[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in
Eos' LiveJournal:
| Wednesday, March 26th, 2025 | |
| 11:24 pm | Smilšukaste sākas ar vienu graudu Attiecību sākumā Svarīgi atvērties Pat ja neesi dzimšanas dienas dāvana Kādam vienmēr būs prieks Tevi izsaiņot Mazliet vairāk cilvēcības Saņem savu plaukstu Sasildi to Mēs neesam nākuši, lai cīnītos par vietu zem saules Toties, lai radītu divatā labāku sauli Pateicies par to, kas Tev ir, bija un būs Tu to esi visu radījusi savām rokām Pacel tās uz debesīm Kā antenas Ja Tu raidi, viņi dzird /Veltīts A.B./ |
| Sunday, March 23rd, 2025 | |
| 2:17 pm | Solfeg.io un pašizaugme Laba dzīvošana! Vēlos dalīties ar ļoti pozitīvu interviju. Šīs programmas, kura palīdz mācīt mūziku gan parastajās skolās, gan mūzikas skolās, izveidotājs Toms nodarbojas ar garīgo pašizaugsmi, pašdisciplīnu. Ceļas 5.00, iet skriet un meditē. Ir samazinājis cukura patēriņu. Viņš arī vada par brīvu skolēniem motivācijas un pašdisciplīnas nodarbības skolās, lai skolēni zina, kas ir darba tikums. Viņš saka: "Man ir paveicies, esmu mācījies pie fantastiskiem skolotājiem, kuri man ir mācījuši pašdisciplīnu, koncentrēšanās un atslābināšanās prasmes. Esmu mācījies pie izciliem skolotājiem Latvijā, kā arī pavadījis vasaras Ķīnā kalnos, kur mācījos no ļoti spēcīgiem cilvēkiem. Šī pieredze man ir ļāvusi saprast, ka jebkāda veida panākumi ir atkarīgi no spējas sevi disciplinēt. Otra svarīga lieta ir personības pašizaugsme. Es braucu pie jauniešiem, lai celtu viņu vērtības augstāk. Stāsts ir nevis par to, ko viņi dabūs no dzīves – cik laba viņiem būs mašīna vai dzīvoklis –, bet kā viņi augs kā cilvēki, cik daudz laba viņi dos citiem." Viņa mūzikas programma palīdz bērniem iemācīties spēlēt tādus mūzikas instrumentus kā ģitāru, ukuleli un klavieres. Tās pamata versija ir par brīvu. Viņš kopā ar savu mammu ir izveidojis arī mūzikas skolu pieaugušajiem "Muzikālā darbnīca." Pats viņš saka, ka ir ideālists. Taču šādi sapelnījis labu karmu, viņš ir tikko uzvarējis starptautiskā konkursā starp 8000 jaunajiem biznesa projektiem ar savu programmu Solfeg.io un ieguvis galveno balvu. Man ir liels prieks, ka ir šādi cilvēki, kas tik daudz dod pasaulei, ir radoši, darbojas dažādās jomās un viņiem veicas! Tas ir labais piemērs citiem jauniešiem, ka ar izaugsmi un darbu var sasniegt daudz. https://www.diena.lv/raksts/kd/intervij |
| Monday, March 17th, 2025 | |
| 12:10 am | “Pasaka par iekļaujošo izglītību” Reiz ne tik senos laikos Latvijā dzīvoja zēns ar vārdu Tenzors. Viņam vectētiņš bija matemātikas skolotājs, mamma - mūzikas vēstures pasniedzēja, vecmāmiņas māsa – latviešu valodas skolotāja. Viņš bija ļoti zinātkārs zēns, jo viņa dzimtā visi mācījās visu mūžu. Tenzors iemācījās lasīt četru gadu vecumā un spēlēt šahu arī drīz pēc tam. Kamēr Tenzors dzīvoja pie vecmāmiņas māsas, viņam viņa daudz ko iemācīja jau pirmsskolas vecumā. Rakstīt, rēķināt, dziedāt, zīmēt, likt sarežģītus klučus, risināt loģikas uzdevumus. Tas viss zēnam ļoti patika, un viņš gribēja vēl nodarbības. Problēmas sākās, kad viņu ievietoja Latvijā obligātajā viengadīgajā bērnudārza programmā, sagatavošanai skolā. Tenzors gribēja lasīt grāmatas un rēķināt matemātikas uzdevumus, bet bērnudārzā nebija nevienas grāmatas bez lielām bildēm. Tenzoram lika gulēt diendusu, taču viņam miegs nenāca, jo ar viņu nenodarbojās audzinātājas. Citi bērni spēlējās ar klučiem vai lellēm, vai mašīnām, vai rotaļu mantām, taču viņam gribējās lasīt un rēķināt. Viņš daudz bērnudārzā raudāja. Kad audzinātāja to galīgi nevarēja izturēt, viņa deva Tenzoram cukurūdeni, no kura Tenzora hiperaktivitāte pieņēmās vēl vairāk spēkā, un viņam vēl trakāk gribējās aizmukt no bērnudārza. Viņš kā piekalts stāvēja pie loga, lai sagaidītu mammu, kura atpestīja viņu no šī cietuma katru pēcpusdienu 17.00. Šajā brīdī pasakā parādās eņģelis, kurš pieklauvē pie audzinātājas sirdsapziņas durvīm un lūdz ielaist. Audzinātāja ir neizpratnē, taču uzklausa to. Eņģelis jautā: “Kā būtu, ja Tu no savu izaugušo bērnu grāmatām kādu atnestu Tenzoram? Kādu pirmās vai otrās klases matemātikas grāmatu? Kādu Margaritas Stārastes grāmatiņu bērniem?” Taču audzinātāja ir neizpratnē. “Tā nedrīkst!”, “Tas nav programmā!”, “Ko citi bērni teiks?”, “Ko teiks dārziņa vadība, ja uzzinās?”, un eņģeļa balss paliek viņai tālumā, līdz viņa to aizmirst pa visam. Tenzors tā arī izcieš ar lielu raudāšanu, regulārām vēdera un kāju sāpēm no rītiem (ja ļoti sāp kājiņa, var neiet uz dārziņu) obligāto gadu bērnudārzā. Skolā Tenzors ierodas ar lielām cerībām. Viņš ir izturējis konkursu uz vienu no labākajām sākumskolām valstī. Konkursā vērtēja viņa prasmi atpazīt pulksteni, rēķināt pavisam vienkāršas darbības matemātikā, atbildēt uz jautājumiem par dzīvi, viņa spriestspēju. No vecmāmiņas māsas – latviešu valodas skolotājas viņam ir priekšstats, ka skola ir īstā vieta, kur būs daudz grāmatu, kur ar viņu darbosies un būs pietiekami grūti un interesanti. Taču atkal neraža. Skola ir atvērta