Eos (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} eos) rakstīja,@ 2024-04-26 01:22:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Radošie
Šodien noskatījos video par radošo procesu, kura premisa man šķita galīgi aplama:
“Why artists are (almost) never happy"
https://www.youtube.com/watch?v=WKMnkfS
Par to, ka radīt nozīmē reflektēt par pasauli sevī, kas rodas, mijiedarbojoties ar pasauli apkārt.
Man šobrīd nav daudz paziņu mākslinieku. Reiz bija grafiķe, kura dzīvoja man tuvu, mēs šad un tad sarunājāmies par to, kā ir gribēt darīt lietas, par ko Latvijā maz maksā. Kā ir strādāt maizes darbu, lai varētu atļauties atlicināt laiku tās darīt.
Šajā video uzsvērtas vairākas lietas:
Radošie cilvēki:
1) Ir ļoti jūtīgi
2) Jūt vajadzību dot pasaulei
3) Veido tādas analoģijas savā iekšējā pasaulē par procesiem, notikumiem, jūtām, emocijām, ka loģiski domājošie ārsti viņus var noturēt par psihiski slimiem
4) Ir ar lielu vajadzību pēc laika vienatnē
Tā nobeigumā pieminēta Japānas grāmata un koncepts Ikegai, kas
saka, ka cilvēks ir spējīgs dzīvot sabiedrībā, ja ir atradis lietu, kas
1) Padodas
2) Patīk
3) Par ko maksā
4) Kas ir vajadzīga sabiedrībai
Tajā pat laikā minēts, ka liela daļa mākslinieku, kas neprot un negrib neko citu darīt, kā tikai radīt, sabiedrībā dzīvot nemaz negrib. Un tāpēc ir nelaimīgi, jo cilvēks bez sabiedrības pilnībā iztikt nevar veselīgā formā un ilgstoši.
Video man šķita tiešām depresīvs. Cilvēks var palaist vaļā savu mākslinieka identitāti un dzīvot ar citu sajūtu, ja viņam ir kaut viena cita kopiena, profesija, amats, sabiedrība, pie kā viņš pieder.
Es, piemēram, trenēju šahā, un šaha treneri ir citādāki kā rakstnieki.
Mācu latviešu valodu un angļu valodu, tulkoju, un valodnieki ir citādāki kā šaha treneri.
Laboju datorus, un IT speciālisti ir citādāki kā valodnieki.
Mans pašvērtējums tāpēc nav tik ļoti atkarīgs no tā, vai mans jaunākais stāsts kādam ir paticis, vai kaut viens cilvēks pateicis, ka tur izlasījis jaunu veidu kā paskatīties uz pasauli, un tas viņu sajūsminājis.
Tajā pat laikā komplimenti manu ego neceļ tik ļoti debesīs, jo zinu, ka augšana un izcilība ir daudzu gadu pakāpenisks process, turklāt humanitārajās zinātnēs un mākslā arī mazliet relatīvs.
Es kaut ko daru, jo mīlu procesu. Gala rezultāts nekad nav tāds, lai būtu 10/10, nekad nav perfekts. Es kļūšu viedāks un izdarīšu vēl labāk. Tā vienmēr notiek.
Vissvarīgākais ir radošam cilvēkam saprast pašam sevi. Jo Tu esi sev pirmais kritiķis, pirmais fans un atbalstītājs.
Šodien noskatījos video par radošo procesu, kura premisa man šķita galīgi aplama:
“Why artists are (almost) never happy"
https://www.youtube.com/watch?v=WKMnkfS
Par to, ka radīt nozīmē reflektēt par pasauli sevī, kas rodas, mijiedarbojoties ar pasauli apkārt.
Man šobrīd nav daudz paziņu mākslinieku. Reiz bija grafiķe, kura dzīvoja man tuvu, mēs šad un tad sarunājāmies par to, kā ir gribēt darīt lietas, par ko Latvijā maz maksā. Kā ir strādāt maizes darbu, lai varētu atļauties atlicināt laiku tās darīt.
Šajā video uzsvērtas vairākas lietas:
Radošie cilvēki:
1) Ir ļoti jūtīgi
2) Jūt vajadzību dot pasaulei
3) Veido tādas analoģijas savā iekšējā pasaulē par procesiem, notikumiem, jūtām, emocijām, ka loģiski domājošie ārsti viņus var noturēt par psihiski slimiem
4) Ir ar lielu vajadzību pēc laika vienatnē
Tā nobeigumā pieminēta Japānas grāmata un koncepts Ikegai, kas
saka, ka cilvēks ir spējīgs dzīvot sabiedrībā, ja ir atradis lietu, kas
1) Padodas
2) Patīk
3) Par ko maksā
4) Kas ir vajadzīga sabiedrībai
Tajā pat laikā minēts, ka liela daļa mākslinieku, kas neprot un negrib neko citu darīt, kā tikai radīt, sabiedrībā dzīvot nemaz negrib. Un tāpēc ir nelaimīgi, jo cilvēks bez sabiedrības pilnībā iztikt nevar veselīgā formā un ilgstoši.
Video man šķita tiešām depresīvs. Cilvēks var palaist vaļā savu mākslinieka identitāti un dzīvot ar citu sajūtu, ja viņam ir kaut viena cita kopiena, profesija, amats, sabiedrība, pie kā viņš pieder.
Es, piemēram, trenēju šahā, un šaha treneri ir citādāki kā rakstnieki.
Mācu latviešu valodu un angļu valodu, tulkoju, un valodnieki ir citādāki kā šaha treneri.
Laboju datorus, un IT speciālisti ir citādāki kā valodnieki.
Mans pašvērtējums tāpēc nav tik ļoti atkarīgs no tā, vai mans jaunākais stāsts kādam ir paticis, vai kaut viens cilvēks pateicis, ka tur izlasījis jaunu veidu kā paskatīties uz pasauli, un tas viņu sajūsminājis.
Tajā pat laikā komplimenti manu ego neceļ tik ļoti debesīs, jo zinu, ka augšana un izcilība ir daudzu gadu pakāpenisks process, turklāt humanitārajās zinātnēs un mākslā arī mazliet relatīvs.
Es kaut ko daru, jo mīlu procesu. Gala rezultāts nekad nav tāds, lai būtu 10/10, nekad nav perfekts. Es kļūšu viedāks un izdarīšu vēl labāk. Tā vienmēr notiek.
Vissvarīgākais ir radošam cilvēkam saprast pašam sevi. Jo Tu esi sev pirmais kritiķis, pirmais fans un atbalstītājs.
