Carl Jung on Overcoming Anxiety Disorders
Pašam liekās, ka +/- es tā kā atbilstu video aprakstītajam. Un man gribētos domāt, ka esmu procesā, bet neesmu iestrēdzis (lai arī man pašam pie nebeidzamām neveiksmēm liekas, ka esmu bezcerīgs un norakstāms). Es pieņemu tajā video aprakstīto, un pieņemu savu līdzšinējo pieredzi. Aidā, uz priekšu! :D

Vakar sabijos, ka atkal varētu būt saslimis, ka atkal vismaz nedēļu nevarēšu pastrādāt, nepietiks nauda visiem izdevumiem utt. utjp.
Bet šodien sev par atvieglojumu nonācu pie slēdziena, ka sliktā pašsajūta visticamāk ir no tā, ka sāku no stresa pārslodzes atkal izdegt. Palielināšu zāļu devu (ar psihiatru ir izrunāts), un tad skatīsies, kā būs tālāk.

Kāda tur vēl "Klusa nakts, svēta nakts...", vēl novembris nav beidzies!?!

Viena lieta ir atklāt un pārdzīvot aplauzienus, ka man ir bijušas ilūzijas par apkārtējo pasauli, bet pa visam cita, ja ilūzijas ir bijušas pašam par sevi.

Pēc ilgāka laika, tagad piedzīvojot sirdsēstus par neveiksmīgu simpātiju rašanos (nu vismaz pagaidām tā pašam šķiet, ka būs neveiksmīgas, ka nekas tur nesanāks. Bet dzīvē jau visādi sanāk, lietas, apstākļi mainās utt), mani pašu nedaudz pārsteidza tas, ka mani nevis vilka uz bēdu dziesmām par salauztām sirdīm, neveiksmīgām mīlestībām, bet gan uz mūziku, kas zāģē: metāls, ātri, agresīvi ritmi. Tagad iedomājos, ka caur šādu mūziku es channeloju šīs spēcīgās simpātiju emocijas, kas man tagad bija saradušās. Nekādas jēgas un labuma no tām emocijām (un no tām izrietošām interpretācijām) nebūs. Un, pat ja nākotnē kaut kas tomēr sanāks, tad tas nebūs tāpēc, ka es tagad turējos klāt vai reaģēju uz šiem sirdsēstiem. Jādzīvo tālāk, un tad jau redzēs, kas notiksies.
Remoteness

Es agrāk domāju, ka Game of Thrones seriālā tieši pēdējā sezona bija milzīga vilšanās. Bet tagad es vēlreiz skatos seriālu no paša sākuma, un man ir jāatzīst, ka arī 7. sezona bija pamatīgs kritums, salīdzinot ar pirmajām 6 sezonām. Tik daudzas lietas liekās nekonsekventas, kas īsti neiet kopā. Man ļoti nepatika Arjas atveidojums: uzspiestais "aukstums", īpaši viņas balsī, ko vairāk uztvēru kā tādu augstprātīgumu, it kā viņa nu ir spicā assassine. Es pieņemu, ka tā bija apzināta izvēle, lai uzkurbulētu intrigu par to, kas tad beigās notiks. Pirmo reizi skatoties tas laikam nostrādāja arī uz mani, bet tagad atkārtoti skatoties, ļoti spēcīga out of place sajūta. Sestā sezona beidzās ar to, ka Arja izvēlējās neatteikties no savas personības un saglabāt sevī visu, kas viņai ir svarīgs: izcelsmi, atmiņas, vērtības, pieredzi. Taču 7. sezonā viņa tiek attēlota kā tāda bezemociju būtne, kas atteikusies no visa laicīgā, no visas piederības.
Vēl bija citas lietas, kas īsti negāja kopā. Tā arī nesapratu, kas bija tas iemesls, kas lika Džonam mainīt savu pozīciju un pieņemt Denerisu par savu karalieni: tas, ka viņa viņu izglāba? Vai arī mīlestība bija tik stipra, ka padarīja aklu? Tikko beidzu skatīties pēdējo 7. sezonas sēriju: kaut kā tiem balt-staiguļiem ļoti paveicās ar tā pūķa dabūšanu, jo savādāk viņi būtu atnākuši pie sienas, un tā arī tur palikuši? Vai arī tad būtu situācija kā ar mežoņu armijas uzbrukumu 4. sezonā, kad sienu mēģināja ieņemt ar spēku? Un vai tad tai sienai nebija kaut kāda maģiskā aizsardzība, kas, piemēram, neļāva Bendžī onkulim palīdzēt nogādāt Brandonu līdz sienai un pāri (cauri) tai?
Lai nu kā arī būtu, ar "nepacietību gaidu" 8. sezonas skatīšanos.

