Soli pa solim
Izlasīju rakstu par kļūdaini uz krievu valodu iztulkoto vakcīnācijas reklāmu un smējos, vēderu turēdams. Bet tikai un vienīgi par to, kā tik maza, neveiksmīga un nevainīga kļūda var rezultēties pilnīgi pretējā vēsījumā. Delfi rakstā to kļūdaino krievu valodas tekstu tulkoja: " "Es vakcinēšos, jo gribu satikies ar vecvecmāmiņu un vecvectētiņu.". Izmantotie deminutīvi deva īpašu intonāciju tai frāzei, kas tad kopā ar neplānoto pretējo vēstījumu tad man izraisīja smieklu lēkmi.
Protams, ir nopietna un reāli ietekmē daudzu cilvēku dzīves - arī mani personīgi (par ko man smiekli galīgi nenāk). Un šādam iznākumam - reklāmai/PSA ar kļūdainu vēstījumu - var būt nopietnas sekas. Twiterī jau kāds komentēja, ka krievvalodīgie vakcīnu pretinieki šo kļūdaino reklāmu jau izmantojot saviem mērķiem.
 
 
Aww yisss
Šodien no rīta pamodos bez modinātāja, dienas ritms nav salaists tūtē (vismaz uz doto momentu)

------

Baigi (briesmīgi) forši, ka pirmdien nomazgāju logus, tagad istabās ir daudz gaišāk un ir bezmaz vai kaifs skatīties pa logu un redzēt skaidru hai deffinišn bildi.
Bet tagad daudz labāk redzams, cik man daudz putekļu istabā, šodien jāpucē.

------

Putekļu slotiņa jau galīgi paplukusi, tikko pasūtīju sev jaunu strausa spalvu putekļu slotiņu.
Izvēlējos pakomāta piegādi un pie pakomāta izvēles pirmajā mirklī nobijos par to, kā viņi zin, kur es dzīvoju. Bet tad sekundi vēlāk man pieleca, ka es taču iepriekš ievadīju pasūtījuma adresi :D:D:D
 
 
Šorīt man kafija būtu pārāk daudz, dzeru piparmētru tēju.
 
 
yikes, gulp, ooof, brrrrr, aiaiai
Saņēmos un tagad taisu profīlu iepazīšanās portālā.
Mike Posner - Move On
 
 
Palika labāk.
Man ir pie kā vērsties :)
 
 
Es vairs negribu dzīvot tā, kā līdz šim biju paradis dzīvot. Es vairs negribu būt vienpatis, kura biežākais kontakts ikdienā ir manas ilūzijas un projekcijas.
Es gribu draudzēties, kaut arī man ir nedaudz bail, kaut arī es īsti nemāku.
 
 
Skaitļi un māņticības
Man dzimšanas diena ir 6. jūnijā. 2006. gadā, manā dzimšanas dienā bija jāiet uz skolu, un tad sanāca dzirdēt par to, ka 06-06-06 --> 666 - "velna skaitlis, nolādēts skaitlis, man dzimšanas diena velna dienā, ūūū".

