"Just live <3"
Ļoti patika filma "Manchester by the sea". Manuprāt, labs indikātors tam varētu būt apstāklis, ka es biju tik ļoti iegrimis filmas norisei un "dzīvoju tai līdzi", ka uz kādu laiku nemaz neaptvēru, ka es skatos filmu.
 
 
Manas problēmas ar socializēšanos un kontaktu ar citiem cilvēku veidošanu var izskaidrot sekojoši. Es ļoti nevēlos (baidos) piedzīvot atteikumu (jo atteikumus savā apziņā interpretēju kā līdzvērtīgus manis kā cilvēka norakstīšanai). Līdz ar to mana pieeja ir mazināt/izslēgt risku sanemt atteikumu. Vai nu vienkārši neuzdrošinoties vērsties pie citiem cilvēkiem vai arī atlikt socializēšanos ar domu, ka "uzlabojot" sevi, es būšu tik pievilcīgs un vilinošs citiem, ka atteikuma risks samazinātos vai arī ka citi cilvēki vērstos pie manis.
Realitāte ir tāda, ka es nu jau pēdējos pāris gadus es esmu iestrēdzis šajā sevis uzlabošanas procesā.
 
 
Mans vecais - 25 gadus lolotais - priekšstats par dzīvi balstījās uz sapņiem un bailēm.

P.s. Redzēju "Alien: Coventant". Laikam jau kopumā filma ok. Bet tomēr ir neliela vilšanās sajūta, jo gaidīju/biju noskaņojies uz ko vairāk. Nevajadzēja lasīt internetā apspriestās teorijas. :D
 
 
Busted - On What You Are On
 
 
Ideoloģiskā atšķirība starp manu veco (apkārtējo cilvēku) pieeju un manu jauno pieeju (atšķirība, kas tad manā apziņā izpaužas kā barjera - pārliecība par manu nepieņemamību, nevēlamību un pat kaitnieciskumu citu acīs, beigu beigās mani atturot no vēlmes uzrunāt un viedot kontaktus ar citiem cilvēkiem) ir par lietu nozīmi. Agrāk es tiecos pēc ārējās - apkārtējo cilvēku atzītās un ievērotās - nozīmes. Idejas būtība ir meklēt/identificēt lietas pēc to nozīmes/definīcijas. Rezultātā lietu nozīmi es pieņēmu un izvēlējos (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā) pēc šīs lietu nozīmes tad vadīties. Turpretī mana jaunā pieeja balstās uz manas vecās izpratnes par lietu nozīmi anulēšanu. Ko es agrāk uzskatīju par lietu nozīmi/būtību kā definīciju vai likumu, tagad es uztveru kā interpretāciju. Kas nozīmē to, ka ne tikai jebkurtu lietu nozīmi mēs paši piešķiram (ka jebkurai lietai pašai no sevis nav iepriekš definēta nozīme), bet attiecīgi varam lietu nozīmes mainīt. Un ņemot vērā to, ka, kopš man ir mainījusies izpratne par lietu nozīmi, man jaunā izpratne dod tik milzīgu atvieglojuma, nepiespiestības un rīcības brīvības sajūtu, jo gūstot iespēju izvēlēties interpretēt lietu/notikumu nozīmi pēc saviem ieskatiem, es varu ievērojami ietekmēt to, kā šīs lietas/notikumi mani ietekmē. Rezultātā mana jaunā pieeja ir ar lielu uzsvaru uz to, kā es izvēlos "operēt" ar lietu nozīmi. Un te izriet manas problēmas ar citiem cilvēkiem (un manu veco izpratni par dzīvi un tās lietu/notikumu nozīmi). Jau kopš bērnības es ļoti daudz esmu ticis strostēts, kritizēts un pat sodīts par nepareizu dzīvošanu. Par dzīves kārtības neievērošanu. Un vienmēr man tika uzsvērts tas, cik lielu kaitējumu un ļaunumu apkārtējiem cilvēkiem es nodaru ar mana nepakļaušanos un lietu kārtības neievērošanu. Cik loti lielāks ir manas nepareizās dzīvošanas nodarītais kaitējums un problēmas citiem cilvēkiem pār maniem pārdzīvojumiem stresiem, bailēm trauksmēm un panikām. Ka man, izvēloties izvairīties no neliela individuālā apgrūtinājuma, es nodaru daudz lielāku kaitējumu un apgrūtinājumu citiem cilvēkiem. Cik ļoti sautīga, egoistiska un netaisnīga ir mana izvēle, man nepakļaujoties un izvēloties neievērot kārtību. Un cik lielu necieņu es izrādu pret pārējiem cilvēkiem, kuri visas savas dzīves ir gājuši caur grūtībām un ir samierinājušies ar tām, jo "tāda ir lietu kārtība".

