made of irony's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in made of irony's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Monday, November 13th, 2017
    8:46 pm
    Time perception.
    Ko Tu jūti un domā, skrollējot cauri šim?
    12:30 am
    Got that shit at last. Lieta nav ego, bet enerģijā. Nesapratu, kā tā, ka pie kaut kā tiecos, bet no kā cita atgrūžos, vai arī te tiecos, te no tā paša atgrūžos, ja fonā manī ir teju vienaldzībai līdzīgs miers. Nav tā konflikta vai kādas citas psiholoģiskas reakcijas, kas vispār liktu tiekties vai atgrūsties. Kad mēģinu to saprast caur pārdzīvojumiem, emocijām un pieredzes bagāžu, jūtu tajās domās kaut ko fake, un par to skaidrojuma neīstumu gan palieku dusmīga pavisam psiholoģiski vienkāršā "es netieku klāt esencei" veidā, bērnišķīgā besī. Plastmasas skaidrojumi. Vēlmes un vajadzības neizskaidro šos paternus. Traumas arī noteikti nē. Ne vajag, lai saprot, dod, kompensē, lai tiektos, ne arī atrodu ko sāpinošu, aizvainojošu vai kaitinošu, lai atgrūstos. Neko konkrētu negribu un nav arī konkrētu negribēšanu. Tur ir kaut kas smalkāks, neizzināms. Īpašas vibrācijas, kas liek just pārliecību, ka šī ir mana vieta, bet šī nav, lai kas arī būtu tā telpa. Tā var būt reāla istaba, profesionālā vide, jebkura veida attiecības ar priekšmetiem, dzīvniekiem vai cilvēkiem. Precīzi saregulētas iekšējās antenas nepieciešamo vibrāciju uztveršanai kopā ar gatavību rīkoties saskaņā ar uztvertajiem viļņiem nozīmē konsekvences un pastāvīguma nāvi.
    Pirmīt tieši domāju par to, kā mans prāts ražo domas par vienu konkrētu cilvēku, ražo, ražo, bez īpaši ilgiem pārtraukumiem, un kāpēc tas tā dara, ja tā cilvēka te nav, ja nemaz arī negribas un nevajag, lai viņš šeit būtu, jo, ja tā būtu vajadzīgā vibrācija, tad viss arī savērptos konkrētā rakstā pats no sevis. Prāts šobrīd top brīvs no jautājumiem aprakstītās atbildes dēļ - man nepieciešamā vibrācija ir tieši un vienīgi pašās domās par viņu. Tur nav arī paradoksa, jo manas domas ir tā telpa, kuru es regulāri kārtoju un pārkārtoju, un katru reizi, kad atrodu saprātīgu novietojumu šajā telpā īpaši sarežģītam un interesantam konstruktam, mazākas kļūst manas prasības, gaidas, cerības no ārējās realitātes. Ārējā realitāte tad arī sāk šķist daudz vienkāršāka, jaukāka, priekpilnāka vieta, kurā daudz patīkamāk uzturēties arī ar vaļā acīm.

    Šovakar vislabāk patika šis video - Jim Carrey - What It All Means | One Of The Most Eye Opening Speeches
    Saturday, November 11th, 2017
    3:02 pm
    Completely predictable future is already a past.
    Friday, November 3rd, 2017
    9:54 pm
    You know, he never is defeated. In fact his defeat makes him laugh.
    Wednesday, November 1st, 2017
    1:42 pm
    Agrāk jutu spiedienu būt erudītai, tāpat arī nepieciešamību slēpt no citiem, ja iedraudzējos vai ja man patika cilvēki, kuriem nepiemita erudīcijā balstītā gudrība. Izrādās, ka tajās pašās vidēs, kur svarīgi, ko esi lasījis, lai skaitītos cilvēks, līdzīga reakcija ir uz cilvēku vecumu.
    Friday, October 27th, 2017
    12:53 am
    Baigi izbaudu to, kā visas pārliecības, ticības, sapņi un gaidas novalkājas, dilst, sapūst un saplūst kopā bezveidīgā masā. Kā zūd viedoklis. Kā zūd vēlme un nepieciešamība cīnīties vai saprast.
    Ja zeme ir pārāk blīva un viegli nepadodas, tad slieka vārda tiešā nozīmē ēdas uz priekšu: aprij augsnes daļiņas, izlaiž caur gremošanas traktu un pa anālo atveri, kas atrodas garā ķermeņa pakaļgalā, izmet tās atkal ārā.
