Pēdējā laikā jau atkal no dažādām pusēm dzirdu atziņas, ka lieta, kas palīdz izkustināt dzīvi no ieilgušas stagnācijas un strupceļa izjūtas, ir ciešanas. Kas tā, skaidrs, droši vien arī ir, jo atziņa, ka stāvoklis, kurā atrodies, ir neciešams, motivē kustēties un meklēt risinājumu. Tomēr es zinu gan no savas, gan citu cilvēku pieredzes, ka ar to vien nepietiek - ir gadījumi, kad tu vari ciest un ciest ilgu laiku, pat gadiem, un tik un tā neieraudzīt virzienu ārā no tās situācijas, kurā atrodies, un visi varianti, ko ar savu tā brīža sapratni spēj ieraudzīt un izmēģināt, tāpat neko īsti neizmaina. Jautājums ir - kas ir tā kvalitāte, tā plūsma, kas ciešanas padara par pārveidojošu un svētīgu spēku, tā vietā lai vienkārši izsūktu pēdējās enerģijas paliekas.