Uzdrošinos/atļaujos nereaģēt uz domām (tajā skaitā arī uz trauksmainajām un paniku izraisošām), jo "tās ir tikai domas". Rezultātā man ir saasinājusies vainas sajūta un pašpārmetumi. Bet var būt "tā ir tikai vainas sajūta - doma" un "pašpārmetumi - doma". Jāturpina iesāktais, un skatīties, kā būs tālāk.
Aizpildot darba meklēšanas dienasgrāmatu, izjutu pašpārmetumu jūru, ka nepietiekami centos/cenšos :(
Subjektīvs mazvērtīgums? Vai tomēr objektīvs bezvērtīgums?
Subjektīvs mazvērtīgums? Vai tomēr objektīvs bezvērtīgums?
Citiem ir Meraija Kerija, citiem Whems, vēl dažam labam Kriss Rea, bet man - Melānija Torntona.
https://www.youtube.com/watch?v=YiBoWNo6
https://www.youtube.com/watch?v=YiBoWNo6
Bezmaz vai rodas sajūta, ka es pirms vairākiem gadiem izdarīju sev lāča pakalpojumu, par dzīves jēgu izvēloties būt laimīgam un izvairoties no situācijām, kurās es esmu nelaimīgs un kurās man rodas trauksmes un panikas sajūtas.
Nu bet protams, ka, pirmo reizi, testējot peļu slazdu, es atrāvos pa knaģiem :D
Viena no lielākajām ilūzijām ir pieņēmums, ka tagadnē, uztraucoties par nākotni, var mazināt negatīvu pieredzi un satraukumus nākotnē.
Šodien (vakar) biju uztaisīt covid poti, un, kā jau ieplānots, man turpat vakarā sākās mērens drudzis. Zinot, kas ir cēlonis un ka drudzis visticamāk beigsies pēc 24 stundām, tā drudža un nedaudz paaugstinātas temperatūras pieredze ir interesanta. Un savā ziņā par patīkama. Protams, neko aktīvu darīt negribās, bet vienkārši sēdēt bezdarbībā ekrānā un ik palaikam nodrebināties, sačokuroties, ietīties segā ir pat patīkami.
Update: Nakts vidū drudzis un temperatūra no "patīkams" pārgāja uz "neforši". :D
Update: Nakts vidū drudzis un temperatūra no "patīkams" pārgāja uz "neforši". :D
Šodien pēc desmit gadu pārtraukuma atkal biju uz teātri. Uzskatu, ka nu es arī kaut nedaudz skaitos "kultūras cilvēks". Kā apliecinājums tam ir apstāklis, ka 3 stundu ilgajā izrādē es tikai vienu reizi biju tuvu ieslīgšanai snaudā. :)
Rakstu motivācijas vēstuli, lai meklētu darbu. Sākumā šis process (un darba meklēšanas process kopumā) bija nekomfortabls, mulsinošs un satraucošs: ko rakstīt, ko nē, kādi ieteikumi un paraugi ir pieejami utt. Izjūtu pretrunas, pretestību, bailes, riebumu: tik bezpersonisks, cinisks un izmisumu raisošs man līdz šim ir bijis šis process. Līdz nolēmu, ka uzdrīkstēšos darīt pa savam: tā kā man liekās pareizi un nevis tā kā ir vispārīgi pieņemts. Atkāpšos no vispār pieņemtām frāzēm, lai "maksimizētu iespējas dabūt darbu". Izvēlēšos būt atklāts, personīgāks. Es negribu atrast labāko darbu ar labākajiem darba apstākļiem un labāko darba atalgojumu. Es gribu atrast savu darbu. Es nezinu, vai tāds vispār ir atrodams. Varbūt tas, ko es daru, ir naivi, muļķīgi vai kā savādāk peļami, bet es meklēšu tā, ka es gribu un cik man ļaus apstākļi.