Ilgu laiku, vispār jau gadiem ilgi, krāmējos ar savu mazvērtīgumu, ar sevis nepieņemšanu, ar sevis močīšanu, ka neesmu pietiekami labs, ka pārāk maz strādāju pie sevis "uzlabošanas". Bet tagad ienāca prātā sekojoša doma ka varbūt es līdz šim tam visam piegāju ačgārni: tā vietā, lai koncentrētos uz sevis pieņemšanu, vērst uzmanību uz savas dzīves pieredzes pieņemšanu? Nu, saskaņā ar apzinātību un tām lietām, par ko runā citi viedie: par to, ka problēma rodās nodalot sevi - domātāju - no pārējās realitātes. Bet tā vietā uztvērt sevi kā daļu no pieredzes. Un tad koncentrēties uz pieredzi, un nevis uz sevi pašu.
Šobrīd priecājos par aizvakar gūto pieredzi, atklājot šo dziesmu un tagad uz repeat klausoties kādu 20to reizi:
Röyksopp - 'Oh, Lover' ft. Susanne Sundfør

Uzdrošinos/atļaujos nereaģēt uz domām (tajā skaitā arī uz trauksmainajām un paniku izraisošām), jo "tās ir tikai domas". Rezultātā man ir saasinājusies vainas sajūta un pašpārmetumi. Bet var būt "tā ir tikai vainas sajūta - doma" un "pašpārmetumi - doma". Jāturpina iesāktais, un skatīties, kā būs tālāk.

Aizpildot darba meklēšanas dienasgrāmatu, izjutu pašpārmetumu jūru, ka nepietiekami centos/cenšos :(
Subjektīvs mazvērtīgums? Vai tomēr objektīvs bezvērtīgums?

Citiem ir Meraija Kerija, citiem Whems, vēl dažam labam Kriss Rea, bet man - Melānija Torntona.
https://www.youtube.com/watch?v=YiBoWNo6xDs

Bezmaz vai rodas sajūta, ka es pirms vairākiem gadiem izdarīju sev lāča pakalpojumu, par dzīves jēgu izvēloties būt laimīgam un izvairoties no situācijām, kurās es esmu nelaimīgs un kurās man rodas trauksmes un panikas sajūtas.

Nu bet protams, ka, pirmo reizi, testējot peļu slazdu, es atrāvos pa knaģiem :D

Viena no lielākajām ilūzijām ir pieņēmums, ka tagadnē, uztraucoties par nākotni, var mazināt negatīvu pieredzi un satraukumus nākotnē.

Šodien (vakar) biju uztaisīt covid poti, un, kā jau ieplānots, man turpat vakarā sākās mērens drudzis. Zinot, kas ir cēlonis un ka drudzis visticamāk beigsies pēc 24 stundām, tā drudža un nedaudz paaugstinātas temperatūras pieredze ir interesanta. Un savā ziņā par patīkama. Protams, neko aktīvu darīt negribās, bet vienkārši sēdēt bezdarbībā ekrānā un ik palaikam nodrebināties, sačokuroties, ietīties segā ir pat patīkami.

Update: Nakts vidū drudzis un temperatūra no "patīkams" pārgāja uz "neforši". :D

Šodien pēc desmit gadu pārtraukuma atkal biju uz teātri. Uzskatu, ka nu es arī kaut nedaudz skaitos "kultūras cilvēks". Kā apliecinājums tam ir apstāklis, ka 3 stundu ilgajā izrādē es tikai vienu reizi biju tuvu ieslīgšanai snaudā. :)

Rakstu motivācijas vēstuli, lai meklētu darbu. Sākumā šis process (un darba meklēšanas process kopumā) bija nekomfortabls, mulsinošs un satraucošs: ko rakstīt, ko nē, kādi ieteikumi un paraugi ir pieejami utt. Izjūtu pretrunas, pretestību, bailes, riebumu: tik bezpersonisks, cinisks un izmisumu raisošs man līdz šim ir bijis šis process. Līdz nolēmu, ka uzdrīkstēšos darīt pa savam: tā kā man liekās pareizi un nevis tā kā ir vispārīgi pieņemts. Atkāpšos no vispār pieņemtām frāzēm, lai "maksimizētu iespējas dabūt darbu". Izvēlēšos būt atklāts, personīgāks. Es negribu atrast labāko darbu ar labākajiem darba apstākļiem un labāko darba atalgojumu. Es gribu atrast savu darbu. Es nezinu, vai tāds vispār ir atrodams. Varbūt tas, ko es daru, ir naivi, muļķīgi vai kā savādāk peļami, bet es meklēšu tā, ka es gribu un cik man ļaus apstākļi.

Šodien konstatēju, ka vienā un tajā pašā situācijā var rīkoties un reaģēt dažādi. Jap, es atklāju riteni ¯\_(ツ)_/¯

ODESZA - The Last Goodbye

Laika gaitā man mūzikas gaume mainās. Tā paplašinās :)
Swedish House Mafia - Heaven Takes You Home

BICEP | GLUE

Šodien uzkāpjot uz svariem: Not great, not terrible :D