Diskutējot/runājot sanāca, manuprāt, veiksmīgi ielikt vārdos to, kas apvieno manus uzskatus kopā ar jebkuru attiecību (kā koleģiālu, draudzīgu, tā arī ģimenisku un intīmu) psiholoģiskos pamatus. Šis ieraksts top, lai 1) es to neaizmirstu; 2) es dzirdētu vēlams feedbacku par šo manu "secinājumu/rezumē" no citu cilvēku uzskatiem/labu attiecību prakses.

E. - "[..] Tā attiecības neveidojas - ir vai nu jāatrod afigennākā simbioze cilvēkiem, ka viņi var būt vienkārši viņi paši un no tā baroties un izveidot perfekto savienību, vai arī, gluži kā visi pārējie, apmēram 99% cilvēku, kas reāli IEGULDA attiecībās, dara kaut ko ar sevi , ar attiecībām; kurina, dedzina - tā, lai dzirksteļo un deg...
[..] tev daudz labāk pēc idejas par mani būtu jāzina, ka attiecībās ir arī jāstrādā, un tam darbam ir jābūt patīkamam.
Ir jābūt patīkami taisīt otram dāvanas, pārsteigumus; darīt kaut ko tādu, ko pats ikdienā varbūt nedarītu, bet darīt to tāpēc, ka otram tas patiktu; darīt kaut ko mazāk tādu, kas otram nepatīk, jo zini, ka otram tas nepatīk.
Tādas, manuprāt, ir attiecības, un es esmu 99,9% pārliecināta, ka var paprasīt cilvēkiem ar normālām attiecībām (laulātiem pāriem vai vienkārši mīlošiem pāriem), un viņi pateiks to pašu, ka - "jā, ir lietas, kas nesaskan, ir strīdi, bet ir jāstrādā ar to, lai to uzlabotu,
un ka neko nedarīšana un vienkārši būšana par sevi pašu īpaši attiecības neattīsta, un tad notiek pretējs process - attiecības sāk stagnēt un degradēties, jo "nekas neiet uz priekšu" un labāk nepaliek..."
Ikdienas sadzīvē taču prasības/vajadzības pieaug; tas ir loģiski, jo ir jāmācās sadzīvot nevis tikai ar sevi, bet arī ar vēl vienu cilvēku, indivīdu, kuram ir savas vēlmes, uzskati un vajadzības. No turienes arī loģiski izriet, ka dažreiz ir jādara kaut kas, ko negribas, nepatīk, jo otram tā labāk vai arī otram to vienkārši ļoti vajag. [..]"

Hm.

Viens.
Man allaž ir bijušas problēmas ar iemīlēšanos. Es iemīlos tik ļoti reti, kur nu vēl tā, lai varētu pieņemt, ka otrs ir gana OK cilvēks, ar kuru veidot attiecības.. Tas notiek tieši tik reti, lai es savā mūžā (savā daudz-ar-vīriešiem-tusēju mūžā) tikai vienreiz būtu bijusi kopā ar vīrieti, kurā arī biju iemīlējusies. Un veselu gadu es par viņu cīnījos. Dabūju. Uz mēnešiem diviem. Un viss ((:

Divi.
Tagad es te sēžu, malkoju vīnu, pārdzīvoju. Par ko? Par attiecībām, kas turas uz puņķiem. Pārsvarā uz asaru puņķiem. Par to, ka mēs esam tik dažādi, ka mūsu attiecībās ir palicis tikai.. pieradums un ieradums, nekas vairāk. Cilvēkmīlestība, kas vairs nav TĀ mīlestība, kas reiz bija. Jēga pārdzīvot? Cik gadus turpināt par to kreņķēties un sāpēt? Man vairs nav spēka sāpēt. Es gribu dzīvot. Bet cik ļoti mēs varam dzīvot, esot viens otram tik tuvi un reizē tik tāli? Tā es te sēžu, viena savā istabā, klausos 5'nizza, kas dvēslei tik tuva, dzeru vīnu un dzirdu, kā no otras mājokļa puses atskan kas tik smags un citāds, ko es nevarēšu dalīt šķietami nekad. Un, ja varētu, tad ne ar cilvēku, kas nevar dalīt manu 5'nizzu...

