Šodien konstatēju, ka vienā un tajā pašā situācijā var rīkoties un reaģēt dažādi. Jap, es atklāju riteni ¯\_(ツ)_/¯

ODESZA - The Last Goodbye

Laika gaitā man mūzikas gaume mainās. Tā paplašinās :)
Swedish House Mafia - Heaven Takes You Home

BICEP | GLUE

Šodien uzkāpjot uz svariem: Not great, not terrible :D

Jancīgas asociācijas, ka stress mobilizē un veicina koncentrēšanos - labāku rezultātu, bet atslābināšanās noved pie izlaidības, izklaidības un snieguma pazemināšanās. Pašam pēdējā laikā sanāk pieredzēt tieši pretēju rezultātu: no sākuma morāles pašpārmetumi, ka necenšos, bet beigās sanāk gūt negaidīti labus rezultātus.
Bet ir ļoti iespējams, ka es vienkārši nemāku "censties". Vai būt "apzinīgs". ¯\_(ツ)_/¯

Šodien sērfojot pa youtubi, uzgāju virsū video ar nosaukumu "12 hour online game coding session", un man sirds momentā sažņaudzās (nolaidās rokas), sāka velties pāri izmisuma un bezspēcības viļņi:
Es pie savas projekta - sapņa, ka varētu paša spēkiem kaut ko uztaisīt un ar to nopelnīt - esmu strādājis mēnešiem ilgi (īstenībā jau gadiem ilgi, jo regulārs darbs pie programmas ir noticis atsevišķos laika periodos ar daudzu mēnešu, pat gadu pārtraukumiem). Es dienā nespēju pastrādāt vairāk par 3-4 stundām, kad no stresa un trauksmes man sāk palikt smagi un fiziski slikti. A te čalis nobliež 12 stundas no vietas un uztaisa online spēli no nulles... Kāda tur man konkurēt-spēja? Kādas man tur cerības ar savu "potenciālu-kapacitāti-nespēju" uzdrošināties cerēt uz tādu atalgojumu, kā dēļ tad būtu bijis vērts censties un sevi mocīt? Ja nu tam priekšniekam, kurš mani pirms desmit gadiem norakstīja, sakot, ka "es esmu pārāk lēns un nekonkurēt-spējīgs, ka visi pārējie uzņēmumā strādā labāk par mani - arī tie, kas sāka strādāt vēlāk -, bija taisnība. Ka es esmu faktiski bezvērtīgs, pārsvarā esmu apgrūtinājums citiem, kā rezultātā mans pilnas slodzes darbs patiešām nav vērtīgāks par 250 latiem, kurus man toreiz maksāja par pilnas slodzes darbu? Un, ka es esmu pelnījis, ka pret mani izturas kā pret bezvērtīgu mēslu, jo reāli mans pienesums ir praktiski bez vērtības, tikai riski kaut ko sabojāt, sačakarēt.

Gadu gaitā pie terapeitiem (daudzskaitlī), no apkārtējiem cilvēkiem, kad viņiem stāstīju par savu darba pieredzi, visi kā viens teica, ka mani toreiz izmantoja, izčakarēja, ka tur nebija nekāds godīgums vai taisnīgs novērtējums. Es biju negodīgā spēlē, kurā man nebija iespēju uzvarēt. Bet katru reizi, kad es piesēžos pie savas programmas kodēšanas, es atgriežos vecajā darba vietā, kurā mani (vispār jau es pats sevi dzinu, jo jutos tik ļoti vainīgs par iepriekš "izgāztajiem projektiem") nodzina kā suni, pazemoja, ņirgājās par mani. Visvairāk es mokos ar to darba aspektu, ka es patiešām ielieku pūles, mēģinot atrisināt lietas, kuras sākotnēji nesaprotu. Ar laiku man pamazāk sanāk gūt panākumus. Beigu beigās es izdaru darbu un man pašam liekās, ka ir sanācis labi, ka manam veikumam būs kāda vērtība un man būtu tiesības cerēt uz pozitīvu vērtējumu (un atalgojumu). Bet... mani izbrāķē. Sāk ņemt mani priekš par lietām, kuras iepriekš netika minētas un par kurām nezināja. Atrada ieganstu, lai man samazinātu izmaksājamo algu. Līdz beigās tad bija iepriekš minētā "manis norakstīšana".

