Tas ir mazliet īpatnējs koncepts, ka ciešas ekonomiskās saites var konvertēt politiskā ietekmē. Vēlu veiksmi izdejot cauri koloniālisma mīnu laukam, bet tomēr – piemēram, Itālija un Francija ir ES dalībvalstis, bet abām ir savas individuālas intereses aizstāvēt savus uzņēmējus Ziemeļāfrikā. Šīs individuālās intereses nozīmē arī to, kādas pozīcijas katra no šīm valstīm ieņems Ziemeļāfrikas valstu savstarpējās attiecībās. Tas ir apmēram kā tad, kad es no tevis pērku ādas makus, ko pārdot savā veikalā, bet vienā brīdī mūsu darījumu apjoms kļūst tāds, ka es tev stingri sāku ieteikt no kura cilvēka tev vajadzētu iepirkt ādas taviem izstrādājumiem, un varbūt svarīgāk – no kura cilvēka tev tās ādas nepirkt. Palielinām abstrakcijas līmeni, un nu jau varam diskutēt par to, vai ādas ir iegūtas no lopiem, kas ir kauti pēc halal metodes.

https://www.youtube.com/watch?v=ljHdccyQbT4

Anthony ieintriģēja noklausīties "Don't Tap the Glass" albumu. Muzikāli noteikti šis ir ļoti aizraujoši, un arī klipi izskatās wild, bet tur ir kaut kādas milzīgas kulturālas atšķirības, kas man šo visu padarītu baudāmāku ar daudz vienkāršākiem vārdiem, vai bez vārdiem vispār. Es pat neesmu drošs, ka tas ir par vecumu. Lai gan nenoliedzami, ja es dzīvotu tik daudz telefonā kā vidējais Gen Z, varbūt man tas šķistu daudz krutāk. Lūk, tas pats Anthony arī nav nekāds pavasara cālis, viņš vienkārši visu laiku ir tēmā, kamēr man hiphops ne agrāk ir interesējis, ne tagad es varu iekāpt šinī vilcienā, tāpēc visādi dīdžeji man ir vieglāk saprotami.

Es kaut kad rakstīju, ka man pazudusi patika pret angstī rokmūziku. Izrādās, ka nav tik traki. Social anxiety nav izārstējama, tā var vienīgi kļūt par nihilismu.

https://www.youtube.com/watch?v=xKH3Hj4lqLs

Vakar bija iespēja divus raundus viegli pasparingot ar treneri – bez kapes, bez ķiveres. Un nevis ar manu individuālo treneri, kas ir treneris jau vairākus gadus, bet mūsu kopējo treneri. Es nešaubījos, ka profesionālim mani dzenāt par ringu būs bērnu rotaļa, bet tāpat tā bija ļoti pazemību raisoša sajūta. Manis pietika uz kādam 30 sekundēm katrā raundā, pēc kurām iestājās izdzīvošanas režīms. Tai pat laikā tā ir ļoti aizraujoša sajūta.

Godīgi sakot, es tieši tā arī sāku aizrauties ar boksu. Mani pierunāja aiziet pie trenera, un es sākumā pat biju pārsteigts, ka man vispār liek darīt tik daudz boksa. Bet tajās reizēs, kad overbukojot treniņi sanāca kopā ar vēl kādu, bija iespēja izjust šo stūrī iedzītā sajūtu, un tas piešķīla nenormālu azartu. Līdz pat šai dienai iespējas attīstīties ir neizsmeļamas, kamēr vien atrodas pretinieks, kas tevi var nolikt pie vietas un iedzīt stūrī.

Neesmu drošs, kas notiek ar LV Netflix, bet izrādās jau ir izlaista visa Rick and Morty astotā sezona.

Alkohola kritika ir sasniegusi tādu līmeni, ka pat man gribās vēl vairāk samazināt tā patēriņu.