Trīs.
Es biju tukša ilgu laiku. Pārstāju rakstīt. Un pārstāju just. Jebko - vēlmi, prieku, dzīvi, dzīvību, elpu, skumjas, jebko... Ilgu laiku es dzīvoju ar domu "fuck it, kā būs, tā būs, centīšos izdzīvot labāko no sevis", līdz pēdējām dienām. Tie, kas lasa šo murgu, zinās, ka esmu iesākusi "trenēties", kaut mans treniņš ilgst tikai sūda 25 minūtes. Visu laiku tā neko, derības izturu, savas 2 minimālās reizes nedēļā to izpildot. Šodien nejauši redzēju video, kur meitene caur sāpēm un mokām iegūst lieliskus rezultātus pēc skriešanas. Dienām, nedēļām, mēnešiem ilgas skriešanas. Un tas mani iedvesmo. Iedvesmo nevis darīt vairāk, bet iedvesmo iedvesmot citus, gluži kā agrāk. Es biju cilvēks, kas iedvesmoja. Es sen neesmu. Kā varu būt, ja iedvesmoju neko vairāk par puišiem CSā? Amizanti. Tad nu, šovakar mani šis video nedaudz iedvesmoja...

Četri.
Iedvesma. Neesmu izjutusi šo brīnumu gadiem. Tagad sēžu un nevaru beigt drukāt. Gribu runāt un runāt, just un just. Tajā pašā laikā es rakstu šos vārdus caur slapjām acīm un pirkstiem. Man ļoti sāp. Par ko? Par dzīvi. Par to, ka manī ir pazudis tik daudz kas. Par to, ka bija laiks, kad es biju harisma, es biju cilvēks, no kā smelties tik daudz dzīves gudrības. Tagad neesmu vairs, jo es vairs neprotu sakārtot savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Vismaz ne mīlestības vajadzībām. Nu kāda jēga mums divos dažādos mājas galos sēdēt, klausīties katram savu mūziku un justies tik ļoti svešiem un tāliem? Un vai maz vispār ir atrodams kāds tik tuvs, lai to visu dalītu kā garīgi, tā arī fiziski?...

Pieci.
Kas tad īsti ir mīlestība? Vai tas ir tas, kas ir palicis no diviem, kuri draudzējas un pa retai reizei atceras, ka ir kāds, kas tik ļoti ir blakus, tik ļoti daudz dara un līdz pretīgam ieradumam ir tik ļoti labs atbalsts, kaut grūtākajos mirkļos tu jūties līdz dziļvagu galiem viens? Kas ir mīlestība? Vai tās ir iemīlēšanās fantāzijas, kas... O, nē, iemīlēšanās ir tālu no mīlestības. Kas tad beigās ir mīlestība? Kāpēc es iekšēji esmu mirusi jau gadiem? Kāpēc pēkšņi uznāk dīvainas pāris nedēļas, kurās sāku just? Ko es varu just, ja esmu tukša, iztukšoti nejēdzīga būtība, kurai no būtnes ir palikušas tikai neinteresantas karjeras intereses? Kā es varu just, un kāpēc tā nav mīlestība, ko es jūtu? Vai arī, kāpēc nav tās mīlestības, kas bija tad, kad bija, kad bija attiecību pirmie divi gadi pavadīti svētlaimē? Vai tā varbūt ir visiem, ka pirmos gadus cilvēki aizvada svētlaimē un vienam otra attīstībā un iepriecināšanā, un tad pēkšņi tu atduries pret tā visa neesību kā pret ledus sienu aukstā un vientuļā dienā? Kas ir mīlestība?

Seši.
Sēdēt un raudāt, domāt un rakstīt. Gluži kā senos laikos. Gluži kā vienmēr. Vienīgi tas, ka gadiem neizjusts šis sāpju baudkārais prieks. Lai vai kā, bet šķiet, ka manī atkal kaut kas ir mainījies. Neglābjami. Esmu kļuvusi tik ļoti patiesa n atklāta, ka man sāk palikt bail komunicēt, jo man bail no sava prāta. Man bail no savām jūtām. un visvairāk bail no tā, ko saka prāts, kas neatbilst sajūtām. Es varu būt rupja un neiecietīga. Varu būt līdz nelabumam vulgāra un atklāta. Un labi vien ir, ka man īsti nav draugu. Ir, bet maz. Un ļoti, ļoti maz ar tiem pašiem komunicējam. Tas ir labi, jo man reāli ir bail. Es neesmu rakstījusi tik atklātus un emocionālus ierakstus gadiem, un tagad? Kas notika? Kas trigerēja manī šīs sajūtas - te dzejolis pēc kāzām, te ieraksts tik ļoti emociju pilns, ka atkal jūtos dzīva? Vai lemts man mūžīgi justies dzīvai tikai sāpēs? Vai arī reiz ir lemts to izdzīvot caur laimi un priekiem, ko tik ļoti mīlu un pēc kā tik ļoti tiecos? Es nesaprotu. Es tik ļoti, ļoti nesaprotu.

