Nesenā Smiltēna atvainošanās par Līdakas izteicieniem ieies lielajā politisko atvainošanos grāmatā. Netfliksā ir “Explained” epizode par atvainošanos, un tur ir daži piemēri. Bet pēc būtības šī epizode parādīja, ka konkrēti politiķi ir kā mazi zēni, un viņiem pašiem nav savu morālo principu, un kad mamma neskatās, uz āru iznāk viņu patiesā būtība. Ne jau man lāpīt pasauli, un audzināt katru infantilo pusmūža vīrieti, bet šie diemžēl izliekas par sabiedrības sirdsapziņu, un uzskata, ka viņiem ir tiesības uz likumdošanas varu, un šādu cilvēku atrašanās šādās pozīcijās manā skatījumā ir sliktāka par vērtību atšķirībām starp dažādiem politiskiem spēkiem.

Smiltēns vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Es neesmu iedziļinājies Apvainotā Saraksta politiskajos uzstādījumos, bet esmu dzirdējis, ka šo iesauku viņi ir nopelnījuši ļoti pamatoti, un jau šie divi indivīdi liek šo politisko apvienību pieskaitīt tai grupā, kur jau atrodas Šlesers ar Rosļikovu. Izskatās, ka konkrēti šis zēns ir nolēmis vienaudžu cieņu izpelnīties ar izrādīšanos pasākumos, kuriem ir sabiedriska rezonanse, bet maz satura – vai tie būtu slaveni tiktokeri, vai Latvijas sportistu uzvaru svinības. Esmu diezgan drošs, ka šī pāraugušā bēbja gadījumā tās nav polittehnoloģijas, bet gan patiesa pārliecība, ka tā ir politiskās karjeras misija – apspēlēt politiskos oponentus popularitātes konkursā. Gan jau kaut kur fonā ir cilvēki ar ekseļiem un sabiedriskām aptaujām, bet dikti šaubos, ka pašam Siltēnam no tiem ir kāda nojēga. Domāju, ka viņš ir izgājis pilnā: “Hello, fellow kids!”