Šodien konstatēju, ka vienā un tajā pašā situācijā var rīkoties un reaģēt dažādi. Jap, es atklāju riteni ¯\_(ツ)_/¯
ODESZA - The Last Goodbye
ODESZA - The Last Goodbye
Laika gaitā man mūzikas gaume mainās. Tā paplašinās :)
Swedish House Mafia - Heaven Takes You Home
BICEP | GLUE
Swedish House Mafia - Heaven Takes You Home
BICEP | GLUE
Jancīgas asociācijas, ka stress mobilizē un veicina koncentrēšanos - labāku rezultātu, bet atslābināšanās noved pie izlaidības, izklaidības un snieguma pazemināšanās. Pašam pēdējā laikā sanāk pieredzēt tieši pretēju rezultātu: no sākuma morāles pašpārmetumi, ka necenšos, bet beigās sanāk gūt negaidīti labus rezultātus.
Bet ir ļoti iespējams, ka es vienkārši nemāku "censties". Vai būt "apzinīgs". ¯\_(ツ)_/¯
Bet ir ļoti iespējams, ka es vienkārši nemāku "censties". Vai būt "apzinīgs". ¯\_(ツ)_/¯
Mda...
Šodien sērfojot pa youtubi, uzgāju virsū video ar nosaukumu "12 hour online game coding session", un man sirds momentā sažņaudzās (nolaidās rokas), sāka velties pāri izmisuma un bezspēcības viļņi:
Es pie savas projekta - sapņa, ka varētu paša spēkiem kaut ko uztaisīt un ar to nopelnīt - esmu strādājis mēnešiem ilgi (īstenībā jau gadiem ilgi, jo regulārs darbs pie programmas ir noticis atsevišķos laika periodos ar daudzu mēnešu, pat gadu pārtraukumiem). Es dienā nespēju pastrādāt vairāk par 3-4 stundām, kad no stresa un trauksmes man sāk palikt smagi un fiziski slikti. A te čalis nobliež 12 stundas no vietas un uztaisa online spēli no nulles... Kāda tur man konkurēt-spēja? Kādas man tur cerības ar savu "potenciālu-kapacitāti-nespēju" uzdrošināties cerēt uz tādu atalgojumu, kā dēļ tad būtu bijis vērts censties un sevi mocīt? Ja nu tam priekšniekam, kurš mani pirms desmit gadiem norakstīja, sakot, ka "es esmu pārāk lēns un nekonkurēt-spējīgs, ka visi pārējie uzņēmumā strādā labāk par mani - arī tie, kas sāka strādāt vēlāk -, bija taisnība. Ka es esmu faktiski bezvērtīgs, pārsvarā esmu apgrūtinājums citiem, kā rezultātā mans pilnas slodzes darbs patiešām nav vērtīgāks par 250 latiem, kurus man toreiz maksāja par pilnas slodzes darbu? Un, ka es esmu pelnījis, ka pret mani izturas kā pret bezvērtīgu mēslu, jo reāli mans pienesums ir praktiski bez vērtības, tikai riski kaut ko sabojāt, sačakarēt.
Gadu gaitā pie terapeitiem (daudzskaitlī), no apkārtējiem cilvēkiem, kad viņiem stāstīju par savu darba pieredzi, visi kā viens teica, ka mani toreiz izmantoja, izčakarēja, ka tur nebija nekāds godīgums vai taisnīgs novērtējums. Es biju negodīgā spēlē, kurā man nebija iespēju uzvarēt. Bet katru reizi, kad es piesēžos pie savas programmas kodēšanas, es atgriežos vecajā darba vietā, kurā mani (vispār jau es pats sevi dzinu, jo jutos tik ļoti vainīgs par iepriekš "izgāztajiem projektiem") nodzina kā suni, pazemoja, ņirgājās par mani. Visvairāk es mokos ar to darba aspektu, ka es patiešām ielieku pūles, mēģinot atrisināt lietas, kuras sākotnēji nesaprotu. Ar laiku man pamazāk sanāk gūt panākumus. Beigu beigās es izdaru darbu un man pašam liekās, ka ir sanācis labi, ka manam veikumam būs kāda vērtība un man būtu tiesības cerēt uz pozitīvu vērtējumu (un atalgojumu). Bet... mani izbrāķē. Sāk ņemt mani priekš par lietām, kuras iepriekš netika minētas un par kurām nezināja. Atrada ieganstu, lai man samazinātu izmaksājamo algu. Līdz beigās tad bija iepriekš minētā "manis norakstīšana".