Bet pirms dažiem mēnešiem es apņēmos pabeigt savu projektu un publicēt savas programmas maksas versiju, cerībā, ka varbūt man ienāks kāda naudiņa. Pirms daudziem gadiem es uzsāku programmēšanas pašmācību ar milzīgu sapni, ka es varētu nopelnīt sev iztiku ar paša spēkiem, lai man tad nebūtu jāstrādā uzņēmumos pie briesmīgiem cilvēkiem. Bet laika gaitā tas process ievilkās un sarežģījās. Sākotnējā vēlme būt neatkarīgam izvērtās par milzīgu problēmu, jo būt patstāvīgam nozīmē būt atbildīgam par visiem aspektiem. Ar to es ilgi mocījos un ilgi netiku galā. Es tik ļoti baidījos, ka manā veikumā varētu būt kāds trūkums, par ko tad mani atkal izbrāķētu un ņemtu mani priekšā. Atkal mani norakstītu. Realitātē gadiem ilgi "darbs pie manas programmas un mana sapņa" bija nekas vairāk kā attaisnojums sev un citiem, ka es daru ko jēdzīgu ar savu dzīvi. Realitātē es ikdienā turpināju mocīties ar izmisumu, ka netieku galā ar šo slodzi un atbildību. Bet šogad es apņēmos to novest līdz galam. Nevis ar sākotnējo sapni nodrošināt savu dzīvošanu tieši ar šo veikumu, bet vienkārši izbeigt šo iestrēgšanu "kā nu būs? vai varētu sanākt? utt. utjp." apsvērumos. Lai izbeigtu visas tās bailes par potenciālām neveiksmēm un ilūzijas par lieliem panākumiem. Gāja smagi, bija nemitīgi pašpārmetumi, ka mans darba temps un darba apjoms dienā ir ļoti nepietiekams. Ka man vajadzētu sevi spiest vairāk, pārvarēt sevi vairāk, jo tikai tad es kļūšu par labāku programmētāju. Jo es turpinu savu tagadējo strādāšanu pie sava projekta vērtēt un salīdzināt atbilstoši manai darba pieredzei. Visvairāk es mocos ar apziņu, ka visi mani centieni būs pa velti, jo "es neesmu pietiekami ātrs, es neesmu konkurētspējīgs". Bet interesanti bija tas, ka tās mokas rodas tad, kad es domāju un vērtēju savu darba pieredzi. Pati strādāšana-programmēšana ir bijusi dažkārt pat aizraujoša un patīkama pieredze. Beigu beigās man sanāca izdarīt visu, ko iepriekš biju apņēmies izdarīt. Smagāk gāja ar visiem ar programmēšanu nesaistītajiem aspektiem, lai varētu publicēt savu programmu kā maksas produktu. Man bija milzīga nedrošība un avantūras sajūta, ka pilnīgi nelabi metās ap dūšu. Un pāri visam tā nerimstošā apziņa, ka viss būs pa velti un ka realitātē man būtu jādara daudz vairāk, daudz ātrāk, daudz ilgāk - ko es nedz spēju, nedz arī vēlos darīt. Bet galu galā izdarīju arī to. Savu programmu publicēju. Google to izvērtēja un palaida google play. Tiesa, programma vēl nav "atrodama". Bet vismaz pagaidām mana bilance ir apaļa nulle. :/

