"Just live <3"
Iedomājos savam cibas profilam nomainīt ikonu, bet internetā nevarēju atrast sev piemērotu. Beigās "uzmeistaroju" pats

 
 
Es esmu tik ļoti "iestrēdzis" savos (idealizētajos un sev neglaimojošos) priekšstatos un pārliecībās par sevi un apkārtējo pasauli, jo iepriekš 25 gadus es uz šīm pārliecībām un priekšstatiem paļāvies. Es šiem priekšstatiem un pārliecībām uzticēju savu dzīvību. Man dzīves procesu interpretācija pēc šiem priekšstatiem un pārliecībām ir kā reflekss. Ar apziņu es pēdējā laikā cenšos mainīt savus uzskatus (ir sanācis ieviest vērā ņemamas izmaiņas), bet zemapziņā instinktu līmenī es joprojām vados pēc šīem vecajiem priekšstatiem un pārliecībām. Es vēsturiski šiem priekšstatiem un pārliecībām vairāk uzticējos kā pašam sev. Un katru reizi, kad es izjūtu nedrošības vai šaubas par sevi un savām izvēlēm, momentāli ieslēdzas aizsardzības mehānisms - censties pasargāt pēc vecajiem priekšstatiem un pārliecībām.
 
 
Tāda saldsērīga sajūta...
... pamosties un apjēgt, ka iepriekš piedzīvotais ir bijis tikai sapnis. Daudzi gadi pagājuši, kopš es sapnī iemīlos. Vai izjutu šīs sajūtas realitātē. Pirmais - aizgrābjošais - iespaids, ieraugot viņu. Kaut kas neparasts, bet tajā pat laikā radniecisks, ieklausoties viņā. Viņa nav tāda kā citi, viņa ir nedaudz līdzīga man. Viņa atbildēja ar pretreakciju. Viņa riebumā nenovērsās no manis, kad es viņai atklāju savu patieso būtību. Bet zīmīgi ir tas, ka pat sapnī kontaktam nebija lemts turpināties un attīstīties par attiecībām. Es biju brīvs, bet viņa nē. Sapnī mēs atvadījāmies viens no otra, un nākamajā mirklī es pamodos. Parasti es mēdzu pamosties sapņa vidū. Bet ne šoreiz. Es nosapņoju visu, un izjutu smeldzi. Ļoti pazīstamu, jo pirms vairākiem gadiem šādu notikumu gaitu piedzīvoju sapnī. Iemīlēšanās, pozitīva pretreakcijas, kam nebija lemts turpināties. Toreiz viņa atvadījās no manis ar šo dziesmu.

Hurts - Affair

Tālāk par iemīlēšanos neesmu ticis. Gan tādēļ, ka ieskatījos meitenēs, kas bija vai nu, tā teikt, "ārpus manas līgas", vai arī jau bija attiecībās ar citu. Gan tādēļ, ka meiteņu dēļ tik ļoti satraucos, ka piedzīvoju panikas lēkmes. Un tā kā paniku es interpretēju kā krīzes un manu dzīvību apdraudošu stāvokli, es darīju visu, lai tikai tiktu ārā no panikas. Kas nozīmēja atkāpties no jebkādiem nodomiem "sekot savai sirdij".

P.s. Kad sākotnējās spēcīgās sajūtas ir norimušas, es esmu palicis ar atklāsmi, pēkšņi saprotot to, pēc kā es dzīvē esmu tik ļoti ilgojies un pēc kā es neapzināti visu laiku esmu tiecies, izvirzot sev visdažādākos mēŗkus un sapņus, kas man ļautu nonākt pie paša lielākā sapņa - mīlēt un būt mīlētam.
 
 
I am a dreamer. I dream constantly. About specific goals. I dream about the process of reaching those goals. I like to dream, how i would be able to recreate others successes and then enjoy the praise, acknowledgements of others. I dream about reaching my goals efficiently. To get better results with less struggle and frustration. I dream alot about being able to keep myself safe and avoid all problems or tragedies, that have ever happened to other people. I dream that everything is possible.