Bet pirms dažiem mēnešiem es apņēmos pabeigt savu projektu un publicēt savas programmas maksas versiju, cerībā, ka varbūt man ienāks kāda naudiņa. Pirms daudziem gadiem es uzsāku programmēšanas pašmācību ar milzīgu sapni, ka es varētu nopelnīt sev iztiku ar paša spēkiem, lai man tad nebūtu jāstrādā uzņēmumos pie briesmīgiem cilvēkiem. Bet laika gaitā tas process ievilkās un sarežģījās. Sākotnējā vēlme būt neatkarīgam izvērtās par milzīgu problēmu, jo būt patstāvīgam nozīmē būt atbildīgam par visiem aspektiem. Ar to es ilgi mocījos un ilgi netiku galā. Es tik ļoti baidījos, ka manā veikumā varētu būt kāds trūkums, par ko tad mani atkal izbrāķētu un ņemtu mani priekšā. Atkal mani norakstītu. Realitātē gadiem ilgi "darbs pie manas programmas un mana sapņa" bija nekas vairāk kā attaisnojums sev un citiem, ka es daru ko jēdzīgu ar savu dzīvi. Realitātē es ikdienā turpināju mocīties ar izmisumu, ka netieku galā ar šo slodzi un atbildību. Bet šogad es apņēmos to novest līdz galam. Nevis ar sākotnējo sapni nodrošināt savu dzīvošanu tieši ar šo veikumu, bet vienkārši izbeigt šo iestrēgšanu "kā nu būs? vai varētu sanākt? utt. utjp." apsvērumos. Lai izbeigtu visas tās bailes par potenciālām neveiksmēm un ilūzijas par lieliem panākumiem. Gāja smagi, bija nemitīgi pašpārmetumi, ka mans darba temps un darba apjoms dienā ir ļoti nepietiekams. Ka man vajadzētu sevi spiest vairāk, pārvarēt sevi vairāk, jo tikai tad es kļūšu par labāku programmētāju. Jo es turpinu savu tagadējo strādāšanu pie sava projekta vērtēt un salīdzināt atbilstoši manai darba pieredzei. Visvairāk es mocos ar apziņu, ka visi mani centieni būs pa velti, jo "es neesmu pietiekami ātrs, es neesmu konkurētspējīgs". Bet interesanti bija tas, ka tās mokas rodas tad, kad es domāju un vērtēju savu darba pieredzi. Pati strādāšana-programmēšana ir bijusi dažkārt pat aizraujoša un patīkama pieredze. Beigu beigās man sanāca izdarīt visu, ko iepriekš biju apņēmies izdarīt. Smagāk gāja ar visiem ar programmēšanu nesaistītajiem aspektiem, lai varētu publicēt savu programmu kā maksas produktu. Man bija milzīga nedrošība un avantūras sajūta, ka pilnīgi nelabi metās ap dūšu. Un pāri visam tā nerimstošā apziņa, ka viss būs pa velti un ka realitātē man būtu jādara daudz vairāk, daudz ātrāk, daudz ilgāk - ko es nedz spēju, nedz arī vēlos darīt. Bet galu galā izdarīju arī to. Savu programmu publicēju. Google to izvērtēja un palaida google play. Tiesa, programma vēl nav "atrodama". Bet vismaz pagaidām mana bilance ir apaļa nulle. :/
Atgriežoties pie youtuba 12 stundu programmēšanas video, sākotnējais izmisuma vilnis nedaudz noplaka, un es turpināju skatīties, jo par spīti visiem pārdzīvojumiem un izmisumiem, bija arī neliela interese. Turpināju skatīties. No vienas puses, protams, ļoti iespaidīgi likās viņa kodēšanas temps, un man nāca virsū izmisuma viļņī par to, cik lēns ir mans programmēšanas temps. Bet tajā pat laikā es praktiski visu sapratu, ko viņš dara, lai arī man ar python nav bijusi faktiski nekāda pieredze. Valoda bija nezināma, bet visādi citādi programmēšanas process man bija saprotams: klases, objekti, funkcijas, parametri utt. Pēc tam paskatījos info par pašu video veidotāju, un radās iespaids, ka viņš nav viduvējs standarta programmētājs. Iespējams, ka pats programmēšanas process bija iepriekš sagatavots un ne 100% autentisks. Un, kad paskatījos komentāros, lielais vairums bija par to, cik iespaidīgs ir šāds programmēšanas process, cik maz cilvēki vispār saprata, ko tas programmētājs dara. Nonācu pie domas, ka varbūt es tomēr varētu nebūt tik bezcerīgs, kā mani savulaik novērtēja un kam es pats visus šos gadus biju pieradis noticēt.