tikko pēc PSRS sabrukuma, tajā viss ir jauns. Jauna ir arī 1.klases audzinātāja, kura skolā strādā pirmo gadu. Viņai uzreiz iedota 33 bērnu audzināmā klase, kurā ir arī Tenzors. Viņa neprot tikt galā ar šādu delveru baru. Tenzors priecājas, ka skolā ir bibliotēka, no kuras viņš drīkst ņemt grāmatas. No bērnu bibliotēkas Rīgā viņš ir izlasījis jau ļoti daudz, un pieaugušo bibliotēkā viņu iekšā nelaiž. Viņš ļoti grib ātrāk pieaugt, lai viņam 14 gadu vecumā izsniegtu lasītāja karti. Taču citi bērni izsmej Tenzoru, kurš aizrautīgi starpbrīžos lasa no skolas bibliotēkas paņemtās grāmatas. Viņu sauc par “profesoru”, “zubrilu”, “sausiņu”, “ņuņņu”. Tenzors kopš piecu gadu vecuma spēlē šahu, un, patiesi, fiziski nav tik stiprs kā citi septiņgadīgie zēni, jo viņam ne bērnudārzā, ne tagad, nepatīk fiziskie sporta veidi, tikai intelektuālie. Klases audzinātāja nezina, kā reaģēt uz to, ka Tenzora māmiņa regulāri sūdzas, ka viņas dēlam skolā dara pāri. Tenzoram nav tēva, viņam neviens nav iemācījis sevi aizstāvēt. Tenzors pēc skolas raud, skatās griestos, lasa grāmatas. Taču tāpat kā bērnudārzā, jau ātri vien, otrajā un trešajā klasē, Tenzoram skolā ir tik neciešami, ka viņam atkal no rītiem sāk ļoti stipri sāpēt kājas un vēders, lai tikai varētu mammai pateikt, ka viņš ir slims un uz skolu neies. Somatiski, uz nervu pamata, traucējumi. Atkal ir klāt eņģelis, kurš šoreiz klases audzinātājai čukst, ka viņai vajadzētu ieteikt Tenzora mammai aizvest viņu pie bērnu psihologa. Taču audzinātāja domā tā, ka “Nevajag jaukties, kur nav mana darīšana. Ja mammai ir tik lielas pretenzijas pret šo klasi, lai ņem bērnu ārā no šīs skolas”. Nav bērna, nav problēmas. Trešajā klasē Tenzoru citi bērni ķircina un jautā: “Vai Tev patīk zēni?” Tenzors padomā, ka zēni nav nekas viennozīmīgi slikts kā ugunsgrēks vai mēris un atbild: “Jā, patīk”. Kopš tās dienas zēni Tenzoru sauc arī par “zilo”, jo viņš nerausta meitenes aiz bizēm, neķircina tās, un vispār neuzvedas kā normāls zēns. Tas, ka Tenzors jau bērnudārzā ir draudzējies ar meitenēm, jo viņām, tāpat kā viņam, patīk dziedāt, lēkt klasītes, patīk zīmēt, spēlēt teātri ar mīkstajām mantiņām – lapsu, lāci un ēzelīti, viņa klases zēni no 3.c. nezina. Vēl mazāk viņi zina par to, ka Tenzors ir izlasījis grāmatā, ka sievietes ir sarežģītākas par vīriešiem, jo viņās ir bērnu radīšanas iespēja. Tos, kuri ir par Tevi sarežģītāki, vajag cienīt un, ja ir iespēja, ar tiem sarunāties. To viņš arī dara šaha skolā, kur atrod dzirdīgas ausis meiteņu starpā, kuras ir par viņu trīs, četrus gadus vecākas. Viņas, mātišķu jūtu vadītas, stāsta Tenzoram, ko viņas mācās tālajā 6.klasē, kur ir jau daudz interesantāki priekšmeti kā datorika un mājturība. “Cik labi, ka ir šādas gudras meitenes,” Tenzors spriež, un viņam ne prātā nenāk ķircināt kādu ne no 6. klases, ne no savām klasesbiedrenēm 3.c klasē. Tenzors tiktāl sūdzas mammai, ka viņam skolā matemātikā ir garlaicīgi, ka māte viņu aizved pie slavenākā matemātikas skolotāja Latvijā, lai notestē, cik gadus vienaudžiem priekšā Tenzors ir. Skolotājs, uzdevis zēnam piemērus gan no sestās, gan septītās klases, secina, ka tā stabili viņš ir priekšā divus gadus, taču, ja papūlētos, varbūt visus trīs. Kā nekā zēns ikdienā sarunājas ar 6.klases meitenēm, kuras mācās tajā pašā matemātikas novirziena sākumskolā, kur viņš. Liels ir skolotāja pārsteigums, kad Tenzors izstāsta, ka jau prot Pitagora teorēmu, esot trešajā klasē. Tenzoram tā šķiet eleganta. Taču Tenzora māte nezina padoma. Viņa pāris reizes aizved Tenzoru pie privātskolotājas, lai tā viņam iedod vēl sestās klases uzdevumus, taču viņai, vientuļajai mātei, regulārām privātstundu nodarbībām Tenzoram nav naudas. Ja vien būtu kāds eņģelis, kurš Latvijā 1996.gadā, īsi pēc Bankas Baltija krīzes, sponsorētu Tenzoram nodarbības! Ja vien būtu speciālā klase vai pulciņš īpaši apdāvinātiem bērniem, kuru īpašā vajadzība ir vien tas, ka viņi ir kā pārņemti ar kādu no mācību priekšmetiem tiktāl, ka raud, ja pieaugušie tiem nenopērk jaunas darba burtnīcas, jo iepriekšējas ir izrēķinātas un izlasītas no vāka līdz vākam desmitiem reižu! Taču eņģelis šoreiz neatrodas. Tā brīža Latvijas izglītības sistēma ar debesīm nav līgumu noslēgusi. Tenzors mācās, mokās, cieš līdz sestajai klasei, līdz saļimst. Viņu, vienpadsmitgadīgu zēnu, ievieto ratiņkrēslā. Viņa ķermenim, nervu sistēmai, šīs mokas sešu gadu garumā ir par daudz. Viņu ievieto slimnīcā, kurā arī nav neviena eņģeļa. Ārsti dod diagnozi “bērnu depresija”. Tenzors, esot slimnīcā, nokavē uzņemšanu Rīgas Valsts pirmajā ģimnāzijā 7.klasē, un viņu uzņem parastā mikrorajona ģimnāzijā, jo atzīmes viņam ir ļoti labas. Šajā skolā bērni ir vēl nežēlīgāki nekā sākumskolā. Tenzoru draud piekaut par to, ka viņš ir tizls zilais, kurš zubrās, jo neko citu dzīvē neprot, turklāt klasesbiedri viņam regulāri atņem mantas, tās iemet skolas miskastēs, un Tenzors tad tās parasti atrod meiteņu tualetēs. Klasesbiedrenes ir viltīgas, cerot, ka viņam nebūs drosmes tur