But why do i dream? Why is dreaming such an integral part of my being? Why is dreaming such a big part of my motivation? Why every episode of my dreams shattered or proved wrong devastate me so much? I think i now know the answer. I dream because of hope. A hope of continuation, a theoretical potential of improvement in my future. A hope, that "things might get brighter before everything becomes completely dark".
 
 
One person imagines "x" as "2", other person - as "5". But in a conversation between the two they both agree, that "x" is "four".
 
 
Embracing my existence
Emancipator - Minor Cause
 
 
Ideālista atkarība no idejas par sapņiem.
 
 
Pāris domas un atziņas par vārda brīvību, "tas taču tikai joks" un "vārdi nesāp":


  1. Vārdi paši par sevi nesāp, taču ar tiem asociētās emocijas, atmiņas un pieredze var sāpēt gan. Atsevišķos gadījumos pat burtiski.


  2. Katrai reakcijai ir pretreakcija. Viens par tavu "joku"pasmiesies, otrs ignorēs vai novērsīsies no tevis. Bet cits par to var iedot pa zobiem.


  3. Varbūt vārda brīvība ir domāta nevis vārdu teicējam, bet gan vārdu uzklausītājiem. Varda brīvība ir lūgums būt tolerantiem. Nevis ar pirmo reakciju uzbrukt un sodīt, bet uzklausīt un ļaut cilvēkam izklāstīt argumentus. Varbūt teicējs neapzinās izteikto vārdu nozīmi. Vai to, kādu reakciju tas varētu izraisīt apkārtējos cilvēkos. Varbūt šādi caur izpratnes un skaidrības veicināšanu varētu nogludināt vai pat pilnībā neitralizēt radušos situāciju. Bet ja teicējs nav ieinteresēts uz saskaņu vai viņs ir motivēts tikai ar savām vēlmēm (pat ja tas būtu uz citu rēķina/nelaimes), tad vārda brīvības arguments, manuprāt, zaudē nozīmi.

 
 
Man patīk sniegs uz vadiem
kad virs ielām veidojas zirnekļa tīklu kontūras
Manu uzmanību piesaista sniegs uz zariem,
izceļot katru mazāko koka aprisi un ļaujot novērtēt tā krāšņās aprises

Es priecājos par gaišajām, ielas laternu atstarojošajām debesīm,
kas kā gaisīga dūnu sega apsedz zemi, ļaujot zem tās justies omulīgi un komfortabli.

Es varu pieciest slidenās ielas,
jo kaut uz vienu vakaru izaugušās kupenas un iemītie celiņi pilsētas centrā atgādina ainas no ziemas kartiņām

Un pat ja sniegpārslas uz loga rūtīm kūsot atstāj lielu netīrību,
man nav iebildumu logus vasarā nomazgāt,
ja vismaz dažas reizes gadā es varu no ceļmalā stāvošajām mašīnām paņemt sniegu,
un, veidojot sniega pikas, vēlreiz izjust pirms daudziem gadiem piedzīvotās un sen aizmirstās sajūtas, kad kā bērns uzreiz pēc nodarbībām metos ārā pikoties.
 
 
Pozitīva pirmā iespaida maģiskums
Fabled - First Light
 
 
"Geralt did not know if the depth and wisdom in those gentle grey eyes was natural or caused by a spell. After a while, he came to the conclusion that he didn't give a damn."

Labi izsmējos :)
 
 
Es pa pēdējām dienām esmu piešņaucis un miskastē sametis tik daudz papīra kabatslakatus, ka miskastes maisa saturs būtu uzskatāms par paaugstinātas bīstamības bioloģiskajiem atkritumiem.
 
 
Pamēģināt nevis koncentrēties uz laimes izvēlēšanos, bet gan censties sasniegt laimi katrā izvēlē.
 
 
Kādēļ man vakar vakarā un šodien no rīta ir nomāktības un vilšanās sajūta, lai arī vakardienu pēc vairākiem aspektiem varētu uzskatīt par izdevušos?