---

Bērnībā 9 gadu vecumā sāku iet trenēties basketbolā, un vienu dienu bija jāizvēlas katram savs numurs spēļu formām. Pa vienam izsauca un lika izvēlēties. Protams, visi krutie numuri ātri vien tika izķerti, arī tie, no kuriem es gribēju izvēlēties. Saraksts jau gāja uz beigām, un es joprojām nebiju izsaukts. Tad trenere noteica: "Nu, vai nebūs neviens drosmīgais, kurš paņems 13?"
Mani izsauca nākamo, un es, treneres iedvesmots, izvēlējos 13. Pēc treniņa ģērbtuvē sākās replikas: "ūūū, paņēmi 13, tas jau velna ducis, nesīs tev nelaimi. Būs traumas, lauzīsi kājas, rokas, ribas utt."
Sagadīšanās vai likumsakarība, bet kopš tā laika man tā basketbola spēlēšana man pakāpeniski aizgāja tūtē: uz laukuma paliku nedrošs, baidījos no bumbas, negribēju braukt uz nometnēm, biju nelaimīgs. Pēc gada no basketbola aizgāju. Formu atdevu atpakaļ, bet skaitlis 13 palika ar mani. Turpināja mani mocīt. Sākuma vienkārši baidījos no skaitļa un par katru cenu centos no tā izvairīties. Vēlāk ar savu radošumu šīs bailes attīstīju līdz pakāpei, ka ne tikai 13 bija </i>nono bet arī kebkuras ciparu kombinācijas, kuru summa veido 13: 7+6, 8+5, 4+9 utt. Nevarēju aizmigt, nevarēju kāpt ārā no gultas pie noteiktām kombinācijām. Sāka jau reāli ietekmēt ikdienu, un ar laiku vecāki arī pamanīja. Aizveda mani pie pshihoterapeita, kur sesijas laikā tad stāstīju par maniem trobeļiem ar 13. Pēc seansa ārsts vecākiem piedāvāja ilgāku kursu ar vairākiem terapijas seansiem. Tā jau normāla terapijas forma, bet varbūt terapeits seansa laikā sajuta, ka man ir kas vairāk kā tikai bailes no 13. Bet vecāki attieca. Varbūt naudas apsvērumu dēļ, varbūt vienkārši nesaskatīja lietderīgumu šāda veida nodarbībām. Žēl, ka tā. Tagad, zinādams to, kas vispār ar mani jau no bērnības notika un kā man lietas attīstījās turpmākajā dzīvē, man tā terapija jau 10 gadu vecumā noteikti būtu ļoti noderējusi. Bet nu, kā ir, tā ir. Nebija terapija 10 gados, bet bija sākot ar 24 gadiem. Un līdz pat šodienai. Labāk vēlāk nekā nekad.

Šodien man skaitlis 13 liekas tīri tā neko. Smuks pirmskaitlis. Mans mīļākais skaitlis arī ir pirmskaitlis. Un nē, mans mīļākais skaitlis nav 13. :D
 
 
Dziesma kā naglai uz galvas :(
Lewis Capaldi - Someone You Loved

Lai kā tagad sāp, to bija vērts pieredzēt. Tās pieredzes dēļ ir vērts dzīvot. Un es par to esmu neizmērojami pateicīgs. Lai arī cik ļoti man tagad sāp.
 
 
Ja šī drausmīgā, nepanesamā totālā sabrukuma un neaizpildāmā tukšuma sajūta ir cena tam, ka es tādējādi neveicināšu citu cilvēku savienības izjaukšanu un nesabojāšu citu cilvēku dzīves, tad es esmu gatavs šo cenu maksāt un šīs sajūtas pieņemt un tās izdzīvot.
 
 
Pēdējās divās nedēļās man bija neatkārtojama sarakste ar lielisku cilvēku un manu dvēseles radinieku. Vakar vakarā es iemīlējos no pirmā acu skatiena. Pēc pusnakts mana sirds tika pilnībā salauzta un pasaule ir sagriezās kājām gaisā. Šodien no rīta es atvadījos no sava dvēseles radinieka un viena no lieliskākajiem cilvēkiem, kādu jebkad iepriekš biju iepazinis.

Sajūta ir :((((((
 
 
Šodien uz vakara pusi paliku tāds grūtsirdīgs un nedaudz pat saskumu. Bet tagad es ēdu pelmeņus, un man paliek labāk :)
 
 
Dzeru tagad Pepsi no Colas glāzes
#bringonthechaos
 
 
Vai vārnas ēd banānu mizas?
 
 
Fuck it
Piedrāzt efektīvo un "lietderīgo". Piedrāzt ideālus. Noriebies jau.
 
 
I am a fool, that keeps falling in love with an idea.
Garastāvoklis:: tired
Mūzika: London Grammar - Non Believer
 
 
Pēdējā laikā man ir izstrādājies reflekss. Ja delfos atveru rakstu un tas izrādās ir no delfiPlus sadaļas, es automātiski veru lapu ciet un aizmirstu par visām tām asociācijām un iespaidiem, kas man iepriekš radās attiecīgā virsraksta iespaidā, jo tāda veida raksts nav nekas vairāk kā atsevisķa cilvēka(-u) subjektīvs vai objektīvs, bet tomēr - viedoklis.
Man nav iebildumu pret maksas saturu un to, ka ziņu protāls vēlas piepelnīties, bet domāju, ka ir nekorekti publicēt šos maksas rakstus kopā ar aktuālajām, operatīvajām ziņām bez jebkādām atšķirības zīmēm/norādēm par maksas saturu. It īpaši, ja šiem rakstiem ir izvēlēti clickbait virsraksti.
 
