adele_varbut's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 12 most recent journal entries recorded in adele_varbut's LiveJournal:

    Thursday, October 10th, 2019
    8:27 pm
    Kāds bija svešinieku mielastā? Kā bija?
    Saturday, March 30th, 2019
    2:32 pm
    Ja nelasītu cibu, es nezinātu, ka tik daudzi cilvēki, līdzīgi man, regulāri ikdienā ir drausmīgi noguruši. Ar uzsvaru, ka runa nav par atsevišķiem gadījumiem, kurus līdzsvaro labas pašsajūtas posmi, bet tādu dzīvi, kurā nemitīgi būt nogurušam un negulējušam ir norma. Agrāk es mēdzu uzskatīt par pašsaprotamu, ka tu vakaros vēlu ej gulēt un, lai gan skaidrs jau, ka neveselīgi, tomēr bija ierasti, ka studiju darbu dēļ var kādas naktis negulēt vispār. Tagad jūtu, ka ķermenis kategoriski atsakās līdzīgā garā turpināt, bet ieradumus mainīt nav tik viegli. Piemēram, lai cik cik reizes sev atgādinātu, ka ir laicīgi jāiet gulēt, kad pienāk vakars, domas sāk šaudīties visos iespējamajos virzienos, lai nebūtu jāiet gulēt, pat tad, ja nāk miegs. Bet šis ir tikai viens no noguruma iemesliem. Man šķiet, ka ikdiena ir piepildīta ar neskaitāmiem piņķerīgiem sīkumiem, kuri ilgtermiņā ir visai nenozīmīgi, bet konkrētajā brīdī skaitās steidzami un padarāmi, un tie aizņem milzumdaudz laika un enerģijas. Tā liela daļa dienas paiet, negribīgi mēģinot izfunktierēt, kā saplānot un padarīt visus steidzamos sīkumus, kuriem pēc brīža vairs nebūs nozīmes. Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šāda dzīve man neliekas sakarīga, un mēģinu īpaši pievērst uzmanību tam, kas tajā notiek. Ļoti cenšos (īpaši jau gavēņa laikā!) atmest visu lieko, izšķirt svarīgo no nesvarīgā un vērot enerģijas daudzumu, bet rezultāti tāpat nav spoži. Iespējams, daļēji tas ir tāpēc, ka man vispār nav pārāk daudz enerģijas un nesanāk koncentrēties uz vairākām lietām vienlaikus, un tik ātri pārslēgties no vienas lietas uz citu, kā dzīve to prasa. Bet, lasot un runājot ar cilvēkiem, man rodas priekšstats, ka arī daudziem citiem, lai cik atšķirīgas būtu viņu dzīves situācijas, ir līdzīgi. Un mana pieredze liecina, ka varbūt visgrūtākais, bet arī jēgpilnākais, ir nevis mēģināt paveikt to visu, kas gāžas virsū, bet mērķtiecīgi atbrīvot savā galvā telpu, lai paskatītos uz savu dzīvi kopumā un sāktu šķirot svarīgo no ne tik svarīgā vai vispār nesvarīgā. Kamēr vēl kaut cik var izturēt, tikmēr var turpināt noskrieties - tikai tad, kad vairs nevar, sāc pievērst vairāk uzmanības tam haosam, kas ir tavā galvā, ne tikai tur, ārā. Jo arī mana galva mēdz būt pilna ar krāmiem. Kad to domāju, man pašai gribas uzreiz sev iebilst, ka ir jābūt ļoti privileģētā situācijā, lai varētu atļauties tik ilgi sēdēt un kārtot savas domas, lai tam būtu kāds reāls, ilgstošs efekts, nevis tas darbotos tikai kā mirkļa mierinājums. Man arī īsti nesanāk. Tomēr neredzu citu risinājumu, jo pieredze liecina, ka ir ļoti naivi cerēt, ka darbi un visādas steidzami darāmās lietas vienreiz beigsies. Mani interesē, kā citi, kuriem ir līdzīgi, saprot šo savu nemitīgo nogurumu, kādus cēloņus un risinājumus norādītu.
    Monday, November 19th, 2018
    9:57 pm
    Būtu vareni, ja būtu pieejama tāda veida individuāla terapija, kas koncentrētos nevis uz emociju vai uzvedības, bet domāšanas problēmām. Lai būtu kāds, pie kura aiziet un smagu sirdi teikt: "Cienītais kungs/dze, es spēju formulēt tikai kompleksos jautājumus. Kāpēc tā ir un kad to varēs atrisināt?" Vai: "Es nemitīgi jaucu faktu un vērtību spriedumus, lai gan principā zinu atšķirību." "Es nevaru izdomāt, vai "tu quoque" ir vai nav argumentācijas kļūda." "Man trūkst ticības argumentācijai." "Es nesaprotu, kas ir "interese", bet tā atstāj paliekošu iespaidu uz manu dzīvi." un, protams "Es nevaru saprast: vai es domāju?"
    Monday, October 1st, 2018
    10:42 pm
    RIP Charles Aznavour
    Saturday, September 15th, 2018
    1:01 am
    Pēdējā laikā domāju par to, cik daudziem cilvēkiem ir pazīstama tāda problēma kā "esmu ieguvis visu, ko vēlējos, tomēr nejūtos laimīgs". Proti, cilvēkam ir bijušas vēlmes, dzīves plāni, tad sastapti dažādi šķēršļi, tie ir pārvarēti un plānotais ir sasniegts, un tad nākusi atziņa, ka tas nesniedz gandarījumu. Man šāda problēma nav pazīstama un nevaru iedomāties nevienu pazīstamu cilvēku, kurš būtu par ko līdzīgu stāstījis. Man šķiet, ka man pazīstamo vidū cilvēki drīzāk cīnās ar to, ka sasniegt savus mērķus ir tik ārkārtīgi grūti, tas izdodas tikai zināmā mērā, turklāt sasniegtais vienmēr ir nestabils. Tāpēc tu tā īsti nekad arī nesaproti, vai tas, ko tu tik ļoti gribēji, būtu sniedzis gandarījumu, vai ne. Tāpēc man ir grūti saprast to pieredzi, par kuru lasīts - ka vēlmes ir realizētas, bet gandarījuma nav, un šī situācija motivējusi pašos pamatos pārdomāt un mainīt savu skatījumu uz dzīvi. Mani novērojumi drīzāk liecina, ka cilvēki ievērojami mainās tieši mēģinājumos sasniegt savus mērķus, pretestības pieredzē un nereti mēģinājumos samierināties ar to, ko var sasniegt, un pārformulējot daudzus no tiem mērķiem, kurus sasniegt nekādi neizdodas. Bet varbūt, ka tā ir tikai manas šaurās vides vai - arī iespējams - vecuma grupas īpatnība.
    Friday, August 3rd, 2018
    10:18 pm
    ambīcijas
    Grābeklim, uz kura es uzkāpšu, ir jābūt grandiozam.
    Friday, April 27th, 2018
    9:29 pm
    Šodien gaidot lasīju "Eksistenciālisms ir humānisms".

