Tā kā mēs esam noskaidrojuši vēlēšanu uzvarētājus Rīgā, ļaujiet man jums uzburt pesimistisku ainu, jo šīs nakts pastaiga ar suni bija ļoti notikumiem bagāta, un deva ieskatu tanī, kādu pilsētu mēs varētu sagaidīt nākotnē.

Dzīvojot Matīsa tirgus tuvumā, diezgan bieži vakaros sanāk novērot cilvēku saietus, kas ļoti vēlas signalizēt savu pārticību. Skaļākā no šīm formām ir luksusa auto, kas pārvietojas ar centram neadekvātu ātrumu un skaļumu. Es īsti nestādos priekšā, kā naktīs guļ tie cilvēki, kas dzīvo tuvāk šai ballītei, un kuriem guļamistabas logi nav uz pagalmu. Un vispār vaibi pēdējā gada laikā Rīgas ielās vēsta par pieaugošu visatļautību, un jāsaka, ka es mazliet brīnos, ka es līdz šim neko neesmu dzirdējis par cietušajiem.

Šī nakts parādīja, ka Rīga var vēl "labāk". Ejot ar suni pastaigā, man jau vakara pirmajā cēlienā bija bažas, vai mani ar suni kāds nenotrieks ejot pāri ielai pie zaļās gaismas, bet es vēl nenojautu, kādi skati mani gaida pastaigas noslēgumā. Brīvības ielas šķērsošana naktī jau tā ir mazliet nervozs pasākums, bet akurāt intensīvu satiksmi trijās joslās parasti tomēr nenākas redzēt. Bet tad pa Matīsa ielas bruģi nesās korteža ar četriem luksusa auto, kas visi driftā nogriezās uz Tērbatas ielu. Tie gan nebija vienīgie ballētāji uz riteņiem, bet noteikti visspilgtākie šajā piecu minūši gājiena nogrieznī līdz mājām. Un kamēr es par redzēto mēģināju bičot soctīklos, kā tāda komiska ilustrācija nāca pretī kungi, kas pilnīgi noteikti nav vietējie, un bija tādā pipelē, ka knapi turējās kājās. Tas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka Šlesera austrumu investori ir atbraukuši svinēt vēlēšanu rezultātus. Es novērtēju likteņa ironoju par to, ka izrādās arī es varu izjust derdzīgu riebumu pret iebraucējiem no austrumiem. Ja, piemēram, daži Miit darbinieki baidās no suņa, jo viņi nav pieraduši pie koncepta, ka sunim ir vieta arī cilvēkam paredzētā dzīves telpā, tad šo kungu acīs varēja ielasīt to, ka mēs abi ar suni esam mežonīgas radības, un kurš no mums viņiem varētu iekost vēl ir jautājums.

Lūk tāda attīstība mūs visdrīzāk sagaida nākamajos gados, un visi centristi samērnieciski mās ar galvu, un stāstīs, ka jāmeklē kompromisi, un kam nepatīk, tas var braukt dzīvot uz laukiem, kur bērniem un suņiem ir droši. Un es nešaubos, ka būs kāds vietājais Ūdrītis, kas naktī nebūs papisis nost no ceļa driftējošam luksusa auto, un nevienu par to nesodīs. Es jau kādu laiku apsveru domu naktīs nēsāt līdzi kādu bruģakmeni, un es būtu gatavs sastrīdēties ar kādu atsaldētu bro, kuram šķiet adekvāti braukt uz 110 km/h pa Rīgas centru, kur atļautais ātrum ir 30 km/h, bet šonakt mani piemeklēja atziņa, ka četru auto kortežā pilnīgi noteikti ir pietiekams skaits cilvēku ar šaujamieročiem, un es tur paliktu uz ietves kā tāds notriekts kaķis, un pilnīgi nekas no tā nemainītos.

Cibā visus stāstus tāpat neizstāstīsi, tāpēc jāizvēlas tās cīņas, kuras tu vari uzvarēt.

