Runā, ka skvošs ir zaudējis savu pievilcību jauno speciālistu vidū, un ka tagad visi mileniāļi spēlē paddle tennis, bet man patika atkal uzsist pa bumbiņu. Bija pārsteidzoši un patīkami uzzināt, ka panikas brīžos es joprojām varu iesist bumbiņu stūrī. Atsist bumbiņu, kas ir tuvu stiklam vai sienai, protams, ir izaicinājums, bet godīgi sakot, es biju gaidījis, ka būs daudz sliktāk. Es nekad neesmu spēlējis augstā līmenī, bet domāju, ka iepriekšējo formu varētu atgūt dažu apmeklējumu laikā. Visi refleksi tur dziļumā ir saglabājušies, kas jau tagad nekontrolēti un negaidīti līda ārā. Bet galvenais, ka joprojām ir fun.

Mēs te nopirkām ķīniešu brenda ledusskapi, jo pielāgojoties mūsu virtuves īpatnējai formai, izvēle bija starp šo, un vēl vienu sliktas kvalitātes izstrādājumu, kas identiskā izskatā nāk zem kādiem pieciem brendu nosaukumiem. Ar ķīniešu brendiem un mārketingu notiek ļoti interesantas lietas, gan kopā, gan atsevišķi.

Tā kā dēļ vasaras mēnešiem es apsveru iegādāties televizoru, es te mazliet papētīju, ko tad cilvēks Latvijā vispār var nopirkt. Tas ko es pazīstu ir Samsung, Sony, LG. Bet pamanīju, ka ir diezgan lielā daudzumā Hisense televizori, kas ir lētāki par man zināmo brendu analogiem. Ātri iegūglēju, ieraudzīju pieminētu Ķīnu, likos mierā. Bet tad es uzgāju apskatu par TLC televizoriem, un kā tie atšķiras no zināmākiem brendiem. Uzzināju ļoti daudz interesanta gan par uzņēmuma vēsturi, gan tehnoloģiskiem aspektiem. Ieskatījos arī Hisense vēsturē. Šie ir divi interesanti ķīniešu brendi ar līdzīgu piedāvājumu, bet atšķirīgu ceļu līdz rietumu tirgiem. Cena, kā izrādās, ne obligāti ir zemāka uz kvalitātes rēķina, bet tas, protams, ir diskutabls jautājums.

Lai vai kā, es uzzināju, ka man mājās patiesībā jau ir Hisense televizors. Viņš vienkārši saucas Sharp. Savukārt mūsu ledusskapja ražotājs ir ražojis sadzīves tehniku zem Candy brenda. Šie ķīniešu ražotāji rietumu tirgos ir ienākuši salīdzinoši nesen, bet noteikti senāk, kā varētu likties, un tieši tādēļ, ka iepriekš pārdevuši savu produkciju zem citu brendu nosaukuma. Ļoti līdzīgs stāsts ir ar visiem HiFi audio brendiem, kas lielākā daļa ir sākušies ar stāstu par kādu japāņu inženieri, un šobrīd visdrīzāk pieder kādai milzīgai korporācijai. Bet fokusējoties uz Ķīnas stāstu, tad izskatās, ka šie ķīniešu ražotāji nu ir nolēmuši darboties rietumu tirgos ar savu vārdu, neslēpjoties aiz kaut kādiem nosaukumiem, ko ir iegādājušies pirms desmit vai vairāk gadiem.

Kāpēc es visu šo rakstu? Jo ļoti interesanti, ka šo Ķīnas uzņēmumu attīstība ir notikusi ne gluži pēc kapitālisma attīstības likumiem. Toties tagad šie uzņēmumi ir tā attīstījuši savas zināšanas un tehnoloģisko bāzi, ka reāli spēj konkurēt ar japāņiem, korejiešiem un kas nu mums vēl “ražo” sadzīves tehniku un elektroniku. Ir starp citu grāmata par to, kā Apple ir palīdzējis Ķīnai kļūt par dominējošo spēku globālajā smārtfonu tirgū.
Bet tagad interesantais jautājums, vai es izvēlēšos nepirkt šo Ķīnas ražotāju produktus, piemēram, tāpēc, ka man nepatīk viņu politiskā iekārta, cilvēktiesību jautājumi, un vispār viņiem ir pretenzijas uz dominējošās lielvaras vietu. Un vai es ar šādu pozicionēšanos nebūšu muļķis, kas pārmaksā par lietām, kamēr visi apkārt bez žagošanās atbalsta Ķīnas ekonomiku. Vai cilvēki vispār zina, ka viņi atbalsta Ķīnas ekonomiku? Visbeidzot, vai fakts, ka Ķīna varētu nomainīt ASV kā dominējošais globālais spēks, kaut vai ekonomiskais, ir kaut kas, par ko mums šeit būtu jāsatraucas? Es atļaušos Krieviju neuzskatīt tuvākajā nākotnē citādāk kā vienīgi militāru draudu, jo līdz abām lielvarām tai ir gaismas gadi, pat ja viņi šobrīd nestūrētu viduslaiku virzienā. Mēs jebkurā gadījumā nebūvēsim mākslīgā intelekta čipus, vai nebūvēsim atomreaktorus uz mēness. Vai mums ASV vērtības ir tik tuvas, lai mēs emocionāli nostātos viņu pusē šajā iedomātajā sacensībā ar Ķīnu?