iet. Arī šajā skolā Tenzoram gadās audzinātāja, kura vēl studē maģistrantūrā, viņai audzināmā klase ir pirmo reizi. Arī viņa nezina, ko darīt ar klasi. Pēc pirmā gada skolotājas darbā viņai ir nervu sabrukums, un viņa aizbrauc uz Itāliju dzīvot laukos un ārstēties. Tenzoru ievieto mājmācībā, jo tas esot vienīgais risinājums, ko skola var piedāvāt. Pēc tam, kad viņš mājmācībā beidz devīto klasi, direktors pasaka, ka vidusskolā Tenzoram vietas nav, jo Tenzors ir bijis atbrīvots no 9.klases eksāmeniem un nav tos nokārtojis. Direktors panāk, ka skolotāji izdara spiedienu uz Tenzoru, un viņš, raudādams par pārestību, jo ir izpildījis visas prasības un ar labām atzīmēm beidzis 9.klasi, padodas. Tenzoru mamma ievieto vēl vājākā skolā, kuras direktoram nav tik augstas prasības. Un tajā skolā, kā nu gadījies, kā nu ne, 10.klasē bērni atrod jaunas dīvainības Tenzorā. Izrādās, bērniem 16 gadu vecumā ir sākusies pubertāte, taču Tenzors, kā sāka 4 gadu vecumā lasīt grāmatas, tā aizvien tās lasa. Aizvien šaha skolā draudzējas ar meitenēm, kuras nu jau iet augstskolas pirmajā kursā. Aizvien netaisās kādā iemīlēties vai maigi apskaut skolas diskotēkā. Klases meitenes jau atkal ķircina Tenzoru. Velk uz skolu īsus svārkus, apsēžas blakus, cenšas flirtēt un ākstās. Tenzors saprot, ka par viņu ņirgājas, bet neprot sevi aizstāvēt. Viņam nav tēva, un vectēvs dzīvo otrā Latvijas galā. Neviena vīrieša cilvēka viņam nav. Šoreiz skolas vadība un psiholoģe Tenzoru bumbo no vienas paralēlklases uz otru, cerot, ka viņam beigsies daudzās depresijas. Patiešām vienā no klasēm bērni ir mazliet iecietīgāki pret viņu, un viņš pabeidz 12.klasi 21 gada vecumā. Jau no 16 gadu vecuma Tenzors ir uz antidepresantiem, iet uz psihoterapiju, kad māte tam sakrāj naudiņu, un cenšas saprast sevi. Klausās depresīvu mūziku par citiem izstumtajiem. Psihoterapijā ārsts viņu cenšas saprast, bet nesaprot. Skolas psiholoģe viņu sauc par “sarežģīto zvirbulēnu”. Psihiatrs cer izkārtot Tenzoram invaliditātes grupu, lai Tenzors nebūtu bomzis, kad izaugs vēl lielāks. It kā 21 gada vecums jau nebūtu pieaudzis cilvēks. Labāk invalīds uz mūžu, nekā bomzis, spriež psihiatrs. Kādas bija Tenzora speciālās vajadzības? Atbilde – lai viņam ļauj dzīvot un elpot gaisu vienā telpā ar klasesbiedriem. Psihiatrs uzskatīja, ka oficiāli uzlikt diagnozi “autisms” vai “hiperaktivitāte” neesot jēgas, jo zāļu tāpat neesot. Pietikšot ar “depresija”. Nemaz nerunājot par diagnozi “aseksualitāte”, kuru Latvijā aizvien neuzskata par diagnozi. Izrādās pusaudžu vecumā pret Tevi var veikt bulingu un mobingu, ja Tava attieksme pret meitenēm pārāk atšķiras no normas. Šai pasakai nav laimīgu beigu, jo Latvijā iekļaujošā izglītība aizvien nav pilnībā ieviesta. Tenzors sāka iet skolā 1994.gadā, taču arī mūsdienās trūcīgām vientuļajām mātēm ar mazturīgo statusu nav atbalsta, ja viņu bērni ir apdāvināti. Aizvien skolās ir 30-33 bērnu klases. Aizvien ir ģimnāziju direktori, kuri bērnus, kuri dažādu iemeslu dēļ nav nokārtojuši centralizētos eksāmenus, negrib redzēt savā skolā. Aizvien skolā notiek mobings un bulings pret bērniem, kuriem ir autisms. Tomēr jaunā psihologu paaudze, kas strādā skolās, ir informētāka. Ir arī profesija sociālais pedagogs, kuras Tenzora laikā vēl nebija. Latvijas autisma apvienība ir nodibināta 2006. gadā, un tā veic sabiedrības informēšanu, izgatavo materiālus skolotājiem un vecākiem. Tenzors aizvien iet uz psihoterapiju. Jau kopš 16 gadu vecuma, un ir nomainījis ļoti daudzus terapeitus. Viņš ir atradis citus neirodiverģentus cilvēkus ārzemēs, ar ko komunicēt, kuri ir viņam līdzīgi. Latvijā esot vientuļi, jo autisms pieaugušajos neesot problēma. Tā esot problēma izglītības sistēmai tikai līdz 18 gadu vecumam vai 9.klases pabeigšanai. Ja viņa laikā izglītības sistēma nepiedāvāja neko, tad arī tagad iecietīgākus klasesbiedrus skola nodrošināt nevar, tikai papildus laiku kontroldarbos, atgādnes, psihologa un sociālā pedagoga vizītes, ko viņam nevajadzēja, jo viņš gribēja tikai, lai viņu liek mierā un ļauj mācīties. Un tieši to klasesbiedri viņam neļāva. Lai vai kā, Tenzors reiz izauga un tika pieaugušo bibliotēkā. Izlasīja gandrīz visu tur. Sekoja lūzuma gadi, kad viņš bija uzzinājis par sabiedrību Latvijā tik daudz, ka viņš iemācījās savu autismu maskēt. Viņš nodibināja savu uzņēmumu, viņam ir draugi, viņš prot labi ģērbties, profesionāli izturēties un nav bomzis. Kādam tas ir dzīves augstākais sasniegums – nebūt bomzim. Kas būtu bijis citādāk, ja visi izglītības darbinieki būtu paklausījuši eņģelim, ja pašvaldībā sociālajā dienestā tiktu piešķirts pabalsts Tenzora mātei bērna vešanai uz papildnodarbībām matemātikā, ja Latvijā būtu par vienu matemātikas profesoru vairāk? Dažreiz brīnumam vajag tik maz. |
| Wednesday, March 12th, 2025 | |