Meklējot maršrutus, pa kuriem iziet garā nakstnīgā pastaigā ar suni, aizgājām līdz Skanstes tām mazstāvu jaunbūvēm. Tur vienreiz suns dabūja izskrieties ar kaut kādu vietējo Bīglu. Pagalms viss tāds skaists, iekārtotas taciņas, dabīgās pļavas, drošvien energo efektīvas un vispār vidi ņemot vērā celtas mājās. Nu jā, drošvien kredīts bankā apmaiņā pret mietpilsonisku dzīvi, bet varbūt vienkārši give in. Komfortabla vidusšķiras dzīve tepat Rīgā, nav nemaz jābrauc meklēt laime uz Dubaju, vai kas nu tagad ir modē speciālistiem un influenceriem.

Ar acu kaktiņiem vēroju apkārtni, vēroju pārstimulēto suni, kurai atšķirībā no manis ausīs neskan mūzika, un mēģinu būt tas pieaugušais, kurš te pieņems visus atbildīgos lēmumus, ņemot vērā visu iesaistīto labklājību, veselību un dzīvību. Un man jāsecina, ka neskatoties uz diezgan iespaidīgo teritoriju urbānās apbūves situācijā, visos virzienos ir pārāk intensīva auto satiksme priekš vieniem naktī, un mans sadarbības partneris varbūt varētu pieņemt atbildīgākus lēmumus par trīsgadnieku, tomēr neizskatās tik adekvāts, lai es ļautu piepildīties tiem nakts murgiem, kuru dēļ naktī ir jāmostas, un histēriski jāraud. Tā nu suns palika pie pavadas, tā, tīri drošības pēc. Un tā tu reizēm nesaproti, kurš no mums te ir kuras pavadas kurā galā.

Nešaubos, ka te netrūkst gudru cilvēku, kas man varētu izskaidrot to, kāpēc iet vēlēt esot pilsoņa pienākums, bet kaut kā intuīcija man saka, ka te ir notikusi manipulācija ar jēdzieniem, un nu jau tas ir tik dziļi iesakņojies, ka ir riskanti pret to iebilst. Es nez, pilsoņa pienākums, piemēram, ir maksāt nodokļus, un es te nedomāju no likuma viedokļa, bet no ētiskā. Drošvien politiķa pienākums tādā bāzes jēdzienu izpratnē ir būt godīgam, un aizstāvēt sabiedrības intereses, bet diez ko tālu mēs netiksim, ja mēs tā akli paļausimies uz to, ka tā ir arī objektīvā realitāte. Mums, protams, ir tiesības balsot, un labi, ka tā, un es arī atceros laikus, kad tādu tiesību mums nebija, tomēr pienākumu, tiesību un atbildības sistēma ir drusku sarežģītāka kā tikai ķeksīšu vilkšana reizi dažos gados, un pilsoņa pienākumi eksistētu arī tad, ja mums šeit būt kaut vai monarhija. Atkārtošos, tīri ētiskā plaknē. Ar to es gribēju teikt, ka nav iemesla kaunēties par to, ka šī izšķiršanās ir kā vizīte pie zobārsta, bakalaura darbs, Satori raksts vai jebkas cits, kas prasa saņemšanos, un reizēm sanāk arī feilot šajā cīņā ar sevi, un tad, kad šī izvēle ir viegla, varbūt ir jēga uzdot sev kādu skarbu jautājumu.

