25.7.24 10:42 - Līst
Kad lietus līst un tu nespēj saprast, vai viss ir īsts. Tavas lūpas, pleci, piere. Ziedi vāzē nomiruši, vīst. Maigās rokas, kakls un gurni. Manas domas, kuras ap Tevi klīst. Tas kā Tu iekod man lūpā, kas vairs nekad nesadzīst. Un tas, vai piles uz vaigiem, patiešām no tā ka lietus līst.
25.7.24 06:12 - Diena
Zibens un izklaidīgs lietus. Mitrums zem acīm tur skatienu nepiesietu. Balsis, peļķes rīta skrējiens, aptāšanās un valsis. Neviena nepamanīta meitene slapjiem matiem. Bet gaida, gaida, kad ausīs. Varbūt, drīz. Kad palaiž pusi gar ausīm. Paliek tikai mieles. Dzīvas dēles uz kājām, vēl sūc asinis. Sākās diena. Un ne kārtējā, vai vēl viena. Vienkārši - diena.
24.7.24 19:09 - Devas
Kad palielini devas. Brīžam trīsas, bet pāri meli. It kā durvis jau veras. Bet neatveras. Mazliet iluzioras lampas virs galvas naktī uz ielas spīd. Nesaudzējot sevi, vari vel pārīti norīt. Un atkal apgaismes stabi krīt. Tu stāvi taisni, bet griesties aizmirsusi zeme. Apstāties neiet, nepamanīt. Vēl ne. Vel mazliet. Un tad, gan jau saiet. Bet nesaiet..
21.7.24 22:44 - ..
Kā kopā nodzīvot dienu, palikt blakus pa nakti. Un viena alga par visu pārējo. Kad vajag tikai vienu. Vienu pieskārienu. Smaidu. Sajūtu. Balsi. Tikai vienu kopā atrastu un nepazaudētu valsi. Tavi mati uz manas jakas. Un Tavas acis. Nekad vairs nepaliek vieni. Bet es. Es gaidu nākamo dienu.
19.7.24 05:36 - ..
Mazliet cits tu. Dienās, kad nemani rītu un vakaru. Kad skrien stundas nemanāmi. Tiek paceltas tonnas. Spēles ar gravitāciju. Kaut kur aiz loga zūd kilometri. Nemanās kļūst laiks, svarīgi paliek tikai milimetri. Un tomēr tu gaidi, brīžiem smaidi un tik ļoti gaidi piektdienas vakaru.
16.7.24 03:36 - Nakts
Vēsas piles uz pieres. Īrēta istaba uz šo nakti. Neīsti kaimiņi, pilsēta, gaiss, tu pats. Uz sienas uzzīmēts taurenis. Kā mazliet sarkastisks atgādinājums cik neīsts ir tavs skats. Un tikai lietus spēj piesiet pie zemes. Gravitācija, jau otrā partija, bet vienmēr, šahs un mats. Tādas dienas, Tu saki. Bet es teikšu svarīgāka ir nakts.
13.7.24 23:15 - Stādu
Var gadu nodzīvot dienā vienā. Tik daudz smaržu šķūnī, svaigā sienā. Kad pa īstam sajūti badu. Rīta rasā tik rūpīgi zirnekļu tīklu tad adu. Sadales skapī dzirgsteļo pele, laikam atradusi savu vadu. Gaidi, jūti, lai būtu, kaut mirkli, bet arī tad nepietiek pateikto un nepateikto vārdu. Un šoreiz tik dziļi es to visu stādu.
12.7.24 12:29 - Bez domām
Augstāk klaudz durvis. Riepu skaņas aiz loga. Apmācies, pelēks viss. Bez domu sloga. Strāvas impulss nodzisis. Savienojums starp šūnām. Pelēkajām. Kā lidojot virs dūnām. Bez iespējām sazemēties. Uz vaiga lāse no mitrām sūnām. Un asinis lēni pulsē, par daudz kofeīna un nikotīna tām. Bez domām, savējām.
10.7.24 23:11 - Salikt
Baidīties pazaudēt, bet iegūt. Nebaidīties zaudēt, bet būt. Jo tikai zaudējot var citādi kļūt. Pārtapt par to, kas vēl neesi. Jā, grūti, sāpīgi, kad to, kas ierasts pats gabalos plēsi. Bet citādi nebūs tam, jaunajam vietas. Paliksi tur pat un nepaspēsi. Bet palikt nevar. Nevajag palikt un baidīties, nepareizi visu salikt.
5.7.24 20:18 - Uborka
Putekļi. Vizītkartes uz galda. Nauda. Pudele ar atlikušiem pāris gramiem Zubrjovkas. Pase. Grivas. Pilnvaras, līgumi, muitas ksivas. Rēķini, tehniskās pases, bankas kopijas, pāris asi naži. Pīpe, kartes eiropas, skandināvijas, ukrainas, nomiris salts un gāze. Izdzīvošanas komplekts un tukša vāze.
Bet pāri tam visam putekļi. Nevajadzīgs un lieks, tas viss bez jēgas, nākotnes, bez dzīvības un gaisa.
4.7.24 10:53 - Mazās lietas
Tās mazās lietas ir tās svarīgākās. Nianses. Tikai vajag pamanīt. Pieņemt, saprast. Neskriet garām un nedomāt, ai, to jau rīt. Nesapīt savu domāšanas kļūdu valgos. Sajust mirkļus, skatienus, pieskārienus smalkos. Un nekad sevī nepazaudēt tos.
