Darbinieku trūkst, bet darbu atrast nevar. Kādēļ?

Biju bezdarbnieka statusā vairāk kā gadu. Noformēju to, cerot rast kādu palīdzību un norādes atrast sev piemērotu darbu, ņemot vērā manu sarežģīto situāciju ar neveiksmīgām darba pieredzēm, manām problēmām ar trauksmēm un panikas lēkmēm un nosliecēm uz izdegšanu. Ejot uz kārtējo atskaiti novembrī (darba meklēšanas dienasgrāmatas nodošanu), NVA darbiniece nopūtās un noteica, ka varbūt vairs nav jēgas tajā bezdarbnieka statusā atrasties, ja tik ilgi nesanāk atrast darbu... Man bija pilnīgi jāuzmundrina, sakot, ka vismaz boltā par kurjeru sanāk piepelnīties. Kamēr biju bezdarbnieka statusā, gāju gan uz visdažādākajām konsultācijām, gan arī izgāju apmācības kursu, bet nu darba meklēšana manā specialitātē (IT programmētājs) ir bijis pilnīgs fiasko. Pat neaicina uz intervijām. Savukārt pārkvalificēšanās testu rezultāts ironiskā kārtā norādīja par piemērotību IT darbam. Bet gan jau visticamāk problēma ir manī, manā sliktajā attieksmē un manās ekspektācijās par darbu.

Pirms desmit gadiem, kad mana pirmā darba pieredze beidzās ar totālu izdegšanu, mans priekšnieks toreiz mani būtībā norakstīja, sakot, ka es "esmu pārāk lēns, man ir nepieņemama attieksme. Ka visi pārējie ir labāki. Ka man turpmāk dos tikai pašus prastākos darbus par viszemāko atalgojumu. Un ka es varu aizmirst labākiem, interesantākiem darbiem ar iespējām nopelnīt vairāk". Kopš tā laika mani apkārtējie cilvēki, terapeiti ir mierinājuši, sakot, ka toreiz mani tajā darba vietā izmantoja un nebija korekti, godīgi pret mani. Ka toreiz piedzīvotās grūtības un mokas neatbilstot normālai darba pieredzei. Bet nu, tā darba meklēšanas pieredze ir tāda kāda tā ir. Ilgu laiku pārdzīvoju, ka nesanāk, vai ka es daru par maz, vai daru kaut ko nepareizi. Vai ka man kārtējo reizi ir pārāk lielas ekspektācijas.

Bet viss nav tikai slikti. Jūtu, ka man ir augusi tolerance pieņemt dzīves grūtības, personīgās neveiksmes un dzīves bezpriģelu kopumā. Agrāk ļoti baidījos nonākt bezcerīgā situācijā, baidījos zaudēt dzīves jēgu un gribēšanu dzīvot. Nu jau kādu ilgāku laiku esmu tajā "bezcerīgajā un visnotaļ nepatīkamā" dzīves situācijā. Ir jāatzīst, ka tā arī nav nākusi galvā doma darīt sev galu, lai izbeigtu sev šīs mocības. Kaut vai tāpēc, ka dzīve nav tikai mocības. Ir arī gana daudz pozitīvas pieredzes. Galu galā, nekā cita, nekā labāka par manu pašreizējo dzīvi nav. Manā gadījumā 90% no visām mocībām rodas manā galvā un es tās eskalēju, reaģējot uz tām. Kaut kā galīgi ačgārni sanāk, ka man vislielākie pārdzīvojumi un mocības ar trauksmēm rodas tad, ka es mēģinu meklēt no šīm trauksmes, baiļu pieredzēm izeju, mierinājumu, atvieglojumu. Ciešu no sava ego, ambīcijām un prasībām pašam pret sevi. Gaul galā nereti sanāk ciest, kad grūtās dzīves situācijās izvēlos sevi mierināt ar cerību, ka paliks labāk. Sanāk liela pretruna, ka meklējot glābiņu un mierinājumu savām trauksmes un baiļu pieredzēm, es savu situāciju gandrīz vienmēr tikai pasliktinu. Ka risinājums ir noturēties pretī, nereaģēt uz tām emocijām. Un pieņemt tos pārdzīvojumus un ciešanas. Kas ir varens izaicinājums. Vismaz savā personīgajā pieredzē.