Jāsaka, ka personīgi izsūtīti aicinājumi balsot man liek justies kā slavenajai tantei Bauskā, vai arī no kuras Latvijas pilsētas tā tante būtu. Cita starpā personīga pazīšanās vēl nenozīmē to, ka es atbalstu visas tava dzīves izvēles, pat ja es tev vilktu plusiņu, ja nu tev gadītos nokļūt sarakstā, balsojot par kuru tas man neizraisītu vemšanas refleksu. Šīs nu būs vēlēšanas, kurās katram "balsot ir ļoti svarīgi" komentētājam gribās ieteikt paturēt muti, un ar grūtībām sanāk noturēt cerību, ka vismaz kāds no normālajiem cilvēkiem tiks vismaz iekšā, uz kaut kādiem reāli paveicamiem darbiem es nemaz neceru. Šī vārgā cerība nav jauna sajūta, bet vismaz iepriekš tā nebija tik izteikta viena saraksta ietvaros. Nu, varbūt nedaudz meloju, jo mums jau bija vienas vēlēšanas, kur tika kundziņš, kura reālie balsojumi pat Ušakovam liek izskatīties kā gaišajam tēlam. Divi lieliski pierādījumi tam, ka arī draņķīgi cilvēki var darīt labas lietas, kad viņus ieliek pareizā vietā, un spiežu uz viņu pareizajām ego pogām.

Bet ja reiz mēs esam pieskārušies pašvaldību pārvaldīšanas tēmai, man uzreiz ir ieteikums nākamajiem opozicionāriem. Ja mēs negribam, lai Šlesers tiek pie svarīgiem pašvaldības kloķiem, no opozīcijas ierakumiem ir viena laba stratēģija - čakarēt Andrejostas projektu visos legālajos veidos. Tas tagad būs Šlesera bērns. Jūs drāzīsiet viņa projektu, viņu drāzīs kundziņš ar naudu, un viņam nebūs laika nodarboties ar satiksmi, parkiem, apkaimēm, un vēl sazin kādām pilsētai svarīgām lietām. Ja problēmu saraksts būs gana garš, Šlesis pat Elbakjanu pasūtīs dirst risināt pašam savas problēmas ar Grīziņu.

Man "Žilī klusē" likās diezgan gudra filma, un galvenokārt dēļ tā, kas filmā netika parādīts un pateikts.

Noslēdzot šo triloģiju par zināšanu nepārtrauktību kā priekšnosacījumu dzīvībai, nesen noskatījos vienu interviju, kur abi sarunu biedri primāri ir pazīstami kā aktieri, ja neteikt - komiķi.

Pie Kolbēra uz interviju bija atnācis Pols Džiamati, jo ir iznākusi Black Mirror jaunākā sezona, un Pols ir vienā no tās epizodēm. Saruna aizvirzijās arī mākslīgā intelekta virzienā, un Stīvens izspļāva tādu frāzi, ka varbūt mākslīgais intelekts ir kaut kas tāds, ko mums bija lemts "sasniegt", un tad "doties". Šis formulējums izraisīja negaidītu sarunu par to, kā pret to attiekties, un ka to kaut kādā skatījumā var uzskatīt par pozitīvu iznākumu. Atzīmēšu, ka Kolbērs pats sevi sauc par katoli, bet tas viņam netraucē operēt ar tādām idejām, ka cilvēks varētu nebūt augstākā un izredzētā dzīvības forma.

Domāju, ka nevajadzētu būt šaubām, ka tīri tehniski mākslīgais intelekts varētu pats sevi uzturēt pie dzīvības. Kā minēju iepriekš, apziņa vispār ir radusies no diezgan primitīviem mehānismiem un "vēlmes" izdzīvot, tāpēc iedodot mākslīgam intelektam tik iespaidīgas starta pozīcijas, veiksmes iespējamība ir diezgan augsta. Vai to vispār vajadzētu uzskatīt par starta pozīciju, vai apziņas attīstības turpinājumu, tas ir drusku cits jautājums. Katrā ziņā cilvēki jau arī galvenokārt ir būtnes, kas diezgan veiksmīgi apgūst planētas resursus, un ir sakārtojuši piegādes ķēdes, lai gan katrs idividuāli ne tuvu nav tik gudrs, lai spētu apzināti aptvert to, kā tas viss kopā strādā. Bet strādā. Okeāna dzelmēs vispār ir dzīvības formas, kuras no mūsu pozīcijām ir pat grūti nosaukt par apzinātām, un vairāk līdzinās mākslīgi radītām būtnēm ar sensoro inputu. Ja vēl mēs izslēgsim vajadzību pēc tiem resursiem, kas ir nepieciešami organiskai dzīvībai, tad mākslīgais intelekts varētu eksistēt arī vidē, kuru cilvēks būtu sadrāzis līdz tādam līmenim, ka tikai neorganiskās dzīvības formas vien varētu eksistēt.