    Tuesday, October 24th, 2017
    12:03 pm
    Trolejbusā saklausu, it kā balss teiktu: "Nākamā pietura - uzminiet!"
    3:57 am
    Dzīve ir bezkaunīga, dzenot cauri šiem brikšņiem, jo katrs pārbaudījums ved pie vienas un tās pašas atbildes: viss ir reāli vienkārši, un tu, pelīt, to sen jau zināji, tu zināji visu; visi pārējie arī zina visu un zina par vienkāršību. Tomēr pēc katra izietā pārbaudījuma ir arvien mazāka skaidrība, kā visam būtu jābūt. It kā izrādītos, ka visam būtu jābūt tieši tā, kā tas ir. Šķiet, ka būtiski traucējošā veidā man eksistē tikai viens smags "kā būtu jābūt". Es reģistrēju veidus, kādos tieku mīlēta "nepareizi". Noniecinu mīlestību, ko man neparāda jēlu un ievainojamu, no visām pusēm, arī tās nesmukajos leņķos - pēc analoģijas ar selfijiem, kuros cilvēks dažādās vidēs izskatās pilnīgi vienādi, jo šim cilvēkam ir speciālā selfija seja, kuru uzliek ikreiz, kad fotografējas. Bet tad taču redzu, ka šī seja ir piesaistīta reālam cilvēkam, cilvēks aiz sejas ir dzīvs, pat ja izvēlas uz sevi skatīties un citiem sevi rādīt tikai caur šīs vienas grimases prizmu. Pateikšu baigi augstprātīgi, bet no manas puses tas laikam sanāk kā teicamam pianistam dusmoties par to, ka bērns, mācoties spēlēt klavieres, par stipru sit pa taustiņiem. Varbūt arī nav augstprātīgi, jo mīlestība ir bijusi mana disciplīna, kopš es sevi atceros. Tā ir mans life purpose. Citi visbiežāk par to un tās dabu ir domājuši mazāk. Ir domājuši vairāk par ko citu, un es, sakot, ka sūds ar mākslu un ikdienas darbu, un bērnu audzināšanu, kamēr nav uzčinīta mīlestība, uzskatot to par izejmateriālu jebkam no minētā, esmu palaidusi garām, ka citiem varbūt ir labāk attīstītas citas čakras, ar kurām man švakāk, un secība ir pretēja. Citiem varbūt pa priekšu vajag mūziku, bērnus, lai atklātu un izpaustu mīlestību, man vajag vispirms atmodināt, izlolot sevī mīlestību, lai dziedātu, radītu, kaut vai lai pieceltos no gultas un kaut ko apēstu brokastīs.
    Visu laiku kļūdos, bet ir labi to atskārst. Rīt es sapratīšu, kur ir kļūda šajā ierakstā.
    Saturday, October 21st, 2017
    12:57 pm
    I love dirty hands, dirty mind and dirty talk but only then when a pure heart is present.
    Friday, October 20th, 2017
    3:28 pm
    Un ko atbildēsi tu?
    Man izstāstīja par situāciju, kurā kāda sludinātāja uz ielas upurim jautājusi, "kā jums liekas, jūs nonāksiet paradīzē vai ellē?", "kā piecu ballu sistēmā jūs novērtētu savas attiecības ar Dievu?"
    Thursday, October 19th, 2017
    3:15 am
    Šorīt pamanīju, ka prātā iezogas doma, ka būtu labi, ja mani notriektu mašīna un es notikuma vietā mirtu. Pēcpusdienā gāju pāri gājēju pārejai, un man garām, nesamazinājis ātrumu, aizjoņoja auto, kura vadītāja man pat uzpīpināja. Sadusmojos, jo pāreja taču, līdz ievēroju, ka te ir luksofors, kuru it kā ar acīm biju pat meklējusi, bet neatradusi. Protams, izrādījās, ka brīdī, kad šķērsoju ielu, bija degusi sarkanā gaisma.
    Kopš vakardienas vakara esmu stāvoklī, kas ir tuvs psihozei, ja vien psihozi var apzināties. Domas ir lēnas zem smadzeņu virspusē notiekošās dzirksteļošanas. Aizsedzu acis, iedama garām veikaliem, jo lietas to skatlogos ir pārāk overwhelming. Skaņas tiek it kā pa tiešo smadzenēs, izlaižot ausis. Grūti izšķirt, kuras nāk no ārpuses, bet kuras ir dzirksteļošanas rezultāts.
