Pārmaiņas pēc šodien jutos saskaņā pats ar sevi un ar apkārtējo vidi. Jūtos plūdens un enerģisks.
Remoteness

Es ikdienā turpinu mocīties, jo kā vienu no pamatkritērijiem dzīvošanai izvirzu izvairīšanos no ciešanām.

Pirms daudziem gadiem vienu sava rakstāmgalda atvilktni atvēlēju visādiem vadiem, kabeļiem, pārveidotājiem un citiem krāmiem, kas nāk līdzi elektriskajām ierīcēm. Tagad rodas nepieciešamība pēc atsevišķas atvilknes priekš vadiem, kurus ikdienā mēdzu lietot, jo katru reizi vajadzīgā vada atrašana un izvilkšana no tā čūsku midzeņa kļūst laikietilpīgāka un kaitinošāka. :D

Tikko pirmo reizi pats nomainīju ūdens skaitītāja filtru. Iepriekšējā reizē, kad mainīja meistars, stāvēju un skatījos kas un kā. Viss tā kā likās zināms un saprotams. Tā kā. :D
Vispirms jau es sanervozējos, ka izdomāju to mainīšanu darīt vēlu vakarā. "Ja nu tomēr kaut kas aiziet šreijā? Tad vēlu vakarā meistars nebūtu pieejams!" Apzinīgums aka bailīgums spieda mani to atlikt uz darba dienas vidu, kad būtu "drošāk". Bet es esmu noguris klausīt savām bailēm, un tāpēc apņēmos to darīt tieši tagad. Kā būs, būs un tad jau redzēs.
Kā pa sviestu gan viss gluži negāja. Pēc pāris minūšu piepūles, mēģinot noskrūvēt to filtra tvertni nost un nekomfortabli skatoties, kā no pieliktā spēka tā ūdens skaitītāja pamatne sāk nedaudz liekties, es sapratu, ka jātaisa vaļā ir uz pretējo pusi. Es pats biju iedomājies, ka vaļā jātaisa pretī pulksteņa rādītāja virzienam. Bet nē - ir otrādi. To trauku dabūju nost, pašam mugura bija slapja ar sviedriem. No piepūles un no stresa. Iztīrīju to trauku, ieliku jauno filtru tajā traukā. Atceros, ka meistars toreiz piekodināja, ka tam filtram, skrūvējot to trauku pie skaitītāja, ir jāstāv vertikāli. Tur vēl ir tāds uzliktenis, kuru uzliek filtram pa vidu, un tad, kad filtru liek tajā traukā, tad tas uzliktenis nostabilizē filtru vertikālā pozīcijā. Bet man tam uzliktenim viena kājiņa bija noplīsusi nost, un rezultātā tas filtrs īpaši stabils nebija tajā traukā. Tā nu es uzmanīgi to trauku ar filtru skrūvēju klāt pie skaitītāja. Likās, ka filtrs ir taisns, un nekādu pretestību skrūvējot nejutu. Pievilku tā stingri, bet ne tik ļoti, lai nolauztu no sienas visu ūdens skaitītāju. Pienāca laiks taisīt krānu, lai tad tas jaunais filtrs "sāktu strādāt". Sākumā ūdens spiediens likās traki švaks, ūdens sprausloja un rīstījās. Pamanīju, ka filtrā ūdens lēnām pildās uz augšu. Sākumā sabijos, ka varbūt kaut kas nav tā, bet pēc tam nomierinājos, jo sapratu, ka tā jau tas filtrs strādā: tas ieplūst filtram pa vidu, un tad izfiltrējas uz trauka ārmalu, lai tad plūstu uz skaitītāju. Ātri vien sāka tās filtra putas nākt, tas arī nomierināja, jo tas bija gaidāms. Ka notiek tā, kā ir paredzēts. Man gan raizes vēl darīja tas, ka ūdens spiediens likās tāds pašvaks, bet man tad bija sev jāatgādina, ka man kopumā ar ūdens spiedienu ir tā pašvaki. Īpaši jau vakara stundās. Pēc piecām minūtēm ūdens smuki nāca pa krānu. Likās, ka pat labāk kā pirms filtra mainīšanas. Sadomāties un sabīties var par viskautko. Bet realitātē viss funkcionē: ūdens tek pa krānu. :)