Vispirms jau vakar pa dienu veiksmīgi atcerēties, ka tieši ceturdienās var iet uz LU astronomijas torni skatīties debesis, un man zinot, ka debesis vakarā būs skaidras (un mans pieņēmums, ka zemās temperatūras dēļ gaisa mitrums varētu būt zemāks un tas varētu mazāk apgrūtināt debesu vērošanu). Kā arī apstāklis, ka es par LU teleskopu atcerējos tikai pāris stundas iepriekš, ļāva izvairīties no "iet vai neiet" vērtēšanas un pārāk lielas satraukšanās vai saskrūvēšanās. Bez tam, es jau pirms pāris mēnešiem biju uz LU teleskopu, līdz ar to satraukums par nezināmo vairs nebija. Bet kreņķi man tomēr bija, jo reāls sociāls kontakts ar cilvēkiem man ikdienā ir minimāls. Izņemot uz vienas rokas saskaitāmiem cilvēkiem, ar kuriem man ir reāls kontakts, es lielāko daļu savas ikdienas pavadu vienatnē, cenšoties nepieļaut mana nepieņemamā dzīvesveida un manu nosodāmo izvēļu konstatēšanu, vienlaikus "strādājot pie savas pieņemamības caur sava vērtīguma (prasmju) celšanu". Līdz ar to jebkura ideja par kontakta ar citiem cilvēkiem iniciēšanu pēc paša iniciatīvas man liek satraukties. Es gan ar dzīves pieejas un savu uzskatu mainīšanu izvēlos savādāk uztvērt un reaģēt uz sajūtām, kas līdz noteiktai pakāpei man izdodas. Galu galā mana jaunā pieeja balstās nevis uz emociju sajūtu "apspiešanu un neitralizēšanu", bet to, kā es uz šīm sajūtām izvēlos reaģēt. Bet konkrēti vakardienas gadījumā es apņēmos aiziet uz astronomijas torni par spīti satraukumiem un "teorētiskiem riskiem par problēmām, kas varētu man rasties manas negatavības un/vai manas nepieņemamības dēļ". Galu galā vēlme ar savām acīm redzēt debess ķermeņus, par kuriem līdz šim esmu tik daudz lasījis un interesējiem, bija pietiekami liela motivācija "iet un riskēt sociālu misēkļu, apkaunojuma iespējamības pieļaušanu".
Izlēmu uz LU iet ar kājām, lai gadījumā, ja astronomijas demonstrējumi kaut kādu iemeslu dēļ nenotiktu, visu pasākumu varētu uzskatīt par veiksmīgi, jo būtu vismaz labi izstaigājies. Debesu novērojumi notika, bet pārsteidza tas, cik ļoti daudz cilvēki bija. Iepriekšējā reizē biju tikai es un viena pavecāka kundze, kā rezultātā kopā ar diviem demonstrējumu vaditājiem gaisotnē (vismaz priekš manis) bija relatīvi brīva un nepiespiesta. Bet vakar cilvēku bija tik daudz, ka īsti nebija kur apgriezties. Bet es neteiktu, ka šis apstāklis mani nelāgi ietekmēti. Nebija stress, vai satraukumu uzplaiksnījumi. Nebija nekāda diskomforta. Vienkārši... es jutos dīvaini. Varbūt tādēļ, ka vairums cilvēki bija atnākuši pāros vai kompānijās, bet es tāds vienpatis stāvēju nomaļus. Es gan "nenoslēdzos" un ar jautājumiem mēģināju iesaistīties kontaktā ar demonstrējumu vadītājiem. Galu galā man ir dabiska interese par astronomiju un ir lērums lietu, kuras gribētu apsriest ar citiem. Bet kaut kā man tie jautājumi sanāca tādi... neveikli, jo ar pirmo piegājienu cilvēki nesaprata manu jautājumu. Rezultātā sanāca piedzīvot mazas nekomfortabla klusuma un apjukuma epizodes. Bet sev raksturīgā manierē piedzīvotajā es vainoju savu nekompetenci, nespējā izveidot citiem saprotamus jautājumus vai nepareizi interpretējot un pielietojot informāciju. Ar prātu saprotu, ka notikušais ir nav nekas īpašs vai ārkārtējs, kam nevajadzētu ietekmēt mani. Bet piedzīvotais nekomfortablais apmulsums man bija tik negaidīts, ka mani, tā teikt, apstulbināja. Un varētu teikt, ka pat lika apšaubīt savas spējas normāli komunicēt ar citiem cilvēkiem. Rezultātā es vairs neuzdrošinājos uzdodt jautājumus. Bet nevis jautājumus jaunas informācijas uzzināšanai. Neuzdrošināties uzdot jautājumus sarunas un kontakta uzsākšanai.
Bet kopumā viss bija ok. Sanāca redzēt gan Venēru, Marsu, gan Oriona zvaigznāju, gan arī Mēnesi. Vienīgais lielā cilvēku skaita dēļ, debesu vērošana bija ļoti limitēta, nevēlēdamies pārāk aizkavēt citus cilvēkus.

