Varbūt jāatgriežas pie meditācijas, vai kādas citas mentālas prakses? Varu derēt, ka tur internetos ir kāds guru, kas ir izstrādājis kādu jaunu un trendīgu rutīnu, kas palīdz uzlabot fokusu un/vai miegu.

Esmu sācis netipiski sev daudz lasīt, un kā snekus piekost klāt kaut kādus video par molekulāro vai atomfiziku, vai arī mazāk eksaktām tēmām. Mani produktivitātes rādītāji maizes darbā mētājas starp mēreniem un hiperproduktīviem. Es te tikko laukos pavadīju divas ļoti aktīvas darba dienas, un vēl bez parastā paisuma un bēguma efekta, es turu aizdomās arī vides maiņu. Tai pat laikā es nespēju saņemties pierakstīties pie friziera, iziet tehnisko apskati, nomainīt juridisko adresi, vai samaksāt kādu rēķinu. Ir ļoti grūti pieķerties tādām garlaicīgām rutīnas lietām. Pūtinot smadzenes (un rokas), es ķeros klāt zāģiem un skrūvgriežiem, bet man ir vairāki blociņi, lapiņas un google dokumenti, kuros es pierakstu veicamo darbu sarakstus, lai es vispār spētu atcerēties, kas man bija jāsaskrūvē vai jāzāģē. Vienu dienu uz ielas es redzēju jaunieti, kas nāca man pretī, un vienā rokā virpināja kubiku-rubiku. Es secināju, ka dīvainā kārtā man nepiemīt vēlme knibināties, kāda piemīt daudziem citiem - adīt, apkopt augus, likt puzles. Izrādās gan, ka man neriebjas mizot ābolus, jo par šo darbu man nav bērnības traumas, ja vien es to neiegūšu šoruden, un šo darbu var apvienot ar citu lietu, kas man patīk, un kurai es neatrodu laiku - fokusēti klausītie mūziku. Un tad vēl tas miegs, kas staigā spektrā starp mošanos vairākas reizes naktī, un gulēšanu vairāk par astoņām stundām. Un dienas piecpadsmit minūšu snaudas ir kļuvušas par tādu kā sudraba lodi visām situācijām, kad lietas sāk sabremzēties, vai dienas otrajā cēlienā ir paredzēts iet uz kādu filmu vai pasākumu, vai sēsties pie stūres. Un tad vēl tie nakts murgi.

Kas mani drusku satrauc, ir kognitīvie kreši. Tas ir tāds stāvoklis, kad viss ko tu vari darīt, ir tupa blenzt kādā ekrānā, un nesekot notiekošajam. Šis stāvoklis ilgst kādu dienu, divas, trīs, un man tādi nav bijuši kopš pusaudža gadiem & early twenties. Vienā random sarunā par multenēm un seriāliem, man radās sajūta, ka ir vēl cilvēki, kas piedzīvo kaut ko līdzīgu. Un satrauc tas mani tādā ziņā, ka es negribētu arī šinī žanrā sākt regulāri atsisties pret stikla griestiem. Es ik pa laikam norauju kādas traumas treniņos, un negribētos šo pašu sākt piedzīvot kognitīvajā žanrā, jo tur man nav izstrādāti checks and balances. Un tāpēc es domāju, ka vēl bez zāģēšanas un skrūvēšanas, man vajadzētu ieviest vēl kaut kādu smadzeņu atslodzes rutīnu, kas nebūtu lietu virpināšana ar pirkstiem, jo mazā motorika neizslēdz manas smadzenes. Domu novirzīšana uz vienkāršākām lietām gan varētu strādāt, bet ne katru dienu ir ko zāģēt un skrūvēt, tāpēc es iedomājos par to meditāciju.