Esot tāds filozofisks novirziens, kura nosaukumu es nemēģināšu latviskot, kurš pēc būtības uzskata, ka visa tehnoloģiskā attīstība mūs virza uz esošo sistēmu sabrukumu, un ka šo virzību vajag paātrināt, lai ātrāk nonāktu “galamērķī”. Atšķiras vienīgi viedokļi par to, kas mūs sagaida šinī galamērķī. Vieniem šķiet, ka iestāsies postkapitālistikska utopija, otriem – cilvēce beigs pastāvēt.

Utopijas mani reti aizrauj, bet man šķita interesanti tas, ka tiem otriem kaut kādā ziņā ir taisnība. Cilvēce beigsies arī ļoti dabīgos veidos, lai arī ko mēs te pa vidu neizdomātu. Tas ir nākamais abstrakcijas līmenis aiz individuālās mirstības. No tā izriet divi veidi, kā pret to attiekties. Faktiski vairāk, bet austrumu filoziofijas un visa veida centrismu šobrīd liksim mierā. Viena attieksme ir tāda, ka nekam nav jēgas, un izdarām šo kolektīvo pašnāvību ātrāk. Te mazliet ir jautājums, vai to jau nevajadzēja apsvērt kādā nebūt 19. gadsimtā? Otra stratēģija ir mēģināt izspiest no šīs eksistences potenciāla maksimālo termiņu.

Individuālo stāstu līmenī ir iespējams redzēt abu šo stratēģijas, vai tas būtu par slimībām, attiecībām, grūtībām un šķēršļiem, kas ir jāpārvar. Bet tas arī labi sasaucās, piemēram, ar klimata pārmaiņu diskusiju, un nevarētu teikt, ka mums te būtu kolektīva vienprātība.

Lieki teikt, ka es pārstāvu “nesačakarēsim visu labo, kas mums jau ir” pozīciju, un nekādi nākotnes ieguvumi neattaisno bezjēdzīgus upurus šodien. Nekādas pēcnāves dzīves, varoņu nāves, un tālas utopijas mani diez ko neaizkustina. Ja tu neuzskati, ka dzīvi ir vērts padarīt labāku šeit un tagad un pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku, ej pastāsti savas teorijas savam virtuālajam kompanjonam, un liec pārējiem cilvēkiem mieru.

Es nekad neesmu bijis žurnālists, bet laikam fakts, ka es esmu atradies topošā maģistra tuvumā, man liek būtu diezgan aizkaitinātam, lasot daudzus žurnālistikas šedevrus. Īpaši aizkustina tie raksti, kas ir par pašas žurnālistikas tēmu.

Pirmkārt, šis nenogalināmais daiļliteratūras stils, bet pieņemsim, ka tas ir preferences jautājums. Es esmu redzējis, kā vienkāršs, saprotams teksts pārtop tanī samākslotajā ņaudēšanā, un publika sajūsmā lauž krēslus. Atvainojos Riga IFF, kam ar žurnālistiku nav nekāda sakara, bet, piemēram, filmu aprakstus es festivāla laikā eju čekot Letterboxd, lai vispār kaut ko saprastu par filmu. Kas liek domāt, ka Latvijā ir kaut kāda iesakņojusies tradīcija rakstīt šinī jocīgajā veidā. Es nezinu, kā viņa ir izdzīvojusi drukāto mediju laikus, kas cilvēki ilgi sēdēja pie sava teksta, lai to noīsinātu līdz redaktora noteiktajam garumam.

