"Just live <3"
Embracing my existence
Emancipator - Minor Cause
 
 
Ideālista atkarība no idejas par sapņiem.
 
 
Pāris domas un atziņas par vārda brīvību, "tas taču tikai joks" un "vārdi nesāp":


  1. Vārdi paši par sevi nesāp, taču ar tiem asociētās emocijas, atmiņas un pieredze var sāpēt gan. Atsevišķos gadījumos pat burtiski.


  2. Katrai reakcijai ir pretreakcija. Viens par tavu "joku"pasmiesies, otrs ignorēs vai novērsīsies no tevis. Bet cits par to var iedot pa zobiem.


  3. Varbūt vārda brīvība ir domāta nevis vārdu teicējam, bet gan vārdu uzklausītājiem. Varda brīvība ir lūgums būt tolerantiem. Nevis ar pirmo reakciju uzbrukt un sodīt, bet uzklausīt un ļaut cilvēkam izklāstīt argumentus. Varbūt teicējs neapzinās izteikto vārdu nozīmi. Vai to, kādu reakciju tas varētu izraisīt apkārtējos cilvēkos. Varbūt šādi caur izpratnes un skaidrības veicināšanu varētu nogludināt vai pat pilnībā neitralizēt radušos situāciju. Bet ja teicējs nav ieinteresēts uz saskaņu vai viņs ir motivēts tikai ar savām vēlmēm (pat ja tas būtu uz citu rēķina/nelaimes), tad vārda brīvības arguments, manuprāt, zaudē nozīmi.

 
 
Man patīk sniegs uz vadiem
kad virs ielām veidojas zirnekļa tīklu kontūras
Manu uzmanību piesaista sniegs uz zariem,
izceļot katru mazāko koka aprisi un ļaujot novērtēt tā krāšņās aprises

Es priecājos par gaišajām, ielas laternu atstarojošajām debesīm,
kas kā gaisīga dūnu sega apsedz zemi, ļaujot zem tās justies omulīgi un komfortabli.

Es varu pieciest slidenās ielas,
jo kaut uz vienu vakaru izaugušās kupenas un iemītie celiņi pilsētas centrā atgādina ainas no ziemas kartiņām

Un pat ja sniegpārslas uz loga rūtīm kūsot atstāj lielu netīrību,
man nav iebildumu logus vasarā nomazgāt,
ja vismaz dažas reizes gadā es varu no ceļmalā stāvošajām mašīnām paņemt sniegu,
un, veidojot sniega pikas, vēlreiz izjust pirms daudziem gadiem piedzīvotās un sen aizmirstās sajūtas, kad kā bērns uzreiz pēc nodarbībām metos ārā pikoties.
 
 
Pozitīva pirmā iespaida maģiskums
Fabled - First Light
 
 
"Geralt did not know if the depth and wisdom in those gentle grey eyes was natural or caused by a spell. After a while, he came to the conclusion that he didn't give a damn."

Labi izsmējos :)
 
 
Es pa pēdējām dienām esmu piešņaucis un miskastē sametis tik daudz papīra kabatslakatus, ka miskastes maisa saturs būtu uzskatāms par paaugstinātas bīstamības bioloģiskajiem atkritumiem.
 
 
Pamēģināt nevis koncentrēties uz laimes izvēlēšanos, bet gan censties sasniegt laimi katrā izvēlē.
 
 
Kādēļ man vakar vakarā un šodien no rīta ir nomāktības un vilšanās sajūta, lai arī vakardienu pēc vairākiem aspektiem varētu uzskatīt par izdevušos?

