Es sevi varētu pieskaitīt pie tiem, kas straglo sasniegt mēŗkus un kam bieži nākas tos pārformulēt (lai gan es šī dēļ savā dzīvē mērķu izvirzīšanu vai vismaz pārāk nopietnu uztveršanu jau esmu atmetusi).

Bet, man šķiet, es tomēr saprotu kaut kādu niansi no tā, par ko Tu runā. Es jau kādu laiku apzinos, ka mākslas vai citādi ārēji panākumi neaizpilda iekšējos tukšumus (mīlestības trūkumu or what not). Un tā kaut kādā ziņā ir gan "kaut ko sasniegt un vienalga būt nelaimīgam" sajūta). Es vienk. nemaz vairs necenšos tukšmus šādi aizpildīt, jo es zinu, ka pasaules uzmanība un materiāls tam, ar ko aizpildīt iekšējos tukšumus atrodas uz dažādām plaknēm. Bet īsti nezinu, vai tas ir tieši tas, par ko Tu runā.

Es arī šobrīd mēģinu būt ļoti piesarzīga, lai pārāk neveslīgā veidā neiegrimtu tajā, ka akadēmija ir mans coping mehānissms kaut kam citam. Jo, kamēr es varu izbaudīt procesu, ir ok, bet es zinu, ka es neesmu tāds cilvēks, kam grāda iegūšana radīs baigo laimes sajūtu, to jau esmu pārbaudījusi.