| 12:50 am | Šodienas pārdomas studijās un sarunas ar profesori rada sajūtu, ka dažreiz ir labi beigt par visu interesēties LV izglītības jomā, jo gandrīz visur, kur skaties - strauja lejupslīde. Viņas teiktais, ka Skola 2030 programma ir domāta palīgskolām, ir pārspīlēts tikai mazliet, jo RV1Ģ skolotāju kolektīvs par to runāja jau pirms laika, ka šī programma veicina viduvējību rašanos. Arī tas - kāpēc skolās nemāca datoriku sākumskolā? Kāpēc tas ir uz vecāku pleciem bērnam iemācīt 1.klasē lietot Word, Excel, YouTube? Man būtu vieglāk aizmirst, ka esmu bijis arī latviešu valodas un angļu valodas skolotājs, un fokusēties tikai uz matemātiku. Tāpat pēc maģistra grāda iegūšanas es plānoju strādāt ar mazām klasēm matemātikā privātskolā. No otras puses - pārmaiņas un reformas notiek visu laiku, ir labi būt lietas kursā, pat ja ir skaidrs, kur tas ved. Rīt LU konferencē tieši referēs par izmaiņām Matemātika I un Matemātika II programmās. Profesore izsaka minējumu, ka tuvāko 10 gadu laikā bērnu lasīšanas grūtības un nespēja rakstīt literārā valodā paaugstināsies, pirms notiks lūzuma punkts, un valdība pieņems mērus pārlieku lielai kalkulatoru un MI lietošanai. |
| Wednesday, March 5th, 2025 | |
| 6:58 pm | Šodien starpbrīdī ienāk studiju programmas direktors un saka: "Neejiet prom no studijām. Latvijā jau tā trūkst skolotāju. Vēl daudzi drīz ies pensijā." Ko citu viņam teikt? Uz visu Rīgu četros kursos kopā ir ap 50 jauno matemātikas skolotāju. Rīt atkal prakse RCHV. Parunāšos ar meiteni no 1.kursa, kāds viņiem tur noskaņojums. Šodien izlasīju vēlreiz, pēc ilgāka laika, kas ir heiristika un kā to pielietot matemātikā. |
| Wednesday, February 5th, 2025 | |
| 10:09 pm | "Ticības jautājums" Šonedēļ nopirku antikvariātā grāmatu, ko man ļoti ieteica mana latīņu valodas pasniedzēja, kad studēju klasisko valodniecību. Tas ir ticības jautājums, ka es tomēr ticu, ka būs cilvēki, kam manas latīņu un sengrieķu valodas zināšanas noderēs. Būs cilvēki, kam arī pēc divdesmit gadiem vajadzēs, kas tulko tekstus no šīm valodām. Atklātībā nonāks, atslepenotas tiks daudzas grāmatas, kas šobrīd ir privātajās kolekcijās, jo vēl 17. - 18.gs liela daļa zinātnisko tekstu tika rakstītas paralēli divās valodās - nacionālajā un latīņu. Šobrīd latīņu valodu māca juristiem, mediķiem, vēsturniekiem, teologiem un Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. Sengrieķu valodu māca teologiem. Vēl pirms simts gadiem ļoti daudzās Latvijas ģimnāzijās mācīja šīs divas valodas. Klasiskajai latīņu valodai esot 2100 gadu. Tāpēc 98 gadi kopš šīs grāmatas sastādīšanas 1927.gadā nav daudz. Citēju grāmatas autoru: "Latīņu valoda paplašina katra pilsoņa redzes aploku, iepazīstina ar Eiropas kultūras attīstību un dod atslēgu sirmās senates, viduslaiku un līdz ar to tagadējo dzīves apstākļu pareizā izpratnē. " Zini pagātni, zini tagadni, nākotni paredzēt būs vieglāk! Zīmīgs ir grāmatu apgādniecības nosaukums "Ausma". |
| Monday, January 20th, 2025 | |
| 11:16 am | Progressus accipit opus Būtībā šī janvāra ņemšanās ar matemātiku izriet no tā, ka es pagājušajā pavasarī nepanācu, ka topošā ģimnāziste tiek Rīgas 3.ģimnāzijā. Jā, var teikt, ka man bija tikai 10 nedēļas, var teikt, ka viņai nebija diez ko lielas motivācijas, un viņa manis uzdotos mājasdarbus nepildīja. Taču mums kopsummā bija ap 30 nodarbību, katra ap 65 minūtes gara. Viņa atnāca kā 9.klases skolniece, kura savā pamatskolā matemātiku zina uz 9. Viņai bija tāda atzīme iepriekšējā semestrī, viņa tādā līmenī risināja standarta uzdevumus. Man vajadzēja pa tām 10 nedēļām viņai iemācīt risināt arī nestandarta uzdevumus, kuri ir apvienotajā ģimnāziju iestājpārbaudījumā. Iestājpārbaudījumu viņa uzrakstīja uz 50%, pat ja bija kopš septembra gājusi sagatavošanās kursos tam un pie manis 10 nedēļas 3 dienas nedēļā tam gatavojusies. Varu droši teikt, ka viņai nebija tādu pamatu, lai viena gada laikā tam sagatavotos. Viņai bija grūtības izrēķināt paaugstinātas grūtības 6.klases teksta uzdevumus, kur nu vēl 9.klases. Taču beigās tā ir arī mana atbildība. Ja es būtu ģeniāls un izcils skolotājs, viņas rezultāts noteikti būtu virs 50%. Tieši tāpēc esmu pārņemts šajā janvārī ar to, lai saprastu, ko darīt citādāk, nevis drillēt iepriekšējo gadu iestājpārbaudījumu uzdevumus. Tieši tāpēc es tagad lasu un esmu lielā mērā izlasījis jau visu literatūru par matemātikas mācīšanu latviešu valodā. Grāmatu par to ir diezgan maz. Mani ļoti interesē, ko tad LU matemātikas skolotāju studiju programmas direktors par to pateiks privātā sarunā. Ir profesora cipariņa kluba uzdevumi. Ir konkursa "Tik vai Cik?" uzdevumi. Ir Daiņa Kriķa diferencētie teksta uzdevumi. Ir skaitļu slejas. Taču skolēnā, kurā nav stingru formālās loģikas pamatu, kurš neprot izlasīt teksta uzdevumu tā, lai pēc tam uzzīmētu sakarīgu shēmu tā risināšanai pēc tam, ir jāieliek tieši pamati. Šobrīd es cenšos saprast, kā to formālo loģiku iemācīt pilnīgi skaidri. Otrs - kā mācīt pāreju no tipveida un standarta uzdevumiem uz nestandarta uzdevumiem. Par to ir Edvīna Ģinguļa grāmatās, taču maz. *** Var jau kā daži docētāji augstākajā matemātikā LU pateikt: "Daļa no jaunās paaudzes vienkārši neprot lasīt!", taču es esmu arī latviešu valodas skolotājs, man arī lasīt ir jāspēj iemācīt. |
