Neiedziļinoties spekulācijās par to, vai Telegram veidotājs sadarbojas ar Kremli, mani tomēr kaut kas līdz galam nepārliecina uzstādījumā, ka privātas saziņas platformas veidotājam ir kaut kāda atbildība par to, kāda veida saziņa notiek šajā platformā. Soctīkli ar publiskām diskusijām - sure. Vai ir kāda morāla vai ētiska starpība starp piecu cilvēku vai piecu tūkstošu cilvēku privātām diskusiju grupām - es īsti nezinu. Un es it kā saprotu Francijas varasiestāžu cēlos mērķus, bet mani tomēr satrauc potenciāla varasiestāžu kontrole, pat ja tas varai palīdz apkarot noziedzību. Un katram gadījumam - tam nav nekāda sakara ar vārda brīvību, jo vārda brīvība eksistē publiskā telpā. State surveillance ir jau no distopiju žanra.

Es nekādā mērā nepriecājos par to, ka visādi komunikācijas rīki tiek lietoti ieroču tirdzniecībai, bērnu pornogrāfijas izplatīšanai, kara noziegumu veikšanai, vai kam tādam, bet man grūti aizmirst, ka noziegums ir diezgan abstrakts jēdziens, un tur zem jēdziena "noziegums" var pakļūt viss, sākot ar sēņu tirdzniecību, un beidzot ar varavīksnes karodziņu drukāšanu. Un jā, brīvības cena ir risks, ka "bērni" paņems sērkociņus, un nodedzinās šķūnīti.

Citi filozofiski jautājumi, piemēram, ir par to, kurš kurā brīdī ir bērns, un kurš pieaugušais. Cilvēki, kuri uzskata, ka kāds ir jāuzrauga, jo viņi uzskata, ka kaut kādai augstākai varai ir jāpasargā sabiedrība, un tādēļ viņi ir gatavi šķirties no daļas no savām brīvībām - tas ir tāds emocionāls karuselis, kas man sāk izklausīties pēc zināmas garīgas vai emocionālas nestabilitātes. Tad vēl ir jautājums, vai nozieguma nodoms ir pielīdzināms noziegumam? Šķiet, ka parasti jau nav, un drošvien tāpēc arī ir vēlme pēc moderācijas. Tai pat laikā tā pati bērnu pornogrāfijas izplatīšana jau pats ir noziegums, ko šis saziņas rīks palīdz nodrošināt. Visbeidzot, kaut kā man ir sajūta, ja valsts zina kaut ko par noziegumu, tad valstij nevajag lielāku varu zināt, bet gan lielāku varu rīkoties. Tiesiskums ir messy business, bet ja noziedznieki tiek visādās slēgtās grupās, gan jau arī tiesībsargi tur var tikt, un visdrīzāk tur jau ir tikuši, bet tad viņiem vajag rīkus vērsties pret noziedzniekiem ar tur iegūtiem pierādījumiem, nevis tiesības vērsties pie infrastruktūras veidotājiem. Gan jau šinī salīdzinājumā varēs atrast loģikas caurumus, bet man liekas jocīgi, ja cilvēks, kurš ir uzbūvējis ceļu, būtu atbildīgs par ceļu satiksmes pārkāpumiem.