Šo gadu garumā es esmu atklausījies gana daudz stereotipus apstiprinošus stāstus par “datoristiem”, bet kaut kā iepriekš tik uzskatāmi neesmu novērojis to, kā empātijas un savaldības trūkums cilvēkam liek izskatīties diezgan stulbam. Ja vēl onkulis manā vecumā uzvedas kā pusaudzis, un dramatiski pamet grupas čatu, tas šo priekšstatu tikai pastiprina. Pie tam tas absolūtais aklums par savu rīcību ir fascinējošs. Es pieņemu, ka šis aklums ir pat tādā līmenī, ka cilvēks nav pamanījis, ka viņš ir nonācis opozīcijā pilnīgi visiem, ieskaitot cilvēkus, uz kuru argumentiem viņš atsaucas. Es nezinu, vai šie cilvēki vispār dzird citu cilvēku argumentus vai jautājumus, bet pilnīgi noteikti viņi nespēj tos procesēt un iekļaut savā pasaules redzējumā. Viņi ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, bet arī par to, ka viņi ir gudrāki par pārējiem, galvenokārt par tiem “stulbeņiem”, kas uzdrošinās uzdot precizējošus jautājumus, lai nerastos pārpratumi. Absurdākais tanī visā ir tas, ka tīri statistiski viņi tiešām arī biežāk kļūdās pilnīgi idiotiskos veidos, salīdzinot ar cilvēkiem, kas uzdod reizēm pat šķietami liekus jautājumus, un kopumā panāk rezultātu ātrāk. Jo stulbas kļūdas ir grūtāk izķert par tām, kas ir ielaistas nepareizu lēmumu rezultātā. Jo ja kļūda ir stulba, tu pat nezini, kurā vietā viņu meklēt, ja vien kāds cits tevi kā kaķēnu neieliek ar degunu peļķītē.

Šis stāsts, protams, nav tāpēc, lai apstiprinātu stereotipus, jo arī grāmatvežiem un citiem “gudriem” cilvēkiem piemīt šis aklums, un noteikti kaut kādā mērā ir piemitis arī man. Tagad es tīri labi izbaudu kopīgi sasniegtus rezultātus, un mazāk frustrējos par to, ka lietas notiek “nepareizos” veidos. Pēdējais gan neatceļas pilnībā, jo ar savām problēmām pie manis vēršas arī tie, kuriem neinteresē atrast kopēju risinājumu, bet patīk pačīkstēt, kad problēma atkārtojas.

Runājot par iekšējo ksenofobiju, pat ja tā neizpaužas sociāli destruktīvās formās, man būtu muļķīgi to sevī noliegt. Tas var izpausties arī kā “tie tur cilvēki”, kas ir uzradušies tavā lokā kā kādu citu cilvēku draugi un paziņas, un smadzenes nekontrolēti un neizbēgami izveido melnrakstu par to, kas un kādi viņi ir. Un tad kopīgu pieredžu un sarunu rezultātā viņi tavā apziņā atdalās no tiem citiem cilvēkiem, un katrs kļūst par atsevišķu indivīdu, un var izrādīties pavisam jauki un patīkami cilvēki, un nu jau draudzīga “čau” vietā jūs satiekoties un atvadoties apskaujaties. Un viss kas tev ir nepieciešams, ir atvērts prāts un mazliet nesavtīguma. Nonākšana līdz cilvēku patiesajiem “es” ir mazliet garāks ceļš, un tur, protams, nebūs tikai vienradži un varavīksnes, un būs nepieciešama pavisam cita līmeņa pieņemšana. Nu, vai arī atgrūšana. Tas jau ir jautājums par to, ko tu esi gatavs pieņemt, nenodarot pāri sev pašam.

Tie indivīdi, kas dzīvo tavā apziņā, viņi veidojas no stāstiem, un visbiežāk valoda ir tas medijs, kā šie stāsti nonāk līdz tavai apziņai. Kas nav liels pārsteigums, bet jāsaka, ka ir arī citi mediji, piemēram, mūzika. Pēc viena DJ seta man bija vieglāk saprast to, ko kāds cilvēks neveikli mēģināja pateikt iepriekšējā rītā. Visbeidzot visas tās radības, kurām valodas nav vispār, vismaz tādā formā, kā cilvēki to saprot. Tas prasa laiku, bet eventuāli arī suns kļūst par indivīdu, kura vēlmes un īpatnības tu iemācies lasīt. Un ja tu esi super artikulēts, un apzinies suņa uztveres robežas, tad arī otrā virzienā.

Nav tādu rakstītu likumu, kas Latvijas varasiestāžu konservatīvismam un rasismam traucētu to pārkāpt. Var jau būt, ka tomēr būtu kādas sekas, ja kāds, piemēram, būtu nomiris. Ir gan bažas, ka secinājumi tādā gadījumā būtu izdarīti pavisam citi, un par vainīgiem būtu padarīti paši cietušie. Silver lining šim visam varētu būt redzēt to savām acīm, nevis dzīvot komfortablā pārliecībā, ka viss naids paliek interneta komentāros. Ātri sabrūk delūzijas par to, kādā demokrātijā un tiesiskumā mēs te dzīvojam, un ka nav nepieciešami pārāk daudz mainīgi apstākļi, lai mēs kā Krievijā nonāktu līdz situācijai, kad parādītos reģistri ar aizliegtām darbībām, organizācijām un domām.