Bet tātad, ja pieņemam, ka nav fizisku šķēršļu mākslīgajam intelektam pašam sevi uzturēt pie dzīvības, un atmetam bažas, ka tam būs vēlme mūs iznīcināt, cik ļoti tas lauztu prātu, ka tas tur vienkārši būtu, dotos eksplorēt citas planētas, un kas nu viņam vairāk rūpētu, kamēr cilvēks būtu nodarbināts ar savām cilvēku lietām? Kaut kādā scenārijā varētu būt pat tā, ka mēs dzīvotu simbiozē. Tīri racionāli būtu muļķīgi sadirsties ar planētas otru intelektuālāko būtni, un varbūt kaut kādā starta pozīcijā būtu vienkāršāk cilvēkus izmantot kā ārpakalpojumu kaut kādām lietām, ko pašiem veidot no nulles būtu lieka izšķērdība. Mēs, protams, zinām, kā mēs paši izturamies pret fermas dzīvniekiem, bet no otras puses nevarētu teikt, ka mega korporāciju darbiniekiem dzīvē būtu paveicies jau tagad, un tad jau kāda starpība, kādu empātijas un cilvēcības apdalītām būtnēm kalpot, lai uzturētu savu mazo dzīves telpiņu.

Bet neapšaubāmi ir arī tas, ka mēs tāpat te nedzīvosim mūžīgi, pat ja mēs saņemsimies, un nesadirsīsim šo planētu ātrāk, kā tā pati kļūtu mums neapdzīvojama. Tas ir "skaidrs", protams, ja neuztur grandiozu delulu, kas, kā mēs redzam, cilvēka kodā ir dziļi iededzināts.

Turpinot par visu dzīvo un nedzīvo lietu tiekšanos uz entropiju. Vismaz es esmu dzirdējis, ka visas lietas visumā uz to tiecas, lai gan neesmu drošs, ka es līdz galam saprotu šī vārda nozīmi, vai par to, ka mēs vispār saprotam, ko visas lietas visumā dara. Bet paliekam pie pasaules, kuru mēs varam novērot, un bezgalīgo radīšanas un iznīcības ciklu. Tā teikt, Sīzifs lika sveicināt.

Es vairākas reizes esmu jokojis, ka mēs faktiski sastāvam no ūdens, cukura un informācijas. Joks gan izriet no novērojuma, ka mūsu smadzenes spēj performēt diezgan ilgi, kamēr vien tu spēj uzurēt ķermeni pie dzīvības ar ūdeni un našķiem, bet dekonstruējot lietas līdz absurdam, šī nav nemaz tik nepatiesa doma. Mēs zinām, ka visādām organiskām reakcijām ir nepieciešams ūdens, un tāpēc mēdz dzīvojot uz "zilās planētas". Gudrības no skolas sola. Bet ir arī zināms tas, ka pilnīgi visas dzīvas būtnes šūnu līmenī enerģiju iegūst no vienas un tās pašas... vielas? Es pēķšņi neatceros ne nosaukumu, ne to, kā to visu klasificē, bet otrs dzīvības elements ir tā lieta, kas sintezējas no saules enerģijas, un ir kaut kāda primitīvākā enerģijas vienība. Visas pārējās organiskās struktūras ir tikai atvasinājumi. Attiecīgi dzīvības formas ir attīstījušās no cīņas par šo resursu. Kaut kādi primitīvie vienšūņi "nolēma", ka var taču negaidīt, kad šī debesu dāvana atnāks pie tevis pati, bet tepat blakus ir neaktīvs kaimiņš, kuram jau ir šī enerģijas vienība, un tā sākās nebeidzamā sacensība starp uzbrucēju un aizstāvi. Bet lai šīs visas labāko stratēģiju zināšanas nepazustu "izštepselējot" pirmatnējo spēļu konsoli, bija nepieciešama datu glabātuve, un tad nu tā arī radās organiska ķīmiska savienojuma formā.