| Thursday, January 2nd, 2025 | |
| 12:40 am | 1.jan Matemātika, matemātika, vēlreiz matemātika! Nodarbojos ar eliptisko integrāļu pētīšanu. Iegrimu diskusijā par to, kurā valstī pasaulē ir visgrūtākā matemātika ģimnāzijās. https://news.ycombinator.com/item?id=22 Izrādās, ka Ķīnā, Singapūrā, Indijā, Krievijā. Atradu vienas PhD matemātikā youtube, kura dudinošā balsī stāsta par matemātiku. Mg+ līmenī, taču diezgan saprotami. https://www.youtube.com/@mathcuratorzan Atradu Rumāņu filmu par matemātikas popularizēšanu ģimnāzijās/licejos. "Liceenii" https://ro.wikipedia.org/wiki/Liceenii Atradu, ka virknes ne tikai diverģē un konverģē, bet arī oscilē. |
| Sunday, December 22nd, 2024 | |
| 7:33 pm | Memento vita Biju ciemos labot datoru pensijas vecuma kundzei. Viņa daudz runāja par nesen aizgājušo 94 gadus veco mammu, par kapiem, par zālēm, par rehabilitāciju, par baseinu, par to, kā ietaupīt pārtikas veikalā. Taču viņa nerunāja par to, ko vēl savā sadzīvē grib sasniegt. Viņai ir tikai 72 gadi. Jā, varbūt Latvijā vidējais aiziešanas vecums sievietēm ir 76, taču Tu mirsti dienā, kad Tev vairs neviena mērķa nav. Pilnīgi traki ar viņu nebija - viņa runāja par teātri, koncertiem, ko grib apmeklēt. Par regulāriem braucieniem uz savu bērnības pilsētu, kurā tagad nedzīvo. Viņai ir draudzenes, bērni un mazbērni. Brauc ceļojumos kopā ar tām un tiem. Viņa daudz sporto un dzer uztura bagātinātājus. Taču tā "nāves" tēma viņai laikam ir tik aktuāla, jo pēc mammas aiziešanas ir pagājis mazāk par gadu. Viņa tomēr saka, ka medicīnas aprūpe tagad, kad viņai ir 72, ir daudz labāka, nekā tad, kad pirms 22 gadiem 2002. gadā viņas mammai bija 72. Kā saka - priša dāma. Viņa strādāja par zobārsti līdz 70 gadu vecumam. Labi orientējas tajā, kas jādara, lai sevi turētu formā. Slaida. *** Pēc tāda apciemojuma sajūta ir tāda, ka vēl vairāk jāseko līdzi savai veselībai. Jādara ļoti daudz lietu profilaktiski. Joga, meditācija, ārstnieciskā vingrošana, fizioterapija, nūjošana, baseins, zirgi - jo ātrāk sākšu, jo drošāk, ka arī es 72 gados jutīšos labi. |
| Friday, December 20th, 2024 | |
| 1:57 am | Rakstīšana un medicīniskā izglītība Sarakstos tinderī pēc ilgāka laika ar dāmu, kura strādā medicīnas jomā. Dzirdu arī no viņas šādu iebildi: "Par ārsti rakstīt stāstu var, ja pats esi ārsts, vai labi pārzini jomu". Tāpat kā pirms kāda mēneša, kad gribēju rakstīt par rožu audzēšanu, tā vietā, lai paziņa man izstāstītu, kas viņai patīk dārzkopībā, viņa man arī pateica, ka nevajag rakstīt par to, ko nezina. Cilvēkiem, man šķiet, ir aplams priekšstats par rakstniekiem. Ja es rakstītu tikai par to, ko zinu ārkārtīgi labi, tad visi stāsti būtu par skolu, šaha skolu, datorspēlēm, garīgo attīstību, skeitbordu, un vēl pāris tēmām. Rakstnieku prerogatīva ir tieši tajā, ka aptaujājot cilvēkus un pētot dažādas dzīves jomas, viņi uzraksta par tām caur savu prizmu. Tā dara gandrīz visi rakstnieki. Par to man plaši stāstīja baltu filoloģijas studijās. Mana dzīvokļbiedrene ir ar medmāsas izglītību. Es ikdienā sarakstos ar sociālās aprūpes darbinieku un ginekoloģi. Mans paziņa mācās šobrīd RSU 5.kursā. Divas paziņas ir fitnesa treneres. Man ir grūti nosaukt kādu no saviem ikdienas cilvēkiem, kas nespētu nosaukt visus orgānus cilvēkā vai nezinātu, ko dara mandeles vai apendikss. *** Savā ziņā rakstniecība ir kā antropoloģija - Tu pēti cilvēku grupas, parādības sabiedrībā, izcel dažus aspektus, izgaismo tos, parādi jaunā gaismā, visiem ir interesanti. |
| Thursday, December 19th, 2024 | |
| 1:18 am | Ārste nesen pateica, ka esmu ļoti iekšupvērsts Tas ir palicis atmiņā. Tik tiešām - es visu laiku zemapziņā domāju par savu komfortu. Man bieži ir par aukstu vai karstu. Es ēdu apmēram sešreiz dienā mazas maltītes. Varianta paēst vieglas brokastis un milzīgas vakariņas nav. Man traucē fona troksnis, intensīvas smaržas, mirguļojošas lampas, traucē sajūta, ja apkārt ir liels juceklis, piemēram, kafejnīca lielveikalā. Man gribas klusumu vienmēr. Ja kāds atsakās izslēgt savu telefonu manā klātbūtnē, es parasti eju vienkārši prom un piedāvāju tikties, kad tam cilvēkam ir 100% brīvs. Es daudz komunicēju neverbāli ar mīmiku, žestiem, stāju, pozu, balss tembra maiņām. Es ļoti daudz domāju par to, vai nokļūt līdz punktam A man būs droši un komfortabli. Tāpat arī mājās. Man vienmēr ir nauda taksometram. Es esmu ļoti jūtīgs, jutīgs un es uztveru vismazāko noskaņojuma maiņu sarunbiedrā, atmosfēras maiņu. Es jūtu, pie kā telpā ir visu tajā esošo uzmanība. Es lasu telpu, saprotot, kuram tur gribas atrasties, kurš ir pienākuma pēc, kurš gribētu iet prom un garlaikojas. Ar cilvēkiem, kuri nespēj iedziļināties, atpūsties un atbrīvoties, kuri nespēj nosēdēt mierā, kuriem vajag, lai visu laiku kaut kas notiek, es nekomunicēju ikdienā praktiski nemaz. *** Ja tā padomā, tas viss ir normāli, normas robežās. Taču vēl ārste teica, ka būt iekšupvērstam cilvēkam ir ļoti sievišķīgi. Varētu domāt, ka