Vispirms jau vakar pa dienu veiksmīgi atcerēties, ka tieši ceturdienās var iet uz LU astronomijas torni skatīties debesis, un man zinot, ka debesis vakarā būs skaidras (un mans pieņēmums, ka zemās temperatūras dēļ gaisa mitrums varētu būt zemāks un tas varētu mazāk apgrūtināt debesu vērošanu). Kā arī apstāklis, ka es par LU teleskopu atcerējos tikai pāris stundas iepriekš, ļāva izvairīties no "iet vai neiet" vērtēšanas un pārāk lielas satraukšanās vai saskrūvēšanās. Bez tam, es jau pirms pāris mēnešiem biju uz LU teleskopu, līdz ar to satraukums par nezināmo vairs nebija. Bet kreņķi man tomēr bija, jo reāls sociāls kontakts ar cilvēkiem man ikdienā ir minimāls. Izņemot uz vienas rokas saskaitāmiem cilvēkiem, ar kuriem man ir reāls kontakts, es lielāko daļu savas ikdienas pavadu vienatnē, cenšoties nepieļaut mana nepieņemamā dzīvesveida un manu nosodāmo izvēļu konstatēšanu, vienlaikus "strādājot pie savas pieņemamības caur sava vērtīguma (prasmju) celšanu". Līdz ar to jebkura ideja par kontakta ar citiem cilvēkiem iniciēšanu pēc paša iniciatīvas man liek satraukties. Es gan ar dzīves pieejas un savu uzskatu mainīšanu izvēlos savādāk uztvērt un reaģēt uz sajūtām, kas līdz noteiktai pakāpei man izdodas. Galu galā mana jaunā pieeja balstās nevis uz emociju sajūtu "apspiešanu un neitralizēšanu", bet to, kā es uz šīm sajūtām izvēlos reaģēt. Bet konkrēti vakardienas gadījumā es apņēmos aiziet uz astronomijas torni par spīti satraukumiem un "teorētiskiem riskiem par problēmām, kas varētu man rasties manas negatavības un/vai manas nepieņemamības dēļ". Galu galā vēlme ar savām acīm redzēt debess ķermeņus, par kuriem līdz šim esmu tik daudz lasījis un interesējiem, bija pietiekami liela motivācija "iet un riskēt sociālu misēkļu, apkaunojuma iespējamības pieļaušanu".
Izlēmu uz LU iet ar kājām, lai gadījumā, ja astronomijas demonstrējumi kaut kādu iemeslu dēļ nenotiktu, visu pasākumu varētu uzskatīt par veiksmīgi, jo būtu vismaz labi izstaigājies. Debesu novērojumi notika, bet pārsteidza tas, cik ļoti daudz cilvēki bija. Iepriekšējā reizē biju tikai es un viena pavecāka kundze, kā rezultātā kopā ar diviem demonstrējumu vaditājiem gaisotnē (vismaz priekš manis) bija relatīvi brīva un nepiespiesta. Bet vakar cilvēku bija tik daudz, ka īsti nebija kur apgriezties. Bet es neteiktu, ka šis apstāklis mani nelāgi ietekmēti. Nebija stress, vai satraukumu uzplaiksnījumi. Nebija nekāda diskomforta. Vienkārši... es jutos dīvaini. Varbūt tādēļ, ka vairums cilvēki bija atnākuši pāros vai kompānijās, bet es tāds vienpatis stāvēju nomaļus. Es gan "nenoslēdzos" un ar jautājumiem mēģināju iesaistīties kontaktā ar demonstrējumu vadītājiem. Galu galā man ir dabiska interese par astronomiju un ir lērums lietu, kuras gribētu apsriest ar citiem. Bet kaut kā man tie jautājumi sanāca tādi... neveikli, jo ar pirmo piegājienu cilvēki nesaprata manu jautājumu. Rezultātā sanāca piedzīvot mazas nekomfortabla klusuma un apjukuma epizodes. Bet sev raksturīgā manierē piedzīvotajā es vainoju savu nekompetenci, nespējā izveidot citiem saprotamus jautājumus vai nepareizi interpretējot un pielietojot informāciju. Ar prātu saprotu, ka notikušais ir nav nekas īpašs vai ārkārtējs, kam nevajadzētu ietekmēt mani. Bet piedzīvotais nekomfortablais apmulsums man bija tik negaidīts, ka mani, tā teikt, apstulbināja. Un varētu teikt, ka pat lika apšaubīt savas spējas normāli komunicēt ar citiem cilvēkiem. Rezultātā es vairs neuzdrošinājos uzdodt jautājumus. Bet nevis jautājumus jaunas informācijas uzzināšanai. Neuzdrošināties uzdot jautājumus sarunas un kontakta uzsākšanai.
Bet kopumā viss bija ok. Sanāca redzēt gan Venēru, Marsu, gan Oriona zvaigznāju, gan arī Mēnesi. Vienīgais lielā cilvēku skaita dēļ, debesu vērošana bija ļoti limitēta, nevēlēdamies pārāk aizkavēt citus cilvēkus.