Būtībā manas pārliecības par manu nepieņemamību saknes ir meklējamas pagātnē piedzīvotajās "kaunināšanas un pārmetumu piedzīvotā šoka" epizodēs. Jo katru reizi, kad mani konfrontēja par manu nepateicību un netaisnīgumu, "paziņojot, cik īstenībā ļoti grūtas un smagas ir bijušas visu apkārtējo dzīves", es iztēlojos šos jauno informāciju. Un jaunie iespaidi no iztēlotā bija, īsi sakot, "šokējoši", rezultējoties pilnas jaudas panikas lēkmēs. Visas dzīves laikā laiku pa laikam, bet regulāri es piedzīvoju šādus, kā es pie vecā terapeita definēju, "skarbos realitātes mirkļus". Un ņemot vērā, ka man uzbruka un biedēja/draudēja par sekām manas piekoptās kārtību pārkāpšanas, tad mana jaunā pieeja, gan pilnībā atsakoties no vecās kaŗtības, gan to, ko man kārtība un lietu nozīme vispār definē, būtībā no nulles priekš sevis izvēloties lietu nozīmi pēc saviem ieskatiem, liekas 1000 reižu lielāks pārkāpums.
 
 
Pazīstama pieredze :)
 
 
 
95% manas ikdienas būt vienatnē vairāk vai mazāk ir ok. Mani neviens neierobežo vai neapgrūtina. Jūtos brīvs un nepiespiests, pilnībā ļaujoties dzīvošanai pēc saviem ieskatiem, rušinoties un kaldinot plānus un idejas, kā es nākotnē varētu sasniegt savus neskaitāmos sapņus un mērķus. Bet nu tajos atlikušajos 5 procentos gan mēdz būt nedaudz skumji un bēdīgi. Bet vismaz labi, ka šī grūtsirdība samērā ātri pāriet un es atgriežos pie saviem sapņiem un rozā brillēm.

Nav jau tā, ka es nevēlētos kontaktu ar citiem. Man ir diezgan liela vēlme dalīties ar citiem dzīves pieredzē. Vienkārši man ir sajūta (betoncieta pārliecība), ka citiem cilvēkiem mana dzīves pieredze, mana dzīves pieeja nebūs pieņemama. Tik ļoti, ka nepieņemamais kļūtu par kaitniecisku vai pat bīstamu. Un tad cilvēki varētu pieņemt lēmumu mani - apdraudējumu un risku - neitralizēt/likvidēt/iznīcināt.

Daļa no eksistenciālisma un nāves fakta akceptēšanas bija "īpašā statusa" sajūtas zaudēšana. Agrāk man izmisīgi vajadzēja šo jēgpilnuma sajūtu. Šo īpašo misijas sajūtu, kas savā ziņā kalpo par tādu kā aizsargvairogu, jo ļāva man nošķirt sevi (cilvēku) no pārējās pasaules un dzīvās dabas. Jo man, vērojot un domājot par apkārt notiekošo, bija biedējoši domāt, ka visapkārt ir tik daudz lietu, tik daudz dzīvību, bet bez īpašas jēgas vai nozīmes. Vienu mirkli tās ir, un nākamajā vairs nav. Vērojot (un domājot) par to, rodas ļoti nelāga sajūta, ka visa mana eksistence, neskaitāmie iespaidi, asociācijas un kaudze atmiņu vienā mirklī var neatgriezeniski izzust. Un pasaule ar tās iemītniekiem turpinās eksistēt, pat acis nesamirkšķinot. Mani tik ļoti biedējā "nāve uz katra soļa" un "eksistences bezvērtīgums/nesvarīgums" koncepti, ka izmisīgi meklēju šo jēgpilnumu un piederības sajūtu, kas man ļautu justies vairāk kā tikai noteiktā kombinācijai sakārtotai matērijai, kas nolemta bojāejai.
Bet tagad es esmu akceptējis nāves faktu. Es samierinos ar neziņu. Es akceptēju, ka es esmu daļa no pasaules, dzīvības bez īpašas nozīmes, statusa vai jēgas. Es samierinos ar domu par reālu iespējamību, ka katru mirkli varētu nolikt karoti. Rezultātā es zaudēju šo "aizsardzību". Liktenīgais moments var pienākt jebkurā mirklī un no jebkura virziena. Arī no citiem cilvēkiem.
Var jau būt ka manas bailes no cilvēkiem ir pārspīlētas. Bet tā nu ir sanācis ka jau kopš bērnības esmu piedzīvojis daudzas epizodes, kad esmu piedzīvojis trauksmes un panikas lēkmes un apdraudējumu citu cilvēku reakcijas pret mani dēļ. Un ironiskā kārtā lielākos apdraudējumus un bailes es esmu izjutis no tiem "tuvākajiem" cilvēkiem. "Un, ja tik agresīvi, neiecietīgi un draudīgi ir tuvākie cilvēki, tad kā pret mani attieksies sveši cilvēki?..."
 