vīrieši prot darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi, taču prot to darīt tā, ka viņus nekas nespēj traucēt. Tā kā par manu labsajūtu gādāju tikai es pats, un man vajag ļoti daudz, lai es justos uz 90% ideāli publiskā telpā, tad sanāk, ka ikdienā visu laiku ir jāplāno. Ko paņemt somā - silto veļu, uzkodas. Kur ieiet sasildīties pilsētas centrā. Kur pilsētas centrā ir tualetes, kurās ir ļoti labi, Rietumeiropai atbilstoši higiēnas un tīrības apstākļi. Kur ir kāds draugs/paziņa, pie kā ieiet uz tēju, ja sanāk palikt citā pilsētā ilgāk, un autobuss ir divreiz dienā. *** Šis viss ir saistīts ar manu ķermenisko pieredzi. Palūgt ķermeni, kuram nesalst, negribas ēst, kurš neiztrūkstas no kodīgām smaržām desmit metru attālumā, pagaidām neprotu. Vai tas vien nozīmē, ka visu mūžu būšu ļoti sievišķīgs cilvēks? Ja man komfortam vajag daudz vairāk nekā daudzām manām draudzenēm, kuras spēj, gulējušas četras stundas, vadīt auto, spēj pieņemt atbildīgus lēmumus tukšā dūšā, ieraujot kafiju, vai tas nozīmē, ka viņas ir vīrišķīgākas par mani? Ko tā ārste ar to visu gribēja pateikt? Sievietes ķermeniskā pieredze ir viņas vērtība. |
| Tuesday, December 3rd, 2024 | |
| 6:48 pm | https://www.youtube.com/watch?v=CmGv1DB2TqU Labvakar. Šajā video ir pateikta svarīga doma - bērniem ir jātrenē uzmanības koncentrēšanas spēja jau no agras bērnības. Kā arī jāmāca valoda kā skaņu sistēma, nevis vārdi kā jēdzieni. Ja uzmanības koncentrēšanas spēju netrenē, tad arī skolā un augstskolā būs grūtības izlasīt veselu grāmatu vienas nedēļas laikā. Daudzās valstīs, tai skaitā Latvijā, ir prakse, ka literatūras stundās izmanto grāmatu fragmentus, lai pēc tam pārbaudes darbā uzdotu jautājumus par varoņiem, sižetu, tikai un vienīgi ņemot vērā fragmentos doto. Šādi bērniem izjauc mozaīkas domāšanas principu jau pirmajās klasēs. Prieks, izlasot grāmatu no vāka līdz vākam tiek atņemts, jo "programmā tas nav paredzēts". Skolotāji, kuri vēlas bērnus motivēt izlasīt visu stāstu vai grāmatu, tiek kaunināti, ka nodarbojas ar pašdarbību un jauc ārā mācību programmu, kurā uzsvars ir uz testiem. Ja tā nav testā, tas esot lieks. Augstskolā valodu studijās, toties, tiek gaidīts pretējais - ir jāspēj izlasīt 200-350 lpp. biezas grāmatas nedēļas laikā un par tām uzrakstīt kopsavilkumu, analīzi, galveno varoņu raksturus. Video redzamā skolotāja slavē privātskolas, kurās ir aizliegts izmantot mobilos tālruņus. Tie var atrasties somā, taču tos nevar izmantot ne stundu laikā, ne starpbrīžos. Taču šis video nav par mobilo tālruņu kaitīgumu, bet gan par visām lietām, kas mūsdienās bērnus jau no agras bērnības pieradina pie ļoti īsas informācijas uztveršanas. Mūsdienu piemēri - multfilmu garums, TikTok klipu garums, twitter ziņu garums, whats-app/fb messenger ziņu garums, sms garums. Papīra vēstules un gari e-pasti nav vairs norma kā kādreiz. Tas viss samazina spēju uztvert vidēja apjoma informāciju, kuras izlasīšanai vajadzīgas 10 - 15 minūtes, un padara ļoti sarežģītu 15+ minūšu garas informācijas uztveršanu. Rezultāts ir bērni, kuri, pabeidzot vidusskolu, nav izlasījuši tik daudz obligātās literatūras kā vienu vai divas paaudzes iepriekš. Ja viņi nav izlasījuši Latvijas kultūras kanonā iekļauto literatūru, viņi zina daudz mazāk visās jomās - kultūrā, vēsturē, folklorā, ģeogrāfijā. Viņu vārdu krājums ir mazāks. |
| Sunday, December 1st, 2024 | |
| 10:24 pm | More Cure Jauns video par The Cure "Disintegration" no Trash Theory šovakar. https://www.youtube.com/watch?v=TmjxAd_ |
| Saturday, November 30th, 2024 | |
| 12:03 am | If truth was easy, you wouldn't be living a lie. -MrLangobard |
| Thursday, November 21st, 2024 | |
| 5:12 pm | Svarīgi ir, lai mēs mīlētu savu darbu, nauda tad nāks Vakar aizgāju gulēt, pirms tam izlasīdams redditā par letiņiem un naudu - https://old.reddit.com/r/latvia/comment Secinājums tāds - ja Tu naudu tērē uz vairāk nekā vienu pozīciju, ir uz ko ietaupīt :D Otrs - jāplāno vismaz tas, ko var plānot. Trešais - drošības spilvena nauda ir nevis ceļojumam uz Parīzi, bet gan kādam lieliskam piedāvājumam, kur vajag tikai mazliet, lai iesaistītos. Kādai biznesa idejai, piemēram. Ceturtais - ir labāka sajūta dzīvojot bez kredītsaistībām un pieticīgi, nevis ar kredītiem un tad no algas līdz algai Piektais - meklēt jaunus klientus un reklamēt savu uzņēmumu neuzkrītoši ir prasme, kas jātrenē katru mēnesi Sestais - iepazīsti savus paziņas. Varbūt kāds no viņiem prot ko tādu, ko saliekot kopā ar Tavām prasmēm, var padarīt par pakalpojumu, kas ir pieprasīts tirgū Septītais - esi pateicīgs vienmēr un visur, taču patiesi. Laipnība naudu nemaksā, taču uzspēlēta laipnība gan. |
| Tuesday, November 12th, 2024 | |
