Kā sadzīvot ar apziņu (un sevi), ka manas neapzinātas rīcības (neizdarības) rezultātā var ciest vai pat aiziet bojā citi cilvēki?

Vakardienas Eirovīzijas rezultāts beigās bija tā kā vajag. Bet bija periods balsošanas rezultātu paziņošanas laikā, kad biju sabijies par to, ka Spānija varētu uzvarēt. :D

Šodien pabeidzu skatīties Ozark seriālu (4. sezonas 2. daļu). Es gan pāris nedēļas vilcinājos sākt to skatīties, jo pirms dažiem mēnešiem 4. sezonas 1. daļas skatīšanās man izvērtās ļoti trauksmainā un visnotaļ nepatīkamā pieredzē. Bet pēdējā laikā jutos stabilāks, tādas akūtas trauksmes jau ilgāku laiku nebija bijis. Vakar sāku skatīties. Seriāls interesants un aizraujošs, bet tajā pat laikā uz ekrāna atainotais mani ļoti iespaidoja un satrauca: varbūt tā nerimstošā un arvien pieaugošā spriedze, vardarbība, ciniskums, necilvēcība, varbūt morāles, cilvēcīguma un ētiskuma bojāeja galveno varoņu izpildījumā. No vienas puses skatīšanās laikā jutu, ka man nav tā labākā reakcija un varbūt tomēr pārtraukt skatīties, bet no otras puses ir interesanti, pievelk, gribās zināt, kas notiks tālāk un kā viss beigsies. Un tad vēl mana personīgā fiška, ka es, sajūtos trauksmes tuvumu, nemaz neļauju atkāpties/padoties procesa (seriāla skatīšanos) laikā, bet izjūtu milzīgu nepieciešamību izturēt līdz galam. Pierādīt sev, ka varu. Un nepieļaut, ka "trauksmes dēļ man būtu jāatsakās no lietām, kas citos apstākļos būtu tīkamas". (Tieši tas notika, kad skatījos 1. daļu). Taču vakar es tam piegāju ar vēsāku prātu, pēc 4. sērijas noskatīties spēju pārtraukt skatīšanos un atlikt seriāla pabeigšanu uz nākamo dienu.
Neskatoties uz manu personīgo negatīvo pieredzi, seriāls man likās ļoti labs. Tiesa, man ir sajūta, ka seriāls bija 1 (1/2) sezonu par garu. Godīgi sakot, tas morālais pagrimums beidzamajās sērijās bija tik ļoti zems, ka bezmaz vai likās nereāli - kā fantastiska. Nezinu, cik realitātē būtu iespējams funkcionēt pēc entajām fiziskajām un psiholoģiskajām traumām. Vai kā vispār var izvēlēties noteiktas rīcības (galvenokārt Vendijas izpildījumā). Bet neskatoties uz šo, seriāls likās iespaidīgs ar savu noskaņu. Tagad grūti atcerēties kādu citu seriālu, kas man radīja līdzīgu iespaidu.

Kur ir robežšķirtne, kas nodala apzinīgumu no nolaidības?

