Manas attiecības ar pārējo pasauli dara problemātiskas nepieciešamība nemitīgi runāt, lai tiktu uz priekšu. Es gribētu mierīgi sēdēt un domāt kādu domu tik ilgi, līdz liksies, ka to ir vērts izteikt, vislabāk, līdz liksies, ka to ir neiespējami neizteikt. Bet tas neder, ir jārunā daudz un bieži. Izņemot frāzes, kas pilda noteiktu funkciju, man visai reti ienāk prātā kāds teikums, kura izteikšana šķistu tā vērta. Visjēgpilnākie no ikdienā nepieciešamajiem vārdiem man šķiet pieklājības frāzes, jo tās ir pilnīgi nepretenciozas, tomēr ienes kaut ko pozitīvu pasaulē. Nav tā, ka es negribētu runāt, vienīgi spēt pateikt kaut ko neapslēpjošu pat par vissīkāko lietiņu jau tā ir sarežģīti, un nepieciešamība producēt vārdus nemitīgi, lai cik arī jēlas būtu domas, ir frustrējoša. Es varbūt gribētu runāt par koku, bet spēju tikai salīdzināt vienu tā lapiņu ar otru, turklāt ne par vienu no šīm lapiņām netiek pateikts nekas relevants. Būtu vareni, ja sanāktu, nekļūstot pilnīgi asociālai, atturēties no runāšanas līdz brīdim, kad tas liksies nepieciešams un sapratīšu, kā to darīt.
Sameklēju tekstu par to, kā izvairīties no runāšanas, un mēģināju lasīt, bet konstatēju, ka tas ar mani nerunā. Ļoti pedagoģiski.