Septiņi.
Tāda ir mana ikdiena - darbs, mājas, darbs. Vairāk darbs nekā mājas. Vairāk eksistences nekā dzīves. Es gribu norauties no ķēdes, aizrauties tālēs zilajās, bet arī šāda vienreizēja noraušanās nemainīs diži daudz no manas ikdienas un dzīves uztveres un sajūtām. Kas ir mīlestība, beigu galā? Kāpēc man jau ir divdesmit četri, tikai divdesmit četri, šķiet, bet domas tādas pašas kā pirms desmit un piecpadsmit gadiem? Es aizvien vēl esmu bērns un neglābjami naiva? Un, ja tā, vai šim naivumam un vēlmēm vispār ir kāds reāls pamats, vai arī tikai gaisīgs sapņu tiltiņš, kas kuru katru mirkli draud sagrūt? Kas ar mani notiek? Kur ir vecā Elga, apmierināta ar sevi, dzīvi un apkārt esošo? Kā var ikdienas saistības un rūgtā dzīves pieredze tik ļoti aizēnot un aizmālēt iekšējo planējošo, nē, pat lidojošo pasauli, kas tiecas tik augstu un grib tik ļoti daudz un spēcīgi? Vai varbūt visa tā vēlme pati par sevi ir nereāla? Lai gan es ticu.. Un es ticu, jo Mārtiņš, jo tā dvēseles draudzība un tas viens, vienotais vilnis, uz kura mēs bijām... Ja vien es būtu fiziski pievilkusies, tur varētu lidot zvaigznes, bet... Varbūt vaina, beigu galā, ir manī? Es nesaprotu. Kas ir mīlestība? Tā ir mana vaina, ka es gribu kaut ko ārpus debesīm, kaut ko kosmisku? Un vai tā ir mana vaina, ka es nemāku pieņemt esošo, jo dziļi iekšā jūtos aizvien vēl tikpat viena un vientuļa kā pirms diviem, trim un desmit gadiem? Es nesaprotu, kurš ir tajā vainīgs. Mīlestība? Iedomas? Vai mīlestība ir iedomas? ....

Tik daudz kontrastainu emociju galējību vien dažu minūšu rādiusā - galīgi neveselīgi.
Te es visu mīlu un apzinos, ka man ar ļoti daudz ko ir paveicies, un ka man ir ļoti harmoniska dzīve, te mani viss sāk besīt, gribas cīnīties izmisīgi par netaustāmu un neobjektīvu taisnību, besī dzīves netaisnības un tādā garā.

Tagad sēžu, rokas dreb, vaigi deg, galva reibst, un tas viss - no emocijām vien. Kā mani kretinē tādi emo kā es. Tas reāli ir nereāli neveselīgi.

Ko darīt? Jāiedzer silta zaļā tēja un jāaizver visas blakuslietas, atdodoties tikai un vienīgi darba lietām. Esmu taču darbā, jopcik bumbiņ maķ ar ārā.

Interesanti vērot, kā paziņas man apkārt ātri saderinās un apprecas.

Interesantāk ir tas, ka "ātri" to dara tieši šādi cilvēki (mans un vienīgi mans subjektīvais novērojums):

1) tikko pēc šķiršanās jaunās attiecībās. Tie ir cilvēki, kas ir pavadījuši ilgu laiku stagnējošās un problemātiskās, taču arī trakās un kaislīgās attiecībās ilgu laiku. Parasti gadiem ilgu. Pēc šādas izšķiršanās parasti viena vai abas puses ātri vien atrod nākamo partneri, ar kuru tad attiecības strauji (parasti nepilna gada - divu laikā) pāriet uz nākamo līmeni aka saderināšanos, kam seko kāzas. Nereti par/ap to laiku iepeld arī bērns/i.
2) laiks iet, bet attiecību kā nav, tā nav. Tie ir cilvēki, kas jau ilgu laiku nevar rast mieru attiecībās, nevar atrast "savu īsto". Tā laiks iet, šie paliek arvien vecāki (parasti ap trīsdesmit un vairāk gadu), bet attiecību normālu nav bijis gadiem. Tad viņi atrod beidzot sev partneri un, gluži kā ķeroties pie pēdējā salmiņa, ātri vien noprec to.

Visu pārējo kategoriju cilvēki iet +- standarta ceļu: izveido attiecības, tad uzsāk kopdzīvi, tad vai nu izšķiras vai arī turpina savu dzīvi nu jau ģimenes un/vai laulību formātā.

Šonakt bija skaists un romantisks sapnis par cilvēku un dzīvnieku.

Prelūdija: reiz es mācījos jāt. Ar savu jāšanas darbību iedvesmoju vienu jauku cilvēku to iesākt, un tas ir lieliski. Pati es diemžēl nokritu, iegūstot smagu traumu, un pārstāju ar to nodarboties. Gribas domāt, ka pie vainas bija nepareiza trenēšana, bet who knows.

