adele_varbut ([info]adele_varbut) rakstīja,
@ 2018-09-15 01:01:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pēdējā laikā domāju par to, cik daudziem cilvēkiem ir pazīstama tāda problēma kā "esmu ieguvis visu, ko vēlējos, tomēr nejūtos laimīgs". Proti, cilvēkam ir bijušas vēlmes, dzīves plāni, tad sastapti dažādi šķēršļi, tie ir pārvarēti un plānotais ir sasniegts, un tad nākusi atziņa, ka tas nesniedz gandarījumu. Man šāda problēma nav pazīstama un nevaru iedomāties nevienu pazīstamu cilvēku, kurš būtu par ko līdzīgu stāstījis. Man šķiet, ka man pazīstamo vidū cilvēki drīzāk cīnās ar to, ka sasniegt savus mērķus ir tik ārkārtīgi grūti, tas izdodas tikai zināmā mērā, turklāt sasniegtais vienmēr ir nestabils. Tāpēc tu tā īsti nekad arī nesaproti, vai tas, ko tu tik ļoti gribēji, būtu sniedzis gandarījumu, vai ne. Tāpēc man ir grūti saprast to pieredzi, par kuru lasīts - ka vēlmes ir realizētas, bet gandarījuma nav, un šī situācija motivējusi pašos pamatos pārdomāt un mainīt savu skatījumu uz dzīvi. Mani novērojumi drīzāk liecina, ka cilvēki ievērojami mainās tieši mēģinājumos sasniegt savus mērķus, pretestības pieredzē un nereti mēģinājumos samierināties ar to, ko var sasniegt, un pārformulējot daudzus no tiem mērķiem, kurus sasniegt nekādi neizdodas. Bet varbūt, ka tā ir tikai manas šaurās vides vai - arī iespējams - vecuma grupas īpatnība.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]telefontubbie
2018-09-15 08:53 (saite)
Mērķu sasniegšana ne vienmēr sniedz gandarījuma sajūtu,jo ja tiek bojāta veselība,lai strādātu mērķa sasniegšanai ilgāk un cieš elementārākā dzīves vajadzība - veselīgs miegs, tad tas viss ir lolnauverc.
Stragls maina cilvēkus, jo NEVIENAM NORMĀLAM CILVĒKAM NEPATĪK PROBLĒMAS, izņemot tos, kuriem patīk izkauties un provocēt uz konfliktiem.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]adele_varbut
2018-09-15 22:33 (saite)
Jā, man šķiet, ka doma jau ir tieši tāda, ka cilvēki nereti pilnībā neapzinās to, kas viņiem patiesībā ir vajadzīgs. Jautājums tikai - vai noteikti ir jāsasniedz tie savi izvirzītie mērķi, lai saprastu, ka varbūt tev patiesībā bija vajadzīgs kas cits.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]telefontubbie
2018-09-29 11:35 (saite)
Gan jau ka jā, arī nožēla ir dzīves skola.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]telefontubbie
2018-09-29 11:37 (saite)
Lai gan nē, nožēla nav īstais vārds. Cerību nepiepildījums, bet tāds kā 30 - 60 %, vai tas var saukties par nožēlu?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]heda
2018-09-15 12:30 (saite)
Ir tāds fenomens, jā - puisītis, kuram ļoti gribējies elektrisko vilcieniņu, var tiekties un kļūt par dzelzceļa priekšnieku un dzelceļa modeļu kolekcionāru, un tas viss sniegs gandarījumu, bet ne tādu laimi!, kāda būtu bijusi, ja viņš toreiz tiktu pie ilgotā elektriskā vilcieniņa.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]adele_varbut
2018-09-15 22:49 (saite)
Jā, ticu, ka tā var būt - cilvēks kaut ko iegūst un tad saprot, ka tas īsti nav tas, ko viņš patiesībā vēlējās visvairāk. Mani vairāk nodarbina jautājums, cik daudzi cilvēki patiešām tiek līdz tiem lielajiem panākumiem un apzināto mērķu realizācijai, pirms saprot, ka patiesībā ilgojas pēc kaut kā cita. Nereti domāju "kā būtu, ja būtu" par daudz ko tādu, ko ir gribējies, bet nav izdevies sasniegt. Un tad, to visu pārdomājot, nonāku pie secinājuma, ka varbūt tā gandarījuma tur nemaz nebūtu, un tas, ka nespēju to sasniegt, ir likumsakarīgi. Bet izrādās, daudziem izdodas sasniegt ļoti ambiciozus mērķus, un tikai tad nāk atziņa, ka laimi tas neatnesa.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]heda
2018-09-15 22:57 (saite)
Panākumos sevi parasti jāpierāda atkal un atkal, visai slīpa virsma uz kuras nānoturas. Ja tāda personība, kurai slīpās virsmas patīk, tad varbūt laimīgs, bet citus slīpums nogurdina un iztukšo.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]honeybee
2018-09-15 13:31 (saite)
Man tā ir bijis.

(Atbildēt uz šo)


[info]pelnufeja
2018-09-15 13:33 (saite)
Es sevi varētu pieskaitīt pie tiem, kas straglo sasniegt mēŗkus un kam bieži nākas tos pārformulēt (lai gan es šī dēļ savā dzīvē mērķu izvirzīšanu vai vismaz pārāk nopietnu uztveršanu jau esmu atmetusi).

Bet, man šķiet, es tomēr saprotu kaut kādu niansi no tā, par ko Tu runā. Es jau kādu laiku apzinos, ka mākslas vai citādi ārēji panākumi neaizpilda iekšējos tukšumus (mīlestības trūkumu or what not). Un tā kaut kādā ziņā ir gan "kaut ko sasniegt un vienalga būt nelaimīgam" sajūta). Es vienk. nemaz vairs necenšos tukšmus šādi aizpildīt, jo es zinu, ka pasaules uzmanība un materiāls tam, ar ko aizpildīt iekšējos tukšumus atrodas uz dažādām plaknēm. Bet īsti nezinu, vai tas ir tieši tas, par ko Tu runā.

Es arī šobrīd mēģinu būt ļoti piesarzīga, lai pārāk neveslīgā veidā neiegrimtu tajā, ka akadēmija ir mans coping mehānissms kaut kam citam. Jo, kamēr es varu izbaudīt procesu, ir ok, bet es zinu, ka es neesmu tāds cilvēks, kam grāda iegūšana radīs baigo laimes sajūtu, to jau esmu pārbaudījusi.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]adele_varbut
2018-09-15 22:31 (saite)
Jā, tas ir tas. Tā pieredze gan, man šķiet, ietver domu, ka vilšanās var būt arī tad, ja šķiet, ka esi sasniedzis ilgoto visās jomās (cik nu tās līdz šim esi apzinājies) - ir darbs, ko gribēji, sasniegumi, attiecības. Es teorētiski, šķiet, arī saprotu un ticu, ka tā var būt, vienīgi neesmu droša, cik daudzi cilvēki patiešām sasniedz to stāvokli, ka visi plāni daudzmaz ir realizējušies. Bet, jā, droši vien, ka jebkurš liels sasniegums, kā atzinība savā darbības jomā, var novest pie situācijas, kad sev jautā - vai tas man sniedza to, uz ko cerēju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]otrkart
2019-09-06 14:20 (saite)
Domāju, ka pietiekami bieži tās ir sēras pēc mērķa, ceļa - ja līdzi sasniegtajam nenāk interese par to ceļu iešanu, uz kuriem atvērušās durvis.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?