Mana ikdiena sākas pašpārmetumiem, ka tik ilgi esmu nogulējis vai ka esmu tik vēlu piecēlies. Un ar stresu, ka man, strādājot par kurjeru, ir dienājānopelna 25€. Ja nē, tad ir slikti, nosodāmi. Neesmu izpildījis pat minimumu. Tikai tad, kad esmu nopelnījis vismaz 12,5€, tad es sāku justies labi, parādās iedrošinājums, ka varētu sanākt veiksmīgi pabeigt dienu. Pilnībā atslābināties un sajust labi padarīta darba sajūtu varu tikai pēc tam, kad ir sakasīti 25€ un ir izpildīta dienas kvota. Tad varu paēst, pāris stundas nopelnītas atpūtas. Bet tad gulēt, jauna diena. Un viss sākas no jauna. Bez brīvdienām. Ja jebkādu apstākļu dēļ nesanāk dienas kvotu izpildīt, tad iztrūkums jāatstrādā turpmākajās dienās.Un pat ja izdodās izpildīt mēneša kvotu, tie vienalga ir nožēlojami 600+€, kas nav pat minimālās algas apjomā. Un tad ir mazvērtīgums, neapmierinātiba, un spiediens meklēt/darit ko citu. 

 It kā jau vairāk kā divus gadus esmu nostrādājis par kurjeru, kaut kā pa visu šo laiku par spīti visiem laikapstākļiem, mehāniskām ķibelēm ar velo, fiziskām un mentālām problēmām, kaut kā ir sanācis izdzīvot, lai ari ar visai lielu līdzcilvēku atbalstu. It kā šai pieredzei vajadzētu dot man iedrošinājumu, paļāvību, ticību sev un procesam. Mierīgāk uztvērt visu ar mani notiekošo. Bet nu, arī tagad katru reizi, kad ilgāku laiku nenāk pasūtījumi - trauksme (nepelnu naudu, slikti strādāju, kaut ko daru nepareizi, esmu pelnījis sodu). Kad strādājot sanāk pārsist riepu, kas nozīmē nevarēšanu turpināt darbu un kvotu - trauksme un terora sajūta, ka nu man krājās baigie mīnusi par katru nenostrādāto dienu. Lai arī pēdējā laikā mazāk, bet tomēr izjust stresu un bailes par pasūtījumiem, kuros varētu kaut kas izlīt, un tad ar vienu izgāztu pasūtījumu radu lielākus zaudējumus, kas apjomā pārsniedz to, ko man dienā sanāk nopelnīt.It kā nekādu īpašu sūdzību par manu darbu nav bijušas. Nekādas soda sankcijas arī nē. Bet bailes un stress vaļā nelaiž. Tikai gaida, kad kaut kas nojūk, lai atkal pilnā sparā gāztos virsū, jo apstākļi tam ir pamatoti. Nu, neaug man pārliecība par savu spēju strādāt pilnvērīgu pilnas slodzes darbu noteiktos laikos citu cilvēku uzraudzībā. Galīgi nejūtos tam gatavs. Es pat nespēju saregulēt dienas režīmu. Tadā ziņā tas kurjera darbs ir pateicīgs, ka es varu pats izvēlēties, kad un cik ilgi strādāt. Bet pirms nu jau 14 gadiem piedzīvotā izdegšana un trauma nelaiž vaļā. Man ir bailes no cilvēkiem, bailes, ka netikšu galā, bailes, ka mani atkal sodīs, kauninās. Un norakstīs. Es gan pēdējos trīs gadus esmu mēģinājis visādi meklēt darbu savā IT sfērā, bet līdz šim rezultāts ir apaļa nulle. Simtiem pieteikumi, izieti vairāki kursi un apmācības, nerunājot par pašmācību. Bet mani pat uz intervijām neaicina. Kas ir ironiski, ņemot vērā manas bailes atkal tikt sodītam un norakstītam. Realitātē man pat netiek dota iespēja izgāzties un visu sev sačakarēt. Tikai turpinu saņemt pēc šabloniem veidotas atteikuma vēstules. Un katra reize ir kā duncis, jo tad atceros (un izdzīvoju) vecā priekšnieka teikto, ka neatbilstu industrijas standartiem, esmu pārāk lēns, un es varu necerēt, ka man vēl būs iespēja kaut ko sasniegt. Visus šos gadus esmu izmisīgi centies pierādit sev, ka priekšniekam nebija taisniba, ka es varu gūt panākumus, saglabājot sevi un dzīves balansu. Bet nu nav. Vismaz tā kā man gribētos. Terapeits gan mierina un mēģina iedrošināt, ka pēdējā laikā esmu tik daudz sasniedzis, ņemot verā, ka pirms tam 10 gadus vispār nebiju neko nopelnījis. Bet man paša performance liekās nožēlojama, nepietiekama. Tieši tāpat, kā manu darbu novērtēja pirms 14 gadiem, kad tiku izbrāķēts, norakstīts. Iespējams, ka manu domāšanu var mainīt. Mainīt manu perspektīvu. Bet tas līdz šim ir bijis ļoti grūti, īsti neticās, ka tas varēru dot kādu labumu. Mēģinu praktizēt pateicību, ka man sanāk saģērbties pirms darba, ka man sanāk noturēties uz velo, ka sanāk izpildīt katru individuālo piegādi. Lai gan paralēli man ir hroniska neapmierinātība un trauksme, ka esmu izniekojis dzīvi, neesmu neko sasniedzis utt. tikai iztērējis laiku un resursus. Ka aizņemu vietu un neko vairāk.