Pilnīgi apbrīnojami, cik spēcīga ir tieksme izolēties un norobežoties mazvērtīguma sajūtas iespaidā. Pat šo rakstot, man paliek neērti: "Kā man nav kauna te tagad čīkstēt un sūdzēties, jo galu galā
pie visām savām problēmām tikai es pats vien esmu vainīgs". Ir jau gan tas arguments, ka tas viss ir tikai iedomas, un ka tās neatbilst patiesībai. Bet stulbums tik tāds, ka visu savu dzīvi es nevis vienkārši ticēju šim savam mazvērtīgumam, nepietiekamībai, atpalicībai, bet man bija pilnīgi nepieciešams apzināties šo savu atpalicību, jo mērķis allaž ir bijis būt daudz labākam, spējīgākam, lietderīgākam. Tikai cerība, ka "gan jau kaut kad saņemšos un tad sasniegšu tos pietiekamības standartus", man līdz šim vispār ļāva pieņemt sevi savā līdzšinējā - nožēlojamā un atpalikušajā - stāvoklī. Kauns iet cilvēkos, bailes, ka citi atklās, cik patiesībā nelietderīgs sabiedrības loceklis esmu. Neļaut sev iesaistīties procesos, jo baidos kļūt par apgrūtinājumu (vai pat apdraudējumu) citiem cilvēkiem, par ko (atkal) es (pelnīti) tiktu sodīts. Bija tāda audzināšana metode, kurā nekad neslavina par panākumiem, bet koncentrējas uz to, kas netika izdarīts un ko varētu vēl labāk. Tā teikt - pieradināt cilvēku pie tā, lai vienmēr tiektos pēc arvien augstākām virsotnēm un sasniegumiem. Bet ko darīt, kad nedz fiziski, nedz mentāli nav tas spēks un izturība? Es nepieradu pie alkām pēc jauniem mērķiem un izaicinājumiem. Es pieradu pie tā, ka "neesmu pietiekami labs".
Bet tās ir tikai domas. Tad jau laiks un dzīve rādīs, kas ir patiess un kas ir tikai domas.

Bija vērts vakar paskatīties Eirovīzijas pusfinālu. Atklāju šo un vēl pāris feinas dziesmas.
De Diepte

Lielāko dienas daļu man bija bleh noskaņojums:

pirmkārt jau tāpēc, ka šorīt uzkāpu uz svariem :D

Savukārt tagad mans noskaņojums ir

jo veiksmīgi uzprogrammēju vienu lietu, par ko man iepriekš bija liela nedrošība un šaubas, vai vispār man sanāks. :)
Redz, kā dzīvē mēdz visādi sanākt.

P.s. Man vajag uztaisīt uz klaviatūras makro vai shortcutu priekš shrug emoji. Tik bieži sanāk to pēdējā laikā izmantot. ¯\_(ツ)_/¯

Vakar vilku no skapja ziemas zābakus, lai nesamirktu kājas, ejot pa sniegu. Šodien gāju ārā skriet šortos. ¯\_(ツ)_/¯

Random skatoties delfu galeriju ar grammy tērpiem, uzspiedu uz šo bildi un sāku smieties. Izskatās nudien jancīgi un amizanti :D Bezmaz atgādina amatieru fotošopa mēģinājumu ielikt sevi bildē ar slavenību vai smuku sievieti. :D bet varbūt es vienkārši neesmu spējīgs novērtēt modi ¯\_(ツ)_/¯

Kad man pēdējo stundu laikā prātā sāka attīstīties jau kāda simtā pēc kārtas fantāzija par nākotni, es vienkārši noteicu: "Stulbā smadzene, liec man mieru!" Un tad pats par šādu manu reakciju pasmējos. :)

Agrāk bija: "Zb programmēt, kaut kas jāuzspēlē".
Bet tagad: "Zb spēlēt, kaut kas jāpaprogrammē".
:)

Šodien atklāju pliko stilbu sezonu. (gāju ārā skriet šortos)

Pēc tam pusdienās aizgāju pamēģināt krogu Ķirmis. Kopumā ļoti labi, tikai porcijas dikti lielas. :)

Šodien konstatēju, ka pēdējos mēnešus es esmu centies optimizēt trauksmes procesu.
Jap.
Optimizēt. Trauksmi.
(facepalm)

Sodien rimčikā nopirku plastmasas pudeli ūdens dzeršanai, un es netieku gudrs par to, kam ir domāta atspere lodes formā?

Tagad sēžu un bezmaz vai gaidu, vai un kad būs man trauksme. Stulbi, ne?
Chumbawamba - Amnesia

Spider-man: Homecoming ar Tom Holland mani patīkami pārsteidza :)

Wordle 256 2/6

🟨⬜⬜🟨⬜
🟩🟩🟩🟩🟩

Синє море аж до краю,
Аж до краю, аж до краю.
Що там далі - небо знає,
Небо знає, небо знає.
Світить сонце нам з тобою,
Нам з тобою, нам з тобою.
Намалюй його росою,
Його світлою росою.

Go-A - Сонце