Kaut kā, patveroties ideāluma, naivuma un mūžīgās romantikas salā, viss paliek nedaudz labāks.
Nav bēdas par ikdienas nomācošo drūmumu un uznākušo antisociālismu, nav bēdas par iztrūkstošo daļu sirsniņā, nav arī vairs bēdīgi par smuko mantu, pie kuras netiku tāpēc, ka mēdzu būt pārāk kautrīga un pieklājīga, nav bēdas par to, ka tik ilgi jāgaida, līdz satikšu Viņu, bet gan drīzāk ir prieks, ka tik drīz jau mēs tiksimies...
Tā jauki un smaidīgi (:

Man patiesībā nav nekā tāda gudra / drūma, ironiska vai kaut kā citādi svarīga sakāma. Vienkārši šodiena ir lieliska diena. Tipiski emo - uznāk attiecīgs garastāvoklis, un gribas izmīlēt visu pasauli. Žēl, ka kājas rokas tik plati neplešas.
Daudz enerģijas, pavasaris, gribas izskatīties skaisti, gribētai un mīlētai. Gribas komunicēties skaisti, gribēti un mīļi. Gribas smieties un izklaidēties. Gribas socializēties, kas pēdējā laikā manā galā ir samērā liels retums.
Gribas murrāt.
Mrrrrc.

:*