Atpakaļ pie žurnālistikas. Kā tas ir iespējams, ka viena raksta ietvaros tiek apgalvotas divas pretējas lietas? Ir vārdi, ir nozīmes, ir kocepti. Es saprotu, ka mūsu emocionālās pasaules contain multitudes, bet no šādām lietām būtu labi tomēr izvairīties. Reizēm ir labi, kad žurnālists lasītāju viegli pagrūž pareizā formulējuma virzienā, but if you can’t pick a lane, varbtūt paliec pie faktiem vai intervējamā teiktā, un ļauj lasītājam noformulēt pašam savu attieksmi pret aprakstīto lietu. Un vēl tie jautājumi intervējamajam. Mēs varam parēkt par to, ka Baltā Nama press room sastāv no cilvēkiem, kas uzdod tādus jautājumus, kas ir kā hand-job Trampa ego, bet arī tad, ja tavs intervējamais sāk atbildi ar “jā”, iespējams viņš jau ir bijis uzvedinošs. Es vēl pieņemtu, ja jautājums būtu: “Vai jūs saņēmāt kukuli no šī civlēka?” Bet ļoti bieži žurnālists izklāsta savu redzējumu par lietu, uz kuru intervējamais atbild “jā”. Vēl ļaunāk ir tikai tad, kad tu redzi, ka šis “jā”, bija pieklājības “jā”, un intervējamais turpina izklāstīt savu domu neatkarīgi no jautājuma.

So, žurnālisti, can you take yourself out of equation? Es zinu, ka tas ir stipri teorētisks koncepts, un no cilvēciskā faktora izvairīties pilnībā nav iespējams, bet vismaz tādā līmenī, lai kaut kāds lohs, kas ikdienā dzenā ciparus, nekrindžotu to lasot.

Nebūs nekā oriģināla tanī, ja es teikšu, ka kino ir pārāk daudz rīmeiku, bet cik brāļu Grimmu līmeņa pasaku filmu rīmeikus mums vēl vajag? Es neaizgāju uz Nosferatu, lai gan pieņēmu, ka "paskatīties uz smukām bildītēm" kategorijā tā varētu būt iespaidīga filma. Izrādās, pat vampīru tēma tik īsā laikā nav izsmelta, un es redzēju treileri jaunajam Drakula, un tas atsauca atmiņā bērnību un Kianu Rīvzu. Pilnīgi kļuva interesanti (ja nebūtu žēl sava laika) iet paskatīties, cik ļoti tas būs tas pats Drakula pirms... divdesmi(?) gadiem. Arīdzan, spriežot pēc treilera, jaunais Krauklis bija same old, same old, tikai mūsdienīgākā vidē, lai gan visa oriģinālā Kraukļa fīča bija komiksu estētika. Šai sakarā ir kārdinājums sākt skatīties Shogun, kad dienas ārā kļūs īsākas. Un tagad man interneti rāda jaunā Frankinšteina trilleri. Šķiet, ka arī šinī rīmeikā būs daudz košu kostīmu. Kas mums vēl sen nav bijis? Vilkači, Godzilla, gribēju teikt Čakijs, bet tagad esot tā Lilu, Lulu, vai kā nu to digitālo lelli sauca. Tai pat laikā ir doma aiziet uz jauno Supermenu, tā ka uzmanīgi ar to spļaušanu akā, no kuras pašam iespējams būs jādzer.

Atbildot uz hipotētiskiem jautājumiem, es noteikti esmu kādreiz domājis, ka es gribētu būt mūziķis, ar to domājot visu to performatīvo daļu - skatuve, turnejas, intervijas, dziesmas, ko klausītāji dzied līdzi. Es pat domāju, ka kārtīm sakrītot pareizos veidos, tā varētu būt bijusi pavisam reāla perspektīva. Lai nerastos nepareizi priekšstati, šajos hipotētiskajos scenārijos es gribētu būt arī daudz kas cits, piemēram, arhitekts. Bet neapšaubāmi mūzikai ir liela nozīme manā dzīvē arī šobrīd.

Tikko redzēju video ar man nepazīstamu mūziķi kādā festivālā, kas ir notetovējies līdz zoda līnijai, un nodomāju - wow, labi, ka man dzīvē ir palaimējies nenonākt uz šī ceļa. Šī bija diezgan genuin reakcija, kas nosacīti ir pārsteidzoša man pašam. Man ne tikai vairs neinteresē angsty dziesmas, man pat vairs negribētos atrasties vietā, kur kāda no tām lauztos ārā no manis paša. Ja tas nebūtu vēl viens laika un naudas izšķērdējošs hobijs, es drīzāk gribētu mēģināt dīdžejot. Ne tāpēc, ka man tas labi padotos, bet gan tāpēc, ka tā būtu iespēja parotaļāties ar skaņu. Kā minimums tas varētu dot man zināšanas, kas palīdzētu kādam apjukušam dīdžejam pieslēgt kontrolieri, kas, piemēram, vakar būtu noderējis. Iespējams, ka pēdējo es varētu apgūt arī bez visas dīdžejošanas, ņemot vērā manu patiku gīkot par visādām nepraktiskām lietām. Man, piemēram, ir daudz nenoderīgu zināšanu par bītu veidošanu, un kafijas pagatavošanu, lai gan ikdienā es lietoju tikai Tidal un mokas kanniņu.