Atgriežoties pie youtuba 12 stundu programmēšanas video, sākotnējais izmisuma vilnis nedaudz noplaka, un es turpināju skatīties, jo par spīti visiem pārdzīvojumiem un izmisumiem, bija arī neliela interese. Turpināju skatīties. No vienas puses, protams, ļoti iespaidīgi likās viņa kodēšanas temps, un man nāca virsū izmisuma viļņī par to, cik lēns ir mans programmēšanas temps. Bet tajā pat laikā es praktiski visu sapratu, ko viņš dara, lai arī man ar python nav bijusi faktiski nekāda pieredze. Valoda bija nezināma, bet visādi citādi programmēšanas process man bija saprotams: klases, objekti, funkcijas, parametri utt. Pēc tam paskatījos info par pašu video veidotāju, un radās iespaids, ka viņš nav viduvējs standarta programmētājs. Iespējams, ka pats programmēšanas process bija iepriekš sagatavots un ne 100% autentisks. Un, kad paskatījos komentāros, lielais vairums bija par to, cik iespaidīgs ir šāds programmēšanas process, cik maz cilvēki vispār saprata, ko tas programmētājs dara. Nonācu pie domas, ka varbūt es tomēr varētu nebūt tik bezcerīgs, kā mani savulaik novērtēja un kam es pats visus šos gadus biju pieradis noticēt.

Šodien vislielākais prieks ir par to, ka nomainīju riteņa aizmugurējai lampačkai baterijas. Tagad atkal smuki spīd.

Līdz pat šodienai man ir ļoti grūti pieņemt un samierināties ar to, ka dzīve man nekad neizdosies tik "smuki, kārtīgi un paredzami" kā es mēdzu iedomāties, lai arī cik ļoti es censtos to sasniegt.

Pārmaiņas pēc šodien jutos saskaņā pats ar sevi un ar apkārtējo vidi. Jūtos plūdens un enerģisks.
Remoteness

Es ikdienā turpinu mocīties, jo kā vienu no pamatkritērijiem dzīvošanai izvirzu izvairīšanos no ciešanām.

Pirms daudziem gadiem vienu sava rakstāmgalda atvilktni atvēlēju visādiem vadiem, kabeļiem, pārveidotājiem un citiem krāmiem, kas nāk līdzi elektriskajām ierīcēm. Tagad rodas nepieciešamība pēc atsevišķas atvilknes priekš vadiem, kurus ikdienā mēdzu lietot, jo katru reizi vajadzīgā vada atrašana un izvilkšana no tā čūsku midzeņa kļūst laikietilpīgāka un kaitinošāka. :D

Tikko pirmo reizi pats nomainīju ūdens skaitītāja filtru. Iepriekšējā reizē, kad mainīja meistars, stāvēju un skatījos kas un kā. Viss tā kā likās zināms un saprotams. Tā kā. :D
Vispirms jau es sanervozējos, ka izdomāju to mainīšanu darīt vēlu vakarā. "Ja nu tomēr kaut kas aiziet šreijā? Tad vēlu vakarā meistars nebūtu pieejams!" Apzinīgums aka bailīgums spieda mani to atlikt uz darba dienas vidu, kad būtu "drošāk". Bet es esmu noguris klausīt savām bailēm, un tāpēc apņēmos to darīt tieši tagad. Kā būs, būs un tad jau redzēs.
Kā pa sviestu gan viss gluži negāja. Pēc pāris minūšu piepūles, mēģinot noskrūvēt to filtra tvertni nost un nekomfortabli skatoties, kā no pieliktā spēka tā ūdens skaitītāja pamatne sāk nedaudz liekties, es sapratu, ka jātaisa vaļā ir uz pretējo pusi. Es pats biju iedomājies, ka vaļā jātaisa pretī pulksteņa rādītāja virzienam. Bet nē - ir otrādi. To trauku dabūju nost, pašam mugura bija slapja ar sviedriem. No piepūles un no stresa. Iztīrīju to trauku, ieliku jauno filtru tajā traukā. Atceros, ka meistars toreiz piekodināja, ka tam filtram, skrūvējot to trauku pie skaitītāja, ir jāstāv vertikāli. Tur vēl ir tāds uzliktenis, kuru uzliek filtram pa vidu, un tad, kad filtru liek tajā traukā, tad tas uzliktenis nostabilizē filtru vertikālā pozīcijā. Bet man tam uzliktenim viena kājiņa bija noplīsusi nost, un rezultātā tas filtrs īpaši stabils nebija tajā traukā. Tā nu es uzmanīgi to trauku ar filtru skrūvēju klāt pie skaitītāja. Likās, ka filtrs ir taisns, un nekādu pretestību skrūvējot nejutu. Pievilku tā stingri, bet ne tik ļoti, lai nolauztu no sienas visu ūdens skaitītāju. Pienāca laiks taisīt krānu, lai tad tas jaunais filtrs "sāktu strādāt". Sākumā ūdens spiediens likās traki švaks, ūdens sprausloja un rīstījās. Pamanīju, ka filtrā ūdens lēnām pildās uz augšu. Sākumā sabijos, ka varbūt kaut kas nav tā, bet pēc tam nomierinājos, jo sapratu, ka tā jau tas filtrs strādā: tas ieplūst filtram pa vidu, un tad izfiltrējas uz trauka ārmalu, lai tad plūstu uz skaitītāju. Ātri vien sāka tās filtra putas nākt, tas arī nomierināja, jo tas bija gaidāms. Ka notiek tā, kā ir paredzēts. Man gan raizes vēl darīja tas, ka ūdens spiediens likās tāds pašvaks, bet man tad bija sev jāatgādina, ka man kopumā ar ūdens spiedienu ir tā pašvaki. Īpaši jau vakara stundās. Pēc piecām minūtēm ūdens smuki nāca pa krānu. Likās, ka pat labāk kā pirms filtra mainīšanas. Sadomāties un sabīties var par viskautko. Bet realitātē viss funkcionē: ūdens tek pa krānu. :)

