Es reāli esmu šausmās par to, kas man galvā notiek. Ir ieapaids, ka nedzīvoju saiknē ar realitāti, jo prāts ir tik neuzticams un tas saražo tik daudz kļūdainas lietas. Tik daudz sanāk aplauzties. Nemitīga trauksme, ka kaut kas ir aplami, kaut kas ir nepareizi. Ir jāreaģē, ir kaut kas jāmaina. Ir tāda kā pienākuma sajūta. Ka es nedrīkstu iet cilvēkos, jo savā stāvoklī esmu apdraudējums gan sev, gan pārējiem. Ir bijušas arī briesmīgas, uz pienākumu pret citiem cilvēkiem balstītas domas, ka ja manis nebūtu, tad es vismaz citus neapdraudētu un neradītu citiem problēmas. Traki. Bet visu šo gadu laikā ir būts pie tik daudziem psihologiem, psihiatriem un terapeitiem, un neviens nav lēmis par manis likšanu Tvaika ielā. Nu, tad vismaz daļēja atbildība par mani laikam tad ir uz viņu pleciem. Tiesa, man, protams, tas nekādu merinājumu nedod.
Komentāri
Vai speciālistu apmeklējums nav palīdzējis atšķetināt, no kurienes tās domas nāk un ko varētu darīt, lai situāciju uzlabotu? Tavuprāt, tie speciālisti saprata Tavu problēmu? Liekas, ka, ja situācija ir tāda, ka jāšausminās par savām domām, tad speciālistam vajadzētu mēģināt palīdzēt kaut kādu risinājumu atrast.
Šķetināts ir daudz. Tik daudz, ka vairs nav ko īsti vairs šķetināt, sanāk pārsvarā malties par vienu un to pašu. Laikam vienīgā izeja ir tikai rīkoties. Kas ir ļoti grūti, jo nedrošība joprojām ir klātesoša, un ir milzīga vilkme, vilinājums, mierinājums atlikt rīcību, izvairīties no riska, bet turpināt šķetināt, cerot, ka kaut kad gūšu pilnīgu un paliekošu mieru. Kas laikam ir neiespējami un neveselīgi. Un vienīgā izeja ir riskēt, rīkoties, un cerēt, ka ar katru nākamo reizi, arī neveiksmīgu, man izdosies tikt veiksmīgāk galā.
Nezinu, kurš izdomāja briesmīgo uzstādījumu, ka no kļūdām ir jāmācās tik ļoti, lai tās vairāk neatkārotu, bet kaut kā jāmēģina no tā atradināties.
Nezinu, kurš izdomāja briesmīgo uzstādījumu, ka no kļūdām ir jāmācās tik ļoti, lai tās vairāk neatkārotu, bet kaut kā jāmēģina no tā atradināties.