 
Jaunākā Samurai jack episode bija lieliska.
 
 
Iedomājos savam cibas profilam nomainīt ikonu, bet internetā nevarēju atrast sev piemērotu. Beigās "uzmeistaroju" pats

 
 
Es esmu tik ļoti "iestrēdzis" savos (idealizētajos un sev neglaimojošos) priekšstatos un pārliecībās par sevi un apkārtējo pasauli, jo iepriekš 25 gadus es uz šīm pārliecībām un priekšstatiem paļāvies. Es šiem priekšstatiem un pārliecībām uzticēju savu dzīvību. Man dzīves procesu interpretācija pēc šiem priekšstatiem un pārliecībām ir kā reflekss. Ar apziņu es pēdējā laikā cenšos mainīt savus uzskatus (ir sanācis ieviest vērā ņemamas izmaiņas), bet zemapziņā instinktu līmenī es joprojām vados pēc šīem vecajiem priekšstatiem un pārliecībām. Es vēsturiski šiem priekšstatiem un pārliecībām vairāk uzticējos kā pašam sev. Un katru reizi, kad es izjūtu nedrošības vai šaubas par sevi un savām izvēlēm, momentāli ieslēdzas aizsardzības mehānisms - censties pasargāt pēc vecajiem priekšstatiem un pārliecībām.
 
 
Tāda saldsērīga sajūta...
... pamosties un apjēgt, ka iepriekš piedzīvotais ir bijis tikai sapnis. Daudzi gadi pagājuši, kopš es sapnī iemīlos. Vai izjutu šīs sajūtas realitātē. Pirmais - aizgrābjošais - iespaids, ieraugot viņu. Kaut kas neparasts, bet tajā pat laikā radniecisks, ieklausoties viņā. Viņa nav tāda kā citi, viņa ir nedaudz līdzīga man. Viņa atbildēja ar pretreakciju. Viņa riebumā nenovērsās no manis, kad es viņai atklāju savu patieso būtību. Bet zīmīgi ir tas, ka pat sapnī kontaktam nebija lemts turpināties un attīstīties par attiecībām. Es biju brīvs, bet viņa nē. Sapnī mēs atvadījāmies viens no otra, un nākamajā mirklī es pamodos. Parasti es mēdzu pamosties sapņa vidū. Bet ne šoreiz. Es nosapņoju visu, un izjutu smeldzi. Ļoti pazīstamu, jo pirms vairākiem gadiem šādu notikumu gaitu piedzīvoju sapnī. Iemīlēšanās, pozitīva pretreakcijas, kam nebija lemts turpināties. Toreiz viņa atvadījās no manis ar šo dziesmu.

Hurts - Affair

Tālāk par iemīlēšanos neesmu ticis. Gan tādēļ, ka ieskatījos meitenēs, kas bija vai nu, tā teikt, "ārpus manas līgas", vai arī jau bija attiecībās ar citu. Gan tādēļ, ka meiteņu dēļ tik ļoti satraucos, ka piedzīvoju panikas lēkmes. Un tā kā paniku es interpretēju kā krīzes un manu dzīvību apdraudošu stāvokli, es darīju visu, lai tikai tiktu ārā no panikas. Kas nozīmēja atkāpties no jebkādiem nodomiem "sekot savai sirdij".