Es pie savas projekta - sapņa, ka varētu paša spēkiem kaut ko uztaisīt un ar to nopelnīt - esmu strādājis mēnešiem ilgi (īstenībā jau gadiem ilgi, jo regulārs darbs pie programmas ir noticis atsevišķos laika periodos ar daudzu mēnešu, pat gadu pārtraukumiem). Es dienā nespēju pastrādāt vairāk par 3-4 stundām, kad no stresa un trauksmes man sāk palikt smagi un fiziski slikti. A te čalis nobliež 12 stundas no vietas un uztaisa online spēli no nulles... Kāda tur man konkurēt-spēja? Kādas man tur cerības ar savu "potenciālu-kapacitāti-nespēju" uzdrošināties cerēt uz tādu atalgojumu, kā dēļ tad būtu bijis vērts censties un sevi mocīt? Ja nu tam priekšniekam, kurš mani pirms desmit gadiem norakstīja, sakot, ka "es esmu pārāk lēns un nekonkurēt-spējīgs, ka visi pārējie uzņēmumā strādā labāk par mani - arī tie, kas sāka strādāt vēlāk -, bija taisnība. Ka es esmu faktiski bezvērtīgs, pārsvarā esmu apgrūtinājums citiem, kā rezultātā mans pilnas slodzes darbs patiešām nav vērtīgāks par 250 latiem, kurus man toreiz maksāja par pilnas slodzes darbu? Un, ka es esmu pelnījis, ka pret mani izturas kā pret bezvērtīgu mēslu, jo reāli mans pienesums ir praktiski bez vērtības, tikai riski kaut ko sabojāt, sačakarēt.
Gadu gaitā pie terapeitiem (daudzskaitlī), no apkārtējiem cilvēkiem, kad viņiem stāstīju par savu darba pieredzi, visi kā viens teica, ka mani toreiz izmantoja, izčakarēja, ka tur nebija nekāds godīgums vai taisnīgs novērtējums. Es biju negodīgā spēlē, kurā man nebija iespēju uzvarēt. Bet katru reizi, kad es piesēžos pie savas programmas kodēšanas, es atgriežos vecajā darba vietā, kurā mani (vispār jau es pats sevi dzinu, jo jutos tik ļoti vainīgs par iepriekš "izgāztajiem projektiem") nodzina kā suni, pazemoja, ņirgājās par mani. Visvairāk es mokos ar to darba aspektu, ka es patiešām ielieku pūles, mēģinot atrisināt lietas, kuras sākotnēji nesaprotu. Ar laiku man pamazāk sanāk gūt panākumus. Beigu beigās es izdaru darbu un man pašam liekās, ka ir sanācis labi, ka manam veikumam būs kāda vērtība un man būtu tiesības cerēt uz pozitīvu vērtējumu (un atalgojumu). Bet... mani izbrāķē. Sāk ņemt mani priekš par lietām, kuras iepriekš netika minētas un par kurām nezināja. Atrada ieganstu, lai man samazinātu izmaksājamo algu. Līdz beigās tad bija iepriekš minētā "manis norakstīšana".