Tāda nu ir mana tendence ieslīgt galējībās. Vai nu es baiļu un nedrošības par sevi ietekmē sagaidu fantastiskas, traģiskas, lai arī mazticamus iznākumus, vai arī es sagaidu optimālu izākumu, spējot realizēt un piedzīvot visu, ko biju iedomājies. Savukārt, ja notiek kaut kas, ko es nebiju paredzējis, es to uztveru kā sev sliktu iznākumu, jo galu galā visu dzīvi es esmu pieradis, izolēt sevi no apkārtējiem cilvēkiem, izvairīties no riskiem, lai caur sevis sagatavošanu un pilnveidošanu es kļūtu labāks, pieņemamāks. Un drošāks. Gan sev, gan arī citiem. Prasības, kuras es izvirzu pats sev. Un kuras, pēc manas izpratnes, man izvirza apkārtējie cilvēki.

Bet pārmaiņas notiek. kaut vai tādēļ, ka man nav mazinājusies vēlme atkal doties uz LU atronomijas torni kaut kad vēlāk pavasarī.

Soli pa solim.
 
 
:)
Samurai Jack
 
 
Man ir gandarījums, ka arī dažos grādos zem nulles var feini paskriet.
 
 
Dīvaini
Izmantojot android emulatoru, man ļoti bieži mēdz nobrukt chrom'ā atskaņotie youtube video.

P.s. Šodien pirmo reizi skatījos ASV prezidenta inaugurācijas ceremoniju. Baigi izstiepti. Nedaudz pārsteidza, cik liela loma bija atvēlēta reliģijai.
 
 
Ir milzīga atšķirība starp "viss ir iespējams" un "viss ir iespējams tā kā es iedomājos/iztēlojos".
 
 
Atrast klausāmu mūziku neparastās vietās
Aptuveni pirms gada es klausījos savu youtube listi ar dziesmām, un ik pa laikam pa vidu tika atskaņotas kaitinošās reklāmas. Parasti es vienmēr steidzos tās "izlaist", bet kaut kā vienu reizi es to neizdarīju, un reklāma atskaņojās ilgāku laiku. Un kaut kā tas mūzikas pavadījums tam reklāmai man iepatikās. rezultātā es to reklāmu pievienoju savai klausāmās mūzikas listei.
Aqua expeditons

Šogad sev tīkamu mūziku neierastā vidē es atradu skatoties zinātniskos kosmosa rakstus un video:

Oddball galaxy...
 
 
Man ir jāatzīst, ka es gūstu patiesi pozitīvu reakciju un piederības sajūtu personības tipa INFP domubiedru forumā, bet tajā pat laikā es kaut kā nedaudz nekomfortabli jūtos, redzot, cik ļoti šajās domubiedru grupās esošie mēdz identificēties tieši ar šo klasifikāciju. Rodas iespaids, ka cilvēki šo personības tipu "nēsā kā tādu (atvainojos par izteicienu) birku". Vērtību un raksturlielumu piešķiršana, salīdzināšana ar citiem tipiem, saderības ar citiem tipiem vērtēšanu utt. Iespējams man neērti ir eksistenciālo apsvērumu dēļ, man izvēloties neidentificēties ar kaut kādiem specifiskiem raksturojumiem un iedalījumiem. Es esmu cilvēks. Es esmu dzīva būtne. Es esmu es.
(Visu citu var noskaidrot, vēršoties pie manis.)
 
 
Heh,
šodien jaunākās "Sherlock" sērijas skatīšanās nedaudz atgādināja pirms gada lasīto Kierkegārda (vai arī Kirkegora) "Bailes un trīsas": mulsinoši, noteikošajam reizēm ir pagrūti izsekot līdzi, bet pats lasīšanas/skatīšanās process bija aizraujošs (lasīšanas/skatīšanās reakcija bija pozitīva).
 
 
Patīk
Idenline - Together
 
 
Dažreiz uznāk vēlme pēc opcijas youtubā atslēgt visas "recommended" un "suggested" video joslas.
 
 
Šī frāze man ļoti patīk:

"The problems of the mind cannot be solved on the level of the mind."
 
 
Mirklis, kad man ar "būšanu laimīgam tagadnē" nepietiek, ir tas moments, kad ieslīgstu atpakaļ manu ilūziju un idealizēto maldu par dzīvi varā.
 
 

Powered by Sviesta Ciba