Mana vīzija par to, kur mēs tādi esam radušies, ir nostabilizējusies jau krietni sen. Un tomēr zinātne joprojām spēj piegādāt faktus, kas vēl vairāk nostiprina sajūtu par to, cik trausli mēs esam visuma priekšā. Te daži satelīti, kas ir bijuši palaisti savā ceļojumā septiņdesmitajos, ir ievākuši datus par to, kas notiek ārpus saules radiācijas ietekmes lauka. Kam interesanti, var iegūglēt "heliopause", bet mani visvairāk uzrunāja fakts, ka saules radiācija strādā kā tāds milzu lietussargs pret mūsu pašu dzimtās galaktikas radiāciju. Saule mūs pasargā no galaktikas, atmosfēra no saules, bet jau lokāla mēroga viesuļvētra spēj iedragāt mūsu civilizētības pamatus. Bet arī neejot tik tālu kā viesuļvētras nopostīti ASV štati, cilvēki mēdz vienkārši pazust jūrā, tuksnesī, vai pat reizēm priežu mežā sēņojot.

Faktu, ka mēs te vispār esam dzīvi, es sauktu par lielu veiksmi un apstākļu sakritību, bet es arī varu saprast vēlmi to uztvert kā kaut kādu dievisķo gribu. Ar dažām atrunām gan. Mums principā nav izredzes izprast šo dievišķo gribu, līdzīgi kā skudrām skudru pūznī nav izredzes saprast to, ka tās atrodas meža takas malā, un šī taka atrodas cilvēku iekārtotā dabas parkā. Saukt jebko par dieva gribu ir tāds psiholoģisks triks ierobežotas valodas apstākļos. Attiecīgi viss ko mēs varam darīt, ir būt skudras vislabākajā skudru izpratnē. Jeb cilvēki mūsu gadījumā.