Šorīt gulēju saldi. Nevis tāpēc, ka pusnakti nevarēju pagulēt vēdergraižu un temperatūras regulāru maiņu dēļ, bet gan kaut kā pavisam cita un īpaša dēļ.
Šorīt es sapņoju. Es sapņoju viļņaini, pamostoties pēc katra mazā pussapņa (pamostoties? šķiet, es nemazam līdz galam neaizmigu) ik pēc šķietami 10-15 minūtēm.
Iegrimstot katrā šādā pussapnī, varēju darīt, ko vēlējos, pirms iemigšanas vien atlika iedomāties, ko vēlos darīt pussapnī, un vuoļa - te nu tas ir, maigs un romantisks viss, tieši tāds, ko vēlējos. Te, tur, ar to un tieši tā, kā to vēlējos.
Un es nezinu, kas tas bija. Bet tas bija fragmentainu pussapņu kopums, kas laikam jau arī skaitās lucid dreaming.

Bet es zinu, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ es alkstu pēc darba, kurš sāktos ne agrāk par 12. Lai laikā, kad man ir ražīgākais, sapņainākais un labākais miegs - ap 9-11 - es varētu to izbaudīt pilnībā. Tad dzimst arī iedvesma un iekšējais spēks.