Stāsts lielajā bildē ir par kaut ko citu, bet sākšu ar šo.

Vakar es biju servisā, kurā es laboju auto pirms desmit gadiem. Mani tur nosūtīja vajadzība nomainīt detaļu desmit reizes lētāk, kā to būtu izdarījis oficiālais serviss. Pēc tam, kad man tika izstāstīts par izdarītajām lietām, elektriķis man parādīja veco klimata kontroles paneli, kuram esot par vienu pogu vairāk, kā tanī, pret kuru tas tika nomainīts. Man likās diezgan īpatnēji, ka tā ir tieši tik neliela un ikdienā redzama lieta, jo jaunas klimata kontroles cena ir tāda, ka man bija radies priekšstats, ka tā ir kaut kāda kaste ar daudz vadiem, kas atrodas kaut kur auto dziļumā, un tai ir sabojājies viens temperatūras sensors.

Man šķiet diezgan īpatnēji, ka mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kurā saražot jaunas tik sarežģītas ierīces ir vienkāršāk, kā salabot jau esošās. Jo elektriķis jau nesalaboja veco, bet atrada lietotu, un no turienes tas relatīvais lētums. Un tas lētums jau arī ir tāds nosacīts, jo ja man par to naudu būt jāsapērk, piemēram, banāni, tā būtu diezgan liela kaudze ar banāniem. Iespējams es to kaudzi varētu satilpināt sava auto kravas kastē.

Bet pat ja man būtu neierobežoti finanšu resursi, un es katru salūzušu detaļu nomainītu pret jaunu, un katru rūsējošo detaļu regulāri pārkrāsotu, tāpat vienā brīdī tā kļūtu par bezjēdzīgu sacensību ar laiku, un nopirkt jaunu auto būtu racionāli loģiskāks lēmums, kā esošo uzturēt pie dzīvības. Un tad tas auto būtu kā cilvēks, kuram eventuāli ir beigusi strādāt kāda sistēma, kas ķermeni uztur pie dzīvības, un tā faktiski būtu tāda kā auto nāve. Auto būtu pārgājis no stāvokļa, kurā tas ir funkcionējošs un dzīvs, uz stāvokli, kurā tas ir beidzis darboties un faktiski miris. Cilvēka nāve gan primāri nav funkcionēt beidzis ķermenis, un tomēr funkcionējošs ķermenis ir priekšnosacījums tam, lai dzīvotu viss pārējais - apziņa, zemapziņa, varbūt vēl kaut kas. Tādā ziņā arī mašīnas var mirt, pat ja mēs tajās nespējam konstatēt apziņu, kur nu vēl kaut ko tādu, ko kāds varētu nosaukt par dvēseli. Cita starpā nomirtu arī ideja par konkrēto auto, tādā ziņā, ka auto ir daudzu apzinātņu būtņu fantāzijas, lēmumu un darba rezultāts, un kuru darbina fizikas likumi, kuri ir strukturēti ļoti sarežģītā sistēmā. Domāju, ka nav viens tāds indivīds, kurš pārzinātu visus konkrētajā auto darbojošos procesus, un tomēr no rūpnīcas šāds auto iznāk pilnībā funkcionējošs. Un arī tad, kad viss beidz darboties, nebeidz darboties visi fizikas likumi, bet gan sistēma kopā vairs nestrādā tā, kā sistēmai sākotnēji bija paredzēts darboties. Kopumā to pašu var teikt par jebkuru organisku dzīvības formu, jo fizika turpina darboties kā iepriekš.

Nu lūk, šis sistēmas ir kaut kad diezgan interesants, jo tās nav ne īsti dzīvas, ne mirušas, vai tās būtu dabiski veidojušās, kā piemēram augi, kas no zeme pumpē ūdeni, un enerģiju saņem no saules, vai ekonomiskas un sociālas sistēmas, ko ir izdomājušas tādas organisksas dzīvības formas kā cilvēks.

Dzīvība ir diezgan skaļa padarīšana. Vispirms jaunieši nolēma pagalmā palēkāt ar skeitbordu, un tagad putni nevar aizvērties. Es no sākuma gribēju teikt, ka organiskā dzīvība ir skaļa, bet tad padomāju, ka tikai tāpēc ka es nedzirdu magnētiskos laukus un protonu lidojumu visumā, nenozīmē, ka to nedzird citas dzīvības formas. Simts punkti kāds gigantisks melnais caurums traucē gulēt kādai blakus esošai galaktikai, kurai ir trausls miegs, jo viņai ir bijusi smaga "kāju diena".

Diezgan nikni bliež.



https://iammosh.bandcamp.com/track/odyssey-xix

Savukārt koncertdzīves ziņās, šodien ir Stoned Jesus, un es domāju, ka man nebūs enerģijas pēc treniņa vēl iet uz koncertu. Izrādās, ka Rīgā būs arī Jinjer, un es vēl pat neesmu nopircis biļetes uz Three Days Grace/Badflower. Tas neskaitot tās biļetes, kas man jau ir. Un pat neapsvērt pirkt biļetes uz The Offspring... what is happening this year?

Man ir doma pārdot savas Skyforger plates, tai pat laikā es tikko apsvēru nopirkt Behemoth plati. Savdabīga dilemma.