    Tomēr šis stāvoklis ir īpašs, tas mani māca un man rāda. Es saku šodien draugam, ka te ir daudz nemiera tāpēc, ka nejūtos droša, ka varu pati sevi no šejienes izvilkt. Vizualizējas, ka esmu kā gumijas cilvēks ar zemē fiksētām kājām, bet ķermeņa augšdaļa ar visu galvu svaidās, it kā būtu sitiena ievibrēta, un es ar gribasspēku vien to nevaru apstādināt. Prātā uznirst pēdējā depresijas epizode, kuras kontekstā tik ļoti lepojos, ka gluži vai aiz matiem sevi no tās izvilku - izgulies, bet neguli par daudz; ēd šo veselīgo ņammu, pat ja negribi; kusties; esi pret sevi saudzīga; esi pret sevi prasīga. Tas sanāca izcili. Esmu varonis. Tad draugs šodien pajautā, kā es domājot, kāpēc šis, manuprāt, tieši tagad. Viens, protams, ka tieši tagad manā dzīvē ir cilvēks, kurš uz mani iedarbojas veidā, kas aktivizē visas manas dzīves laikā iegūtās traumas, kas saistītas ar pretējo dzimumu. Paliekot man nepieejamam kā sev pašam, atsevišķam cilvēkam, viņš kļūst par simbolisku atsauču kopumu no viņiem visiem, smieklīgā veidā ar kādu dalot vārdu, ar citu - horoskopa zīmi vai dzīves ceļa skaitli, un, take it to the next level, pat joko tos pašus mūžsenos jokus, kuri bija aktuāli manam opim, ar kuru arī nekas nekad nebija viegli. Bet mans draugs saka, ka tas nevar būt viss; viņam stāstā pietrūkstot kāds puzles gabaliņš, kas atbildētu pilnībā uz uzdoto jautājumu, "kāpēc tagad?" Atbilde, kas pēc laika uznira manā izmocītajā prātā, mani ir pilnīgi apbūrusi. Pēc vakarnakts, kurā sajutu šo prāta sadrumstalošanos, esmu par to pateikusi četriem tuviem cilvēkiem, jūtoties droši, ka mani neatraidīs, par mani nesmiesies, es netikšu nosodīta, no manis nepieprasīs saņemties. Cik tālu sniedzas cilvēciska līdzjūtība, tiktāl mani sapratīs. Mani turpinās mīlēt. No matter what. Šis ir trūkstošais puzles gabaliņš, kāpēc tagad, - jo tā nav bijis nekad iepriekš. Mans prāts tieši tagad DRĪKST sabrukt veidā, kurā neredzu, kā sev palīdzēt, jo tikai šodien es esmu nonākusi, atļāvusi sev nonākt tādā mīlestības un patiesas tuvības realitātē, kurā man var palīdzēt citi. Izvest mani ārā no šī, turot pie rokas. Raudot par to dedzīgi kā bērnam, es dziedinos. Šo arī vajadzēja piedzīvot bērnībā. Gūstu baiļu neaizmiglotas mīlestības pieredzi, kuru šoreiz patiešām arī protu lūgt un paņemt. Pat ja mani tuvie cilvēki baidās no situācijas, dusmojas, apjūk, viņu mīlestība nekļūst baiļpilna, tā ir beznosacījumu. Tā mierīgi var apturēt pēc sitiena vibrējošā gumijas cilvēka haotisko svārstīšanos.
    Negribu, lai mani sabrauc mašīna.
    Wednesday, October 18th, 2017
    12:33 am
    Tagad viņš parādījās manā priekšā kā piepūšamā lelle uzvalkā, no kuras strauji izpūšas gaiss, radot tam raksturīgo skaņu. Haotiski mētājoties no vienas puses uz otru, viņš pazuda tālumā.
    Tuesday, October 17th, 2017
    11:33 pm
    Kaitina tie periodi, kuros viss šķiet esam tikai par mani. Paradoksāli un likumsakarīgi - tie sekmē tiekšanos uzupurēties, atdot sevi prom visai pasaulei, nogulties zemē un teikt: "Ja esat badā, lūk, ēdiet."
    Kad patiešām redzu mākoņus, kokus un citus cilvēkus, kad manis šeit nav, tad es topu sev sataustāma un piedzīvojama.