Netfliksā ir filma “Buy Now!”, kas varbūt nav pati labākā filma par šo tēmu, bet noteikti viena no depresīvākajām. Es domāju, ka lielai daļai auditorijas tā ir par seklu, bet depresīvais moments slēpjas tieši faktā, ka ģenerālai populācijai problēma ir jāskaidro šādā līmenī. Un arī fakts, ka liela daļa runājošo galvu paši gadiem ir strādājuši uzņēmumos un nozarēs, kas lietas ir novedušas tur, kur tās ir šobrīd. Un tie vēl ir cilvēki, kas ir spējīgi izjust kognitīvo disonanci, un pat iesaistīties cīņā ar sekām. Cik daudz ir to, kuri izvēlēsies par to nedomāt, un turpinās savas karjeras, un iedvesmos arī citus situācijas ķīlniekus. Es pat nerunāju par to populācijas daļu, kas ir rasisti, klimata pārmaiņu noliedzēji, un cilvēki, kas tic, ka Dievs ir radījis dinozaurus kopā ar cilvēkiem.

Man ir maniere sarežģīt vienkāršas lietas, un nespēt atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Piemēram, šodien rakstīju atbildi uz jautājumu, cik komfortabli es jūtos ilgāku laiku pavadot viens. Protams, ka man sarežģījumus sagādāja tā daļa par būšanu vienam.

Savukārt atbilde uz šo jautājumu nosacīti atbildēja arī uz jautājumu, ko nozīmē būt vienam. Es visu laiku mēģinu kādu satikt vai kaut ko organizēt. Man pašam šķiet, ka es esmu kļuvis ļoti domesticēts, lai gan daudzu cilvēku uztverē mums ir ļoti aktīva sociālā dzīve. Drošvien abi šie fakti kaut kādā mērā ir patiesi. Esot single es noteikti satiku daudz vairāk cilvēkus daudz biežāk. Bet nav arī tā, ka būšana divatā ir kaut kas tāds, kas pašsaprotami ārstē vientulību. Otrs cilvēks nav nekāds korķis, ar kuru aizbāzt visus vientulības caurumus. Es pat atceros, kā ir būt ekstrēmi vientuļam, formāli esot ar kādu kopā.

Manuprāt būt vienam vispirms nozīmē būt vienam pašam ar savām domām. Plānot braucienu uz IKEA nav gluži kaut kas pretējs tam. Arī aiziet uz ballīti ne obligāti nozīmē lielu kopā būšanu. Es pat teiktu, ka atsevišķos gadījumos atrašanās starp cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, var izrādīties ekstrēmākā vientulības forma. Un tad vēl ir tā jaunu cilvēku iepazīšanas fāze, kas nav slikta, bet kur jūs noskaidrojat kāds kuram alus garšo, un kādi kuram ir mājdzīvnieki. Taisnības labad jāsaka, ka būšana sabiedrībā noteikti vairo iespējamību dalīties un dzirdēt kādu viedokli, stāstu vai emocijas. Es noteikti esmu sācis daudz vairāk iepīt sarunās arī kaut kādu savu sajūtu aprakstus, kas mēdz atvērt cilvēkus. Bet tīri tā ikdienā tomēr sanāk diezgan daudz pavadīt laika savā galvā ar savām domām vienam pašam.

Ko es totāli nemāku, un ko es esmu novērojis citos, ir aktīva attālinātā komunikācija. Dalīties ar savu significant other ar visādiem dzīves sīkumiem, protams, ir automātisks impulss, bet jēgpilni piedalīties kāda grupu čatā, lūk tas man ir par grūtu. Ja vien tas nav kaut kāds konkrēts projekts. Laikam līdzīgu lomu man pilda ciba, kas gan visbiežāk ir diezgan vienvirziena komunikācija. Kas gan nav liela problēma, jo es to uzveru kā savu domu vārdos noformēšanas procesu. Ne viss beigās līdz tai cibai tiek, pat ja es esmu veicis to rakstīšanas daļu, bet es vismaz rezultātā esmu ticis skaidrībā ar to, kā es par kaut ko jūtos, ja nu kāds pajautā.

Vasaras kino ziņās, jaunais Kailais Ierocis bija diezgan ok. Nevarētu teikt, ka es zinu, kas notiek komēdijas žanrā, bet šis absurds pat nedaudz bija pietrūcis. Kopš Love Actually, es Liamu vipār galvenokārt esmu redzējis pie Kolbēra, un arī par šo filmu uzzināju pateicoties Kolbēram.