Sapnis: Es gāju blakus zirgam, vedot viņu pa zālīti blakus mežam, un cieši mums blakus bija grants ceļš, pa kuru traucās mašīnas. Starp grants ceļu un zirgu biju es - man likās, ka zirgs būs lielākā drošībā esot tālāk no mašīnām. Mēs gājām, un es viņam pastāstīju par to, kā nokritu iepriekš no zirga, un kā tagad man ir bail sēsties zirgam mugurā, lai gan ļoti, ļoti to vēlētos. Cītīgi manī klausīdamies, zirgs man pēkšņi atbildēja, ka lai es kāpjot vien viņam mugurā. Viņš mani pamācīšot jāt ar viņu. Atceros fragmentus, kā viņš man mācīja aplikt viņam ap kaklu pavadiņu, kā es centos uzkāpt uz kāpšļiem un uz zirga, lai gan īsti nespēju to izdarīt, slīdēju un kritu nost, līdz beigās kaut kā ar zirga dīdīšanās un manas cītīgas saņemšanās palīdzību beidzot tiku viņam virsū. Atceros, kā viņš teica, kur un kā man tās pavadas turēt. Atceros, kā viņš piekodināja, lai kājas es turot stipri, un kā es, piemirstot par šo lietu, noslīdēju zirgam uz dibena. [..]

Šorīt manā e-pastā ienāca laime.

***

Es redzēju Tevi
savos sapņos un
viņas lūpu kaktiņos
kas smaidā saviebti
teju vai sāpīgā dailē
tik patiesi pauda
īstumu Tavu

Es dzirdēju Tevi
savās bezmiega naktīs un
viņa klusajā rokā
kas bezgala patiesi
skāra tās stāvu
lielu apaļu un jaunas
dzīvības pilnu

Es sajutu Tevi
savos tintē mērcētos vārdos
un viņu abu acīs
kur atspulgs Tavs
iemetās šķietami dzīvot
uz mūžu
ar mūžu
Tev pašai kļūstot par mūžu

Es smaržoju Tevi
savā paģiru tveicētā glāzē
un viņu savītās rokās
kas turēja vienu
maziņu viņējo viņu
tik ļoti smaržīgu Tevi
viņā

Es garšoju Tevi
savos sapņos un
es apēstu viņus visus
tik pretīgi patiesi laimīgus
un uzdzertu malciņu
šī rīta sajustās rasas
tik ļoti tik traki
Es gribu Tevi
sevī

, laime

Kaut kā, patveroties ideāluma, naivuma un mūžīgās romantikas salā, viss paliek nedaudz labāks.
Nav bēdas par ikdienas nomācošo drūmumu un uznākušo antisociālismu, nav bēdas par iztrūkstošo daļu sirsniņā, nav arī vairs bēdīgi par smuko mantu, pie kuras netiku tāpēc, ka mēdzu būt pārāk kautrīga un pieklājīga, nav bēdas par to, ka tik ilgi jāgaida, līdz satikšu Viņu, bet gan drīzāk ir prieks, ka tik drīz jau mēs tiksimies...
Tā jauki un smaidīgi (:

es iedzēru sevī
kvadriljonu zvaigžņu
un paliku nedaudz
mīlestības pilna
es tevi gribu
viss ko es
no tevis gribu
ir bēgt
kamēr tas vēl ir skaisti
kamēr tas
nav
vēl
nekas

Kamēr no blakusistabas nāk nelabu skaņu viļņi (aka lamas), kas miksējas ar spēļu skaņu viļņiem, tikmēr es prātoju par to, kas ir nogulsnējies no šodienas Postkonferences pasākuma ietvaros uzņemtās informācijas.
Vienkāršiem vārdiem sakot, prātoju par to, ko Kristīna palūdza ar viņu noskatīties pie viņas mājās (~pusstundu garš raidījums par random problēmām, kas tiek apspriestas ar psihologu, meklējot tām risinājumus). Šoreiz raidījums bija par krāpšanu - kamēr sieva gatavo ēst vīram, kurš ir darbā, vīrs tikmēr strādā pie citas, jaunas meitenes. Sieva pieķer vīru krāpšanā (nav būtiskas detaļas), vīrs nožēlo, sieva grib šķirties. Abiem bērns. Ģimene, tātad. Vīrs grib `glābt` ģimeni.
Sievietes reakcija atgādina ļoti manu uztveri un manu spēju "reaģēt" nepatīkamās, izmisīgās, emociju pārpildītās situācijās - neko nepārrunājot, rīkoties radikāli. Sieva izmet vīru no mājām, pati pārguļ ar savu kolēģi un tad vēl izliekas, ka precēsies ar viņu, lai gan patiesībā grib tikai iedzelt vīram. Beidzās viss ar to, ka sieva vīram piedeva, jo viņš viņu tik ļoti mīlot un blablabla.
( ... tālāk ... )