    Monday, October 16th, 2017
    3:33 pm
    Es esmu diezgan efektīva savu iekšējo gļuku risināšanā. Ja sāku sajust dzīvi kā bezgaršīgu un uzspiestu, parasti ātri atrodu izjūtas cēloni un spēju ar to drīz veiksmīgi tikt galā. Man piemīt spēja pieņemt lēmumus, kas man nāk par labu, un rīkoties saskaņā ar tiem, pat ja citi tos nopeļ. Bet dažreiz mani pārņem vēlme plēst matus un kliegt, krist panikā. Par ko? Par "ATKAL"!!! Jo labāk tieku galā ar sevi un savu dzīvi, jo vairāk pārbaudījumu nāk un pauzes starp tiem kļūst arvien īsākas. Spiediens augt. Spiediens mainīties. Spiediens būt kustībā. Pa kuru laiku noēst tikko novāktos tomātus, ja, paskat, zemenēm jāklāj plēve virsū un jāizravē burkānu dobe. Varbūt es sevī turu pārāk plašu dārzu, kurā sezona ir, bļe, vienmēr. Vai arī nepaļaujos, ka man pietiks ar to, kas izaugs pats savā vaļā, ja palaidīšu to atmatā. Es izdalu tomātu, burkānu un zemeņu pārprodukciju visiem, kuri man ir tuvi, un viņi manos izsīkuma un apjukuma posmos pabaro ar to, ko no šiem augļiem pagatavojuši. Vai tā ir pareizi dzīvot? Kad viņi atklāti pasaka, ka dažreiz baidās, ka varu aizpeldēt tajā savā dārzā pavisam un nekad neatgriezties. Bet kā to darīt citādi, ja apstāšanās strauji izvēršas fantastiskā depresijā, un visi augļukoki dārzā tad augļu vietā dod tikai melnas, smagas un aukstas akmeņogles? Man nav tiesību čīkstēt patiesībā. Jo kādreizējā pieeja desmit gadus ķimerēties ap kaut kādu eksotisku stādiņu, kuram saknes pūst un lapas kalst, jo klimats pilnīgi nav piemērots, nozīmēja akmeņogļu realitātē būt visu laiku.

    Šobrīd mani interesē robeža starp pārmērīgu prasīgumu un veselīgām rūpēm par sevi un savām vajadzībām. Kā saprast, kurā realitātē mēs atrodamies ar citu cilvēku, lai zinātu, ko ir adekvāti lūgt un ko pieprasīt. Jo par paziņām pofig, bet ir taču legit no drauga ne vien lūgt, bet pieprasīt, piemēram, nešmurgāties ar taukainu trauku lupatu gar vaļējām brūcēm. Protams, solot šādas prasības ņemt vērā arī no savas puses. Es varu saprast, kurā brīdī kāds ir kļuvis par manu draugu, bet kas ir pazīme, ka esmu pati kļuvusi par draugu? Ja man to saka, bet tas, ko esmu atklāti definējusi kā cūkošanos ar manām emocijām, turpinās, tad cik ilgu laiku vajag, lai saglabātu balansu starp vēlmi runāt, risināt, mēģināt veicināt cieņpilnu tuvību un starp saprašanu, samierināšanos ka šis, kas notiek, nav un nevar būt tuvas attiecības, tāpēc tas jāizbeidz. Kurā brīdī tas kļūst par agresijas aktu - spiest kādu būt tādā lomā, kuru, lol, šis kāds norāda par savu esam.
    Wednesday, October 11th, 2017
    4:43 pm
    Bieži redzu cilvēkus uz ielas raudam.