Varbūt es neesmu uzturējies kaut kādās aprindās, kas būtu ļāvis man šo novērot ātrāk, bet man ir sajūta, ka nu jau mēs nepārprotami stūrējam autoritārisma virzienā. Un es te nerunāju par satraucošu retoriku, bet par praktisku crackdown uz cilvēkiem un pasākumiem. Ja uzbrukumu elektroniskās mūzikas festivālam es vēl norakstīju uz latvieša iedzimto zemnieku, un man nekad nav bijis ilūziju par to, ka vārdi “nēģeris” un “pediņš” nu jau neatgriezeniski būtu pametuši mūsu sarunvalodu, tad diezgan neslēpta izrēķināšanās ar tiem, kas domā citādāk, izmantojot varas resursu, tas jau ir cits līmenis. Lieki teikt, ka šīs citādās domas neapšauba Latvijas valsts pastāvēšanu, neatkarību, valodu un kaut ko tajās līnijās, bet gan ir parasts protests par to, ka oficiālās varas atbalsts gencīdam kādā ļoti tālā zemē, nesakrīt ar vairāku cilvēku personisko viedokli.

Ja detalizētāk par to, kāpēc neko nedarīt ar porša īpašnieku, kas četros naktī zonā 30km/h nesās uz deviņdesmit, pamodinot ofisa planktonu, kuram pēc tam pa dienu būs grūtības ar IKP celšanu, par potenciāli sakropļotiem gājējiem nerunājot, tikmēr jaunietis, kas iet padejot ar Palestīnas karodziņu rokās, ir jāgulda ar seju dubļos. Atmetot sajūsmu par cionismu, kurā vidējais Izraēlas pašaizsardzības entuziasts tāpat nav iedziļinājies, kā tieši mums palīdz nostāšanās Izraēlas pusē visā sūdā, ko tā dara? Lielākais Izraēlas sabiedrotais, kas tāpat piedrāž NATO 5. pantu, un ir gatavs pārdot Ukrainu ar visiem tās derīgajiem izrakteņiem, šobrīd stipri aptuveni zina, kur atrodas Polija. Pat ja Palestīnas aizstāvju idejas Latvijā izplatīsies kā nekontrolēts ugunsgrēks, un Latvija oficiālā līmenī sāks protestēt pret Izraēlas darbībām, neviens palestīniešu bērns no tā nebūs labāk paēdis. Tā ir ekskluzīvi mūsu iekšējā lieta par to, kādām idejām mēs ticam. Vai mēs ticam katalāņu pašnoteikšanās tiesībām, vai mēs ticam Cionisma idejām, vai mēs vispār saprotam un zinām vēsturisko kontekstu šādām lietām. Ja mēs sāksim kā argumentu izmantot policista steku, mēs noteikti iegūsim dziļāku izpratni par šīm lietām. No otras puses, kas ir tas iztēlotais rezultāts šiem varas demonstrējumiem? Jauniešiem tiks izjaukts pasākums, viņi sapratīs, ka “pieaugušie” dusmojas, un kļūs paklausīgāki? Vēlu veiksmi neizplatīt vienaldzību pret valsti šādām metodem, un pēc tam čīkstēt, ka pārāk daudz angļu valodas, pārāk daudz nevēlas atgriezties “mājās” pēc studijām. Jo visi tie veiksmes stāsti, kā jaunieši atgriežas reģionos pie saviem vardarbīgajiem vecākiem alkoholiķiem, nevis sākuši veidot savu dzīvi un komūnu no baltas lapas.