    “Existentialists do not believe in the power of passion. They will never regard a great passion as a devastating torrent that inevitably compels man to commit certain acts and which, therefore, is an excuse. They think that man is responsible for his own passion. Neither do existentialists believe that man can find refuge in some given sign that will guide him on earth; they think that man interprets the sign as he pleases and that man is therefore without any support or help, condemned at all times to invent man.”

    “If you consult a priest, for instance, it's you who has chosen to consult him, and you already know in your heart, more or less, what advice he is likely to give. In other words, to choose one's adviser is only another way to commit oneself.”
    Friday, February 23rd, 2018
    2:33 pm
    Manas attiecības ar pārējo pasauli dara problemātiskas nepieciešamība nemitīgi runāt, lai tiktu uz priekšu. Es gribētu mierīgi sēdēt un domāt kādu domu tik ilgi, līdz liksies, ka to ir vērts izteikt, vislabāk, līdz liksies, ka to ir neiespējami neizteikt. Bet tas neder, ir jārunā daudz un bieži. Izņemot frāzes, kas pilda noteiktu funkciju, man visai reti ienāk prātā kāds teikums, kura izteikšana šķistu tā vērta. Visjēgpilnākie no ikdienā nepieciešamajiem vārdiem man šķiet pieklājības frāzes, jo tās ir pilnīgi nepretenciozas, tomēr ienes kaut ko pozitīvu pasaulē. Nav tā, ka es negribētu runāt, vienīgi spēt pateikt kaut ko neapslēpjošu pat par vissīkāko lietiņu jau tā ir sarežģīti, un nepieciešamība producēt vārdus nemitīgi, lai cik arī jēlas būtu domas, ir frustrējoša. Es varbūt gribētu runāt par koku, bet spēju tikai salīdzināt vienu tā lapiņu ar otru, turklāt ne par vienu no šīm lapiņām netiek pateikts nekas relevants. Būtu vareni, ja sanāktu, nekļūstot pilnīgi asociālai, atturēties no runāšanas līdz brīdim, kad tas liksies nepieciešams un sapratīšu, kā to darīt.
    Sameklēju tekstu par to, kā izvairīties no runāšanas, un mēģināju lasīt, bet konstatēju, ka tas ar mani nerunā. Ļoti pedagoģiski.
    Thursday, November 16th, 2017
    7:48 pm
    Kur cilvēki ņem laiku un spēku tik daudz rakstīt cibā?
    Wednesday, June 21st, 2017
    2:51 am
    Sunday, April 13th, 2014
    9:01 pm
    Pavasara smarža jauc galvu.
    Friday, July 12th, 2013
    10:17 pm
    apjukums
    Šī izskatās pēc bīstamas vietas.
About Sviesta Ciba