"Just live <3"
Man no senatnes ir bijusi sajūta/priekšstats, ka man pirms jebkura atbildīga un svarīga darba ir pienākums koncentrēties, noskaņoties un pilnībā veltīt sevi veicamajam darbam, pretējā gadījumā riskējot ar manu tendenci uz neuzmanību, vieglprātību un bezatbildību (par ko man savulaik itin bieži norādīja un pārmeta) pieļaut rupjas kļūdas un nodarīt konktrētajam darbam un tajā iesaistītajiem cilvēkiem nopietnu kaitējumu. Radīt smagas un neatgriezeniskas sekas manas neuzmanības vai (neapzinātas) neizdarības rezultātā, ir sliktākais, kas vien varbūt. Tādēļ man ir jādara viss, lai konkrētā darba ietvaros es būtu 100% koncentrējies uz savu uzdevumu. Pat ja tas nozīmē sevis forsēšanu, pakļaušanu sevi stresam un baiļu izmantošanai pret sevi. Ļauties stresam un bailēm no soda, ja tas man dod lielāku motivāciju konkrēto uzdevumu prioritizēt pār visām manām pārējām vēlmēm un nepieciešamībām. Nepieciešamais ļaunums, upuris. Pakļaut sevi relatīvi mazam diskomfortam, lai nepieļautu daudz lielākas nelaimes un ciešanas.

P.s. Es nedaudz aizdomājos par man "inkriminēto" vieglprātību, neuzmanību un bezatbildību un šo nevēlamo īpašību un izpausmju potenciālajām problēmām. Un to, ka šīs izpausmes man nozīmēja brīvību, radošumu un dzīvesprieku. Beigu beigās sanāk tāds kā konflikts starp dzīvošanu un izdzīvošanu. Dzīvošana pēc sirds patikas kaitē izdzīvošanai, bet izdzīvošana neļauj dzīvot.
 
 
Es vakar pabeidzu pārlasīt Hunger Games pirmo grāmatu, un uzreiz pēc tam vēlreiz noskatījos tāda paša nosaukuma filmu triloģijas (faktiski jau ir 4 filmas, bet lai nu paliek) pirmo daļu. Skatīšanās laikā man diezgan ātri radās sajūta/iespaids, ka konkrētā filma ir tāds kā grāmatas kopsavilkums. Un ir jāatzīst, ka šādu iespaidu var attiecināt uz daudzām grāmatu/filmu kombinācijām. Nebūs jau nekāds atklājums sakot, ka no grāmatu lasīšanas gūstu lielāku efektu, bet priekš manis kā diezgan slinka un kūtra lasītāja šāda atziņa ir vērtīga.
 
 
Arcerējos vienu īsu un nedaudz rupju anekdoti:

Tēvs ar dēlu sēž laivā uz ezera un makšķerē. Tad vienā brīdi dēls izvelk no ūdens zelta zivtiņu, kura, kā jau ierasts, piedāvā trīs vēlēšanās.
Bez vilcināšanās dēls pirmais saka: "Es gribu kāmīti!"
"Di**ā tev to kāmīti", tēvs dusmās iesaucas.
"Ārā kāmīti, ārā!"
 