P.s. Kad sākotnējās spēcīgās sajūtas ir norimušas, es esmu palicis ar atklāsmi, pēkšņi saprotot to, pēc kā es dzīvē esmu tik ļoti ilgojies un pēc kā es neapzināti visu laiku esmu tiecies, izvirzot sev visdažādākos mēŗkus un sapņus, kas man ļautu nonākt pie paša lielākā sapņa - mīlēt un būt mīlētam.
 
 
I am a dreamer. I dream constantly. About specific goals. I dream about the process of reaching those goals. I like to dream, how i would be able to recreate others successes and then enjoy the praise, acknowledgements of others. I dream about reaching my goals efficiently. To get better results with less struggle and frustration. I dream alot about being able to keep myself safe and avoid all problems or tragedies, that have ever happened to other people. I dream that everything is possible.

But why do i dream? Why is dreaming such an integral part of my being? Why is dreaming such a big part of my motivation? Why every episode of my dreams shattered or proved wrong devastate me so much? I think i now know the answer. I dream because of hope. A hope of continuation, a theoretical potential of improvement in my future. A hope, that "things might get brighter before everything becomes completely dark".
 
 
One person imagines "x" as "2", other person - as "5". But in a conversation between the two they both agree, that "x" is "four".
 
 
Embracing my existence
Emancipator - Minor Cause
 
 
Ideālista atkarība no idejas par sapņiem.
 
 
Pāris domas un atziņas par vārda brīvību, "tas taču tikai joks" un "vārdi nesāp":


  1. Vārdi paši par sevi nesāp, taču ar tiem asociētās emocijas, atmiņas un pieredze var sāpēt gan. Atsevišķos gadījumos pat burtiski.


  2. Katrai reakcijai ir pretreakcija. Viens par tavu "joku"pasmiesies, otrs ignorēs vai novērsīsies no tevis. Bet cits par to var iedot pa zobiem.


  3. Varbūt vārda brīvība ir domāta nevis vārdu teicējam, bet gan vārdu uzklausītājiem. Varda brīvība ir lūgums būt tolerantiem. Nevis ar pirmo reakciju uzbrukt un sodīt, bet uzklausīt un ļaut cilvēkam izklāstīt argumentus. Varbūt teicējs neapzinās izteikto vārdu nozīmi. Vai to, kādu reakciju tas varētu izraisīt apkārtējos cilvēkos. Varbūt šādi caur izpratnes un skaidrības veicināšanu varētu nogludināt vai pat pilnībā neitralizēt radušos situāciju. Bet ja teicējs nav ieinteresēts uz saskaņu vai viņs ir motivēts tikai ar savām vēlmēm (pat ja tas būtu uz citu rēķina/nelaimes), tad vārda brīvības arguments, manuprāt, zaudē nozīmi.

 
 
Man patīk sniegs uz vadiem
kad virs ielām veidojas zirnekļa tīklu kontūras
Manu uzmanību piesaista sniegs uz zariem,
izceļot katru mazāko koka aprisi un ļaujot novērtēt tā krāšņās aprises

Es priecājos par gaišajām, ielas laternu atstarojošajām debesīm,
kas kā gaisīga dūnu sega apsedz zemi, ļaujot zem tās justies omulīgi un komfortabli.

Es varu pieciest slidenās ielas,
jo kaut uz vienu vakaru izaugušās kupenas un iemītie celiņi pilsētas centrā atgādina ainas no ziemas kartiņām

Un pat ja sniegpārslas uz loga rūtīm kūsot atstāj lielu netīrību,
man nav iebildumu logus vasarā nomazgāt,
ja vismaz dažas reizes gadā es varu no ceļmalā stāvošajām mašīnām paņemt sniegu,
un, veidojot sniega pikas, vēlreiz izjust pirms daudziem gadiem piedzīvotās un sen aizmirstās sajūtas, kad kā bērns uzreiz pēc nodarbībām metos ārā pikoties.
 
 
Pozitīva pirmā iespaida maģiskums
Fabled - First Light
 
 
"Geralt did not know if the depth and wisdom in those gentle grey eyes was natural or caused by a spell. After a while, he came to the conclusion that he didn't give a damn."

Labi izsmējos :)
 
 
Es pa pēdējām dienām esmu piešņaucis un miskastē sametis tik daudz papīra kabatslakatus, ka miskastes maisa saturs būtu uzskatāms par paaugstinātas bīstamības bioloģiskajiem atkritumiem.
 
 

Powered by Sviesta Ciba