Ķēms

Sakura ir viens no manis piepildĩtajām, nezinu pat - kas🙂; jau vairākus gadus piedomāju, bet pēkšņi izdarĩju, neticami… jo, vispār jau, jābeidz sapņot vienreiz🙂

viss, kļūst garlaicĩgi, gribu velosipēdu no laukiem uz pilsētu, apnika mans konservētais dzīvesveids 🙂; bet centrā nav nekāda kaifa strādāt, gaisa maz🙂; logu atver, bet jūt tikai caurvēju; nekā spirdzinoša. Starp citu, manuprāt, intereses nosaka visu, arī politiku; bet par hoķi ir pozitĩvs šoks - ceturtdaļfinālā, tāda sajūta, ka neviens cits vairs nemāk spēlēt🙂 P.S.Ar politiku var arī visu sabojāt, tāpēc jau ir svarĩgs līdzsvars, kas, manuprāt, te nav īstenojams, vismaz ne tagad, kad vispār nevar saprast - kad un kur būs karš, bet lidot kaut kur, jau nu, vajadzēs jebkurā gadĩjumā🙂

Nu tā. Sākumā ieceļ uz 6 mēn. par mentoru, bet pēc nedēļas par vienas ailes neaizpildíšanu sistēmā, pirmkārt, liek aizpildĩt, otrkārt, piedraud, ka nākamreiz man bũs rakstveidā jăpaskaidro jau iestădes vadìtāja uzdevumā🙂; apmācību nebija. Nemaz nesatraucos, ja kas. P.S.Vienmēr pozitĩvi skatos uz pārmaiņām, pat draudiem, kas nav vienaldzība🙂

Ko dara mācītājs, kad viņu atlaiž no darba?🙂

Sakurai jau gatavojas veseli 2 ziediņi🙂 Patīkams pārsteigums; tai apkārt, pa gabalu gan nostāk, sasēju balto āboliņu; būs stilĩgi😉

Tas koks augs kā kolonna, man jau viens pīpis - neredzu atšķirību starp torni un jumtu

Multi kolorīti - par valsts pārvaldi pēdējā laikā. Vairs pat nav jājautã - kas notiek… To Eirovīziju sen jau bija jãaizmirst, bet man pat jau maratonã gribas skriet🙂, vienk. mierīgi varëtu noskriet līdz galam🙂

vienu nakti, kad nevarēju aizmigt, ilgi pieķēros pie domām par invalīdu tiesībām. Jā… Neko neteikšu, izņemot tikai to, ka, piem., jaunajām māmiņām nav paredzētas visas publiskās vietas, kur var doties ar ratiem, pat atgriezties vai iekārtoties darbā - ir grūti. Un, ja kādam kaut kas labs sanāk no šī, tas nav veiksmes stāsts, bet ir izņēmums🙂

Ja nopietni, tad šķiet, ka mūsdienās ir ļoti daudz neadekvātu cilvēku, bez tolerances un izpratnes, ka ir vēl kāds bez viņiem, tik pat svarīgs un jauks😄

Briesmīgas ir tās bezmiega naktis, kad celies, lai iedotu pret t zāles un lai parunātu, uzkostu kādu cepumiņu, un dotos gulēt ar pilnīgu neskaidrību par divu turpmāko dienu procesiem… Runa ir par puņķiem, pēc kuriem ir klepus un iespējama t. Apnicis jau stresot. Lūk, tagad ir diena pēc vakardienas🙂, pēc tādas nakts.

Pārgāju no pavisam gaišiem uz gaiši brūniem matiem, apnika tie, tagad cita parūka😄

Vislielākais jautājums mūsdienās, šķiet, ir anonimitāte, jo nereāli cilvēkam būt anonīmam, publiskam, soc. tīkli patīk visiem, tā ir cilvēka būtība - socializēšanās, vienalga - kā.

Sakuru iestādīju, slaido - piramīdveida; sen briedu, pāris gadus, biedēja Latvijas vēji, saule un, kas galvenais, bedres dziļums, kurā stutēt iekšā🙂 Par visu ko varēja salasīties, bet šis jautājums vispār netiek apspriests, it kā visiem sen jau būtu viss skaidrs par rakšanu.

Latvijā par The Last Book uzzināju ar atlaides akcijas starpniecĩbu tās tulkojumam krievu valodā, kas tiek pārdots par pus cenu, pat zemāku. Latviešu valodā nav tulkots, vismaz nepārdod.

Garlaiko apraksti par garlaicību. Tagad lasu Zem ūdens, Tara Menona. Sākums ir piemērots lasāmvielai vasarā. Tikšu lídz galam, zināšu vairāk.

Vārdu sakot, bērnam piena zobus pilnā narkozē salaboja, visus skatījās, visi dzīvi, Ok, bet kariess bija piezadzies gan. Tas viss izmaksāja pāri 2000 euro. Uz valsti būtu pārāk ilgi jāgaida. Visbriesmīgāk bija, kad, turot rokās, bērnu apdullināja, skats bija briesmīgi nepanesams, pēc tam sanāca emocijas, jau ārā, bet viss kopumā pagāja labi un rezult. arī labi. Mūsdienās visur esot cukuri, bez zobu tīrīšanas nevar, bet piespiest to darīt ir liels darbs, t.sk. ar sevi😄

Šodien plkst. 12:04 pārgāju no stāvokļa “stāvoklī” uz stāvokli “apsveicam ar ierašanos mūsu pasaulē”😄; śodien 3 gadi un dāvanā ir automašīna, braucama pa līdzenu virsmu; nesaprotu - kur braukt vispār varēs😄

Sāku šķiršanàs procesu, paldies valstij par psihologu! Vàrdu sakot, laika, kà parasti, nav. P.S.Psihologs vairāk tiesai, man viss ir labi, stabili😄

Uz šo dienu man izkristalizẽjies domu grauds - ja audzini bērnu, tad jàbút aktierim, bet ar sirdsapziņu; melot nedrĩkst - tas pat nav apsprieźams. Ir daudz jaunu fantàziju izklaidēm.

kāpēc vispār domāt, ka nevar atlaist, kas tā ir par ideju? Kaut kāda ilūzija un muļķïba. Tās ir tikai pārdomas par šo tēmu. Nekas taču nav iekalts, pat paša cilvēka domas un lēmumi. Nākamajā dienā jau ir pavisam cits skats uz dzīvi.