekrītot uz nerviem. Drošvien kontektam ir svarīgi, ka tās ir atvērtā tipa austiņas, tāpēc skaņa nav izolēt abos virzienos.

Tātad, klausos Alt-J albumu, kuru es esmu klausījies vairākas reizes. Pēkšņi man ausī sīc muša. Sāku vicināties ar rokām, bet sīkšana nepāriet. Izrādās dziesmas "Arrival in Nara" beigās ir šādi ļoti ticami skaņu efekti.

Ka es jums saku, ir vērts mūziku klausīties dažādos veidos uz dažādām ierīcēm, un katra no tām nesīs savus pārsteigumus.

Tur vēl ir čupa ar making of video katrai daļai atsevišķi. Bet nu no tās "yeah" daļas nāk violetais starojums, and so much base.

https://www.youtube.com/watch?v=aOX8gyc27K4

Ja dažas dzīvnieku sugas evolūcijas ceļā ir iemācījušās metabolizēt metanolu, jo tām ir bijuši pieejami sarūguši augļi, tad varētu būt tā, ka alkohola tolerance varētu būs saistīta ar šo augļu pieejamības sezonālo raksturu. Citiem vārdiem sakot, organisms nav pielāgots šim vielmaiņas procesam visu laiku, bet kad sākas kritušo augļu sezona, ir nepieciešama pielāgošanās tam, ka šie augļi tiks patērēti kādu laiku, un iespējams viņu īpatsvars palielināsies. Just in case, to es tā izdomāju, nevis kaut kur izlasīju, tāpēc nevajag to ņemt vērā kā faktu.

Vakar zaudēju savu Prāta Spēļu nevainību, un lai gan komanda šīnī piedzīvojumā iznāca kā uzvarētāja, dažos aspektos es personīgi biju zaudētājs. Pārāk labi jutos pēc viena izdzerta alus, un lai gan apziņā pavīdēja doma, ka otru varbūt nevajag, priekšā vēl bija pārāk daudz raundi. Vēl daži malki dzirkstošā pēc spēles jo peer pressure, un tad jau es biju gana tipsy, lai pats to sajustu. Tad nu naktī cēlos, un gāju gulēt uz dīvāna, lai ar savām ciešanām netraucētu otram gulēt. Par laimi tagad no rīta galvā ir palikusi tikai migla, kas nav ideāli, bet labāk kā naktī.

Kad es beidzot iemācīšos, ka tā ir jaunā norma, un ka jātic racionālajai domai. Mans treneris, piemēram, nelieto alkoholu vispār jau dažus gadus, un viens no iemesliem ir tas, ka es viņam pastāstīju dažus faktus par alkoholu, un tādā ziņā viņš no manis ir mācījies pat vairāk kā es pats no sevis. Tikmēr craft beers turpina būt mans ahileja papēdis.

Skatos uz NA deputātu sarakstu, un saprotu, ka Ratnieks no viņiem visiem ir normālākais. Ahujeķ, latviski skot. Es pieņemu, ka Langa varētu būt sprādzienbīstamais elements, lai koalīcijā netiktu iekļauts Rosļikovs vai Stepaņenko, bet mūsu vietējā Teilore Grīna varētu būt arī nazis ribās koalīcijai ar "kultūrmarksistiem". Te nu šis tas būs atkarīgs no JV mugurkaula (lol), un tā, vai Šlesis spēs nožonglēt savu, Ķiršuka un Ratnieka ego mēra krēsla jautajumā, bet LPV + NA + JV - kāpēc gan ne?