4.7.24 10:24 - Taciņām
Jā, bet, par tām taciņām, kas tik stipri iemītas ka jau ar smaciņām. Ar dubļiem līdz potītēm, nevilšus izmestu rupju vārdu. Bet vai jābrien tās, vai tiešām ir tur atpakaļ jālien, ja negribas to salkano smardu. Es zinu, tik pierasti, bet ņemu un ārdu. Jo tik daudz vēl smaržīgu, miklu sūnu, ko sajust ar pēdu pliku. Mazliet jau tev bail, kad pirmo soli tev spert es liku.
3.7.24 06:21 - Smaidu
Pietiek ar mirkli vien. Ar vienu smaidu. Ar lietus pilienu vienu. Skatienu. Apskāvienu. Un mirklis šis tik dziļi sevī palicis ka nākamo mirkli jau gaidu. Tāpēc tik patiess, atklāts un nesamākslots ir viss. Tā līdz galam par visiem simts. Bez meliem sev un Tev. Tikai mirklis šai brīdī. Bet kā iedomājos par Tevi, tā atkal smaidu.
2.7.24 05:47 - Par smadzeņu iznešanas disciplīnām
Psihologs = komunikāciju speciālists, no ripām neko nejēdz, māk skaisti runāt, var palīdzēt kā padomdevējs, ja spēj iedziļināties tavā situācijā. Manā skatījumā spēj tikai tad kad kaut kas līdzīgs bijis pašam.
Psihoterapeits = tas pats komunikāciju speciālists, bet ar ārsta izglītību. Ja ir labs var iznest Tev smadzenes un izrakstīt ripas, lai pašam vieglāk iznest Tev smadzenes, pārējo lasīt pie psihologs.
Piemēram, Deju un kustību terapeits = tas pats psihoterapeits, tikai ar specializāciju uz šauras formas smadzeņu iznešanu kādā noteiktā disciplīnā, ripas neraksta, pārējo lasīt pie psihoterapeits.
Psihiatrs = bāriņa turētājs baltā uzsvārcī, pārbauda pulsu un spēj nekļūdīgi piedāvāt Tev ripas, kas atvieglo darbu pārējiem augstākminētajiem. Un nekļūdīgi iebliež tev visas iespējamās blaknes, kas tevi padara par dārzeni.
2.7.24 05:15
Sēžu tā rimti ar otro kafiju un domāju, vai šodien dzimt un kur es vakar biju. Par mazu savainotu iekšējo Tu un veidiem kā izdarīt tā, lai it kā esmu, bet galīgi te nebiju. Un tik drausmīgi lielu spītu palikt tur, kur visu laiku tikai tikai krītu. Par četrpadsmit tonnām, leņķiem, pievilkšanās un atgrūšanas spēkiem, gravitāciju. Visādu figņu, kas tur važās mūsu nāciju. Jā. Un vēl emocionāli bankrotējušu indivīdu sanāciju.
30.6.24 10:25 - Akmentiņi
Tas laikam arī nesaiet kopā ka par tālu ir aizskrējuši no sūdu bedrēm lopi. Glāstot telefonus dārgās ķerrās, bet runājot maz un skopi. Pie kam sekli un pa virsu. Bet kāri apskatot bildītē cita pliku dirsu. Iebliežot galvā, vai vēnās kaut ko asu. Tā lai mazinātu to plaisu. Pat vairs nezinot kā ir brist pa rasu. Un vainīgi pat nav viņi. Vienkārši, par ātru ir izauguši vērtību akmentiņi.
29.6.24 06:48 - Ilūzija
Es zinu ka tā ir ilūzija. Un patiesība ir savādāka, vai bija. Bet nav man baiļu un nemāku vairs es vilties. Var tikai mēğināt. No tā kaut kas jauns, trausls un tik tuvs var šķiltes. Lielāks par Tevi, sevi, par pasauli apkārt, par to, kas esi, par to, kas biji un būsi, pat par to, par ko tu kļūsi. Mirklis, ko tā gribas satvert, bet nekad tu to nepagūsi.
28.6.24 09:35 - Nekur
Tu mēğini sevi nogalināt. Jau tā tas laiks ir īss, bet vajag, vajag vēl saīsināt. Aizmukt no realitātes. Apreibināties, darīt citiem un sev sāpes. Sapīpēties, ieraut, iebliezt kaut ko vēnā. Lai varētu pamocīties pa daļiņai mirstot, ilūzijā lēnā. Bet tas būtiskais laikam tomēr ir citur. Tas, kas Tevi tā patiesi šeit tur. Tik, ja izdodas to atrast un nepazaudēt, nekur.
26.6.24 23:42 - Core believes
Pamat pārliecības, kam tici. Sabrūk no mazu, nebeidzamu viļņu spēka. Gadu desmitiem celta stabila ēka. Sāk ļodzīties, brukt. Nav vairs tā. Bet tukšums nepaliek vecu sinapšu vietā. Kaut kas tur apakšā kņud. Aug un dīkst. Un caur krāsmatām grib ārā līst. Tā sajūta, kad nakts vēl nav cauri, bet pamalē tik tiko manāmi gaismiņa svīst.
25.6.24 21:59 - ..
Tu klusi uzsūc viļņu šalkas, vēro kādu retu kaiju, kura nodirš pusi soliņa un mazliet seju. Bet nepārstāj kaut kur dziļi iekšā smelgt alkas. Pēc kaut kā tik būtiska ka to pat nekādi nepateikt, teju. Bez mākoņiem, šodien debesis zilas, es joprojām eju. Kaut kur tālu, ļoti tālu. Un kā viļņi, nekad nepāreju.