Neapšaubot to, ka lai zinātu par lietām, ir jārunā par lietām, kas ir šī vēlme ventilēties publiskā telpā, apzinoties (šo drošvien var likt pēdiņās), ka tavs marginālais viedoklis... nu... ir margināls?

Ir pat veselas kustības, kas popularizē ideju par digitālo detoksu, un ka slēgtas kopienas ir daudz efektīvākas un veselīgākas emocionālā atbalsta saņemšanā. Un pieņemsim, ka tev ir gana bieza āda, lai tu spētu uzturēties vietās, kur ir pārstāvēts pilns viedokļu spektrs, un nenodarīt pāri savai mentālai veselībai. Viens veids, piemēram, ir papildināt diskusiju ar faktiem, vai neļaut kādam no naratīviem nogrimt citu naratīvu jūrā. Bet ja var redzēt, ka cilvēks nāk uz diskusiju jau frustrēts, kādas ir viņa ekspektācijas? Ka izrādīsies, ka visi svešinieki viņam piekritīs, un tas sniegs kaut kādu emocionālu mierinājumu? Viens iemesls varētu būt tāds, ka cilvēkam nav kopienas ar ko parunāt par kādu konkrētu tēmu, un to es it kā varu saprast, jo es arī cibā rakstu lielā mērā, lai nedzīvotu tikai savā galvā. Tai pat laikā it kā vajadzētu saprast, ka maksimālais terapeitiskais efekts būtu izlamāties ar svešiniekiem onlainā, un es neesmu drošs, cik terapeitisks tas ir. Var jau būt, ka tā ir īsta lieta, un ir cilvēki, kurus tas nenoved pie executive dysfunction. Biežāk gan man ir sajūta, ka tas ir banāls naivums.

Nav tā, ka reizēm mēģinājumi saprast un uzzināt lietas ir apmēram tāpat, kā ierasties uzvalkā uz kartupeļu talku? Būtu jau kruta, ja kartupeļu talka būtu tik svinīgs pasākums, lai nemeklētu vecās nonēsātās bikses un gumijas zābakus, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir, un tavā dzīvē ir virāk visāda veida talku kā svinīgu pasākumu.

Es par situāciju, kur seriālu vietā tu izklaidējies ar erudīcijas attīstīšanu, bet tālāk par izklaidi tas nekur netiek izmantots, jo tava maksimālā atdeve pasaulei ir dažas saskrūvētas paletes.

Ķīna ir diezgan jocīga valsts. Es negribētu būt piedzimis Ķīnā, tāpat kā es negribētu būt piedzimis viduslaikos, bet man šķiet, ka mums ir diezgan limitēta informācija un izpratne par Ķīnu. Tagad, piemēram, Ķīna ir paudusi atbalstu saviem ārvalstu studentiem, kas šķiet ļoti atbildīga un galvenais cilvēcīga rīcība. Es pieņemu, ka mums akurāt nemelo par visām darba apstākļu problēmām Ķīnā, bet es nojaušu, ka naratīvs tomēr ir diezgan tendiciozi negatīvs par jebko, kas skar Ķīnu.

Vai varētu būt tā, ka Ķīnā ir tāda oligarhija, kas līdzinās Krievijai? Jo tad kad tiek runāts par Ķīnas totalitārismu, man tomēr pārāk nelīmējas bilde kopā ar to priekšstatu, kas man ir par sociālistisku totalitārismu. Tur ir wild kapitālisma elementi, kad runa ir par darbaļaužu interešu aizstāvību, tur ir kaut kāds Ķīnas uzņēmumu un pilsoņu protekcionisms ārpus Ķīnas, un īpaši otrais totāli nelīmējas kopā ar sociālistiskas distopijas tēlu, un tad ir ar stingru valsts roku vadīti ekonomiskie procesi, pret kuriem kapitālisti diezgan bieži apdedzinās, sakot, ka mums un viņiem ir nevienlīdzīgi spēles apstākļi, jo mēs liberālajās demokrātijās nevaram atļauties darīt visas tās lietas, ko dara Ķīna.

Un runājot par to totalitārismu, nevarētu būt tā, ka pati struktūra to ir izauklējusi? Tādā ziņā, ka Ķīna ir izslimojusi to utopijas fāzi, kurā visiem un katram pienākas vienlīdzība un pārticība, un pārlēgusi fokusu uz tiem, kas par to ir bijuši gatavi cīnīties, un visi pārējie ir resurss kā koksne mežā. Attiecīgi augot valsts pārticībai, aug to pārticība, kas ir iesaistīti šīs pārticības pārdalē, un tad sociālā noslāņošanās turpinās tik ilgi, līdz šīs sistēmas pārvaldei ir nepiecieša totalitāra kontrole, lai uzkrātā labklājība nesāktu plūst prom no tiem, pie kā tā jau tagad ir aizķērusies? I mean, es nedomāju, ka arī Latvijas vidusslānis baigi gribētu cīnīties par to cilvēku tiesībām un labklājību, kas, piemēram, strādā konservu fabrikā, un viņus kopumā apmierina tas, ka notiek šāda sociālā noslāņošanās. Par laimi vismaz Bolt kurjeri ir citā krāsā, un ir vieglāk sev pamatot, kāpēc viņiem nepienākas nekas vairāk.

Pagaidām izskatās, ka Igorrr jaunais albums būs bangeris.

https://www.youtube.com/watch?v=PYRdJo3cG2Q