Šodien guvu mini-panākumu: spēju nokārtoties pa lielam publiskajā tualetē, kad blakus kabīnēs bija citi cilvēki. Visu dzīvi esmu bijis ļoti cimperlīgs šādās situācijās, mēdza būt diezgan liels mentālais bloks. Lai gan - ja prasās uz lielajām darīšanām, tad tur nesanāk daudz ko domāt vai satraukties. Drīzāk šodien tualetes apmeklējums bija uzskatāms par panākumu tādēļ, jo līdz tam spēju izvairīties no lieliem stresiem un pārdzīvojumiem. Jau rīta pusē, kad nesanāca nokārtoties ierastajā laikā, nojautu, ka būs jāizlīdzas dienas vidū ārpus mājām. Tā arī bija, ka pēc dažām stundām sāka prasīties, bet šoreiz es neielaidos apsvērumos, kā nu man būs, vai sanāks utt. Vienkārši gāju un darīju savu lietu. Bet vienalga piedzīvoju nelielu satraukumu, ka sāku satraukties par smaku: ko citi cilvēki, kas atradās tualetē padomās. Bet nu, tualete taču, tās smakas taču piederas pie lietas. :D
Bet mentālajam blokam, lai spētu izdarīt lietas pie pisuāra, kad tualete pilna un citi vēl stāv rindā, netiku pāri. Pirms dažām dienām kinoteātrī mēģināju. Bet arī tad vienkārši gāju un mēģināju, lai arī pirms tam kino seansa laikā ilgi domāju, kā nu man būs un vai, piemēram, nevajadzētu aiziet uz tualeti pirms filmas beigām, kad tualete nebūtu pilna. Lai arī nesanāca, sevi par to nekaunināju un zemē sevi nedzinu.

Kad ir akūti pilošs/līstošs un piepampis deguns, piparmētru eļļas inhalācijas neieteiktu.

Piparmētru eļļas inhalācija (ar padomju laika inhalatoru Elpa), Salvijas auga tēja, Atšķaidīts dzērveņu sulas dzēriens, 1 tab. šķīstošā Solpadeine (pret galvassāpēm, ne temperatūras dzīšanai nost), lērums našķu un garšīgu lietu - šodien ārstējos "smalki" :D

Soli pa solim, un tad jau redzēs.
(Iespējams, ka der kā atbilde uz manu iepriekšējo jautājumu).