Šodien guvu mini-panākumu: spēju nokārtoties pa lielam publiskajā tualetē, kad blakus kabīnēs bija citi cilvēki. Visu dzīvi esmu bijis ļoti cimperlīgs šādās situācijās, mēdza būt diezgan liels mentālais bloks. Lai gan - ja prasās uz lielajām darīšanām, tad tur nesanāk daudz ko domāt vai satraukties. Drīzāk šodien tualetes apmeklējums bija uzskatāms par panākumu tādēļ, jo līdz tam spēju izvairīties no lieliem stresiem un pārdzīvojumiem. Jau rīta pusē, kad nesanāca nokārtoties ierastajā laikā, nojautu, ka būs jāizlīdzas dienas vidū ārpus mājām. Tā arī bija, ka pēc dažām stundām sāka prasīties, bet šoreiz es neielaidos apsvērumos, kā nu man būs, vai sanāks utt. Vienkārši gāju un darīju savu lietu. Bet vienalga piedzīvoju nelielu satraukumu, ka sāku satraukties par smaku: ko citi cilvēki, kas atradās tualetē padomās. Bet nu, tualete taču, tās smakas taču piederas pie lietas. :D
Bet mentālajam blokam, lai spētu izdarīt lietas pie pisuāra, kad tualete pilna un citi vēl stāv rindā, netiku pāri. Pirms dažām dienām kinoteātrī mēģināju. Bet arī tad vienkārši gāju un mēģināju, lai arī pirms tam kino seansa laikā ilgi domāju, kā nu man būs un vai, piemēram, nevajadzētu aiziet uz tualeti pirms filmas beigām, kad tualete nebūtu pilna. Lai arī nesanāca, sevi par to nekaunināju un zemē sevi nedzinu.

Kad ir akūti pilošs/līstošs un piepampis deguns, piparmētru eļļas inhalācijas neieteiktu.

Piparmētru eļļas inhalācija (ar padomju laika inhalatoru Elpa), Salvijas auga tēja, Atšķaidīts dzērveņu sulas dzēriens, 1 tab. šķīstošā Solpadeine (pret galvassāpēm, ne temperatūras dzīšanai nost), lērums našķu un garšīgu lietu - šodien ārstējos "smalki" :D

Soli pa solim, un tad jau redzēs.
(Iespējams, ka der kā atbilde uz manu iepriekšējo jautājumu).

Kā sadzīvot ar apziņu (un sevi), ka manas neapzinātas rīcības (neizdarības) rezultātā var ciest vai pat aiziet bojā citi cilvēki?

Vakardienas Eirovīzijas rezultāts beigās bija tā kā vajag. Bet bija periods balsošanas rezultātu paziņošanas laikā, kad biju sabijies par to, ka Spānija varētu uzvarēt. :D

Šodien pabeidzu skatīties Ozark seriālu (4. sezonas 2. daļu). Es gan pāris nedēļas vilcinājos sākt to skatīties, jo pirms dažiem mēnešiem 4. sezonas 1. daļas skatīšanās man izvērtās ļoti trauksmainā un visnotaļ nepatīkamā pieredzē. Bet pēdējā laikā jutos stabilāks, tādas akūtas trauksmes jau ilgāku laiku nebija bijis. Vakar sāku skatīties. Seriāls interesants un aizraujošs, bet tajā pat laikā uz ekrāna atainotais mani ļoti iespaidoja un satrauca: varbūt tā nerimstošā un arvien pieaugošā spriedze, vardarbība, ciniskums, necilvēcība, varbūt morāles, cilvēcīguma un ētiskuma bojāeja galveno varoņu izpildījumā. No vienas puses skatīšanās laikā jutu, ka man nav tā labākā reakcija un varbūt tomēr pārtraukt skatīties, bet no otras puses ir interesanti, pievelk, gribās zināt, kas notiks tālāk un kā viss beigsies. Un tad vēl mana personīgā fiška, ka es, sajūtos trauksmes tuvumu, nemaz neļauju atkāpties/padoties procesa (seriāla skatīšanos) laikā, bet izjūtu milzīgu nepieciešamību izturēt līdz galam. Pierādīt sev, ka varu. Un nepieļaut, ka "trauksmes dēļ man būtu jāatsakās no lietām, kas citos apstākļos būtu tīkamas". (Tieši tas notika, kad skatījos 1. daļu). Taču vakar es tam piegāju ar vēsāku prātu, pēc 4. sērijas noskatīties spēju pārtraukt skatīšanos un atlikt seriāla pabeigšanu uz nākamo dienu.
Neskatoties uz manu personīgo negatīvo pieredzi, seriāls man likās ļoti labs. Tiesa, man ir sajūta, ka seriāls bija 1 (1/2) sezonu par garu. Godīgi sakot, tas morālais pagrimums beidzamajās sērijās bija tik ļoti zems, ka bezmaz vai likās nereāli - kā fantastiska. Nezinu, cik realitātē būtu iespējams funkcionēt pēc entajām fiziskajām un psiholoģiskajām traumām. Vai kā vispār var izvēlēties noteiktas rīcības (galvenokārt Vendijas izpildījumā). Bet neskatoties uz šo, seriāls likās iespaidīgs ar savu noskaņu. Tagad grūti atcerēties kādu citu seriālu, kas man radīja līdzīgu iespaidu.