| 10:27 pm | Recenzija par izrādi "Lūk, istaba šī" Mihaila Čehova teātrī šovakar. Izrāde bija liels pārsteigums, jo notika tiešām mazā dzīvoklītī pagrabstāvā pašā Vecrīgas sirdī. Sajūta, telpā ienākot, bija kā The Smiths dziesmā "Take me out tonight Where there's music and there's people And they're young and alive" jo visi bija priecīgi saspiedušies, istabā ap četrdesmit cilvēku. Izrādes vadītāja apjautājās sanākušajiem, vai visiem ir silti un mājīgi. Aicināja ieliet sev tēju un paņemt cepumus. Izrādes pamatā bija gruzīnu dziesminieka Bulata Okudžavas dziesmas, ko izpildīja soliste/izrādes vadītāja un ansamblis, kurš sastāvēja no ģitārista, čellista un akordeonistes. Interesants elements izrādē bija tas, ka vadītāja no zāles izsauca skatītājus, lai tie izvēlas puzzles gabaliņu no puzzles, kurā bija attēlots pats Okudžava. Atbilstoši izvilktajam gabaliņam tika dziedātas dziesmas no kādas no tematiskajām grāmatām - par cilvēku, par mīlestību, par sievietēm, un vēl bija piecas citas grāmatas. Pārāk aizrautīgas izrādes baudīšanas dēļ izrādes vadītāja arī mani izsauca uz skatuves. Sākumā lika izvēlēties numuru dziesmu grāmatai. Pēc tam izsauca otrreiz un lika nodziedāt kopā ar viņu vienu no Okudžavas dziesmām. Jāsaka godīgi, ka nebiju pārāk gatavs, taču citiem skatītājiem patika. Okudžavas dziesmas man asociējās ar Džoniju Kešu. Viņi abi dzīvoja vienā laikā - no 1932. gada līdz gadsimta beigām. Dziesmas un emocijas līdzīgas, tikai, saprotams, ka krievu mentalitāte ir atšķirīga no amerikāņu mentalitātes. Lai arī mana krievu valodas prasme dažreiz bija par vāju, lai izsekotu ātriem dzejas rečitējumiem, kopumā man patika sirsnīgā atmosfēra, mazais "dzīvokļa izrādes" formāts. Izrādei mīnusu bija maz - mikrofons apmēram divdesmit piecu kvadrātmetru telpai bija uzregulēts par skaļu. Par pašu Okudžavu bija dažas remarkas, to varēja būt daudz vairāk. Gaišums, labsirdība un kopā sanākšanas prieks mājoja klausītāju sirdīs, tikai bija mazliet klātesoša sajūta, ka tiek dziedāts par kādiem aizgājušiem laikiem, kad šādu dziesminieku bija daudz vairāk, tos sauca par tautas māksliniekiem, tie bija lielā cieņā, taču tagad tos atceras vien šaurs loks entuziastu. Sajūta kā latīņu dzejas vakarā. Varbūt tā šķita tikai man, jo es patiešām tajā laikā, kad Okudžava bija populārs, nedzīvoju. Taču tieši tāpēc bija tik vērtīgi pabūt šajā atmosfērā un uzzināt. Brīnums no teātra, brīnumu sezona ir sākusies! |
| Thursday, October 31st, 2024 | |
| 10:51 pm | Vakars bez ezera Šodien uz šaha nodarbību neviens neieradās. It kā jau bija gaidāms, bet nu būtu forši, ja kādam bērnam šahs šķistu svarīgāks par svētku svinēšanu. Šodien atkal runājos ar augstskolas pasniedzēju par to, kā piesaistīt sponsorus matemātikas atklātajai olimpiādei. Es tiešām ceru, ka kāda no manām idejām nostrādās: 1) Jāmeklē starp to bērnu vecākiem, kuru bērni paši tajā olimpiādē piedalās 2) Jāmeklē nevis 2.5 mēnešus iepriekš, bet vismaz pusgadu iepriekš. Biznesā ir ceturkšņi un pusgads/gads grafiks uz priekšu 3) Jāmeklē caur paziņām, LV tā daudz kas aizvien notiek 4) Jāmeklē caur RV1Ģ absolventu salidojumu. Tā skaitās krutākā skola, kuras beidzēji mēdz būt lielu biznesu līdzīpašnieki. Rīt piecas nodarbības, četras pēc kārtas. Augstskolā profesore saka, ka jau pēc 2 lekcijām augstākās matemātikas trešajā viņa sāk pielaist neuzmanības kļūdas. Man, ja esmu labi izgulējies, sanāk ok, taču viņai tā ir augstākā matemātika, man tikai vidusskolas. Un viņa ir par ap 15 gadiem vecāka. Es to rakstu drīzāk tāpēc, lai sev atgādinātu, ka, ja viņa regulāri saka, ka viņu vajag izlabot, tad man nav ko kaunēties, ja privātskolēnu klātbūtnē kļūdos. Novembrī būs silti, būs ļoti daudz darba, taču pirmais semestris ir jau pāri pusei. Turklāt, ja uzraksta pēdējo kd. kombinatorikā decembra vidū, tad decembra 3.nedēļā var dabūt matemātiskās spēles, mums vismaz tā solīja. Šautriņu mešanai laika paliek aizvien mazāk, jo es ļoti gribu kvalitatīvi noprezentēt par matemātikas filozofiju otrdien. Manai prezentācijai atvēlētas 15 minūtes. Lasu daudz zinātnisku tekstu par to. Latvijā, varbūt, tikai Šuvajevs ir ko tajā jomā pētījis. Lai tur pētītu, it kā vajag vismaz divus grādus, vienu katrā nozarē, un tā ir reti kuram. Man ir ievads filozofijā nokārtots vairākas reizes, turklāt vienu rudeni studēju filozofijas bakalaurā. Taču tā ontoloģija un epistemoloģija ir viena sarežģīta padarīšana. Edit - Kārlis Podnieks, LU informātikas profesors, ir šo un to uzrakstījis. |
| Wednesday, October 23rd, 2024 | |
| 12:17 am | Reklāma par šautriņu mešanas sportu Ar lielu gandarījumu šodien saņēmu šautriņu mešanas kluba Asās Adatas Darts biedra kreklu. Šautriņas metu hobija līmenī, veltot tam ap 7 - 14 stundām nedēļā, taču labprāt iemācīšu spēles noteikumus interesentiem. Mani var sastapt pie mērķiem gandrīz katru otrdienu no 18.00 Rīgā, Pepsi centrā, Uzvaras bulvārī 10. Šautriņu mešanas sports ir precizitātes sporta veids, tāpat kā golfs vai loka šaušana, tāpēc fiziskā sagatavotība ir vajadzīga minimāla. Klubā spēlē arī dāmas un juniori. Metot šautriņas var iemācīties savaldību, iepazīt sevi, attīstīt roku un acu koordināciju. Sports ir atšķirīgs no citiem ar to, ka spēlētājs, galvenokārt, spēlē pats pret sevi - jo mierīgāks, drošāks ir, jo vairāk sacensībās izpilda apgūto tehniku, jo labāku rezultātu var sagaidīt. Sasniegt jaunus personīgos rekordus ir lieliska motivācija. |