 
Viens veids, kā es varētu izskaidrot savu ieciklēšanos uz pagātnes notikumu "pāstrādāšanu" un manu pretestību pret terapeitu norādēm no šādas "iestrēgšanas pagātnē" atteikties, ir runāt par to, ka šāda pašanalize un pagātnes notikumu izvērtēšana ir tas veids, kas man ļauj gūt jaunu perspektīvu par notikušo, kā arī ļauj labāk saprast, kāpēc es izjūtu trauksmainas sajūtas un bailes, iztēlojoties un plānojot savu rīcību nākotnē. Nostrādā efekts, ka "saprotot kaut ko labāk, man tas automātiski liekas mazāk biedējošs". Un daudzos dzīves aspektos, kas man iepriekš likās biedējoši, tieši šāda pašanalīze un pagātnes notikumu izvērtēšana ļāva ievērojami mainīt manu priekšstatu par lietām (piemēram, par nāvi). Es apzinos šos panākumus, tādēļ es fokusējos uz šo paņēmienu - pagātnes izvērtēšanu - pielietot visos mani satraucošos. Turklāt ļoti būtiski ir tas, ka pagātnes atstāstīšanu terapijas laikā es netaisu priekš sevis. Konkrētos pagātnes notikumus es esmu vairākkārt izmalis cauri ar savu pašanalīzi un sen jau nonācis pie saviem secinājumiem. Vienīgais iemesls, kāpēc es to stāstu terapeitam, ir "iepazīstināšana ar lietas apstākļiem",lai pēc tam izklāstītu savas atziņas un secinājumus, cerēdams uz tādu kā terapeita novērtējumu, vai, "ņemot vērā lietas (ļoti detalizētos pagātnes notikumu) apstākļus, mani secinājumi un atklāsmes ir adekvāti un pieņemami". Īsi sakot, es cenšos saņemt no terapeita validāciju. Līdz ar to norādes no terapeita puses par to, cik neefektīva vai nevajadzīga ir šāda rakņāšanās pagātnē, man liek justies nelāgi, jo es to uztveru kā manas pieejas un loģikas diskreditēšanu. Un sanāk, ka es gūstu pretējo efektu. Es cerēju uz tādu kā iedrošinājumu un validāciju, bet reāli es nesaņemu ne vienu, nedz otru. Tā vietā es gūstu vēl lielāku nedrošību un šaubas. Cita lieta, ka es tagad pats sāku saprast, cik neiespējami ir otram cilvēkam iedziļināties otra pieredzē, nemaz nerunājot par kaut kādu atziņu vai secinājumu objektīvu novērtēšanu.

Bet tāda nu ir mana problēma, ka visbiežākais iemesls manām bailēm un trauksmēm par nākotnes rīcību ir nedrošība, neticība un šaubas pašam par sevi. Un pēdējos gados veids, kā es iedomājos savu ticību sev vairot, bija mēģināt saņemt validāciju no terapeita.
 
 
Šodien nenokā sanāca tīri labs piedzīvojums. Izdomāju iziet ārā pabraukt ar riteni, jo pēdējā laikā tik daudz sanāca skriet, ka gribējās alternatīvu. Nolēmu braukt vienu no ierastajiem maršrutiem pa Brīvības ielu virzienā uz Juglu. Līdz šim tālākais, ko es biju aizbraucis pa Brīvības ielu bija līdz pagriezienam uz Jaunciemu. Tālāk nebiju braucis, jo nezināju, kur veloceliņš tālāk iet un ietves ceļa abās pusēs izbeidzas. Bet šodien, aizbraucis līdz tam pagriezienam uz Jaunciemu, izdomāju paeksperimentēt un paskatīties, cik tālu var aizbraukt gar šoseju. Kādu gabaliņu gar lielo Rīgas zīmi sanāca braukt pa iemītām taciņām, bet tālāk, sev par pārsteigumu, atklāju ietves. Un sākot ar gājēju tiltiņu pār šoseju - veloceliņu (laikam veloceļš no gājēju tiltiņa virzienā uz Rīgu iet pa šosejas otru malu līdz pagriezienam uz Berģiem. Vienkārši es veloceliņa turpinājumu, braucot no Juglas, iepriekš neatradu.)
Tā nu es ar smaidu uz lūpām braucu tālāk un skatījos, kur mani ceļš aizvedīs. Aizminos līdz pagriezienam uz Tallinas šoseju. Bet tālāk nebraucu, jo izvēlējos apstāties pie dzelzceļa sliedēm, kas man no bērnības ir palikušas atmiņā ar īpašām sajūtām, kad ar mašīnu tika braukts pa Tallinas šoseju pāri sliedēm. Kaut kā mani tā vide vienmēr nedaudz fascinēja. Un tagad pēc daudziem gadiem es biju tur klāt. Piebraucu pie pašām sliedēm un skatījos abos virzienos kā taisnās sliedes tālumā izzūd miglā. Tad es pamanīju, ka dzelzceļa luksaforā deg zaļā gaisma, un sapriecājos par iespējamību, ka drīzumā varētu braukt vilciens. Un tad apmēram minūti vēlāk es pamanu, ka uz sliedēm no Rīgas sāk spīdēt liels balts luktris. Un man bija lielie prieki. :D Biju tik sapriecājies, ka, vilcienam esot ļoti tuvu, man ienāca prāta doma, ka varētu roku parādīt skaņas taures žestu (līdzīgi kā ar fūrēm un kugiem). Vilciens pabrauca garām, un es kādu laiku noskatījos tam pakāl, domājot par to, kā krāšņās vilciena krāsas kontrastē ar apkārt esošo miglu un kā ar pakāpeniski vilciens pazūd miglā. Tad es apgriezos un braucu atpakaļ uz mājām, izjūtot gandarījumu par to, ka izvēlējos šodien pabraukt nedaudz tālāk.
 