    6:23 am
    Māksla man rada stresu. Es saprotu, ka tā ir vajadzīga, lai ar dažāda veida kairinātājiem modinātu un mudinātu gan mākslinieku, gan tos, kuri mākslu uztver un piedzīvo. Bet vēl neesmu atradusi veidu, kā būt labās attiecībās ar mākslu, kamēr man tā šķiet vispirmām kārtām kompensējoša, pastāvot bažām, ka tā ir trulinoša kompensācija, lāča pakalpojums. Gan no radītāja, gan patērētāja (riebīgs vārds, bet jūs sapratāt) viedokļa. Es ticu, ka tajā visā pastāv līmenis, ko šobrīd nesaprotu un nesajūtu, droši vien tāda līmeņa nojaušana arī ir tas, kas rada stresu. Tomēr tiktāl, cik šobrīd apzinos mākslu, jūtu to līdzīgu robotiem, kuri uzbūvēti, lai it kā izpildītu dažādas funkcijas cilvēku vietā, atvieglotu cilvēku dzīvi, bet efekts izrādās viens no diviem - vai nu šī robota apkope beigu beigās pieprasa no cilvēka lielāku piepūli, laiku un noņemšanos, nekā būtu pieprasījis pats darbs, vai arī cilvēks saplok, nonīkst un iztukšojas jaunajos apstākļos, kuros piepeši ir tik daudz brīvā laika, ko veltīt bezmērķīgumam un cīņai ar bezmērķīgumu. Ja roboti ir mākslīgais intelekts, tad māksla ir mākslīgās jūtas un emocijas. Tāda mūzikas, eļļas krāsu, valodas un māla miesa, ar kuru stāties tuvās attiecībās tad, kad tu nemāki vai baidies, vai citu iemeslu dēļ neizvēlies būt tuvs pats ar sevi vai citiem cilvēkiem.
    Kāpēc man jāiet uz teātri izdzīvot stāstu, ko man būtu varējis izstāstīt vai parādīt kaimiņš, ja mēs sarunātos un pieskartos viens otram? Vai tiešām cilvēki tik ļoti viens otru apdraud, lai būtu jārada citas ārējas parādības/būtnes, kuras piedāvā daļu tuvības, anulējot to apdraudējumu, kurš tev liekas visšausmīgākais (jo tu izvēlies mākslu, ko lietot)? Meaning, ja tu glāsti pēdas skulptūrai ar bezpajumtnieku, vari piedzīvot psiholoģisku, emocionālu katarsi, bet tu neriskē saslimt ne ar vienu slimību, ar ko riskētu, ja glāstītu pēdas dzīvam bezpajumtniekam, skulptūra tai brīdī nepacels acis un tev nepaprasīs naudu, kad tev pašam kabatā piecītis, ar ko izdzīvot nedēļu. Un tad dzīvo tālāk jūtu atmiņā iekodējis, ka zini, kā tas ir - glāstīt pēdas cilvēkam bez mājām, noplukušam klaidonim, un tu vairs nevari būt adekvāts savu emocionālo prasmju un spēju novērtēšanā. Jo, re, pateicoties mākslai, esi kļuvis pārcilvēcisks, īpašs, Jēzus.
    Labi, tur jābūt kam vēl, es patiesībā nešaubos. Šobrīd vienkārši nesaprotu.
    Monday, October 9th, 2017
    1:48 pm
    Šorīt, ceļoties no gultas, lai apklusinātu modinātāju, nevarēju nostāvēt. Vairākas reizes centos uzslieties stāvus, bet nespēju. Tikai pēc ilgākiem centieniem pamazām kreisajā kājā visā garumā sajutu tirpšanu. Tad sapratu, ka tas, ko jutu kājā līdz tirpšanas mirklim, bija nejutīgums. Jūtu, ka nejūtu. Oh my days! Daudz interesantāk nekā nejust, ka jūtu, kas bija aktuālāk kādreiz.
    12:21 am
    Uz ielas.

    - Kur tu dodies? Nekur, vai ne? Es tā no mugurpuses uz tevi skatos un redzu, ka tu dodies nekur.
    - Vispār es dodos mājās, - pasmaidu.
    - Mājās tu dodies. Vai tev vispār ir mājas?
    - Domāju, ka jā, - smiedamās nedaudz piemeloju.
    - "Domāju, ka jā." Nav tev māju, es redzu.

    Vīrs vērīgs. Es šodien biju nekurienē pat vairākas reizes.
    Nebūs nepareizi teikt nedz, ka neesmu atgriezusies, nedz mājās, nedz atgriezusies mājās.
    Sunday, October 8th, 2017
    2:09 am
    Act on love.
    Biju pastāstījusi tuvam draugam, pie kura vakarnakt ciemojos, par neseno mīlīgo gulēšanas pieredzi kopā ar draudzeni. Tad šorīt arī viņš pats atnāca uz istabu, kur čučēju, apgūlās man blakus midziņā un ierušinājās pie manis azotē. Nicest thing evah.
    Saturday, October 7th, 2017
    6:05 pm
    Bērnībā baidījos, ka varētu piemesties mieža grauds, jo tad kāds varētu sadomāt iespļaut man acī.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba