Par autismu
Es beidzot sapratu, kas ir autisms un par ko notiek sabiedrības izglītošana. Runa ir par maskēšanos.
Cilvēki vēlas dzīvot pasaulē, kurā viņiem nav jāslēpj savs autisms un kurā viņi var mierīgi veikt stimulēšanu/stimošanu (mierināšanas darbības, kas viņus nomierina). Kurā viņiem nav jāpaskaidro, ka neskatīšanās acīs nav necieņa un autiska izdegšana nav epilepsija, bet tas ir ļoti nopietni.
Kur cilvēki var dalīties savās īpašajās interesēs ar citiem, nebaidoties, ka viņus sauks par dīvainiem.
Kur cilvēki var justies saprasti no to 95%+ iedzīvotāju puses, kas nav autiskajā spektrā.
Ikviens vēlas justies brīvs paust savu individualitāti, un cilvēkiem ar autismu pašreizējā sabiedrībā tas ir grūtāk.
Zāles ir sapratne un izglītošana. Pret autismu medikamentu nav, bet ir iespēja mācīt par
autismu skolās psiholoģijas un sociālo zinātņu stundās, jo ASV aptuveni 3% bērnu ir autiskajā spektrā, savukārt par Eiropu dati saka, ka skaits ir 0,8% vai vairāk.
Bez nepieciešamības maskēties cilvēki ar autismu var būt daudz, daudz laimīgāki.
Cilvēkiem ar autismu ir savas mīlestības valodas, savs domāšanas veids, kas parasti ir ļoti tiešs, jo viņi
daudzos gadījumos neiekļauj informāciju no žestiem.
No antropoloģijas viedokļa cilvēki ar autismu man ir ļoti interesanti.
Viņi patiesi var kļūt par speciālistiem vienā šaurā jomā un veikt milzīgus sasniegumus zinātnē/sportā/mākslā.