 
Pēdējā laikā ir iepaticies skatīties Čārlija Brūkera raidījumus.
 
 
""xxx - a docile cartoon hound with a personality of a door"

Interesants cilvēka raksturojums. (Kā kaut ko tādu vispār var izdomāt? :D)
 
 
Piecēlos ap 22:30. Paēdu "brokastis", padzēru "rīta" kafiju. Un pēc tam, ap 1:00, izgāju ārā paskriet, beigās noskrienot 6 km un atkārtojot savu tālākās distances sasniegumu. Tīri feins dienas sākums :)
 
 
Lai arī sākotnēji es biju vīlies par jaunās TV sezonas rudens piedāvājumu, tagad, 3 nedēļas vēlāk, es esmu ļoti gandarīts un pateicīgs par to. Nezinot, ko skatīties no aktuālā piedāvājuma, es ieskatījos IMDB top 250 lapā un ieinteresējos par seriālu "The Wire", par kuru neko daudz nebiju dzirdējis. Lai arī seriāla tematika man nelikās īpaši saistoša, izlēmu pamēģināt. Un es esmu ļoti priecīgs, ka izvēlējos pamēģināt, jo pēdējās trīs nedēļas pavadīju, skatoties lielisku seriālu. Pat tāda relatīvi neliela nianse kā seriāla intro atstāja uz mani ļoti pozitīvu iespaidu. Proti, katrai sezonai ir savs tituldziesmas aranžējums seriāla intro. Super.

10/10

Shiiiieeeet
 
 
Ideālisma tumšā puse
Līdz šim saistībā ar ideālismu es vienmēr koncentrējos uz "pozitīvajiem" aspektiem: panākumi, pašvērtējums, progress, uzlabojums, efektivitāte utt. Un ikdienā attiecīgi izvirzu sev sasniegt idealizētus mērķus. Un neizbēgami nonāku pie sevis strostēšanu un vainošanu, nespēdams sasniegt šos manus mērķus. Bet zīmīgi ir tas, ka lai arī cik pats sev šādi radītu kreņķus un sarežģītu sev dzīvi, es ar šo sevis vainošanu un strostēšanu samierinos, jo tas ļauj saglabāt manu idealizēto mērķu "iespējamību". Tā teikt, es labāk izvēlos vainot sevi, nekā pieļaut domu, ka manis paša mērķi pie dotajiem apstākļiem varētu būt nereāli. Vēl viens iemesls ļoti augstu - ideālu - mērķu izvirzīšanai ir laika vērtīguma aspekts: piekrist iesaistīties tikai tādos procesos, kas būtu veltītā laika vērti.
Bet tagad man ir sajūta, ka ir vēl viens iemesls manām (ne-)apzinātajām izvēlēm tiekties pēc idealizētiem mērķiem. Līdz šim koncentrējos uz maniem iemesliem un pamatojumiem izvēlēties izvirzīt sev idealizētus mērķus. Es viņus vēlos un man viņus vajag. Bet kādēļ gan es turpinu atkal un atkal kāpt uz viena un tā paša grābekļa, labi zinot, ka es izvirzu sev neiespējamus mēŗkus un ka šo mērķu dēļ es mocīšos? Es teiktu, ka savādāk nevaru. Alternatīva - netiekties pēc ideālā - ir biedējoša. Ja savā ziņā lietu idealizēšana ir iedrošinoša un cerību vairojoša, tad atteikties no ideāliem ir cerības zaudēšana - bezcerība. Tā sajūta man ir tāda, ka ja es izvēlēšos neizvirzīt šādus idealizētus mērķus, tad es nekad nesasniegšu vēlamo rezultātu. Ja es nemēģināšu sasniegt mērķus tā kā es tos esmu iztēlojies un iedomājies, tad es šos mērķus nesasniegšu. Nekad negūšu panākumus, neatradīšu draugus un mīlestību
 