Man jāatzīst, ka pēc kādas piektās Ozija bildes es pārstāju uztvert to, kuram ir kas sakāms par šo tēmu. Coldplay mēmēm vismaz ir kaut kāda oriģinalitāte, kas liek mazliet vairāk fokusēties.

Atgriežoties pilsētā, mani apgaismoja, kāpēc internets ir pilns ar Coldplay mēmēm. Es, protams, nezinu šo cilvēku stāstu, bet jāatzīst, ka es drusku nesaprotu šādu cilvēku sānsoļus. Ir 21. gadsimts, un šie cilvēki izklausās pēc gana priviliģētiem, lai sakārtotu visas savas attiecības sev ērtā veidā bez nevajadzīgas publiskas drāmas. Ja vien slapstīšanās pati par sevi nav tas adrenalīns, kas viņiem ir pietrūcis. Taču vēl vairāk mani pārsteidz redzētie hot takes par šo situāciju. Tas man teju liek justies kā attiecību ekspertam, jo cilvēku seklums ir apbrīnojams.

Šī vasara būs socializēšanās pilna ne tikai mums pašiem, bet arī sunim. Diezgan prikolīgi ir vērot, kā suns satiek savus draugus, un tad viņi kopā iet vārīt sūdus. Un, protams, visi tie sarežģījumi, satiekot jaunus biedrus kompānijā katrā nākamajā pasākumā. Un arī fakts, ka visādi citādi pilsētā garlaikotais dzīvnieks mēdz nogurt no tusēšanas, un pēc dažām dienām jau ir gatavs doties mājās, gulēt savos dīvānos.

Es kādu brīdi nevarēju saprast, kāds Pillar ir points atbalstīt Godflesh koncertu, bet tad Gūgle man sniedza atbildi uz šo jautājumu.

Mazgājot krūzīti pēc kārtējā sižeta par AI ietekmi uz vidi, iedomājos, ka tur taču ir kāds, kas būvē tos datu centrus, un viņam ir licies – it’s fine. Vai arī tur noticis kāds cits kognitīvs process. Noteikti kaut kāds interesants psiholoģisks process notiek to CEO galvās, kas publiski izskata apgalvojumus, kas tik acīmredzami nesakrīt ar lielajiem datiem, bet viņu kritikai pietrūkst laika un informācijas, lai precīzi ar pirkstu iebakstītu faktā, kas pierāda, ka viņi melo. Var jau būt, ka tās ir neizbēgamas kolektīvo megaprojektu sekas.

Varbūt beigās šis viss izies kaut kādu iekšdedzes dzinēju evolūcijas ceļu, kur sākumā viss gāja zem drill, drill, drill lozungiem, un auto ar milzīgiem dzinēju tilpumiem, un nonākot līdz dzinēju efektivitātes celšanai dēļ degvielas cenām un (hopefully) ietekmes uz vidi. Nav gan pārliecības par to, cik mums tie uzticības kredīti ir palikuši no planētas.

Otra sastāvdaļa šim kokteilim ir kolektīvā ignorance. Datu centru būvētāji, protams, darīs visu, lai izveidotu maksimāli lielu emocionālu plaisu starp AI saturu un datu centriem, bet mazliet neticas, ka tādas masas tiešām dzīvo pilnīgā ignorancē par to, ko šis viss maksā. Pieņemot, ka mēs ticam uzņēmumu CEO novērtējumiem, un zinot kopējo resursu patēriņu, tas taču ir prātam neaptverams pieprasījumu skaits. Cilvēku uz planētas ir diezgan daudz, bet liela daļa knapi tiek galā ar Zoom zvaniem savā telefonā. Runā jau, ka patērētāju iespējas kaut ko ietekmēt ir visai ierobežotas, kad runa ir par pareizu lietu darīšanu, un ir diezgan grūti ar to strīdēties, bet ir arī nenoliedzami tas, ka ne jau augstāki spēki dažus tech bros ir padarījusi par miljardieriem, bet gan kolektīvā rīcība. Optimismu tas nevairo. Un iespējams īstās eksistenciālas šausmas izraisa nevis tas, ka slikti spēlētāji iestūrēs mūs kādā bezdibenī, bet tas, ka nekādas stūres nemaz nav, un mēs visi dreifējam vienā plostā lejā pa kalnu upi, tikai katrs ar savu redzējumu par notiekošo un nākotnes perspektīvām.

Es aptuveni nojaušu, kuri no tiem, kas nāk uz zālīti, ir influenceri vai kaut kādi profesionāli sportisti, bet izrādās "slavenību" tur ir vairāk, kā man likās. Ar vārdu "slavenība" viņus apraksta LTV raidījuma vadītāji. Biju aizgājis uz LTV JūTjūbes kanālu, paskatīties, cik tur īsti ir tās Kolektīva epizodes, un ieraudzīju pazīstamas sejas. Jāsaka, man tīri labi patīk fakts, ka man nav ne jausma, kas ir visi šie cilvēki. Un lielākā daļa no viņiem ir diezgan ok, jo retu reizi ir sajūta, kā kāds mēģina treniņa laikā izveikt arī video reportāžu. Bet ņemot vērā visu to vidi, es ar vien vairāk saprotu trenera patiku taisīt rīlus. Patiesībā jau abu treneru, bet viens no viņiem vairāk taisa saturu ap sevi, ne audzināmajiem.