Tāda nu ir mana tendence ieslīgt galējībās. Vai nu es baiļu un nedrošības par sevi ietekmē sagaidu fantastiskas, traģiskas, lai arī mazticamus iznākumus, vai arī es sagaidu optimālu izākumu, spējot realizēt un piedzīvot visu, ko biju iedomājies. Savukārt, ja notiek kaut kas, ko es nebiju paredzējis, es to uztveru kā sev sliktu iznākumu, jo galu galā visu dzīvi es esmu pieradis, izolēt sevi no apkārtējiem cilvēkiem, izvairīties no riskiem, lai caur sevis sagatavošanu un pilnveidošanu es kļūtu labāks, pieņemamāks. Un drošāks. Gan sev, gan arī citiem. Prasības, kuras es izvirzu pats sev. Un kuras, pēc manas izpratnes, man izvirza apkārtējie cilvēki.

Bet pārmaiņas notiek. kaut vai tādēļ, ka man nav mazinājusies vēlme atkal doties uz LU atronomijas torni kaut kad vēlāk pavasarī.

Soli pa solim.
 
 
:)
Samurai Jack
 
 
Man ir gandarījums, ka arī dažos grādos zem nulles var feini paskriet.
 
 
Dīvaini
Izmantojot android emulatoru, man ļoti bieži mēdz nobrukt chrom'ā atskaņotie youtube video.

P.s. Šodien pirmo reizi skatījos ASV prezidenta inaugurācijas ceremoniju. Baigi izstiepti. Nedaudz pārsteidza, cik liela loma bija atvēlēta reliģijai.
 
 
Ir milzīga atšķirība starp "viss ir iespējams" un "viss ir iespējams tā kā es iedomājos/iztēlojos".
 
 
Atrast klausāmu mūziku neparastās vietās
Aptuveni pirms gada es klausījos savu youtube listi ar dziesmām, un ik pa laikam pa vidu tika atskaņotas kaitinošās reklāmas. Parasti es vienmēr steidzos tās "izlaist", bet kaut kā vienu reizi es to neizdarīju, un reklāma atskaņojās ilgāku laiku. Un kaut kā tas mūzikas pavadījums tam reklāmai man iepatikās. rezultātā es to reklāmu pievienoju savai klausāmās mūzikas listei.
Aqua expeditons

Šogad sev tīkamu mūziku neierastā vidē es atradu skatoties zinātniskos kosmosa rakstus un video:

Oddball galaxy...
 
 
Man ir jāatzīst, ka es gūstu patiesi pozitīvu reakciju un piederības sajūtu personības tipa INFP domubiedru forumā, bet tajā pat laikā es kaut kā nedaudz nekomfortabli jūtos, redzot, cik ļoti šajās domubiedru grupās esošie mēdz identificēties tieši ar šo klasifikāciju. Rodas iespaids, ka cilvēki šo personības tipu "nēsā kā tādu (atvainojos par izteicienu) birku". Vērtību un raksturlielumu piešķiršana, salīdzināšana ar citiem tipiem, saderības ar citiem tipiem vērtēšanu utt. Iespējams man neērti ir eksistenciālo apsvērumu dēļ, man izvēloties neidentificēties ar kaut kādiem specifiskiem raksturojumiem un iedalījumiem. Es esmu cilvēks. Es esmu dzīva būtne. Es esmu es.
(Visu citu var noskaidrot, vēršoties pie manis.)
 
 

Powered by Sviesta Ciba