Pēdējā laikā domāju par to, cik daudziem cilvēkiem ir pazīstama tāda problēma kā "esmu ieguvis visu, ko vēlējos, tomēr nejūtos laimīgs". Proti, cilvēkam ir bijušas vēlmes, dzīves plāni, tad sastapti dažādi šķēršļi, tie ir pārvarēti un plānotais ir sasniegts, un tad nākusi atziņa, ka tas nesniedz gandarījumu. Man šāda problēma nav pazīstama un nevaru iedomāties nevienu pazīstamu cilvēku, kurš būtu par ko līdzīgu stāstījis. Man šķiet, ka man pazīstamo vidū cilvēki drīzāk cīnās ar to, ka sasniegt savus mērķus ir tik ārkārtīgi grūti, tas izdodas tikai zināmā mērā, turklāt sasniegtais vienmēr ir nestabils. Tāpēc tu tā īsti nekad arī nesaproti, vai tas, ko tu tik ļoti gribēji, būtu sniedzis gandarījumu, vai ne. Tāpēc man ir grūti saprast to pieredzi, par kuru lasīts - ka vēlmes ir realizētas, bet gandarījuma nav, un šī situācija motivējusi pašos pamatos pārdomāt un mainīt savu skatījumu uz dzīvi. Mani novērojumi drīzāk liecina, ka cilvēki ievērojami mainās tieši mēģinājumos sasniegt savus mērķus, pretestības pieredzē un nereti mēģinājumos samierināties ar to, ko var sasniegt, un pārformulējot daudzus no tiem mērķiem, kurus sasniegt nekādi neizdodas. Bet varbūt, ka tā ir tikai manas šaurās vides vai - arī iespējams - vecuma grupas īpatnība.