 
Pirmā atziņa pēc man filmas "Blade Runner 2049" noskatīšanās bija tāda, ka no šīs filmas satura mierīgi varētu uztaisīt vismaz 5 interesantas filmas. Tik daudz idejas, problēmas un simboli. Bija druksu par daudz (pārsātināti). Bija ko padomāt. Bet visādi citādi ok skatīšanās pieredze. Acīm un ausīm tīkami. Labi pavadītas 160 minūtes.
 
 
Fundamentāla kļūda manā loģikā, tiešā veidā saistot manu bailīgumu un trauksmainumu ar manu pašvērtējumu.
 
 
Varbūt tā vietā, lai instinktīvi nākotnes procesu plānošanā ieciklētos uz konkrētiem iespējamiem scenārijiem un nodotos šo scenāriju izspēlēšanai savā iztēlē, man mēģināt koncentrēties uz neziņu?

P.s.
Radiohead & Hans Zimmer - Ocean bloom
 
 
Šodien piedzīvoju nedaudz neparastu epizodi, kad katastrofu filmas "The day after tomorrow" skatīšanas laikā nedaudz novērsos no filmas skatīšanās un internetā atvēru ziņas par vētru "Irma".
 
 
2000. gadā es katras darba dienas beigās pirms aizmigšanas klausījos Super FM "Dienas top 10". Atceros, ka tieši šī dziesma bija topā.
Sonique - It feels so good
 
 
Sanāca šodien "trāpīt" uz dziesmu, kas diezgan precīzi atspoguļo manu šodienas noskaņojumu.
A-ha - Minor earth major sky
 
 
Esmu priecīgs, ka atklāju Grīziņkalnu priekš slidošanas :)
 
 
Pagājušo nedēļ pirmo reizi mūžā spēju noskriet nedaudz simboliskos 5 km.
Šodien ņēmu un noskrēju 6 km :)
 
 
Ļoti patika filma "Manchester by the sea". Manuprāt, labs indikātors tam varētu būt apstāklis, ka es biju tik ļoti iegrimis filmas norisei un "dzīvoju tai līdzi", ka uz kādu laiku nemaz neaptvēru, ka es skatos filmu.
 
 
Manas problēmas ar socializēšanos un kontaktu ar citiem cilvēku veidošanu var izskaidrot sekojoši. Es ļoti nevēlos (baidos) piedzīvot atteikumu (jo atteikumus savā apziņā interpretēju kā līdzvērtīgus manis kā cilvēka norakstīšanai). Līdz ar to mana pieeja ir mazināt/izslēgt risku sanemt atteikumu. Vai nu vienkārši neuzdrošinoties vērsties pie citiem cilvēkiem vai arī atlikt socializēšanos ar domu, ka "uzlabojot" sevi, es būšu tik pievilcīgs un vilinošs citiem, ka atteikuma risks samazinātos vai arī ka citi cilvēki vērstos pie manis.
Realitāte ir tāda, ka es nu jau pēdējos pāris gadus es esmu iestrēdzis šajā sevis uzlabošanas procesā.
 
 

Powered by Sviesta Ciba