 
Interesanti
Līdz šī gada sākumam man nekad nav piederējusi Playstation konsole (visa mana spēlēšanas karjera ir bijusi uz PC).
Es biju dzirdējis, ka pirms vairākiem gadiem uz PS3 iznāca spēle ar nosaukumu "The Last of Us", kuru uzskatīja par inovatīvu un par kuru bija ļoti labas atsauksmes.
Sī gada sākumā dabūju PS5 konsoli, un tad kā vienu no pirmajām spēlēm es uzinstalēju tieši "The Last of Us", lai tad beidzot pats pieredzētu, par ko visas tās uzslavas bija.
Nedēļu vēlāk es pabeidzu spēli (spēlēju ar pārtraukumiem) un, lai arī kopumā biju apmierināts ar spēlēšanas pieredzi, es nevarētu teikt, ka biju par spēli sajūsmā. Pilnīgi noteikti es to neierindotu starp manām favorītēm. Pirms "The Last of Us", es spēlēju "God of War (2018)", un tā man patika labāk. Varbūt pie vainas apstāklis, ka TLOU tomēr ir veca spēle, sākotnēji publicēta 2013. gadā.
Bet tagad ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš pabeidzu spēlēt, un pirms dažām dienām sanāca dzirdēt spēles skaņu celiņu, sāku atcerēties spēles pieredzēto. Un jo vairāk es atceros, jo vairāk man tā spēle sāk patikt. Un tagad man spēle patīk vairāk nekā tad, kad es viņu spēlēju un pabeidzu spēlēt. To es pieredzu pirmo reizi savā spēlēšanas "karjerā" :)
 
 
Atspiešanās laikā rokas muskuļu bloķēšanos es uztvēršu kā signālu, ka šodien pietiek.
 
 
Stulbais "apzinīgums" (a.k.a. kreņķi)
Šodien izdomāju iet ārā braukt ar riteni. Braukt tālu (pēc maniem standartiem). Bet nejutos es optimāli, ēdu brokastīs mazāk kā parasti. Citiem vārdiem sakot, nejutos "gatavs" šādam bracienam. "Ūūū, āāā, kā tad es tagad braukšu tik tālu ar praktiski tukšu vēderu, spēki izsīks, būs man jāmocās. Vispār pats esmu vainīgs, ka jūtos tagad neoptimāli. Vakar pārāk vēlu, pārāk daudz ēdu. Būtu jāatkopjās no savām vecajām lažām un jāmācās no tām... blablabla... utt. utjp." Bet šodien man pofig uz tiem apsvērumiem. Paņēmu līdzi ūdeni un vienu banānu un gāju ārā braukt.
Braucu un kaifoju, cik labi jutos, cik viegla braukšana (droši vien tādēļ, ka kuņģis nebija piebāzts huehuehue). Beigās aizbraucu līdz sākotnēji nospraustajam mērķim un tad vēl papildus pāris km "nezināmā virzienā", rezultātā atklājot vēl vienu interesantu objektu (Ādažos tilts pāri šosejai). Uz tilta nedaudz atvilku elpu, apēdu līdzi paņemto banānu, un kādu minūti pajūsmoju, ka ir tādi banāni, kas tik ideāli der šādai situācijai. :) Un tad braucu atpakaļ.
Atpakaļceļā biju ieplānojis piestāt Alfā iepirkties. Biju uz ceļa diezgan ilgi, uz toleti nebiju kādu laiku bijis. Atkal mani uzrunāja vecais čoms Smadzene: "Ūūū, āāā, sāk tā kā gribēties uz toleti, bet vēl ceļš tik tāls. Ka tik nesanāk, ka, esot Alfā baigi gribēsies čurāt, nez kā tagad ar toletēm šajā Covid situācijā (atkal es vainīgs, ka iepriekš nenoskaidroju, vai toletes vispār ir vaļā sabiedriskās telpās, aiaiai), izjuks visa iepirkšanās, būs jāciešās. Kāpēc sev sarežģīt dzīvi, labāk savulaicīgi un, drošs paliek drošs, piestāt tagad kaut kur mežmalā un nokāroties. Tad viss būs ok, varēs mierīgi bez steigas iepirkties, blablabla, blablabla... Bet es attiecos un gluži vai aiz spīta pat nepieļāvu domu līdz Rīgai kaut kādā brīdī iemukt krūmos. "Kā būs, tā būs, tad jau redzēs", es nodomāju. Tā arī aizbraucu uz Alfu, mierīgi iepirkos, aizbraucu mājās, aizgāju vēl uz dažīem piemājas veikaliem, jo bija jānopērk vēl dažas lietas. Un tikai pēc tam, atnākot mājās, atčohņījos, ka vēl neesmu bijis uz toleti (un nebija tā, ka baigi gribētos). Šodien abās situācijās mans čaiņiks nolaida lažu.
Nebūšu jaunas Amerikas atklājējs sakot, ka vislabākās un visbagātīgākās pieredzes ir bieži gūtas situācijās, kad uzdrošinos neieklausīties iekšējā "apzinīgajā", riskējot visu aizlaist postā (vismaz tā tas apzinīgais man visu laiku ir teicis, ja es viņu neklausīšu).
Mūzika: London Grammar - Metal & Dust
 