Bet pirms dažiem mēnešiem es apņēmos pabeigt savu projektu un publicēt savas programmas maksas versiju, cerībā, ka varbūt man ienāks kāda naudiņa. Pirms daudziem gadiem es uzsāku programmēšanas pašmācību ar milzīgu sapni, ka es varētu nopelnīt sev iztiku ar paša spēkiem, lai man tad nebūtu jāstrādā uzņēmumos pie briesmīgiem cilvēkiem. Bet laika gaitā tas process ievilkās un sarežģījās. Sākotnējā vēlme būt neatkarīgam izvērtās par milzīgu problēmu, jo būt patstāvīgam nozīmē būt atbildīgam par visiem aspektiem. Ar to es ilgi mocījos un ilgi netiku galā. Es tik ļoti baidījos, ka manā veikumā varētu būt kāds trūkums, par ko tad mani atkal izbrāķētu un ņemtu mani priekšā. Atkal mani norakstītu. Realitātē gadiem ilgi "darbs pie manas programmas un mana sapņa" bija nekas vairāk kā attaisnojums sev un citiem, ka es daru ko jēdzīgu ar savu dzīvi. Realitātē es ikdienā turpināju mocīties ar izmisumu, ka netieku galā ar šo slodzi un atbildību. Bet šogad es apņēmos to novest līdz galam. Nevis ar sākotnējo sapni nodrošināt savu dzīvošanu tieši ar šo veikumu, bet vienkārši izbeigt šo iestrēgšanu "kā nu būs? vai varētu sanākt? utt. utjp." apsvērumos. Lai izbeigtu visas tās bailes par potenciālām neveiksmēm un ilūzijas par lieliem panākumiem. Gāja smagi, bija nemitīgi pašpārmetumi, ka mans darba temps un darba apjoms dienā ir ļoti nepietiekams. Ka man vajadzētu sevi spiest vairāk, pārvarēt sevi vairāk, jo tikai tad es kļūšu par labāku programmētāju. Jo es turpinu savu tagadējo strādāšanu pie sava projekta vērtēt un salīdzināt atbilstoši manai darba pieredzei. Visvairāk es mocos ar apziņu, ka visi mani centieni būs pa velti, jo "es neesmu pietiekami ātrs, es neesmu konkurētspējīgs". Bet interesanti bija tas, ka tās mokas rodas tad, kad es domāju un vērtēju savu darba pieredzi. Pati strādāšana-programmēšana ir bijusi dažkārt pat aizraujoša un patīkama pieredze. Beigu beigās man sanāca izdarīt visu, ko iepriekš biju apņēmies izdarīt. Smagāk gāja ar visiem ar programmēšanu nesaistītajiem aspektiem, lai varētu publicēt savu programmu kā maksas produktu. Man bija milzīga nedrošība un avantūras sajūta, ka pilnīgi nelabi metās ap dūšu. Un pāri visam tā nerimstošā apziņa, ka viss būs pa velti un ka realitātē man būtu jādara daudz vairāk, daudz ātrāk, daudz ilgāk - ko es nedz spēju, nedz arī vēlos darīt. Bet galu galā izdarīju arī to. Savu programmu publicēju. Google to izvērtēja un palaida google play. Tiesa, programma vēl nav "atrodama". Bet vismaz pagaidām mana bilance ir apaļa nulle. :/
Atgriežoties pie youtuba 12 stundu programmēšanas video, sākotnējais izmisuma vilnis nedaudz noplaka, un es turpināju skatīties, jo par spīti visiem pārdzīvojumiem un izmisumiem, bija arī neliela interese. Turpināju skatīties. No vienas puses, protams, ļoti iespaidīgi likās viņa kodēšanas temps, un man nāca virsū izmisuma viļņī par to, cik lēns ir mans programmēšanas temps. Bet tajā pat laikā es praktiski visu sapratu, ko viņš dara, lai arī man ar python nav bijusi faktiski nekāda pieredze. Valoda bija nezināma, bet visādi citādi programmēšanas process man bija saprotams: klases, objekti, funkcijas, parametri utt. Pēc tam paskatījos info par pašu video veidotāju, un radās iespaids, ka viņš nav viduvējs standarta programmētājs. Iespējams, ka pats programmēšanas process bija iepriekš sagatavots un ne 100% autentisks. Un, kad paskatījos komentāros, lielais vairums bija par to, cik iespaidīgs ir šāds programmēšanas process, cik maz cilvēki vispār saprata, ko tas programmētājs dara. Nonācu pie domas, ka varbūt es tomēr varētu nebūt tik bezcerīgs, kā mani savulaik novērtēja un kam es pats visus šos gadus biju pieradis noticēt.
Šodien vislielākais prieks ir par to, ka nomainīju riteņa aizmugurējai lampačkai baterijas. Tagad atkal smuki spīd.
Līdz pat šodienai man ir ļoti grūti pieņemt un samierināties ar to, ka dzīve man nekad neizdosies tik "smuki, kārtīgi un paredzami" kā es mēdzu iedomāties, lai arī cik ļoti es censtos to sasniegt.
Pārmaiņas pēc šodien jutos saskaņā pats ar sevi un ar apkārtējo vidi. Jūtos plūdens un enerģisks.
Remoteness
Remoteness