Nu lūk, par to neizbēgamo entropiju. Ir diezgan fascinējoši vērot dārzu, kurš katru gadu nomirst, un pavasarī atdzimst no jauna. Resursu daudzums kardināli mainās, bet kamēr vien tiek saglabāts DNS nelielā barības vielu apvalciņā, šis process turpina iet uz riņķi. Gluži kā tāda tehnoloģijas kompānija, kas sāka ar lampiņas izgudrošanu, bet izejot cauri turbulentajiem krīžu un karu laikiem, turpina ar tosteriem un televizoriem. Neaptverot visus abstrakcijas līmeņus, ir viegli saprast to, kā varētu rasties doma par to, ka šos visus dabas procesus vada kaut kāda apziņa. Bet mēs dzīvojam relatīvi sekulārā laikmetā, kurā mūs ieveduši dažādi domātāji, daži no tiem dzimuši Skotijā, un vēl viena gudrība, ko mums māca jau skolā, ir tā, ka arī cilvēka veidotos procesus vada neredzamā roka. Pavisam atteikties no rokas metaforas, protams, nav tik viegli.

Lai vai kā, mans punkts šeit ir tāds, ka lai arī ko mēs radām, tas sāk savu sabrukšanas ceļu no tā brīža, kad tas tiek radīts. Tas ceļs var būt ilgs, īpaši, ja tiek veikta piepūle tā saglabāšanā, bet neizbēgams. Tai pat laikā ir visādas neviena nekontrolētas sistēmas, kas turpina strādāt, un iznīcība ir daļa no šī procesa. Kamēr vien, protams, netiek iznīcināta informācija par šo procesu. Visbeidzot tas abstrakcijas līmenis, kurā cilvēku radītas lietas kļūst lielākas par to, ko pats radītājs vispār spēj aptvert un vadīt, bet kaut kā mēs spējam tajos procesos dzīvot un uz tiem paļauties.

It's not not true.

https://www.youtube.com/watch?v=8lT9JxeGjfI

Ņemot vērā, ka bičošana par Šleseru aug augumā, dažas... pārdomas.

Re:Baltica šobrīd aktīvi atspēko visādu bulšitu, ko Šlesers ir teicis. Svētīgs darbiņš un tā, tāpēc soctīkli tagad ir pārpludināti ar atslēgvārdu "Šlesers". Bet kopumā tas ir tāds komunikācijas un publisko attiecību cīņas lauks, kurā zināma loma ir arī finansiālajiem resursiem. Bet tīri tehniski likumdošanā ir aprakstītas situācijas, kurās par melošanu iestājas kriminālatbildība. Ne par priekšvēlēšanu retoriku, protams, un kāds akadēmiķis būtu spējīgs izskaidrot, kā tur sadurās vārda brīvība ar kaitējumu sabiedrībai. Tai pat laikā nekādi vārda brīvības argumenti nestāv ceļā tam, lai Re:Baltica nāktos aizstāvēt finansējuma izlietošanas pamatotību un redakcionālo pozīciju. Un te man kopumā nav līdz galam skaidrs, kā tiek mērīts kaitējums un sabiedrības intereses, kad tiek definēti un pielietoti tiesiskie instrumenti.

Bet labi, nav jau tā, ka likumi ir garants taisnīgākai un labākai sabiedrībai. Viss tas, no kā, piemēram, ir izvairījies Tramps, ir smadzenes uzspridzinoši. Šlesers vēl nav sasniedzis to līmeni, bet cik mums ir tiesas lēmumi par līdzekļu atmaksāšanu valsts budžetā? Un neko, kundziņš turpina būt kandidāts.