Anyway, es kaut kā neatceros šādu pizģec pat tajos laikos, kad nacionāli labējas partijas nesēdēja opozīcijā. Tagad pie mums valda klusējošs komformisms, kas ir pārmīzis jēgu globālā haosa apstākļos, un gatavs kara dieviem uz altāra nolikt visas savas liberālās vērtības, kas labākajā gadījumā ir palikušas tikai retorikā. Labākajā gadījumā. Ja vēl vakar man šķita, ka man nav ko maisīties tanī aktīvistu tusiņā, tad nu jau man šķiet, ka ir vērts tomēr piestaigād uz šiem pasākumiem, ja nu rodas vajadzība kādam vardarbīgam onkulim izsist zobus, jo neies jau paļauties uz to, ka tanī paurī dzīvo kāda cilvēcīga doma vai emocija.

https://www.youtube.com/watch?v=jX6MClA6HQk

Vai varbūt šī. Neiešazamoju. https://www.youtube.com/watch?v=hbzSqWBCjGQ

Nedēļas nogalē bija epizode, kad atnāca nākamā pasākuma organizatori, un jautāja, vai mēs esam tie tur, par kuriem visi runā. Es kā joku pajautāju, vai par mums tiešām runā? Un tiešām ir brīži, kad nākas sajusties kā daļai no kaut kādas īpašas grupas. Tādu grupu, protams, pasākumā ir daudz, un tur nav iemesla sajusties krutākam vai mazāk krutam kā citi, bet reizēm ir forši sajust to, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka, neskatoties uz pārspīlēto individualitātes sindromu. Drošvien tādēļ cilvēki mēdz dziedāt koros, un piedalīties Dziesmusvētkos. Kaut kādā ziņā piedalīšanās pasākumos ir kā ballītes rīkošana pašiem sev, uz kuru paskatīties atnāk citi cilvēki. Pieļauju domu, ka tā sajūta ir pietiekami reibinoša, un neizlīdzsvarojot to ar pazemību, var nonākt pie savas personas pārvērēšanas gan uz visu pārējo fona, gan sliktākajā gadījumā savas grupas iekšpusē. Un tad tu sāc gribēt stāstīt par dzīves jēgu kādam žurnālistam pie glāzes vīna, un pārliecinies, ka intervijai tiks pievienotas tikai smukākās bildes. Un tad tu vairs nevari publikā parādīties generic t-kreklā no H&M, un tev vajag uzvilkt kaut ko unikālu, ejot iznest miskasti.

Šo gadu garumā es esmu atklausījies gana daudz stereotipus apstiprinošus stāstus par “datoristiem”, bet kaut kā iepriekš tik uzskatāmi neesmu novērojis to, kā empātijas un savaldības trūkums cilvēkam liek izskatīties diezgan stulbam. Ja vēl onkulis manā vecumā uzvedas kā pusaudzis, un dramatiski pamet grupas čatu, tas šo priekšstatu tikai pastiprina. Pie tam tas absolūtais aklums par savu rīcību ir fascinējošs. Es pieņemu, ka šis aklums ir pat tādā līmenī, ka cilvēks nav pamanījis, ka viņš ir nonācis opozīcijā pilnīgi visiem, ieskaitot cilvēkus, uz kuru argumentiem viņš atsaucas. Es nezinu, vai šie cilvēki vispār dzird citu cilvēku argumentus vai jautājumus, bet pilnīgi noteikti viņi nespēj tos procesēt un iekļaut savā pasaules redzējumā. Viņi ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, bet arī par to, ka viņi ir gudrāki par pārējiem, galvenokārt par tiem “stulbeņiem”, kas uzdrošinās uzdot precizējošus jautājumus, lai nerastos pārpratumi. Absurdākais tanī visā ir tas, ka tīri statistiski viņi tiešām arī biežāk kļūdās pilnīgi idiotiskos veidos, salīdzinot ar cilvēkiem, kas uzdod reizēm pat šķietami liekus jautājumus, un kopumā panāk rezultātu ātrāk. Jo stulbas kļūdas ir grūtāk izķert par tām, kas ir ielaistas nepareizu lēmumu rezultātā. Jo ja kļūda ir stulba, tu pat nezini, kurā vietā viņu meklēt, ja vien kāds cits tevi kā kaķēnu neieliek ar degunu peļķītē.

Šis stāsts, protams, nav tāpēc, lai apstiprinātu stereotipus, jo arī grāmatvežiem un citiem “gudriem” cilvēkiem piemīt šis aklums, un noteikti kaut kādā mērā ir piemitis arī man. Tagad es tīri labi izbaudu kopīgi sasniegtus rezultātus, un mazāk frustrējos par to, ka lietas notiek “nepareizos” veidos. Pēdējais gan neatceļas pilnībā, jo ar savām problēmām pie manis vēršas arī tie, kuriem neinteresē atrast kopēju risinājumu, bet patīk pačīkstēt, kad problēma atkārtojas.