| Sunday, October 13th, 2024 | |
| 4:26 am | "Sajūsma" Vienu dienu viņa piecēlās no gultas brīvdienā un nodomāja: “Mums visiem ir talanti, kur ir palikusi sajūsma?” Mani talanti ir pārtapuši prasmē labi darīt savu darbu. Gribētos pamēģināt darīt ko jaunu, ja nu man tur arī ir talants. Vismaz brīvdienās dzīvot kā cilvēkam, kuram ir samaksāti visi rēķini, ledusskapis ir pilns, kumode arī pilna ar uzkodām, var vismaz vienu dienu aizmirst par ēst gatavošanu, par atbildēšanu uz e-pastiem, par telefona pārbaudi. Es pati uzņēmos visas šīs saistības, taču gribētu tikpat viegli būt ārpus tā visa. Es gribu būt brīvs cilvēks. Piemēram, šodien es zvanu uz Saulkrastiem, jo tur strādā mana draudzene. Viņa ap 10.00 paceļ trubiņu un ir jau izdzērusi divas rīta kafijas, izstaidzinājusi visus zirdziņus, un nu kārto stallī barības siena ķīpas. Viņa drīz dosies uz dārzu. Es viņu sazvanu un palūdzu, lai man atstāj atslēgu. Iekāpju auto un braucu. Saulkrasti ir tuvu. Mazāk par stundu. Ārā pūš silts rudens vējš. Pie jūras ir tik svaigs gaiss. Zirgi bubina un ir pārsteigti. Es esmu ciemos. Vienmēr noglaudu muguras, pabužinu. Paņemu savējo, ar ko man viskopīgākā valoda, dodos gar jūras krastu. Vaigos ir sārtums. Plus desmit grādi, rīta saule, tik svaigs gaiss, ka plaušas no prieka dejo. Es domāju, vai zirdziņš jūt to manu sajūsmu. Ka esmu ārā no ofisa, ka jāju, ir saule, vējš, jūra, un es ļoti mīlu iespēju būt dzīvai. Esmu ļoti pateicīga draudzenei, kura man uztic atslēgu. Un zirgu. Pēc izjādes aizvedu zirdziņu atpakaļ. Iebraucu pie draudzenes, kura šobrīd dārzā apcērp krūmus. Ievedu viņai no vakardienas pašceptās plātsmaizes gabalu. Viņa sastrādātām rokām apskauj mani, sakās, ka tik laimīgu mani sen nav redzējusi. Mēs ejam viņas verandā dzert karsto upeņu dzērienu. Jautāju, vai visiem zirgiem labi ar veselību, vai ir nosiltināts viss, vai viņa ir gatava ziemai. Viņa atbild, ka mūsdienās ir vieglāk, daudz kas ir izturīgāks. Viņas divstāvu koka māja ar mazajiem, apaļajiem lodziņiem un dārzu kā tāds aizpagājušā gadsimta brīnums arī manī sajūsmu rada. Kā mazas, priecīgas bezdelīgas, es velku savas plaukstas gar mājas ādu – ārējām sienām, durvīm, cenšos ar acīm sameklēt mājas patieso saimnieku - rudu runci. Mēs pabeidzam sēdēt un pļāpāt, apēdušas manu cienastu, samīļojušās sirsnīgiem vārdiem, nu gan manas plaušas, gan sirds pielijusi daudz sīkas, čalojušas sajūsmas. Viņai ir sava ikdiena, man sava. Aizbraucot ciemos, viņas problēmas šķiet kā atjautības uzdevumi, kurus atrisinot, no Ziemassvētku eglītes salatētis noceļ pēperkoku par katru. Viņai mana ofisa dzīve šķiet neizprotama, viņa dzīvo tuvu jūrai, audzē zirgus, kamēr es menedžēju cilvēkus. Kad mana sirds iet pāri malām, es pasmeļos no viņas sirds, un viss salīst atpakaļ par mazām pudelītēm. Visas emocijas izgaist, iestājas manai sirdij tāds agregātstāvoklis, kad man var notikt, kas notikdams, es smaidīšu un māšu ar galvu, un visi klienti telefona otrā galā varēs domāt, ka “šī ir pārāk ķerta, lai iežēlinātu, viņa visur saredz izaugsmi un izaicinājumu, ar trakām pa labam”. Braucu mājās pēcpusdienā pēc sarunas, magnetolā auto pilnā kaklā dzied par dzimtas sargātāju, dievieti. Es dziedu līdzi, tāpat vien. Par tiem jaunajiem zirdziņiem, kas pēc desmit gadiem manai meitai sagādās daudz prieka. Meitai atstāju uz galda sviestmaizes un uz tām zīmīti: “Aizbraucu pie draudzenes zirgiem. Būšu vēlā launaudzī”. Viņa droši vien tagad, kamēr es auroju savā auto, lasa grāmatu pie loga istabā un ir pats miera un paklausīguma paraugs. Cik labi ir būt brīvai un darīt tikai to, ko dvēsele liek! |
| Thursday, October 10th, 2024 | |
| 8:25 pm | Pirmais pētījums ir veikts, nākamais sekos (pedagoģija) Jo tālāk pedagoģijas studijās, jo mazāk man šķiet, ka es vēl jebkad strādāšu skolā. Kā direktors varbūt, citādi diez vai. Visi mani profesori/docētāji skolas vietā izvēlējušies augstskolu kā darba vietu jau agrā jaunībā. RTU un LU ir daudz lielāka autonomija no Izglītības un Zinātnes ministrijas. Jā, RV1Ģ, RV2Ģ, RV3Ģ, Siguldas, Cēsu, Valmieras ģimnāzijām arī esot mazliet autonomijas, taču mazāk nekā augstskolām. Otrdien veicu studiju vidē pētījumu: "Kāpēc tik maz vīriešu strādā par matemātikas skolotājiem sākumskolās Latvijā?" Pētījuma rezultāti ir tādi, ka atvērtajā jautājumā respondenti atbildēja visbiežāk, ka: "Vīrieši jūtas nekomfortabli klasē ar maziem bērniem". Jautājumos, kur 10 ballu skalā bija jānovērtē lielākās problēmas, kas traucē sākt vīriešiem mācīt matemātiku 1. - 6. klasē, top 3 iemesli ir: 1. stress darbā 2. zemais atalgojums 3. nesamērīga darba slodze Šobrīd skolās ir ap 13% skolotāju vīriešu, 2023.gada dati. No psiholoģijas viedokļa tieši mazajās klasēs bērniem ir vajadzīgi paraugi, ka abu dzimumu skolotāji ir normāla parādība. Tieši tajā vecumposmā, pirms pusaudžu gadu iestāšanās, skolēni var gūt daudz vērtīga, mācoties no skolotāja vīrieša. |