Kur ir robežšķirtne, kas nodala apzinīgumu no nolaidības?

Pilnīgi apbrīnojami, cik spēcīga ir tieksme izolēties un norobežoties mazvērtīguma sajūtas iespaidā. Pat šo rakstot, man paliek neērti: "Kā man nav kauna te tagad čīkstēt un sūdzēties, jo galu galā
pie visām savām problēmām tikai es pats vien esmu vainīgs". Ir jau gan tas arguments, ka tas viss ir tikai iedomas, un ka tās neatbilst patiesībai. Bet stulbums tik tāds, ka visu savu dzīvi es nevis vienkārši ticēju šim savam mazvērtīgumam, nepietiekamībai, atpalicībai, bet man bija pilnīgi nepieciešams apzināties šo savu atpalicību, jo mērķis allaž ir bijis būt daudz labākam, spējīgākam, lietderīgākam. Tikai cerība, ka "gan jau kaut kad saņemšos un tad sasniegšu tos pietiekamības standartus", man līdz šim vispār ļāva pieņemt sevi savā līdzšinējā - nožēlojamā un atpalikušajā - stāvoklī. Kauns iet cilvēkos, bailes, ka citi atklās, cik patiesībā nelietderīgs sabiedrības loceklis esmu. Neļaut sev iesaistīties procesos, jo baidos kļūt par apgrūtinājumu (vai pat apdraudējumu) citiem cilvēkiem, par ko (atkal) es (pelnīti) tiktu sodīts. Bija tāda audzināšana metode, kurā nekad neslavina par panākumiem, bet koncentrējas uz to, kas netika izdarīts un ko varētu vēl labāk. Tā teikt - pieradināt cilvēku pie tā, lai vienmēr tiektos pēc arvien augstākām virsotnēm un sasniegumiem. Bet ko darīt, kad nedz fiziski, nedz mentāli nav tas spēks un izturība? Es nepieradu pie alkām pēc jauniem mērķiem un izaicinājumiem. Es pieradu pie tā, ka "neesmu pietiekami labs".
Bet tās ir tikai domas. Tad jau laiks un dzīve rādīs, kas ir patiess un kas ir tikai domas.

Bija vērts vakar paskatīties Eirovīzijas pusfinālu. Atklāju šo un vēl pāris feinas dziesmas.
De Diepte

Lielāko dienas daļu man bija bleh noskaņojums:

pirmkārt jau tāpēc, ka šorīt uzkāpu uz svariem :D

Savukārt tagad mans noskaņojums ir

jo veiksmīgi uzprogrammēju vienu lietu, par ko man iepriekš bija liela nedrošība un šaubas, vai vispār man sanāks. :)
Redz, kā dzīvē mēdz visādi sanākt.

P.s. Man vajag uztaisīt uz klaviatūras makro vai shortcutu priekš shrug emoji. Tik bieži sanāk to pēdējā laikā izmantot. ¯\_(ツ)_/¯