 
Cerība ir mana paralīze un mans posts
Ar illūziju atpazīšanu un konstatēšanu nepietiek, lai no ilūzijām tiktu vaļā. Apņemšanās un nostāja atteikties no ilūzijām ir ilūzija pati par sevi. Tā ir ilūzija, kurā es atsakos no ilūzijām. Bet kā tad izrauties no šī aburtā loka? Man pašam ir sajūta, ka risinājums "grozās" ap to "laišanu vaļā". Lai cik tas nepareizi un pat paradoksāli man pašam liktos, ir aizdomas, ka man vislielākās izredzes sasniegt tik ļoti kvēlos un lolotos sapņus būs tajā gadījumā, kad es pārstāšu tos lolot un attīstīt savā prātā un iztēlē. Mans mūžsenais grābeklis, uz kura nepārtraukti un konsekventi turpinu kāpt virsū - mana grezā izpratne par ideju, ka "dzīve ir potenciāls būt labākai". Atteikties no saviem sapņiem? Nē, tā laikām nevar, kaut kāda lietderība un vērtība sapņošanai tomēr ir, galu galā tas jau ir tas radošums, inovācija. Varbūt nav runa par atteikšanos no ilūzijām, bet par nedzīvošanu ilūzijās. Un kaut kā liekas, ka nekā labāka par esību, mindfulness'u, apzinātu dzīvošanu tagadnē nav. Nerēķināties ar saviem sapņiem un vēlmēm par labāku dzīvi. Pārstāt paļauties un rēķināties ar ideju par labāku dzīvi, atteikties no šī komfortablā, nepieciešamā un vilinošā bufera par labāku dzīves pieredzi pirms es beigu beigās beigšu eksistēt. Jābeidz veidot dzīvi. Jābeidz gatavoties dzīvošanai. Jādzīvo. Es neesmu 2 gadus vēlāk ar 2 miljoniem kontā, es neesmu sešus mēnešus vēlāk ar nodzītiem 20 kilogramiem, es neesmu 5 mēnešus vēlāk sapņainās un abpusēji mīlošās attiecībās, es neesmu 3 mēnešus vēlāk, izlasījis 5 gudras grāmatas. Nav nozīme tam, kāds es varētu būt, kādam man vajadzēja būt un kāpēc es neesmu tas vai šitas. Nozīme ir tikai tam, kāds es esmu tagad - ar visiem trūkumiem un deficītiem, bet tajā pat laikā pozitīvām pieredzēm un sev pieejamiem resursiem. Es neesmu nākotnes Juris, es neesmu Juris ar potenciālu, es neesmu samaitātais Juris, es neesmu potenciālu izšķērdējušais Juris. Es esmu tagadnes Juris. Es esmu Juris, kas nezin. Varbūt tā ir mana atbilde: aizstāt ilūzijas ar apzinātu neziņu. :)
 
 

Powered by Sviesta Ciba