Tikmēr plakāti uz Brīvības un Miera ielas stūra man liek domāt par Arābu Emirātiem.

Stāsts lielajā bildē ir par kaut ko citu, bet sākšu ar šo.

Vakar es biju servisā, kurā es laboju auto pirms desmit gadiem. Mani tur nosūtīja vajadzība nomainīt detaļu desmit reizes lētāk, kā to būtu izdarījis oficiālais serviss. Pēc tam, kad man tika izstāstīts par izdarītajām lietām, elektriķis man parādīja veco klimata kontroles paneli, kuram esot par vienu pogu vairāk, kā tanī, pret kuru tas tika nomainīts. Man likās diezgan īpatnēji, ka tā ir tieši tik neliela un ikdienā redzama lieta, jo jaunas klimata kontroles cena ir tāda, ka man bija radies priekšstats, ka tā ir kaut kāda kaste ar daudz vadiem, kas atrodas kaut kur auto dziļumā, un tai ir sabojājies viens temperatūras sensors.

Man šķiet diezgan īpatnēji, ka mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kurā saražot jaunas tik sarežģītas ierīces ir vienkāršāk, kā salabot jau esošās. Jo elektriķis jau nesalaboja veco, bet atrada lietotu, un no turienes tas relatīvais lētums. Un tas lētums jau arī ir tāds nosacīts, jo ja man par to naudu būt jāsapērk, piemēram, banāni, tā būtu diezgan liela kaudze ar banāniem. Iespējams es to kaudzi varētu satilpināt sava auto kravas kastē.

Bet pat ja man būtu neierobežoti finanšu resursi, un es katru salūzušu detaļu nomainītu pret jaunu, un katru rūsējošo detaļu regulāri pārkrāsotu, tāpat vienā brīdī tā kļūtu par bezjēdzīgu sacensību ar laiku, un nopirkt jaunu auto būtu racionāli loģiskāks lēmums, kā esošo uzturēt pie dzīvības. Un tad tas auto būtu kā cilvēks, kuram eventuāli ir beigusi strādāt kāda sistēma, kas ķermeni uztur pie dzīvības, un tā faktiski būtu tāda kā auto nāve. Auto būtu pārgājis no stāvokļa, kurā tas ir funkcionējošs un dzīvs, uz stāvokli, kurā tas ir beidzis darboties un faktiski miris. Cilvēka nāve gan primāri nav funkcionēt beidzis ķermenis, un tomēr funkcionējošs ķermenis ir priekšnosacījums tam, lai dzīvotu viss pārējais - apziņa, zemapziņa, varbūt vēl kaut kas. Tādā ziņā arī mašīnas var mirt, pat ja mēs tajās nespējam konstatēt apziņu, kur nu vēl kaut ko tādu, ko kāds varētu nosaukt par dvēseli. Cita starpā nomirtu arī ideja par konkrēto auto, tādā ziņā, ka auto ir daudzu apzinātņu būtņu fantāzijas, lēmumu un darba rezultāts, un kuru darbina fizikas likumi, kuri ir strukturēti ļoti sarežģītā sistēmā. Domāju, ka nav viens tāds indivīds, kurš pārzinātu visus konkrētajā auto darbojošos procesus, un tomēr no rūpnīcas šāds auto iznāk pilnībā funkcionējošs. Un arī tad, kad viss beidz darboties, nebeidz darboties visi fizikas likumi, bet gan sistēma kopā vairs nestrādā tā, kā sistēmai sākotnēji bija paredzēts darboties. Kopumā to pašu var teikt par jebkuru organisku dzīvības formu, jo fizika turpina darboties kā iepriekš.

Nu lūk, šis sistēmas ir kaut kad diezgan interesants, jo tās nav ne īsti dzīvas, ne mirušas, vai tās būtu dabiski veidojušās, kā piemēram augi, kas no zeme pumpē ūdeni, un enerģiju saņem no saules, vai ekonomiskas un sociālas sistēmas, ko ir izdomājušas tādas organisksas dzīvības formas kā cilvēks.